Labi pārmācījuši de Vardu, Atoss un d'Artanjans nokāpa pagalmā.
— Rauls tik un tā neizbēgs no divkaujas ar de Vardu, — Atoss teica d'Artanjanam. — De Vārds ir drosmīgs un nikns.
— Es pazīstu šo ģimeni, — d'Artanjans atteica, — man bija ko noņemties ar tētiņu. Es jums teikšu, ka viņš sagādāja man ne mazums pūļu, kaut gan tajā laikā man bija kārtīgi muskuļi un pašpārliecinātības arī netrūka. Bija patiešām vērts redzēt, kā es ar viņu tiku galā. Tagad jau vairs neviens neprot tādus izklupienus; mana roka bija kā no dzīvsudraba un ne mirkli nepalika mierā. Kaut gan jūs, Atos, esat redzējis, kā es darbojos. Mans zobens bija kā čūska, kas locās uz visām pusēm, lai sāpīgāk iedzeltu. Tādam uzbrukumam nespētu pretoties neviens cilvēks. Tomēr de Varda tēvs ilgi mani mocīja: es atceros, ka sadursmes beigās mana roka jau bija stipri nogurusi.
— Tāpēc es jums saku, — Atoss turpināja, — dēls meklēs tikšanos ar Raulu un panāks savu. Rauls neizvairīsies.
— Mans draugs, es nestrīdēšos pretī. Tomēr Rauls ir apķērīgs — viņš teica, ka neļaunojas uz de Vardu: viņš pagaidīs, kamēr de Vārds viņu izaicinās, tad visas priekšrocības būs viņa pusē. Karalis nedusmosies; turklāt gan jau mēs atradīsim līdzekli, kā nomierināt karali. Bet kāpēc jūs esat tik satraukts un baidāties? Jūs nemaz nav tik viegli satraukt.
— Kā lai neuztraucas! Rīt Rauls ies pie karaļa, kas paziņos savu lēmumu par viņa precībām. Rauls ir iemīlējies un būs satracināts, un, ja šādā stāvoklī viņš sastapsies ar de Vardu, neizbēgami notiks sadursme.
— Mēs to nepieļausim, dārgais draugs.
— Es nu gan ne, es gribu atgriezties Bluā. Liekulīgās galma manieres un intrigas man riebj. Man vairs nav tas vecums, kad samierinās ar visām šīm nejēdzībām. Vārdu sakot, kad jūs neesat kopā ar mani, man Parīzē ir garlaicīgi. Bet, tā kā jūs nevarat pastavīgi būt kopā ar mani, tad es nolēmu aizbraukt.
— Atos, jums nav taisnība! Jūsu izcelšanās un talanti nav tam domāti. Tādiem cilvēkiem kā jūs nav tiesību aprakt savu talantu. Paskatieties uz manu veco Larošelas zobenu un tā spāņu asmeni; tas man godīgi nokalpoja trīsdesmit gadus, kamēr reiz nokrita uz Luvras marmora pakāpieniem un nolūza. Man no tā iztaisīja medību dunci, kas kalpos vēl simt gadu. Jūs, Atos, ar savu godīgumu, atklātību, vīrišķību, aukstasinību un izglītību esat vispiemērotākais karaļa padomnieks un ceļvedis. Palieciet; Fukē kungs nekalpos tik ilgi kā mans spāņu asmenis.
— Nekā, mans dārgais, — Atoss pasmaidīja. — Mana godkārība ir daudz lielāka, draugs. Būt par ministru, par vergu? Vai tad es nestāvu augstāk par visiem šiem ministriem? Atceros, ka reizēm jūs mani saucāt par dižo Atosu. Varu saderēt, ja es būtu ministrs, jūs mani tā vis nesauktu. Nē, nē, to es nedarīšu!
— Tādā gadījumā nav vērts turpināt šo sarunu.
Un d'Artanjans stingri paspieda Atosa roku.
— Neraizējieties. Rauls var iztikt arī bez jums, jo Parīzē esmu es.
— Tad es atgriezīšos Bluā. Šovakar es atvadīšos no jums, bet rītdien izjāšu līdz ar gaismu.
— Kā gan jūs viens pats iesiet uz viesnīcu? Kāpēc jūs nepaņēmāt līdz Grimo?
— Grimo guļ; viņš agri iet gulēt. Mans vecītis ātri nogurst, un es viņu saudzēju.
— Es jums aizsūtīšu līdzi musketieri, kas ar lāpu apgaismos ceļu. Hei, panāciet kāds šurp!
Paklausot viņa saucienam, ieradās kādi septiņi musketieri.
— Vai kāds no jums nevēlas pavadīt grāfu de Lafēru?
— Es labprāt pavadītu, — kāds atsaucās, — bet man jāparunā ar d'Artanjana kungu.
— Kas tas ir? — d'Artanjans noprasīja, cenzdamies tumsā saskatīt runātāju.
— Es, dārgais d'Artanjan.
— Ak kungs, tā jau ir Bezmo balss!
— Jā gan, kungs.
— Ko tad jūs meklējat galmā, dārgais Bezmo?
— Gaidu jūsu rīkojumus, cienītais d'Artanjan.
— Ak, cik žēl, — d'Artanjans noteica. — Tiesa, es jums paziņoju, ka varat gaidīt ieslodzīto, bet kāpēc nācāt jūs pats?
— Man ar jums jāparunā.
— Kāpēc jūs mani nebrīdinājāt?
— Es gaidīju, — Bezmo kungs bikli noteica.
— Tad nu es iešu. Uz redzēšanos, d'Artanjan, — Atoss teica savam draugam.
— Atļaujiet vispirms jūs iepazīstināt ar Bezmo de Monlezēna kungu, Bastīlijas komandantu.
Bezmo paklanījās. Atoss atbildēja ar to pašu.
— Dārgais, tas ir Bezmo, tas pats karaļa gvards, ar kuru, ja atceraties, mēs dzīrojām kādreiz kardināla laikos.
— Kā nu ne, ļoti labi atceros, — Atoss teica, draudzīgi atvadīdamies no viņiem.
— Grāfs de Lafērs, saukts Atoss, — d'Artanjans pačukstēja Bezmo pie auss.
— Jā, ļoti laipns cilvēks, viens no slavenā četrinieka, — Bezmo sacīja.
— Tieši tā. Kas tad noticis, dārgais Bezmo? Starp citu, karalis atmetis domas par arestu.
— Jo ļaunāk, — Bezmo nopūzdamies izmeta.
— Kā tā, jo ļaunāk? — d'Artanjans smiedamies iesaucās.
— Protams, — Bastīlijas komandants paskaidroja. — Ieslodzītie taču nodrošina man ienākumus.
— Patiešām! Es par to nebiju iedomājies.
— Lūk, — Bezmo turpināja, — jums ir apskaužams stāvoklis: jūs esat musketieru kapteinis.
— Nav slikti. Jums gan nav ko mani apskaust: jūs esat Bastīlijas — galvenā Francijas cietuma — komandants.
— Es to labi zinu, — Bezmo bēdīgi noteica.
— Cik drūmā balsī jūs to pateicāt. Varam mainīties vietām. Labi?
— Neskumdiniet mani, d'Artanjana kungs. Es tomēr gribētu parunāties ar jums zem četrām acīm.
— Tad paņemiet mani zem rokas un pastaigāsimies: mēness jauki spīd un jūs varēsiet izstāstīt savas bēdas ozolu alejā. Ejam!
D'Artanjans aizvilka noskumušo komandantu dziļāk pagalmā, parupji, bet tomēr laipni noprasīdams:
— Klājiet droši vaļā, ko jūs man gribējāt teikt!
— Tas ir garš stāsts.
— Vai tad jums labāk patīk činkstēt? Tas ies vēl ilgāk. Varu derēt, ka jūs no saviem Bastīlijas putniņiem dabūjat savus piecdesmit tūkstošus livru.
— No jūsu mutes Dieva ausī, d'Artanjana kungs.
— Jūs mani pārsteidzat, Bezmo! Jūs te izliekaties par nezin kādu sērdienīti, bet ļaujiet man jūs aizvest pie spoguļa! Redzēsiet, cik jūs esat ziedošs, nobarojies un apaļš kā Holandes siers. Bet jums taču jau ir ap sešdesmit gadu, vai ne?
— Velns parāvis! Tā ir taisnība tikpat daudz kā tas, ka es saņemu piecdesmit tūkstošus livru ienākuma.
Un apaļīgais Bezmo piespēra kāju pie zemes.
— Pagaidiet, — d'Artanjans iesaucās, — es jums tūlīt to pierādīšu: es domāju, Bastīlijā jūs esat paēdis, dzīvokli arī dod valsts; jūs saņemat sešus tūkstošus livru lielu algu.
— Pieņemsim.
— Katru gadu ir ap piecdesmit ieslodzīto, un katrs jums ienes tūkstoš livru.
— Es to neapstrīdu.
— Tā, lūk, sanāk piecdesmit tūkstoši gadā. Jūs esat amatā jau trīs gadus, tātad tagad jums ir simt piecdesmit tūkstoši livru.
— Jus neņemat vērā kādu sīkumu, d'Artanjana kungs.
— Kādu?
— To, ka jūs savu amatu saņēmāt, tā sacīt, no paša karaļa rokām.
— Jā gan.
— Bet es savu komandanta vietu saņēmu ar Tramblē un Luvjēra kunga starpniecību.
— Ak tā! Tramblē patiesi nav tas, kas dos jums vietu par velti.
— Luvjērs tāpat. Man vajadzēja iesmērēt septiņdesmit piecus tūkstošus livru Tramblē un tikpat daudz Luvjēram.
— Velns parāvis, tas nozīmē, ka viņiem iekrita rokās simt piecdesmit tūkstoši livru?
— Jā gan.
— Vai vēl kaut kas?
— Piecpadsmit tūkstoši ekiju vai piecdesmit tūkstoši pistoļu, kā jums labāk tīk, jāsamaksā trīs reizēs — tie ir trīs gadu ienākumi.
— Kaut kas traks!
— Tas vēl nav viss.
— Ko jūs!
— Ja es neizpildīšu kaut vienu no šiem noteikumiem, tad amats nekavējoties atkal pāriet šo kungu rokās. Vienošanos parakstījis karalis.
— Neticami!
— Iedomājieties tikai.
— Nabaga Bezmo, man jūs žēl. Bet kāpēc gan tādā gadījumā Ma- zarīni kungs jums izrādīja tik izšķērdīgu labvēlību? Vienkāršāk būtu bijis atteikt.
— Jā, protams, bet mans labvēlis viņu pielauza.
— Jūsu labvēlis? Kas viņš ir?
— Kā kas? Jūsu draugs d'Erblē kungs.
— D'Erblē kungs? Aramiss?
— Viņš pats. Viņš bija ļoti laipns pret mani.
— Laipns! Piespiezdams jūs pieņemt tādus noteikumus?
— Ziniet, es gribēju pamest kardināla dienestu. D'Erblē kungs ieminējās par mani Luvjēram un Tramblē; viņi ietiepās, bet es ļoti kāroju šo vietu, jo zināju, ko tā var ienest. Tā nu es savas rūpes uzticēju d'Erblē kungam; viņš apsolīja galvot par mani visos šajos maksājumos.
— Aramiss? Jūs mani vienkārši apdullināt! Aramiss galvoja par jums?
— Jā, viņš bija ļoti pretimnākošs. Viņš dabūja parakstu; Tramblē un Luvjērs aizgāja, — es apņēmos maksāt katru gadu pa divdesmit pieciem tūkstošiem livru katram no šiem kungiem, un katru gadu maijā d'Erblē kungs pats ieradās Bastīlijā un atveda man divtūkstoš piecsimt pistoļu, ko iegrūst rīklē maniem krokodiliem.
— Tātad jūs esat parādā Aramisam simt piecdesmit tūkstošus livru?
— Tur jau tā nelaime, ka tikai simt tūkstošus.
— Es īsi i labi jūs nesaprotu.
— Nu, viņš atbrauca tikai divus gadus. Šodien mums ir jau trīsdesmit pirmais maijs, bet viņa joprojām nav; rīt divpadsmitos aprit maksājuma termiņš. Ja es rīt šiem kungiem nesamaksāšu, pēc nolīguma viņi var pieprasīt atpakaļ amatu. Es būšu izputināts, turklāt esmu nostrādājis trīs gadus par velti un vēl ne par ko samaksājis viņiem divsimt piecdesmit tūkstošus livru, dārgais d'Artanjan.
— Jā, tas ir interesanti, — d'Artanjans nomurmināja.
— Tagad jūs saprotat, kāpēc es neesmu priecīgs?
— Un kā vēl.
— Tā nu es ierados pie jums, d'Artanjana kungs, jo tikai jūs varat man palīdzēt izķepuroties no šīm grūtībām.
— Kā gan?
— Jūs taču pazīstat abatu d'Erblē?
— Un kā vēl!
— Tad jūs varat man pateikt, kur atrodas viņa draudze, jo es viņu meklēju Nuazīlesekā, bet viņa tur nav.
— Kā tad! Viņš tagad ir Vannas bīskaps.
— Vanna atrodas Bretaņā?
— Jā.
Apaļīgais Bezmo ieķērās sev matos.
— Es esmu pagalam! Vanna! Vanna! — viņš kliedza.
— Jūsu izmisums mani skumdinai. Klausieties, bīskaps mēdz arī aizbraukt; varbūt monsinjors d'Erblē nav nemaz tik tālu kā liekas.
— Es jūs lūdzu, pasakiet man viņa adresi.
— Es nezinu, draugs.
— Viss pagalam, es esmu pazudis! Iešu un metīšos ceļos karaļa priekšā.
— Un tomēr jūs mani pārsteidzat, Bezmo. Bastīlija dod piecdesmit tūkstošus ienākumu; kāpēc jūs no tās neizspiedāt visu, lai tā ienestu simt tūkstošus?
— Es esmu godīgs, d'Artanjana kungs, un uzturu savus ieslodzītos kā kungus.
— Man nudien jūs ir žēl… Klau, Bezmo, vai uz jūsu vārdu varu paļauties?
— Kas tas par jautājumu, kaptein?
— Tad dodiet man goda vārdu, ka nevienam neizpaudīsiet ne pušplēsta vārda, ko es jums pateikšu.
— Nevienai dzīvai dvēselei!
— Jūs katrā ziņā gribat atrast Aramisu?
— Par katru cenu!
— Tad ejiet pie Fukē kunga.
— Jā, bet kāds tam sakars ar Fukē kungu?..
— Ak tu, vientiesi!.. Kur atrodas Vanna?
— Velns parāvis!..
— Vanna atrodas Belilas bīskapijā vai arī Belila Vannas bīskapijā. Belila pieder Fukē kungam; tieši viņš iekārtoja d'Erblē kungu šajā bīskapijā.
— Jūs man atverat acis un atgriežat mani dzīvē.
— Jo labāk. Ejiet tieši pie Fukē kunga un sakiet, ka jums jārunā ar d'Erblē kungu.
— Tā tik ir spoža ideja! — Bezmo sajūsmināts iesaucās.
— Tikai atcerieties, ka jūs devāt goda vārdu! — d'Artanjans bargi viņu nobrīdināja.
— Jā, tas ir svēts! — apalītis atteica, jau grasīdamies skriet prom.
— Kurp jūs?
— Pie Fukē kunga.
— Fukē kungs patlaban ir pie karaļa. Jums savs apmeklējums būs jāatliek līdz nākamajam rītam.
— Es iešu, pateicos!
— Vēlu jums veiksmi!
— Paldies!
— Tas gan ir interesants notikums, — d'Artanjans pie sevis sprieda, lēni kāpdams augšup pa trepēm. — Ko Aramiss iegūst, aizdodams Bezmo? Hm!… Agri vai vēlu mēs to uzzināsim.