Aramiss bija ļoti atturīgs ēšanā, bet šoreiz parādīja godu Bezmo lieliskajām brokastīm; vīnu gan viņš dzēra maz.
Bezmo visu laiku bija ārkārtīgi dzīvespriecīgs un jautrs; laiku pa laikam viņš pameta skatienu uz pieciem tūkstošiem pistoļu, kas sevišķi iepriecināja viņa sirdi.
Tikpat mīlīgi viņš skatījās uz Aramisu.
Atlaidies krēslā, bīskaps maziem malciņiem baudīja vīnu, izgaršodams to kā lietpratējs.
— Kādas blēņas gan stāsta par Bastīlijas slikto uzturu, — viņš teica, piemiegdams aci. — Ieslodzītie var būt laimīgi, ja viņi ik dienas saņem kaut vai puspudeli šī burgundieša!
— To dzer visi piecpadsmitlivrinieki, — Bezmo atbildēja. — Tas ir vecs, izturēts vīns.
— Tātad nabaga Seldons arī bauda šo brīnišķīgo dzērienu?
— Nu nē!
— Man izklausījās, ka jūs uzturat viņu par piecpadsmit livriem.
— Viņu? Nekad! Cilvēks, kas sacer distriktus… Kā jūs tos nosaucāt?
— Distihi.
— Piecpadsmit livri! Pārāk bagātīgi! Viņa kaimiņš gan ir uz piecpadsmit livriem.
— Kāds kaimiņš?
— Nu tas, no otrās Bertodjēras.
— Atvainojiet, dārgo komandant, bet es jūs īsti nesaprotu.
— Jā, piedodiet; no otrās Bertodjēras — tas nozīmē, ka arestētais sēž Bertodjēras torņa otrajā stāvā.
— Tātad vienu no Bastīlijas torņiem sauc Bertodjēra? Es jau biju dzirdējis, ka šeit katram tornim ir savs nosaukums. Kurš ir tas tornis?
— Skatieties, — Bezmo teica, pieiedams pie loga. — Lūk, tajā pagalmā otrais pa kreisi.
— Redzu. Tātad tur sēž arestētais, kas dod piecpadsmit livrus.
— Jā.
— Vai viņš sēž jau ilgi?
— Ilgi. Septiņus vai astoņus gadus.
— Vai tad jums nav precīzu ziņu?
— Viņus taču iesēdināja pirms manas atnākšanas šurp, dārgais d'Erblē kungs.
— Vai tad Luvjērs un Tramblē jums neko neteica?
— Dārgais… Piedodiet, jūsu svētība.
— Nekas. Un tātad?..
— Jāsaka, Bastīlijas noslēpumi tiek nodoti reizē ar komandantūras atslēgām.
— Ak tā! Tad jau šis noslēpumainais ieslodzītais ir valsts noziedznieks?
— Nedomāju vis; vienkārši viņa uzturēšanās te tīta noslēpumā, kā viss Bastīlijā.
— Pieņemsim, — Aramiss noteica. — Kāpēc tad jūs par Seldonu stāstāt daudz brīvāk nekā par…
— Par otro Bertodjēru?
— Jā.
— Tāpēc ka, manuprāt, cilvēks, kurš sacerējis distihu, noziedzies mazāk nekā tas, kas līdzinās…
— Jā, es saprotu. Bet kā tad cietumsargi? Viņi taču sarunājas ar ieslodzītajiem?
— Protams.
— Tad jau arestētie droši vien viņiem stāsta par savu nevainīgumu.
— Jā. Viņi to vien maļ, mūžīgi viena un tā pati dziesma.
— Vai šī līdzība, par kuru jūs runājat, nevar piesaistīt jūsu cietumsargu uzmanību?
— Dārgais d'Erblē kungs! Jābūt galminiekam kā jūs, lai nodarbotos ar tādiem sīkumiem.
— Jums kā vienmēr taisnība, dārgais Bezmo. Vai es varētu palūgt vēl mazliet šo vīnu?
— Nevis mazliet, bet pilnu glāzi.
— Nē, nē! Jūs esat palicis musketieris līdz matu galiem. Es toties esmu kļuvis bīskaps. Kādu malku man, glāzi jums.
— Lai jau notiek pēc jūsu prāta!
Aramiss un komandants saskandināja.
— Turklāt, — pacēlis glāzi un vērodams vīnu, kas dzirkstīja kā rubīns, Aramiss ieteicās, — gadās arī tā, ka viens redz līdzību, bet otrs to nemaz nesaskata.
— Nē, tas nevar būt. Katrs, kas redzējis to, kam līdzinās šis ieslodzītais…
— Dārgais Bezmo, man gan liekas, ka tās ir tikai jūsu iedomas.
— Nē taču! Zvēru jums.
— Klausieties, — Aramiss iebilda, — es esmu redzējis daudz cilvēku, kas līdzinās tam, par ko mēs runājam, bet neviens šai līdzībai nepievērsa nekādu uzmanību.
— Tikai tāpēc, ka var būt vairāk vai mazāk līdzīgs; mana cietumnieks līdzība ir pārsteidzoša; un, ja jūs viņu redzētu, tad noteikti man piekristu.
— Ja es viņu redzētu… — Aramiss vienaldzīgi nomurmināja. — Droši vien es viņu nekad neredzēšu.
— Kāpēc gan?
— Tāpēc ka, tikko es spertu soli šajās drausmīgajās kamerās, man liktos, ka tikšu tur aprakts uz mūžīgiem laikiem.
— Ko jūs, mūsu telpas nemaz nav tik sliktas!
— Nestāstiet nu!
— Nē, nē, nerunājiet slikti par otro Bertodjēru. Tā ir ļoti laba kamera ar brīnišķīgu iekārtu, pat paklājiem!
— Ko jūs sakāt!
— Jā, jā. Šim jauneklim paveicies; viņam ierādīta labākā Bastīlijas telpa. Tā ir reta laime.
— Labi, labi, — Aramiss vēsi noteica, — es tik un tā neticēšu, ka Bastīlijā varētu būt labas kameras. Paklājus droši vien jūs esat izfantazējis. Man tur rēgojas zirnekļi, žurkas, vardes…
— Vardes! Nu, karceros, tur es nenoliedzu…
— Visnožēlojamākās mēbeles un nekādu paklāju.
— Vai savām acīm jūs ticēsiet? — Bezmo uzbudinājās arvien vairāk.
— Nē, Dieva dēļ, nevajag!
— Bet lai pārliecinātos par šo līdzību, ko jūs noliedzat, un arī par paklājiem?
— Viņš pats droši vien izskatās kā spoks vai rēgs, dzīvs līķis!
— Nekā nebija! Brašs puisis.
— Noskumis, drūms?
— Nē taču: jautrs.
— Nevar būt!
— Iesim.
— Kur?
— Kopā ar mani.
— Kāpēc?
— Pastaigāsim pa Bastiliju.
— Ko?
— Jūs visu redzēsiet pats savām acīm.
— Bet noteikumi?
— Sīkums. Manam majoram šodien ir brīvdiena, bet leitnants apstaigā nocietinājumus; mēs varam justies kā saimnieki.
— Nē, nē, dārgo komandant! Man šermuļi iet pār kauliem, iedomājoties vien par to, kā klaudzēs aizbīdņi, kas mums būs jāatver.
— Ko jūs!
— Ja nu jūs aizmirstat par mani un es palieku kādā trešajā vai ceturtajā Brojērā… brr!
— Jūs jokojat?
— Nē, es to saku nopietni.
— Jūs atsakāties no retas izdevības. Ziniet, ka daži prinči man solījuši pat piecdesmit tūkstošus livru, lai tikai es viņiem ļautu to, ko jums piedāvāju par velti?
— Vai tad tas ir tik interesanti?
— Aizliegtais auglis, jūsu svētība! Aizliegtais auglis! Kā garīdzniekam jums tas labi jāzina.
— Nē. Ja mani kāds arī interesē, tad tas ir nabaga students, kurš sacerējis distihu.
— Labi! Paskatīsimies uz viņu; viņš mitinās blakus — trešajā Ber- todjērā.
— Kāpēc jūs sakāt — blakus?
— Tāpēc, ka mani, ja es būtu ziņkārīgs, vairāk interesētu lieliskā kamera ar paklājiem un tās iemītnieku.
— Vai nu mēbeles nav redzētas! Iemītnieks arī droši vien ir pavisam necila persona!
— Piecpadsmitlivrinieks, jūsu svētība, lūk, kā! Tādas personas vienmēr ir interesantas.
— Par to es aizmirsu jums apjautāties. Kāpēc šim cilvēkam tiek doti piecpadsmit livri, bet nabaga Seldonam tikai trīs?
— Ak, šīs atšķirības ir smalka lieta, kungs. Tā ir karaļa labvēlība…
— Karaļa?
— Es gribēju teikt — kardināla. „Šim nelaimīgajam," Mazarīni droši vien domāja, „līdz mūža galam jāsmok cietumā."
— Kāpēc?
— Viņa noziegums ilgs visu dzīvi, tāpēc ari sodam jābūt tādam pašam.
— Mūžīgs sods?
— Protams. Ja nu vienīgi viņam palaimējas saslimt ar bakām, kā jūs saprotat… Uz to gan ir maz cerību. Bastīlijā ir veselīgs gaiss.
— Jūs esat ļoti atjautīgs, dārgais Bezmo.
— Vai ne?
— Citiem vārdiem, jūs gribat teikt, ka nelaimīgajam šeit jāmokās līdz mūža galam…
— Es neteicu, ka jāmokās, monsinjor; par piecpadsmit livriem neviens nemokās.
— Nu, tad jāsmok.
— Tāds jau ir viņa liktenis; viņam gan visādi mēģina uzlabot dzīves apstākļus. Es domāju, ka jūs man piekritīsiet — šis puisis nav nācis pasaulē, lai saņemtu tik labu ēdienu kā tas, ar ko viņu šeit cienā. Paskatieties tikai: pīrāgs nemaz nav iesākts, vēži tik tikko aizskarti, Marnas vēži, tik lieli kā langusti! Tūlīt to visu nosūtīs uz otro Bertodjēru kopā ar tā paša šampanieša pudeli, kas jums garšoja. Es ceru, ka jūs vairs nešaubāties?
— Nē, dārgo komandant. Tomēr visas šīs rūpes attiecas tikai uz laimīgajiem piecpadsmitlivriniekiem, bet nabaga Seldonu jūs esat pavisam aizmirsis.
— Nebūt ne! Par godu jūsu apmeklējumam sagādāsim svētkus arī viņam: lai saņem biskvītus, ievārījumu un šo portvīna pudeli.
— Jūs esat brīnišķīgs; es jums to jau teicu un atkārtoju vēlreiz.
— Ejam, ejam, — steidzināja komandants, kura galva bija mazliet apreibusi vai nu no izdzertā vīna, vai Aramisa uzslavām.
— Iegaumējiet, ka es turp eju, tikai izpildot jūsu lūgumu, — bīskaps sacīja.
— O, jūs man vēl teiksiet paldies par šo pastaigu.
— Tad ejam.
— Pagaidiet, es brīdināšu.
Bezmo divreiz pazvanīja. Ienāca cietumsargs.
— Es dodos uz torņiem, — komandants skaļā balsī paziņoja. — Nevajag ne apsardzi, ne bungas, vispār nekādu troksni.
— Ja es te neatstātu savu apmetni, — izlikdamies nobijies, Aramiss teica, — tad man nudien liktos, ka mani sēdina cietumā.
Cietumsargs gāja pa priekšu, komandants un Aramiss viņam roku rokā sekoja. Ieraugot komandantu, nedaudzie sargkareivji pagalmā saslējās miera stājā.
Bezmo aizveda viesi līdz nelielam laukumiņam, no turienes viņi devās uz paceļamo tiltu. Pazimlši komandantu, sargkareivji ļāva viņiem pāriet, neko nejautājot.
— Vai jums ir laba atmiņa, kungs? — komandants skaļā balsī uzrunāja Aramisu tā, lai sargkareivji visu dzirdētu.
— Kāpēc jūs man to jautājat?
— Es runāju par jūsu plāniem un rasējumiem, jo arhitektiem aizliegts ieiet kamerās ar papīru, spalvu un zīmuli.
„Jauki!" Aramiss nodomāja. „Šķiet, es esmu kļuvis par arhitektu. Tas jau līdzinās jokam ar d'Artanjanu, kurš Belilā redzēja mani kā inženieri."
Skaļi viņš pavēstīja:
— Esiet mierīgs, komandanta kungs: mums pietiek tikai uzmest aci, lai visu atcerētos.
Bezmo nepakustināja ne aci; sardze noturēja Aramisu par arhitektu.
— Sāksim ar Bertodjēru, — Bezmo teica tikpat skaļi, lai sargkareivji dzirdētu.
— Labi, — Aramiss atteica.
Tad Bezmo pievērsās cietumsargam:
— Pie viena aiznes uz otro numuru gardumus, ko es noliku.
— Uz trešo numuru, dārgais Bezmo, uz trešo, jūs visu laiku kļūdāties.
— Tiesa gan.
Viņi sāka kāpt augšup pa trepēm.
Šajā vienā pagalmā bija tik daudz aizbīdņu, režģu un atslēgu, ka to pietiktu vai visai pilsētai.
Aramiss nebija sapņotājs vai pārmērīgi jūtīgs; tiesa, jaunībā viņš rakstīja dzejoļus; tagad viņa ^sirds bija nocietinājusies, kā jau katram piecdesmitgadīgam vīrietim, kurš mīlējis daudzas sievietes vai, pareizāk, ļāvis sevi mīlēt daudzām sievietēm.
Tomēr, kad viņš sāka kāpt augšup pa akmens kāpnēm, ko bija minušas tik daudzas nelaimīgo kājās, kad drūmās velves viņam uzdvesa savu mitro gaisu, šķiet, viņa sirds atmaiga, jo viņš nokāra galvu un aizmiglotām acīm sekoja Bezmo.