D'Artanjanam bija taisnība. Fukē spēlēja kārtis pie karaļa.
Likās, ka Bakingema aizbraukšana ielējusi visu sirdīs dzīvinošu eliksīru.
Starojošais princis apveltīja māti ar nemitīgiem uzmanības pierādījumiem.
Grāfs de Gišs nešķīrās no Bakingema ne uz mirkli un izprašņāja viņu par priekšā stāvošo ceļojumu.
Bakingems bija domīgs un laipns kā cilvēks, kurš spēris izšķirošo soli; klausīdamies grāfā, viņš ik pa brīdim veltīja princesei skumja maiguma apdvestus skatienus.
Panākumu apreibināta, princese dalīja savu uzmanību starp karali, ar ko viņa spēlēja, princi, kas zobojās par viņas lielajiem vinnestiem, un de Gišu, kas neslēpa bērnišķīgu prieku.
Bakingems viņu interesēja pavisam maz; viņai šis bēglis un izraidītais jau kļuva par bālu pagātnes ēnu.
Princesei patika Bakingema smaidi, nopūtas, uzmanības pierādījumi, kamēr viņš bija šeit; bet tā kā viņš aizbrauca, tad — kas no acīm nost, tas no sirds ārā!
Hercogs nevarēja nepamanīt šo pārmaiņu, un tā viņu dziļi aizskāra.
Pēc dabas delikāts, lepns un spējīgs uz dziļām jūtām, viņš nolādēja dienu, kad viņa sirdi pārņēma šī kaislība.
Princeses dziļā vienaldzība spēcīgi ietekmēja Bakingemu. Viņš vēl nespēja Henrietu nicināt, bet jau varēja apvaldīt savu sirdi.
Princese nojauta šo pārmaiņu un ar divkāršu enerģiju centās sevi atalgot par zūdošo pielūdzēju, viņas asprātība dzirkstīja, viņa centās pārspēt visus, pat pašu karali.
Tas viņai arī izdevās. Par spīti cieņai pret abām karalienēm un vispārējai pielūgsmei, ko baudīja karalis, viņi palika ēnā.
Stīvās un svinīgās karalienes pamazām kļuva runīgākas un pat sāka smieties. Karaļa atraitni žilbināja spožums, ko karaļa dzimtai atkal atdeva Indriķa IV mazmeitas prāts.
Ludviķis gan savas jaunības dēļ, gan kā karalis parasti apskauda svešus panākumus, bet arī viņš nespēja palikt vienaldzīgs pret dzirkstošo franču asprātību, ko angļu humora piedeva padarīja vēl pievilcīgāku. Viņš apbrīnoja šīs dzirksteļojošās asprātības izvirdumus kā bērns.
Princeses acis staroja. No viņas lūpām plūda asprātības kā no vecā Nestora* mutes pamācošas runas.
Kopš šā vakara Ludviķis XIV novērtēja princesi kā sievieti.
Bakingems saskatīja viņā koķeti, kas pelnījusi visbargāko sodu.
De Gišs sāka skatīties uz viņu kā uz dievieti.
Galminieki pamanīja viņas uzlecošo zvaigzni, kuras gaisma solīja dāvāt viņiem dažādas labvēlības.
Vēl pirms dažiem gadiem Ludviķis XIV pat nevēlējās šim neglītajam pīlēnam pasniegt savu roku baletā.
Vēl nesen Bakingems dega kaislē pret šo koķeti.
Vēl nesen de Gišs skatījās uz šo dievību kā uz sievieti.
Vēl nesen galminieki baidījās pat paslepus paslavēt šo zvaigzni, baidīdamies, ka karalim tas nepatiks, jo viņam taču tā kādreiz nebija patikusi.
Lūk, kas notika neaizmirstamajā kāršu spēles vakarā pie karaļa.
Kaut arī jaunā karaliene bija spāniete un Austrijas Annas brāļameita, viņa mīlēja karali un neprata slēpt savas jūtas.
Nestors — Pilas valdnieks, Trojas kara dalībnieks. „Iliādā" un „Odisejā" Nestors atainots kā pieredzes bagāts sirmgalvis, kas ar savām runām iedvesmo ahajiešus cīņai pret trojiešiem.
Austrijas Anna, būdama vērīga sieviete un varaskāra karaliene, tūlīt nojauta princeses augošu ietekmi, ko nedrīkstēja neņemt vērā; viņa noliecās cieņā pret šo ietekmi.
Tas lika jaunajai karalienei piecelties un aiziet uz saviem apartamentiem.
Karalis nepievērsa uzmanību viņas aiziešanai, kaut arī viņa izlikās, ka nejūtas labi.
Luija XIV iedibinātā kārtība deva viņam tiesības neizrādīt nekādu uztraukumu. Pat nepaskatījies uz brāli, viņš piedāvāja roku princesei un pavadīja to uz viņas istabām.
Pamanīja, ka pie viņas istabas durvīm viņa majestāte smagi nopūtās.
Sievietes, kurām nekas nepaslīd garām nemanīts, un vispirms jau Montalē, nekavējās pačukstēt savām draudzenēm: — Karalis nopūtās.
— Princese nopūtās.
Un tā bija patiesība.
Princese nopūtās nedzirdami, bet savai nopūtai pievienoja tik izteiksmīgu skaisto tumšo acu skatienu, ka karaļa seja manāmi pietvīka.
Montalē nebija īsti delikāta, un tas acīmredzot stipri iespaidoja viņas draudzeni, jo, kad karalis pietvīka, viņa kļuva pavisam bāla un trīcēdama iegāja princeses istabā, pat aizmirsdama saņemt no viņas cimdus, kā prasīja etiķete.
Tiesa gan, nākdama no provinces, viņa varēja attaisnoties ar apjukumu, kas viņu pārņēmis karaļa klātbūtnē. Aizvērdama durvis, viņa patiešām nenolaida acis no karaļa, kas, atpakaļ kāpdamies, iznāca no princeses apartamentiem.
Karalis atgriezās zālē, kur turpinājās spēle; viņš gribēja uzsākt sarunu, bet bija skaidrs, ka viņa domas ir citur.
Viņš vairākkārt kļūdījās rēķinos, kas nāca par labu galminiekiem, kuri jau no Mazarīni laikiem prata izmantot šīs kļūdas.
Manikans aiz izklaidības — lai lasītājs nedomā neko sliktu — Manikans, godīgākais cilvēks pasaulē, it kā nekas nebūtu noticis, pievāca uz paklāja nokritušos divdesmit tūkstošus livru, kuri acīmredzot nevienam nepiederēja.
De Varda kungs, ko bija satraukuši nesenie notikumi, savu sešdesmit luidoru lielo vinnestu atstāja Bakingemam, kurš, tāpat kā viņa tēvs, nevēlēdamies smērēt savas rokas ar naudu, atstāja to savukārt svečturim, it kā tas būtu kāda dzīva būtne.
Karalis mazliet atguvās tikai tad, kad pienāca Kolbērs, kas visu laiku bija meklējis iespēju parunāt ar viņu, un ļoti godīgi, bet tomēr neatlaidīgi centās viņu par kaut ko pārliecināt.
Ludviķis uzmanīgi uzklausīja Kolbēru un, paskatījies apkārt, noprasīja:
— Vai Fukē kungs jau aizgāja?
— Nē, valdniek, es esmu šeit, — atsaucās superintendants, kas bija aizrāvies sarunā ar Bakingemu.
Viņš nekavējoties pienāca pie karaļa. Karalis paspēra dažus soļus viņam pretī un apburošā nevērībā noteica:
— Superintendanta kungs, atvainojiet, ka iztraucēju jūsu sarunu, bet, kad man vajag kaut ko, es tūlīt saucu jūs.
— Es vienmēr esmu karaļa rīcībā, — Fukē atteica.
— Galvenokārt man vajadzīgi jūsu kases pakalpojumi, — karalis teica, liekuļoti smaidīdams.
— Mana kase vēl jo vairāk ir karaļa rīcībā, — Fukē vēsi atbildēja.
— Fukē kungs, es vēlos sarīkot svētkus Fontenblo. Vārti būs atvērti visiem divas nedēļas. Man vajadzīgi…
Viņš pašķielēja uz Kolbēru.
Fukē mierīgi gaidīja tālāko.
— Četri miljoni, — karalis izteica, un Kolbērs atbildēja ar ļaunprātīgu smīnu.
— Četri miljoni? — Fukē atkārtoja, zemu paklanīdamies.
Viņa nagi iecirtās krūtīs un atstāja asiņainas švīkas, bet seja nekā neizpauda no iekšējā satraukuma.
— Jā, kungs, — karalis apstiprināja.
— Kad, valdniek?
— Nu, kad varēsiet… Varbūt… Nē… cik iespējams, ātrāk.
— Vajadzīgs laiks…
— Laiks! — Kolbērs triumfējoši iesaucās.
— Laiks, lai saskaitītu naudu, — uzmetis Kolbēram nicinošu skatienu, superintendants turpināja. — Dienas laikā var nosvērt un pārskaitīt tikai vienu miljonu, kungs.
— Tātad četras dienas, — Kolbērs sacīja.
— Ak, — Fukē viņu pārtrauca, vērsdamies pie karaļa, — mani kalpotāji dara brīnumus, kad jāapkalpo viņa majestāte! Pēc trim dienām četri miljoni būs sagatavoti.
Tagad savukārt nobāla Kolbērs. Ludviķis izbrīnījies paskatījās uz viņu.
Fukē mierīgi aizgāja, pa ceļam uzsmaidīdams saviem daudzajiem draugiem, kuru acīs varēja lasīt patiesas simpātijas, kas savijās ar līdzjūtību.
Pēc smaida nevarēja spriest par Fukē patiesajām jūtām: viņš bija galīgi izmisis.
Uz viņa krekla bija izspiedušās dažas asins lāsītes.
Tomēr apģērbs apslēpa asinis, tāpat kā smaids — niknumu.
Pēc tā, kā Fukē iesēdās karietē, kalpi nojauta, ka viņu kungs ir sliktā garastāvoklī. Tāpēc visi rīkojumi tika izpildīti tik precīzi, it kā tos dotu saniknots kuģa kapteinis vētras laikā.
Kariete aizlidoja vēja spārniem.
Pa ceļam Fukē tik tikko paguva sakārtot domas.
Viņš devās tieši pie Aramisa.
Aramiss vēl nebija licies gulēt.
Portoss turpretim paēda krietnas vakariņas, kas sastāvēja no cepta jēra, diviem fazāniem un veselas kaudzes vēžu, tad lika ķermeni ieziest ar smaržeļļām kā antīkais cīkstonis, pavēlēja aplikt sev palagus un aiznest iepriekš sasildītā gultā.
Kā jau teicām, Aramiss vēl nebija gājis gulēt. Uzvilcis ērtu samta halātu, viņš rakstīja vēstuli pēc vēstules savā slīdošajā, sīkajā rokrakstā, kas vienā lappusē ļāva ietilpināt kādu ceturto daļu grāmatas.
Durvis tika atgrūstas vaļā, un parādījās bāls, satraukts un norūpējies superintendants.
Aramiss pacēla galvu.
— Labvakar, dārgais d'Erblē! — Fukē sacīja.
Aramisa vērīgais skatiens tūlīt pat pamanīja ienācēja nospiesto garastāvokli.
— Vai pie karaļa bija laba spēle? — Aramiss pavaicāja, lai uzsāktu sarunu.
Fukē apsēdās un ar rokas mājienu pavēlēja sulainim, kas viņu pavadīja, atstāt istabu. Kad sulainis izgāja, viņš atbildēja:
— Lieliska!
Aramiss, kas visu laiku viņu uzmanīgi vēroja, pamanīja, cik nervozi Fukē atmetas pret krēsla atzveltni.
— Jūs, kā parasti, paspēlējāt? — spalvu nenolicis, Aramiss apvaicājās.
— Pat vairāk nekā parasti, — Fukē atteica.
— Jūs taču vienmēr tik mierīgi paciešat savus zaudējumus.
— Reizēm jā!
— Jūs esat slikts spēlmanis!
— Spēles viena no otras atšķiras, d'Erblē kungs.
— Cik tad jūs pazaudējāt, monsenjor? — Aramiss jau mazliet satraukts vaicāja.
Fukē īsu brītiņu cieta klusu, lai apvaldītu savas jūtas, un tad bez mazākās satraukuma pieskaņas balsī atbildēja:
— Šis vakars man izmaksāja četrus miljonus.
Viņš rūgti iesmējās. Aramiss tādu skaitli nebija gaidījis; viņam pat izkrita no rokām spalva.
— Četrus miljonus! — viņš izdvesa. — Jūs paspēlējāt četrus miljonus? Kā tas iespējams?
— Manu kāršu turētājs bija Kolbēra kungs, — superintendats atbildēja ar tikpat ļaunu vēstošiem smiekliem.
— Ā, saprotu! Tātad atkal pieprasījums pēc naudas?
— Jā, mans draugs.
— Karalis?
— Pats personīgi. Neviens nespēj nogalināt cilvēku ar vēl apburošāku smaidu.
— Velns parāvis!
— Ko jūs par to domājat?
— Es domāju, ka jūs gluži vienkārši grib izputināt, tas ir skaidrs kā diena.
— Tātad jūs esat tikpat pārliecināts kā agrāk?
— Jā. Starp citu, tas nav nekas pārsteidzošs, jo mēs to paredzējām jau iepriekš!
— Tiesa gan; es tomēr negaidīju, ka tie būs četri miljoni.
— Tā patiešām ir liela summa, bet tomēr vēl nespēj pazudināt cilvēku, sevišķi jau tādu cilvēku kā Fukē.
— Ja jūs zinātu manas kases stāvokli, tad, dārgais d'Erblē, jūs tik mierīgi vis nespriestu.
— Un jūs apsolījāt?
— Kas gan cits man atlika?
— Jums taisnība.
— Tajā dienā, kad es atteikšos, Kolbērs šo summu sameklēs; es nezinu, kur, bet viņš sameklēs, un tad es esmu pagalam!
— Bez šaubām. Pēc cik dienām jūs šos četrus miljonus apsolījāt?
— Pēc trim dienām. Karalis ļoti steidzināja.
— Pēc trim dienām!
— Ak, mans draugs, — Fukē turpināja, — iedomājieties — kad es nupat braucu pa ielām, garāmgājēji klaigāja: „Re, kur brauc bagātais Fukē!" No tā patiešām var sajukt prātā.
— Nē, inonsenjor, nav vērts, — Aramiss flegmātiski noteica, apkaisīdams ar smiltīm tikko uzrakstīto lappusi.
— Nu tad iedodiet man zāles pret šo neārstējamo slimību.
— Vienīgās zāles ir samaksāt.
— Diez vai es varēšu savākt tādu summu. Vajadzēs izskrubināt pēdējo. Cik daudz naudas aprija Belila! Un vēl pensijas! Tagad nauda kļuvusi par retumu. Labi, pieņemsim, ka šoreiz vēl sadzīsim, bet ko darīt tālāk? Ticiet man, tā nebūs pēdējā reize. Ja karalī pamodusies kāre pēc zelta, tad viņš līdzinās tīģerim, kas nogaršojis gaļu: abus nevar vien piebarot. Kādā jaukā dienā man būs vien jāsaka: „Valdniek, tas nav iespējams." Tā arī būs mana pēdējā diena.
Aramiss tikai mazliet paraustīja plecus.
— Cilvēks, kas ieņem tādu stāvokli, monsenjor, iet bojā tikai tad, ja pats to vēlas.
— Lai kādu stāvokli cilvēks arī neieņemtu, viņš nevar cīnīties ar karali.
— Ha! Jaunībā es cīnījos ar pašu kardinālu Rišeljē, kurš arī bija Francijas karalis un turklāt vēl kardināls!
— Vai tad man ir armija, karavīri, manta? Man vairs nav pat Belilas.
— Trūkums iemāca. Kad liksies, ka viss pagalam, pēkšņi notiks kaut kas negaidīts un izglābs jūs.
— Kas tad šo negaidīto radīs?
— Jūs pats.
— Es? Nē, man nav tādas izdomas.
— Tādā gadījumā es.
— Tad ķerieties pie lietas tūdaļ pat.
— Laika vēl diezgan.
— D'Erblē, jūsu fanātiskums mani nogalinās, — superintendants noteica, slaucīdams pieri mutautiņā.
— Vai jūs esat aizmirsis, ko es jums kādreiz teicu?
— Ko tad?
— Ja jums ir drosme, tad neraizējieties ne par ko. Vai jums tā ir?
— Domāju, jā.
— Tad neuztraucieties.
— Tātad nolemts: pēdējā brīdī jūs man nāksiet palīgā?
— Es tikai norēķināšos par visu to, ko jūs esat izdarījis manā labā, monsenjor.
— Finansista pienākums ir atbalstīt tādus cilvēkus, kā jūs, d'Erblē kungs.
— Ja tāda laipnība ir finansista iezīme, tad žēlsirdība ir garīgas personas tikums. Tomēr šoreiz, monsenjor, rīkojieties pats. Jūs vēl neesat sasniedzis kritisko robežu; kad nonāks līdz galējībai, tad paskatīsimies.
— Tas notiks ļoti drīz.
— Labi. Šobrīd tomēr ļaujiet jums pateikt, ka mani ļoti sarūgtina jūsu naudas grūtības.
— Kāpēc tieši šobrīd?
— Tāpēc, ka es pats gatavojos jums lūgt naudu.
— Sev?
— Sev vai saviem, vai arī mūsu cilvēkiem.
— Cik?
— Nomierinieties! Diezgan apaļu summu, bet ne briesmīgu.
— Nosauciet summu!
— Piecdesmit tūkstoši livru.
— Sīkums!
— Patiešām?
— Nu jā, piecdesmit tūkstoši livru vienmēr atradīsies. Kāpēc gan to blēdi Kolbēru neapmierina tāda summiņa? Man būtu daudz vieglāk. Un kad jums vajadzīga nauda?
— Rit no rīta. Rīt taču ir pirmais jūnijs.
— Un kas par to?
— Beidzas viena mūsu galvojuma termiņš.
— Vai tad mums ir galvojumi?
— Protams. Rīt aprit termiņš, kad jāsamaksā pēdējā trešdaļa.
— Kāda trešdaļa?
— Bezmo simt piecdesmit tūkstoši livru.
— Bezmo? Kas tas tāds?
— Bastīlijas komandants.
— Ak jā; jūs lūdzat, lai es samaksāju simt piecdesmit tūkstošus livru šī cilvēka vietā?
— Jā.
— Bet par ko?
— Par viņa amatu, ko viņš, vai, pareizāk sakot, mēs nopirkām no Luvjēra un Tramblē.
— Es to atceros ļoti miglaini.
— Nav nekāds brīnums, jums taču ir tik daudz darīšanu. Un tomēr man liekas, ka jums nav svarīgākas lietas par šo.
— Tad pasakiet man, kāpēc mēs nopirkām šo amatu?
— Pirmkārt, lai palīdzētu Bezmo.
— Un vēl?
— Vēl arī sev pašiem.
— Kā — sev pašiem? Jūs zobojaties.
— Var pienākt laiks, monsenjor, kad pazīšanās ar Bastīlijas komandantu ļoti noderēs.
— Par laimi, es nesaprotu jūs, d'Erblē.
— Monsenjor, mums ir pašiem savi dzejnieki, inženieris, arhitekts, burtlicis un mākslinieki; nenāks par ļaunu arī savs Bastīlijas komandants.
— Vai jums tā šķiet?
— Monsenjor, nav ko dzīvot ilūzijās: mēs, dārgo Fukē, varam nokļūt Bastīlijā ne par šo,ne par to, — bīskapa smaidā pavīdēja tikpat balti zobi kā pirms trīsdesmit gadiem, kad tie tā valdzināja Marī Mišonu.
— Vai jums nešķiet, ka simt piecdesmit tūkstoši livru ir pārāk dārga cena par šo pazīšanos, d'Erblē? Parasti jūsu kapitālieguldījumi ir veiksmīgāki.
— Gan pienāks diena, kad jūs sapratīsiet savus maldus.
— Dārgais d'Erblē, kad esi nokļuvis Bastīlijā, tad nav ko cerēt uz vecu draugu palīdzību.
— Kāpēc gan ne, ja parādzīmes ir kārtībā? Turklāt varat man ticēt, ka lāga Bezmo sirds nav tāda kā galminiekiem. Esmu pārliecināts, ka viņš man būs mūžam pateicīgs par šo naudu, nemaz nerunājot par to, ka pie manis glabājas visas viņa parādzīmes.
— Kaut kāda velna būšana! Augļotājs zem labdara maskas!
— Monsenjor, lūdzu, nejaucieties šajā lietā; ja es rīkojos kā augļotājs, tad arī pats par to atbildu; labums no tā būs mums abiem; tas arī ir viss.
— Vai tas saistās ar kādu intrigu, d'Erblē?
— Var jau būt.
— Un Bezmo tajā piedalās?
— Kāpēc lai viņš nepiedalītos? Mēdz būt arī sliktāki līdzdalībnieki. Tātad es varu cerēt, ka rīt saņemšu piecus tūkstošus pistoļu?
— Varbūt vēlaties saņemt šovakar?
— Tas būtu vēl labāk, es vēlos doties ceļā agrāk. Nabaga Bezmo nezina, kur es esmu, un tagad droši vien jūtas kā uz nokaitētām oglēm.
— Jūs saņemsiet naudu pēc stundas. Ak, d'Erblē, procenti par jūsu simt piecdesmit tūkstošiem nekad nesegs manus četrus miljonus! — Fukē noteica, pieceldamies no krēsla.
— To vēl nevar zināt, monsenjor!
— Ar labu nakti! Man vēl pirms gulētiešanas jāaprunājas ar maniem kalpotājiem.
— Ar labu nakti, monsenjor!
— D'Erblē, jūs man vēlat neiespējamo.
— Tātad es saņemšu simt piecdesmit tūkstošus livru šodien?
— Jā.
— Tad dusiet tik mierīgi kā svētais! Ar labu nakti, monsenjor!
Neskatoties uz pārliecību, ar kādu tika izteikts šis vēlējums, iedams
ārā, Fukē nogrozīja galvu un nopūtās.