f
Svētā Pāvila baznīcas torni nozvanīja septiņus, kad Aramiss, vienkārša pilsētnieka tērpā, aizbāzis aiz jostas dunci, jāja pa ielu un apstājās pie Bastīlijas vārtiem.
Vārtus apsargāja divi sargkareivji.
Viņi bez iebildumiem ielaida Aramisu, un tas, nemaz nenokāpis no zirga, iejāja pagalmā un pa šauru eju devās uz paceļamo tiltu — īsto cietuma ieeju.
Paceļamais tilts bija nolaists un abās pusēs stāvēja sardze.
Ārpusē stāvošais sargkareivis apturēja Aramisu un diezgan rupji noprasīja, ko viņam vajag.
Aramiss savā parastajā pieklājībā paskaidroja, ka vēlētos parunāt ar Bezmo de Monlezēna kungu.
Sargkareivis pasauca otru, kas atradās sargbūdā viņpus grāvim.
Tas izbāza galvu pa logu un uzmanīgi nopētīja atnācēju.
Aramiss atkārtoja savu lūgumu.
Tad sargkareivis pasauca jaunāko virsnieku, kas pastaigājās pa diezgan plašu pagalmu; uzzinājis, kas par lietu, sargkareivis aizgāja paziņot vienam no komandanta palīgiem.
Uzklausījis Aramisa lūgumu, komandanta palīgs pavaicāja, kāds ir viņa vārds un lūdza mazliet pagaidīt.
— Kungs, es jums nevaru nosaukt savu vārdu, — Aramiss sacīja, — varu vienīgi pateikt, ka man jāpaziņo komandanta kungam diezgan svarīga vēsts un varu galvot, ka Bezmo kungs ļoti priecāsies mani satikt. Teikšu vēl vairāk: ja jūs paziņosiet viņam, ka esmu tas cilvēks, kuru viņš gaida pirmajā jūnijā, viņš pats iznāks man pretī.
Virsnieks nevarēja pieļaut, lai tik svarīgu personu kā komandants traucētu kaut kāda pilsētnieka dēļ, kas ieradies jāšus.
— Labi. Komandanta kungs gatavojas kaut kur braukt: redziet, pagalmā stāv kariete ar zirgiem, tātad viņam nevajadzēs speciāli nākt pie jums, jo viņš jūs redzēs garām braucot.
Aramiss piekrītoši pamāja: viņš nemaz nevēlējās uzdoties par svarīgu personu. Tāpēc viņš atspiedās pret segliem un pacietīgi gaidīja.
Pēc kādām desmit minūtēm komandanta kariete piebrauca pie lieveņa.
Durvis parādījās pats komandants un iesēdās karietē.
Cietokšņa komandantam bija jāpakļaujas tām pašām formalitātēm kā jebkuram citam: kad kariete piebrauca pie paceļamā tilta, pie tās piegāja sargkareivis un komandants pats atvēra durtiņas, tā izpildīdams savus noteikumus.
Sargkareivis varēja ieskatīties karietē un pārliecināties, ka neviens slepus neatstāj Bastīliju.
Kariete pieripoja pie paceļamā tilta.
Tajā brīdī, kad atvēra restotos vārtus, virsnieks piegāja pie karietes, kas atkal bija apstājusies, un pateica dažus vārdus komandantam.
Komandants acumirklī paskatījās pa karietes lodziņu un ieraudzīja uz zirga Aramisu.
Ar prieka pilnu saucienu viņš izkāpa vai, pareizāk sakot, izlēca no karietes, pieskrēja pie Aramisa un, saņēmis tā roku, ilgi atvainojās. Viņš bija gatavs vai skūpstīt šo roku.
— Cik daudz gan jāizcieš, lai nokļūtu līdz Bastīlijai, komandanta kungs! Vai arī tiem, ko šurp sūta piespiedu kārtā, te ir tik grūti nokļūt?
— Lūdzu, piedodiet. Monsenjor, es esmu tik patiesi priecīgs, ka redzu jūs.
— Cst! Jūs nedomājat, ko runājat. Ieraugot bīskapu tādā izskatā, var nodomāt nezin ko.
— Ak, lūdzu, lūdzu, piedodiet, es patiešām nepadomāju!.. Aizvediet kunga zirgu uz stalli! — Bezmo pavēlēja.
— Nevajag, nevajag! — Aramiss protestēja.
— Kāpēc ne?
— Tāpēc, ka šajā somiņā ir pieci tūkstoši pistoļu.
Komandanta seja priecīgi iemirdzējās un, ja šajā brīdī to redzētu ieslodzītie, tie nodomātu, ka pie viņa ieradies kāds princis.
— Jā, jums taisnība. Zirgu aizvediet uz komandanta māju! Dārgais d'Erblē, vai jūs nevēlētos sēsties karietē un braukt pie manis?
— Kāpt karietē, lai pārbrauktu pāri pagalmam? Vai tad jūs mani uzskatāt par galīgu invalīdu, komandanta kungs? Nē, nē, iesim kājām, tikai kājām.
Bezmo piedāvāja atbalstam roku, bet prelāts atteicās. Tā viņi aiz- soļoja līdz komandanta mājai: Bezmo, rokas berzēdams, brīdi pa brīdim pašķielēja uz zirga pusi, bet Aramiss uzmanigi pētīja kailo, nomelnējušo mūri.
Bezmo istabās varēja nokļūt caur diezgan plašu vestibilu un pa taisnām balta akmens kāpnēm.
Saimnieks izgāja cauri priekštelpai, ēdamistabai, kur jau klāja galdu, tad atvēra slepenas durvis un abi ar viesi ieslēdzās plašā kabinetā, kura logi izgāja uz pagalmu un zirgu staļļiem.
Bezmo apsēdināja viesi sevišķi laipni, kā to prot tikai ļoti labsirdīgi vai dziļi pateicīgi cilvēki.
Pats komandants parūpējās par krēslu, spilvenu, ko palikt zem kājām, un galdiņu uz riteņiem.
Sevišķi rūpīgi, kā svētumu Bezmo nolika uz galda maisiņu ar zeltu, ko viens no viņa kareivjiem ienesa istabā tik svētsvinīgi kā priesteris svēto vakarēdienu.
Kareivis izgāja. Bezmo aizslēdza durvis, aizrāva aizkarus un paskatījās uz Aramisu, lai redzētu, vai bīskapam vēl kaut ko nevajag.
— Monsinjor, jūs tātad joprojām esat palicis uzticīgs dotajam vārdam? — vēl stāvēdams kājās, viņš iesāka sarunu.
— Dārgais Bezmo, kārtīgums darījumos nav tikums, bet vienkārši pienākums.
— Darījumos, jā, to es saprotu; bet vai tad mūs saista darījums? Jūs man vienkārši izpalīdzējāt, monsinjor.
— Lai nu paliek, dārgais Bezmo! Atzīstieties, ka, par spīti manai akurātībai, jūs tomēr uztraucāties.
— Tikai par jūsu veselību, — Bezmo nomurmināja.
— Es gribēju ierasties jau vakar, bet nespēju, jo biju ļoti noguris, — Aramiss turpināja.
Bezmo aizlika aiz muguras savam viesim vēl vienu spilvenu.
— Toties šodien es nolēmu pie jums ierasties agrāk.
Bezmo runāja tālāk:
— Monsinjor, jūs esat brīnišķīgs.
— Tikai acīmredzot es steidzos veltīgi.
— Kāpēc?
— Jūs taču gribējāt kaut kur braukt?
Bezmo nosarka.
— Patiešām, — viņš atzina, — gribēju gan.
— Tātad es jūs iztraucēju. Būtu es to zinājis, noteikti nebūtu braucis, — Aramiss cienīgi turpināja, caururbjoši vērdamies uz nabaga komandantu.
— Jūsu svētība, jūs man nekad netraucējat!
— Atzīstieties, ka jūs gribējāt braukt kaut kur meklēt naudu.
— Nē, — Bezmo murmināja, — es zvēru, ka braucu…
— Vai komandanta kungs brauks pie Fukē kunga vai ne? — kāda balss lejā iesaucās.
Bezmo aizdrāzās pie loga kā dzelts.
— Nē, nē! — viņš izmisies iekliedzās. — Pie velna, kas tur piemin Fukē kungu? Jūs esat piedzēries, vai? Kas iedrošinās mani traucēt, kad es esmu aizņemts?
— Jūs devāties pie Fukē kunga? — Aramiss noprasīja. — Pie abata vai superintendanta?
Bezmo ļoti vēlējās samelot, bet neuzdrošinājās.
— Pie superintendanta kunga, — viņš izdvesa.
— Tātad jums vajadzēja naudu, ja gribējāt doties pie tā, kas naudu izsniedz.
— Es jums zvēru, ka nekad neuzdrošinātos lūgt Fukē kungam naudu. Es tikai gribēju no viņa uzzināt jūsu adresi, tas ir viss.
— Uzzināt manu adresi no Fukē kunga? — acis iepletis, iesaucās Aramiss.
— Kā tad! — Bezmo, ko mulsināja prelāta skatiens, atteica. — Protams, no Fukē kunga.
— Tas nav nekāds grēks, dārgais Bezmo. Es tikai nesaprotu, kāpēc jūs gribējāt meklēt manu adresi pie Fukē kunga?
— Lai rakstītu jums.
— Tas ir skaidrs, — Aramiss smaidīdams sacīja, — bet es nejautāju, kāpēc jums bija vajadzīga mana adrese, bet gan, kāpēc jūs gribējāt griezties pie Fukē kunga.
— Ā, — Bezmo atbildēja, — tāpēc, ka Belila pieder Fukē kungam.
— Nu un tad?
— Belila atrodas Vannas bīskapijā, un tā kā jūs esat Vannas bīskaps…
— Ja jau jūs zināt, ka es esmu Vannas bīskaps, tad jums nevajadzēja meklēt manu adresi pie Fukē kunga.
— Varbūt es biju netaktisks, monsinjor? — galīgi samulsinātais Bezmo murmināja. — Tādā gadījumā, lūdzu, atvainojiet mani.
— Lai nu paliek! Kas tad tur netaktisks? — Aramiss mierīgi noteica.
Smaidot skatīdamies uz komandantu, Aramiss gudroja, kā Bezmo,
nezinādams viņa adresi, tomēr zināja, ka viņa bīskapija ir Vannā.
«Pacentīsimies to noskaidrot," viņš pie sevis noteica.
Pēc tam Aramiss skaļi piebilda:
— Dārgo komandant, vai mums nebūtu jānokārto mūsu sīkie rēķini?
— Es esmu jūsu rīcībā, monsinjor. Vispirms gan pasakiet man…
— Ko?
— Vai jūs man neparādīsiet godu un kā parasti nepabrokastosiet kopā ar mani?
— Labprāt.
— Laipni lūdzu!
Bezmo trīsreiz piezvanīja.
— Ko tas nozīmē? — Aramiss apvaicājās.
— Tas nozīmē, ka brokastīs man būs viesis un tam jāsagatavojas.
— Dārgais komandant, lūdzu nerūpējieties tā par mani.
— Ko jūs! Es uzskatu par savu pienākumu uzņemt un pacienāt jūs cik vien labi iespējams. Pat princis nebūtu izdarījis manā labā to, ko jūs.
— Lai nu paliek! Parunāsim par kaut ko citu. Kā jums Bastīlijā klājas?
— Tīri labi.
— Tātad ieslodzītie nes peļņu?
— Nelielu.
— Ak tā!
— Kardināls Mazarini nebija sevišķi bargs.
— Tad jau jums patiktu, ja valdītu lielāks aizdomīgums nekā pie mūsu iepriekšējā kardināla?
— Jā. Rišeljē laikos bija lieliski. Viņa brālis ieguva veselu kapitālu.
— Dārgo komandant, varat man ticēt, ka jaunais karalis ir vecā kardināla vērts, — Aramiss noteica, pievirzīdamies Bezmo tuvāk. — Vecumam raksturīgs naids, piesardzīgums un bailes, bet jaunībai toties ne- uzticīgums, dusmas un kaislības. Šajos trīs gados jūs savus ienākumus maksājāt Luvjēram un Tramblē?
— Diemžēl jā.
— Tātad jums nepalika nekādi ienākumi?
— Ak vai, jūsu svētība! Zvēru, ka es atdodu viņiem visu savu peļņu, maksādams šiem kungiem piecdesmit tūkstošus livru. Vēl vakar es to pašu teicu d'Artanjana kungam.
— Lūk, kā! — Aramiss iesaucās. Viņa acis uz mirkli iedzirkstījās, bet tūlīt pat apdzisa. — Tātad vakar jūs satikāt d'Artanjanu? Kā viņam klājas?
— Lieliski.
— Ko jūs viņam teicāt, Bezmo kungs?
— Es viņam teicu, — nemanīdams, ka izpļāpājies, komandants turpināja, — ka pārāk labi uzturu savus ieslodzītos.
— Cik jums viņu ir? — Aramiss nevērīgi apvaicājās.
— Sešdesmit.
— Oho, kāds apaļš skaitlis!
— Ak, monsinjor, kādreiz bija divsimt.
— Tomēr ar sešdesmit arī var dzīvot bez bēdu.
— Bez šaubām, citam komandantam katrs ieslodzītais ienestu simt piecdesmit pistoļu.
— Simt piecdesmit pistoļu!
— Kā gan citādi! Varat pats saskaitīt: par princi man dod piecdesmit livrus dienā.
— Šķiet, jums te nav prinču? — Aramisa balss mazliet ietrīcējās.
— Paldies Dievam, nav. Pareizāk, diemžēl nav.
— Kāpēc diemžēl?
— Nu, mani ienākumi pieaugtu.
— Tas tiesa. Tātad par katru princi piecdesmit livru?
— Jā. Par Francijas maršalu trīsdesmit sešus livrus.
— Pašlaik taču jums nav arī maršalu?
— Diemžēl nav! Tiesa, par ģenerālleitnantiem un brigādes ģenerāļiem man dod divdesmit četrus livrus, bet to man ir divi.
— Ak tā!
— Pēc viņiem nāk parlamenta padomnieki, par kuriem es saņemu piecpadsmit livrus.
— Un cik jums tādu ir?
— Četri.
— Es nemaz nezināju, ka padomnieki dod tik daudz.
— Jā. Toties par tiesnešiem, advokātiem un garīdzniekiem man maksā tikai desmit livrus.
— To jums ir septiņi? Lieliski.
— Nekā, draņķīgi.
— Kāpēc?
— Tie visi taču nav vienkārši cilvēki. Ar ko viņi ir sliktāki par parlamenta padomniekiem?
— Jums taisnība; es nesaprotu, kāpēc viņi novērtēti par pieciem liv- riem mazāk.
— Ziniet, par labu zivi man jāmaksā četri vai pieci livri, par labu cāli — pusotru livru. Protams, es tos audzēju pats savā putnu kūtī, bet barība tik un tā jāpērk, un jūs pat nevarat iedomāties, kāds te ir lērums žurku.
— Kāpēc tad jūs neturat kādu pusduci kaķu?
— Kaķi jau nu neēdīs žurkas! Es biju spiests no tiem atteikties. Spriediet pats, kā žurkas aprij putnu barības krājumus. Nācās atvest no Anglijas terjerus, lai tie tiktu galā ar žurkām. Bet šiem suņiem ir zvērīga ēstgriba: viņi ēd kā piektās kategorijas arestants, nemaz nerēķinot, ka reizēm nožmiedz kādu vistu vai trusi.
Bija grūti noteikt, vai Aramiss klausās vai ne: nolaistās acis liecināja par uzmanību, bet nervozās pirkstu kustības — ka viņu aizrāvusi kāda doma.
— Un tā, — Bezmo turpināja, — normāls putns man izmaksā pusotru livru, bet laba zivs — četrus vai piecus. Bastllijā ēdiens pienākas
trīsreiz dienā; ieslodzītajiem nav ko darīt un tad viņi metas uz ēšanu; cilvēks, par kuru man dod desmit livrus, izmaksā man tikai septiņarpus livrus.
— Jūs taču tikko teicāt, ka desmitlivriniekus jūs barojat tāpat kā piecpadsmitlivriniekus.
— Jā.
— Tātad no tiem jūs iegūstat septiņarpus livrus?
— Kaut kā jau jāķepurojas! — Bezmo atteica, juzdams, ka ir pamatīgi iekritis.
— Jums taisnība, dārgo komandant. Droši vien jums ir arī tādi arestētie, kam dod mazāk par desmit livriem?
— Kā nu ne — pilsētnieki, skrīveri.
— Cik tad piešķir viņiem?
— Piecus livrus.
— Vai arī viņi dabū labu ēdienu?
— Un kā vēl! Skaidrs, viņiem jau nu katru dienu nedod butes un medījumu vai spāņu vīnu, bet trīsreiz nedēļā ir laba maltīte.
— Tā jau ir filantropija, dārgo komandant. Tā jūs izputēsit!
— Nē. Ja tas, kam dod piecpadsmit livrus, neapēd savu cāli vai div- desmitlivriniekam kaut kas paliek pāri, es to iedodu pieclivriniekiem; nabagiem tās ir kā dzīres. Ko lai dara! Jābūt žēlsirdīgam.
— Cik apmēram jums paliek no pieciem livriem?
— Trīsdesmit sū.
— Jūs nu gan esat godīgs cilvēks!
— Pateicos, jūsu svētība! Man šķiet, ka jums taisnība. Bet vai zināt,, par kuriem es visvairāk rūpējos?
— Par kuriem tad?
— Par sīktirgotājiem un rakstvežiem, kam dod tikai trīs livrus. Viņi bieži vis neredz Reinas karpas vai Lamanša stores.
— Bet vai tad pieclivriniekiem nekas nepaliek pāri?
— Monsinjor, nedomājiet, ka es esmu sīkstulis; šie sīkpilsoņi un rakstveži ir kā septītajās debesīs, kad es viņiem iedodu kādu irbes spār- niņu, kazas fileju vai gabaliņu no pīrāga ar trifeļiem, — vārdu sakot, ēdienus, kādus viņi ne sapnī nav redzējuši; tie ēd, dzer un pie deserta sauc: „Lai dzīvo karalis!" un slavina Bastīliju. Katru svētdienu es viņus
uzcienāju ar divām pudelēm šampanieša, kas man izmaksā piecus sū. O, šie nabagi slavē mani un atstāj cietumu ar lielu nožēlu. Ziniet, ko es esmu ievērojis?
— Ko tad?
— Es ievēroju… tas man ir ļoti izdevīgi. Es pamanīju, ka daži ieslodzītie, ko izlaiž brīvībā, drīz vien atkal atgriežas. Tas ir manas virtuves dēļ. Nudien!
Aramiss neticīgi pasmaidīja.
— Jūs smaidāt?
— Jā.
— Es jums saku, daži vārdi mūsu sarakstā parādās trīs reizes divu gadu laikā.
— Es gribētu gan redzēt šo sarakstu!
— Bet lūdzu! Kaut gan mums aizliegts rādīt tādus dokumentus nepiederošiem.
— Varu iedomāties!
— Bet ja jūs, monsinjor, gribat pats pārliecināties…
— Ļoti labprāt.
— Lūdzu!
Bezmo piegāja pie skapja un izņēma no tā lielu grāmatu.
Aramiss vai dega nepacietībā.
Bezmo atgriezās pie galda, nolika uz tā grāmatu, pašķirstīja un apstājās pie burta M.
— Re, skatieties: Martinē, tūkstoš sešsimt piecdesmit devītā gada janvāris un tūkstoš sešsimt sešdesmitā gada jūnijs. Martinē, tūkstoš sešsimt sešdesmit pirmā gada marts — pamfleti, mazarinādes* utt. Saprotiet, tas ir tikai iegansts. Kas tad par mazarinādēm ir nokļuvis Bastīlijā? Vienkārši puisis pats sevi nosūdzējis, lai nokļūtu šeit. Kāpēc? Lai varētu mieloties ar maniem ēdieniem par trim livriem.
— Par trim livriem! Nelaimīgais!
Mazarinades — gan dzejā, gan prozā uzrakstīti satīriski pamfleti, kas bija vērsti pret kardinālu Mazarīni.
— Jā, jūsu svētība; dzejnieki arī pieder pie pēdējās šķiras, viņiem pienākas tāds pats galds kā sīkpilsoņiem un skrīveriem; bet es jums jau teicu, ka par šo šķiru es rūpējos visvairāk.
Aramiss pa to laiku it kā nejauši šķirstīja lapas, izlikdamies, ka vārdi viņu nemaz neinteresē.
— Kā redzat, tūkstoš sešsimt sešdesmit pirmajā gadā pierakstīti astoņdesmit uzvārdi, — Bezmo norādīja. — Tūkstoš sešsimt piecdesmit devītajā arī astoņdesmit.
— Ā, Seldons! — Aramiss noteica. — Šķiet, pazīstams vārds. Vai jūs man nestāstījāt par šo jaunekli?
— Stāstīju. Nabaga students, kas sacerēja… Kā sauc divas rindas latīniski, kam ir atskaņas?
— Distihs.
— Tieši tā.
— Nabadziņš! Par distihu!
— Cik jūs viegli to uzņemat! Vai jūs zināt, ka viņš šo divrindi sacerēja par jezuītiem?
— Vienalga, sods ir pārāk bargs.
— Nežēlojiet viņu. Pagājušogad man likās, ka viņš jūs ieinteresējis.
— Jā.
— Tā kā jūsu intereses, monsinjor, man ir svarīgākas, tad es tūlīt viņu pārvedu uz piecpadsmit livriem.
— Tātad uz tādu uzturu, kā šo te, — šķirstīdams lapas, Aramiss apstājās pie kāda vārda blakus Martinē.
— Tādu pašu.
— Vai šis Marčiali ir itālis? — Aramiss apvaicājās, parādīdams ar pirkstu uzvārdu, kas bija saistījis viņa uzmanību.
— Cst! — Bezmo nočukstēja.
— Kāpēc tik noslēpumaini? — Aramiss noprasīja, un viņa roka neviļus sažņaudzās dūrē.
— Man liekas, ka es jums jau stāstīju par šo Marčiali.
— Nē, es pirmoreiz dzirdu šo vārdu.
— Var jau būt. Es jums stāstīju par viņu, neminot vārdu.
— Vai tas ir kāds grēcinieks? — Aramiss jautāja, pūlēdamies pasmaidīt.
— Nē, gluži otrādi, viņš ir jauns.
— Tad laikam viņš izdarījis smagu noziegumu.
— Nepiedodamu.
— Kādu nogalinājis?
— Ko jūs!
— Kaut ko aizdedzinājis?
— Dieva dēļ!
— Apmelojis?
— Nē taču! Viņš…
Bezmo ar roku aizsedza muti un pačukstēja Aramisam pie auss:
— Viņš uzdrošinājās līdzināties…
— Ā, atceros, atceros! — Aramiss noteica. — Patiešām, jūs man pagājušogad stāstījāt par viņu; tomēr man viņa pārkāpums likās tik sīks…
— Sīks?
— Vai, pareizāk sakot, negribēts…
— Jūsu svētība, tāda līdzība nekad nevar būt nejauša…
— Ā, es pavisam biju aizmirsis! Bet klausieties, dārgo saimniek, — Aramiss teica, aizvērdams grāmatu, — liekas, jūs sauc.
Bezmo paņēma grāmatu, steidzīgi ielika atpakaļ skapī, aizslēdza un iebāza atslēgu kabatā.
— Vai jums tagad nelabpatiktu pabrokastot, monsinjor? — viņš vērsās pie Aramisa. — Jūs neesat pārklausījies, mūs patiešām aicina brokastīs.
— Ar lielāko prieku, komandant. Abi devās uz ēdamistabu.