Kad viņi sasniedza otro stāvu, Aramiss vai nu no noguruma, vai uztraukuma bija pavisam aizelsies.
Viņš atspiedās pret sienu.
— Ja vēlaties, sāksim no šejienes? — Bezmo apjautājās. — Tā kā mēs apmeklēsim abas kameras, tad, manuprāt, ir vienalga, vai mēs vispirms uzkāpjam trešajā stāvā un pēc tam atgriežamies otrajā, vai otrādi. Turklāt šajā kamerā vajadzētu nelielu remontu, — viņš steidzīgi piebilda, lai netālu stāvošais cietumsargs varētu viņu sadzirdēt.
— Nē, nē, — Aramiss protestēja. — Iesim vispirms uz augšu, komandanta kungs! Tur vajadzīgs neatliekamāks remonts.
Viņi turpināja kāpt augšup.
— Palūdziet cietumsargam atslēgas, — Aramiss pačukstēja savam ceļabiedram.
— Tūlīt.
Bezmo paņēma atslēgas un pats atvēra trešās kameras durvis. Cietumsargs iegāja tur pirmais un uzlika uz galda ēdienus, ko lādzīgais komandants sauca par gardumiem.
Pēc tam cietumsargs aizgāja.
Ieslodzītais pat nepakustējās.
Bezmo iegāja kamerā, iepriekš palūdzis Aramisu pagaidīt pie durvīm.
Bīskaps varēja redzēt jaunekli, vēl pavisam zēnisku, ap astoņpadsmit gadus vecu, kurš, ieraudzījis ienākošo komandantu, iemetās gultā, saukdams:
— Māmiņ, māmuliņ!
Šajas kliedzienos skanēja tik bezgalīgas ciešanas, ka Aramiss neviļus nodrebēja.
— Dārgais, — Bezmo uzrunāja ieslodzīto, pūlēdamies pasmaidīt, — te jums būs deserts un izklaidēšanās; deserts miesai, izklaidēšanās dvēselei. Šis kungs jūs nomierinās.
— Ak, komandanta kungs! — jauneklis iesaucās. — Atstājiet mani vienatnē uz veselu gadu, barojiet tikai ar maizi un ūdeni, bet pasakiet, ka pēc šī gada mani no šejienes izlaidīs, ka pēc gada es atkal satikšu māmiņu.
— Draudziņ, — Bezmo teica, — jūs taču pats stāstījāt, ka jūsu māte ir ļoti nabadzīga un cik slikti jūs dzīvojāt, bet paskatieties, cik ērti ir šeit!
— Jā, kungs, viņa ir nabadzīga, tādēļ vēl jo vairāk viņai vajadzīgs apgādnieks. Mums ir sliktas telpas? Kungs, ja cilvēks ir brīvībā, tad viņam ir labi visur!
— Jūs apgalvojat, ka tikai tas nelaimīgais distihs…
— Es to sacerēju bez kāda ļauna nolūka, zvēru jums; tas man ienāca prātā, kad es lasīju Marcialu*. Kungs, lai mani soda kā vēlas, kaut vai lai nocērt roku, ar kuru es rakstīju, es strādāšu ar otru; tikai ļaujiet man atgriezties pie māmiņas!
— Bērns, — Bezmo turpināja, — jūs zināt, ka tas nav atkarīgs no manis. Es varu tikai uzlabot jūsu uzturu: iedot kādu glāzīti portvīna vai gabaliņu pīrāga.
— Ak, Dievs! — jauneklis ciešanās iestenējās, nokrizdams zemē un vārtīdamies pa grīdu.
Aramiss vairs nespēja izturēt šo skatu un izgāja gaitenī.
Marks Valerijs Marcials (ap 40 — 120) — Senās Romas dzejnieks. Kļuva slavens ar epigrammām, kurās izsmēja bagātniekus un pauda līdzjūtību vienkāršajiem ļaudīm.
— Nelaimīgais! — viņš čukstēja.
— Jā, kungs, viņš ir ļoti nelaimīgs, bet pie visa vainīgi vecāki.
— Kā tā?
— Protams… Kāpēc viņi lika dēlam mācīties latīņu valodu?.. Piebāzt galvu ar zināšanām ir kaitīgi… Es tik tikko protu lasīt un rakstīt; toties, kā redzat, cietumā neesmu nokļuvis.
Aramiss uzmeta skatu cilvēkam, kurš uzskatīja, ka būt par cietumsargu nenozīmē būt cietumā.
Bezmo arī aizgāja, redzēdams, ka nepalīdz ne viņa mēģinājumi, ne vīns. Viņš bija sarūgtināts.
— Bet durvis! — cietumsargs iesaucās. — Jūs aizmirsāt aizslēgt durvis.
— Patiešām, — Bezmo atteica. — Še, paņem atslēgas.
— Es parūpēšos par šo zēnu, — Aramiss ieteicās.
— Ja jūsu rūpes izrādīsies veltīgas, — Bezmo atbildēja, — tad palūdziet, lai viņu pārved uz desmit livriem, no tā mēs abi iegūsim.
— Ja otrs ieslodzītais tāpat sauc pēc mātes, tad es nemaz neiešu viņa kamerā un izdarīšu visus mērījumus no ārpuses.
— Nebaidieties, arhitekta kungs, — cietumsargs mierināja, — viņš mums ir rāms kā jēriņš un visu laiku cieš klusu.
— Nu, tad iesim, — Aramiss negribīgi noteica.
— Jūs taču esat cietuma arhitekts? — sargs viņam vaicāja.
— Jā.
— Kā tad jūs vēl neesat pieradis pie tādiem skatiem? Savādi gan!
Aramiss saprata, ka viņam noteikti jāsavaldās, lai neizraisītu aizdomas.
Bezmo atslēdza kameru.
— Paliec un pagaidi mūs uz trepēm, — viņš norīkoja cietumsargu.
Tas paklausīja.
Bezmo devās pa priekšu un pats atvēra nākamās durvis.
Kameru apspīdēja saules stari, kas izlauzās caur aizrestoto logu. Tajā atradās neliela auguma skaists jauneklis ar īsi apgrieztiem matiem un neskuvies; viņš sēdēja uz taburetes, nolicis elkoni uz krēsla un atspiedies pret to.
Uz gultas mētājās viņa tērps no melna samta; viņš bija tērpies lieliska batista kreklā.
Atveroties durvīm, jauneklis nevērīgi pagrieza galvu, bet, pazinis Bezmo, piecēlās un pieklājīgi paklanījās.
Kad viņa acis sastapās ar ēnā stāvošā Aramisa acīm, bīskaps satrūkās un izmeta no rokām cepuri, it kā viņu piepeši būtu pārņēmis stingums.
Bezmo bija pieradis pie sava cietumnieka, un viņa sejā nenotrīcēja ne vaibsts; ar centīga kalpa rūpību viņš nolika uz galda pīrāgu un vēžus. Savā aizņemtībā viņš nepamanīja viesa satraukumu.
Pabeidzis servēt galdu, komandants vērsās pie jaunā cietumnieka:
— Šodien jūs ļoti labi izskatāties.
— Pateicos jums, kungs, — jauneklis atbildēja.
Izdzirdis šo balsi, Aramiss tik tikko noturējās kājās. Viņš kļuva vēl bālāks un neviļus paspēra soli uz priekšu.
Bezmo pamanīja šo kustību, neskatoties uz savu rosīšanos.
— Tas ir arhitekts, kurš ieradies pārbaudīt, vai jūsu kamīns nedūmo, — Bezmo paskaidroja.
— Nē, kungs, tas nekad nedūmo.
— Arhitekta kungs, jūs teicāt, ka cietumā nevar justies laimīgs, — komandants teica, rokas berzēdams, — bet jūsu priekšā stāv ieslodzītais, kas jūtas laimīgs. Es ceru, ka jūs ne par ko nesūdzaties?
— Nekad.
— Un jums nav garlaicīgi? — Aramiss vaicāja.
— Nē.
— Ko es jums teicu? — Bezmo pačukstēja.
— Jā, neticu savām acīm. Atļausiet uzdot viņam dažus jautājumus?
— Cik vien vēlaties.
— Esiet tik laipns un pavaicājiet viņam, vai viņš zina, par ko te nokļuvis.
— Arhitekta kungs jums jautā, — Bezmo teica, — vai jūs zināt, kāpēc esat nokļuvis Bastīlijā?
— Nē, kungs, — jaunais cilvēks mierīgi atbildēja, — nezinu.
— Tas taču nav iespējams! — Aramiss uztraukti iesaucās. — Ja jūs nezinātu sava aresta cēloni, jūs justos satracināts.
— Sākumā tā arī bija.
— Kāpēc tad jūs pārstājāt dusmoties?
— Es kļuvu prātīgāks.
— Savādi, — Aramiss noteica.
— Apbrīnojami, vai ne? — Bezmo apvaicājās.
— Vai drīkst zināt, kas tad jūs padarīja prātīgu? — Aramiss jautāja.
— Es nonācu pie secinājuma, ka Dievs nevar mani sodīt, ja jau neesmu neko grēkojis.
— Bet kas tad ir cietums, ja ne sods?
— Es īsti nezinu, — jauneklis atbildēja. — Varu vienīgi teikt, ka tagad domāju citādi nekā pirms septiņiem gadiem.
— Jūsos klausoties un redzot jūsu padevību, varētu domāt, ka jūs pat mīlat cietumu.
— Es ar to samierinos.
— Pārliecībā, ka kādreiz atgūsiet brīvību?
— Kungs, es neesmu pārliecināts, es tikai ceru; varu atzīties, ka ar katru dienu šī cerība kļūst vājāka.
— Kāpēc gan lai jūs neatgūtu brīvību? Jūs taču agrāk bijāt brīvs?
— Veselais saprāts neļauj man cerēt uz atbrīvošanu; kāpēc tad vajadzēja mani iesēdināt, lai pēc tam atbrīvotu?
— Cik jums gadu?
— Es nezinu.
— Kā jūs sauc?
— Es esmu aizmirsis vārdu, kādā mani sauca.
— Kas ir jūsu vecāki?
— Es nekad neesmu viņus pazinis.
— Bet tie cilvēki, kas jūs uzaudzināja?
— Viņi mani nesauca par savu dēlu.
— Vai jūs pirms sava ieslodzījuma kādu mīlējāt?
— Es mīlēju savu aukli un puķes.
— Un viss?
— Vēl es mīlēju savu sulaini.
— Vai jums ir žēl šo cilvēku?
— Es ļoti raudāju, kad viņi nomira.
— Vai viņi nomira pirms vai pēc aresta?
— Viņi nomira dienu pirms manas aizvešanas.
— Abi uzreiz?
— Jā, vienlaikus.
— Kā jūs aizveda?
— Pie manis atbrauca kāds cilvēks, iesēdināja karietē, aizslēdza durvis un atveda šurp.
— Vai jūs pazītu šo cilvēku?
— Viņš bija maskā.
— Cik neparasts stāsts, vai ne? — Bezmo pačukstēja Aramisam. Aramisam aizrāvās elpa.
— Jā, neparasts.
— Visdīvainākais ir tas, ka viņš man nekad nav tik sīki stāstījis.
— Varbūt tāpēc, ka jūs viņu nekad neesat izjautājis, — Aramiss piezīmēja.
— Varbūt, — Bezmo atteica, — es neesmu ziņkārīgs. Nu, kāda jums liekas kamera? Skaista?
— Lieliska.
— Paklājs…
— Krāšņs.
— Varu saderēt, ka pirms aresta viņam tāda nebija.
— Es arī tā domāju.
Aramiss atkal pievērsās jauneklim.
— Vai jūs neatceraties kāda nepazīstama cilvēka apmeklējumu?
— Kā tad! Trīs reizes bija atbraukusi sieviete, kas bija aizsegusies ar biezu plīvuru, ko viņa pacēla tikai, kad mūs ieslēdza un mēs palikām divatā.
— Vai jūs atceraties šo sievieti?
— Atceros.
— Par ko viņa runāja ar jums? Jauneklis skumji pasmaidīja.
— Viņa jautāja man to pašu, ko jūs: vai man klājas labi un vai es negarlaikojos.
— Ko viņa darīja, kad ieradās pie jums vai atvadījās?
— Cieši apskāva mani un skūpstīja.
— Vai jūs viņu atceraties?
— Ļoti labi.
— Es gribētu zināt, vai jūs atceraties viņas seju?
— Jā.
— Tātad, ja jūs nejauši atkal sastaptos, jūs viņu pazītu?
— O, protams!
Aramisa sejā pavīdēja apmierināts smaids.
Šajā brīdi Bezmo izdzirdēja cietumsarga soļus, kas kāpa augšup pa trepēm.
— Vai mums nav laiks iet? — viņš pačukstēja Aramisam.
Aramiss acīmredzot bija uzzinājis visu, ko vēlējās.
— Kā jums tīk, — viņš atbildēja.
Redzēdams, ka viņi grasās aiziet, jauneklis pieklājīgi paklanījās. Bezmo atbildēja ar vieglu mājienu, bet Aramiss, ko jaunekļa nelaime, šķiet, bija aizkustinājusi, zemu paklanījās cietumniekam.
Viņi izgāja. Bezmo aizslēdza durvis.
— Nu, kā? — Bezmo uz trepēm apvaicājās. — Ko jūs teiksiet par to visu?
— Dārgo komandant, es atklāju noslēpumu, — Aramiss atteica.
— Vai patiešām? Kas tad tur slēpjas?
— Šī jaunekļa mājā notikusi slepkavība.
— Nevar būt!
— Kā tad citādi! Sulainis un aukle nomiruši vienā un tajā pašā dienā. Droši vien inde.
— Ai, ai, ai!
— Ko jūs par to teiksiet?
— Tas līdzinās patiesībai… Vai patiešām šis jauneklis ir slepkava?
— Kas tad jums to saka? Kā jūs varat turēt aizdomās par slepkavību nelaimīgo bērnu?
— Jā, jā, tas ir aplam.
— Mājā, kurā viņš dzīvoja, tika izdarīts noziegums; ar to pietiek. Varbūt viņš redzēja noziedzniekus un tie tagad baidās, ka viņš tos nenodod.
— Velns parāvis, ja es zinātu, ka tā noticis, es divkāršotu viņa uzraudzību.
— Liekas, viņam nav nekādas vēlēšanās bēgt!
— O, jūs nezināt, kādi ir šie cietumnieki!
— Vai viņam ir grāmatas?
— Neviena pati; uz visstingrāko aizliegts viņam tās dot.
— Tik stingri.
— To aizliedza pats Mazarīni.
— Šis aizliegums ir pie jums?
— Jā, monsinjor. Ja vēlaties, es jums parādīšu, kad atgriezīsimies mājās.
— Ļoti vēlos, es interesējos par autogrāfiem.
— Es varu galvot, ka tas ir īsts; tikai tur ir viens labojums.
— Labojums! Kas tad nosvītrots.
— Skaitlis.
— Skaitlis?
— Jā. Sākumā uzrakstīts: uzturam 50 livru.
— Tā kā prinčiem?
— Kā jūs saprotat, kardināls pamanīja savu kļūdu: viņš nosvītroja nulli un pirms piecnieka pierakstīja vieninieku. Starp citu…
— Nu?
— Jūs man neko neteicāt par līdzību.
— Jā, un gluži vienkārša iemesla dēļ: dārgais Bezmo, nekādas līdzības nav!
— Nevar būt!
— Ja arī ir, tad tikai jūsu iztēlē; ja arī tā pastāvētu īstenībā, tad man liekas, ka jūs rīkotos prātīgi, ja nevienam par to neteiktu.
— Jums taisnība.
— Karalis Ludviķis XIV droši vien sadusmotos uz jums, ja pēkšņi uzzinātu, ka jūs izplatāt baumas par kādu no viņa pavalstniekiem, kas nekaunīgi uzdrošinās būt līdzīgs viņam.
— Jā, jums taisnība, — pārbiedētais Bezmo nosvepstēja, — bet to es pastāstīju tikai jums; es pilnīgi paļaujos uz jūsu klusēšanu, monsinjor.
— Varat būt mierīgs.
Tā sarunādamies, viņi atgriezās Bezmo dzīvoklī; komandants izvilka no skapja grāmatu, kas līdzinājās tai, ko viņš rādīja Aramisam iepriekš, tikai šī bija aizslēgta.
Šīs slēdzenes atslēgu Bezmo vienmēr nēsāja sev līdzi, uzvērtu atsevišķā gredzenā.
Uzlicis grāmatu uz galda, viņš to atvēra uz „M" burtu un parādīja Aramisam ierakstu ailē, kur bija paredzētas piezīmes:
„Nedot nevienu grāmatu, vissmalkākā veļa, eleganti tērpi; nekādas pastaigas, cietumsargu maiņas un satikšanās.
Tiek atļauti mūzikas instrumenti, visas iespējamās ērtības un kon- forts; uzturam piecpadsmit livru. Ja tas izrādīsies nepietiekami, Bezmo kungs var prasīt vairāk."
— Nudien vajadzēs prasīt, lai pieliek, — Bezmo noteica.
Aramiss aizvēra grāmatu.
— Jā, — viņš sacīja, — to rakstījis Mazarīni, es pazīstu viņa rokrakstu. Tagad, dārgo komandant, — viņš turpināja, it kā iepriekšējā sarunu tēma būtu izsmelta, — ja jums tīk, pievērsīsimies mūsu sīkajiem rēķiniem.
— Kad pavēlēsiet ar jums norēķināties. Nosakiet pats termiņu.
— Termiņu nevajag; uzrakstiet vienkārši parādzīmi par simt piecdesmit tūkstošu franku saņemšanu.
— Jāsamaksā, kad uzrādītājs pieprasīs?
— Jā. Jūs taču saprotat, ka es gaidīšu, kamēr jūs pats nevēlēsieties man atdot naudu.
— Es par to neuztraucos, — Bezmo smaidīdams teica, — bet es jau esmu iedevis jums divas parādzīmes.
— Es tās tūlīt saplēsīšu.
Aramiss parādīja komandantam parādzīmes un tās tūlīt saplēsa.
Tādas uzticēšanās pārliecināts, Bezmo bez svārstīšanās parakstīja parādzīmi par simt piecdesmit tūkstošiem franku, kurus viņš apņēmās samaksāt prelātam pēc pirmā pieprasījuma.
Aramiss, kas skatījās komandantam pār plecu, kamēr tas rakstīja, nelasījis iebāza parādzīmi kabatā, un tas Bezmo pilnīgi nomierināja.
— Jūs taču nedusmosieties uz mani, ja es jums nolaupīšu kādu ieslodzīto? — Aramiss ieteicās.
— Kā tā?
— Izgādāšu viņam apžēlošanu. Es taču jums teicu, ka mani ļoti interesē nabaga Seldons.
— Ak jā!
— Ko jūs par to teiksiet?
— Tā ir jūsu darīšana; dariet ko gribat. Es redzu, ka jūsu rokas sniedzas tālu.
— Palieciet sveiks!
Aramiss aizgāja, visa laba vēlējumu pavadīts.