Kamēr Bezmo kungs rādīja Aramisam Bastīlijas gūstekņus, pie de Beljēras kundzes nama durvīm apstājās kariete, un no tās izkāpa jauna, zīdā tērpta sieviete.
Kad mājas saimniecei pavēstīja par Vanelas kundzes ierašanos, viņa bija iegrimusi kādas vēstules lasīšanā, kuru steidzīgi paslēpa, steigdamās pretī viešņai.
Margarita Vanela sāka viņu skūpstīt, spieda roku un neļāva izteikt ne vārda.
— Mana dārgā, — viņa čaloja, — tu mani esi pavisam aizmirsusi! Pavisam aizrāvusies galma svētkos!
— Es pat nepiedalījos kāzās.
— Ar ko tad tu esi tik aizņemta?
— Gatavojos doties uz Beljēru.
— Tu gribi kļūt par laucinieci? Man patīk, ka tu tā aizraujies. Bet tu esi bāla.
— Es jūtos lieliski.
— Jo labāk, citādi es pavisam izbijos. Zini, ko man teica?
— Vai nu mazums ko melš!
— Es tev varētu visu izstāstīt, bet baidos, ka tu dusmosies.
— Nekad! Tu taču pati jūsmoji, cik man ir mierīgs raksturs.
— Tad, lūk, dārgā marķīze, runā, ka kopš zināma laika tu vairs neskumsti tā kā agrāk pēc nabaga de Beljēra kunga!
— Tās ir ļaunas tenkas, Maragarita; es skumstu un vienmēr skumšu pēc vīra; tomēr pagājuši jau divi gadi kopš viņa nāves. Man ir tikai divdesmit astoņi gadi, un sēras pēc aizgājēja nevar aizņemt visas manas domas. Tu būtu pirmā, kas tam neticētu.
— Kāpēc gan ne? Tev ir tik maiga sirds! — Vanelas kundze indīgi iebilda.
— Tava sirds arī ir maiga, bet man tomēr nešķiet, ka sirdēsti tevi būtu pārlieku nomākuši.
Šajos vārdos izskanēja tiešs mājiens uz Margaritas un Fukē attiecību pārtraukšanu un ari diezgan skaidrs pārmetums par vieglprātību.
Tas lika Margaritai pilnīgi zaudēt savaldīšanos, un viņa iekliedzās:
— Tad es tev pastāstīšu! Runā, ka tu esot iemīlējusies, Elīza.
Viņa nenolaida acis no de Beljēras kundzes, kura neviļus nosarka.
— Nelaimīgās sievietes: katrs cenšas viņas apmelot, — pēc īsa klusuma brīža marķīze ieteicās.
— O! Tevi, Elīza, gan neapmelo.
— Kā tad ne, ja stāsta, ka es esmu iemīlējusies?
— Vispirms, ja tā ir patiesība, tad tā nav apmelošana, bet tikai tenkošana, un turklāt — tu neļāvi man pabeigt, — runā, ka, kaut arī tu esi iemīlējusies, tomēr sargā savu tikumu ar zobiem un nagiem, un tevi grūtāk sasniegt kā Danaju*, kaut arī tai bija bronzas tornis.
— Tu esi ļoti asprātīga, — de Beljēras kundze trīsēdama izdvesa.
— Tu man vienmēr glaimo, Elīza… Vārdu sakot, tevi uzskata par nepielūdzamu un nepieejamu. Tā kā redzi — tevi nebūt neapmelo… Par ko tu domā?
— Ja jau runā, ka es esmu iemīlējusies, tad droši vien min arī kādu vārdu.
— Protams.
— Mani pārsteidza, ka tu pieminēji Danaju. Šis vārds neviļus liek domāt par zelta lietu, vai ne?
— Tu vēlies atgādināt, ka Jupiters pārvērtās par zelta lietu Danajas
dēļ?
— Tātad mans iemīļotais… tas, ko tu uzskati par manu…
Danaja — grieķu mitoloģijā Argosas valdnieka Akrisija meita, kuras tēvam pareģoja nāvi no mazdēla rokas. Tādēļ viņš ieslēdza meitu nepieejamā tornī, bet dievs Zevs tur iekļuva zelta lietus veidā.
— Atvaino, es esmu tava draudzene un neko neuzskatu.
— Pieņemsim… Nu, tad nelabvēļi…
— Labi, es tev nosaukšu viņa vārdu. Tikai nebīsties, tas ir ļoti ietekmīgs cilvēks…
— Turpini.
Marķīze jutās kā notiesātā, kas gaida nāves sodu, un līdz sāpēm sažņaudza rokas, tā ka viņas koptie nagi iespiedās delnā.
—Tas ir ļoti bagāts cilvēks, — Margarita turpināja, — varbūt pat visbagātākais. Viņu sauc…
Marķīze aizmiedza acis.
— Hercogs Bakingems, — skaļi smiedamās, Margarita beidzot izteica.
Bulta trāpīja mērķī. Bakingema vārds, ko marķīze izdzirda gaidītā vārda vietā, bija viņai kā slikti uztrītais cirvis, kas uz ešafota de Šalē un de Tū * nenocirta vis galvas, bet tikai iecirtās kaklā.
Tomēr viņa drīz vien atguvās.
—Tu nudien esi asprātīga un sagādāji man patīkamu izklaidēšanos. Tavs joks bija apburošs… Es ne reizes neesmu redzējusi Bakingema kungu-
— Ne reizes? — Margarita pārjautāja, pūlēdamās nesmieties.
— Es neesmu nekur bijusi, kopš hercogs dzīvo Parīzē.
— O, var jau arī neredzēties, bet sarakstīties, — Vanelas kundze uz to atteica, draiskulīgi ar kājiņu norādīdama uz papīru, kas mētājās uz paklāja.
Marķīzs de Šalē, Anrī de Taleirāns, dz. 1599. g., sodīts ar nāvi Nantē 1626. g. par piedalīšanos sazvērestībā pret kardinālu Rišeljē. Cerēdami, ka nāves soda atlikšana varētu de Šalē glābt, viņa draugi paslēpa bendi, bet to piekrita aizstāt divi noziedznieki, kuriem apsolīja brīvību. Nemākulīgajiem bendēm izdevās nocirst de Šalē galvu tikai ar divdesmit devīto cirtienu.
Fransuā Ogists de Tū (1607-1642) sodīts ar nāvi par to, ka zināja par sazvērestību pret Rišeljē, bet nepaziņoja, jo viens no tās galvenajiem organizatoriem bija viņa draugs, marķīzs de Senmars. Bende deva viņam septiņus cirtienus.
Marķīze nodrebēja. Tā bija aploksne, kurā atradās vēstule, ko viņa lasīja pirms draudzenes ierašanās. Uz tās bija ģerbonis ar superintendanta zīmogu.
De Beljēras kundze pavirzījās tālāk uz dīvāna un it kā nejauši pārklāja aploksni ar savas platās zīda kleitas ielocēm.
— Paklau, — viņa ieteicās, — Margarita, vai tu patiešām tik agri atbrauci pie manis, tikai lai izstāstītu man visas šīs blēņas?
— Nē, es atbraucu, lai satiktu tevi un atgādinātu mūsu kādreizējo ieradumu, mūsu jauko paražu; atceries, mēs devāmies pastaigā uz Vensenas mežu un tur klusā vietiņā zem ozola runājāmies par tiem, kuri mīlēja mūs un kurus mēs mīlējām.
— Tu aicini mani pastaigāties?
— Mani gaida kariete, un trīs stundas es esmu brīva.
— Margarita, es neesmu apģērbta…. bet, ja tu gribi papļāpāt, mums nemaz nav jādodas uz Vensenas mežu — manā dārzā mēs arī atradīsim kuplu koku, biezu dižskābaržu audzi un mārpuķīšu un vijolīšu paklāju, kuru smarža atplūst līdz pat šejienei.
— Dārgā marķīze, žēl, ka tu atsakies no mana priekšlikuma… Es tā gribēju tev atklāt savu sirdi.
— Maragrita, es tev vēlreiz saku, ka mana sirds pieder tikai un vienīgi tev gan šai istabā, gan zem liepas manā dārzā, tāpat kā tur, mežā zem ozola.
— Man tas nav viens un tas pats… Kad es tuvojos Vensenas mežam, man šķiet, ka manas smagās nopūtas skaidri dzird tur, kurp tās šais dienās plūst.
To dzirdot, marķīze kļuva uzmanīga.
— Tevi pārsteidz, vai ne… ka es vēl domāju par Senmandē?
— Par Senmandē! — de Beljēras kundzei izlauzās.
Abu sieviešu skatieni krustojās kā zobeni divkaujas sākumā.
— Tik lepna kā tu?… — marķīze izmeta, nicīgi pasmaidīdama.
— Tik lepna kā es!… — Vanelas kundze atteica. — Tāda ir mana daba… Es nepiedodu, ja mani aizmirst, un nieciešu, ja piekrāpj. Ja es viņu pametu, bet viņš raud, es varu iemīlēt no jauna; bet, ja mani pamet smiedamies, es vai zaudēju prātu no mīlestības.
De Beljēras kundze neviļus sakustējās.
„Viņa ir geizsirdīga!" Margaritas prātā atplaiksnīja atziņa.
— Tātad, — marķīze noteica, — tu neprātīgi mīli Bakingema kungu… es gribēju teikt… Fukē kungu?
Trieciens bija sāpīgs, un Margaritas sirds asiņoja.
— Tāpēc tu gribēji braukt uz Vensenu… pat uz Senmandē!
— Es pati nezinu, kurp gribēju braukt; es domāju, ka tu man kaut ko ieteiksi.
— Nevaru; es taču neprotu piedot. Varbūt es arī neprotu tik dziļi mīlēt kā tu. Ja kāds aizvaino sirdi, tad tas ir uz visiem laikiem.
— Fukē kungs taču nav aizskāris tavas jūtas, — bērnišķīgā naivumā iebilda Margarita Vanela.
— Tu ļoti labi saproti, ko es gribu teikt. Fukē kungs nav mani aizvainojis; es neesmu baudījusi viņa labvēlību un cietusi viņa pāridarījumus, bet tev ir iemesls žēloties par viņu. Tu esi mana draudzene, un es neieteiktu tev rīkoties tā, kā tu esi nodomājusi.
— Kā tu to domā?
— Nopūtas, kuras tu pieminēji, ir pietiekami daiļrunīgas.
— Tu mani kaitini! — pēkšņi jaunā sieviete iesaucās kā cīkstonis, kas sakopojis visus spēkus un ir gatavs dot pēdējo triecienu. — Tu domā tikai par manām vājībām un kaislībām, bet aizmirsti par manu godīgumu un augstsirdību. Ja es arī patlaban jūtu simpātijas pret Fukē kungu un pat speru viņam pretī soli, tad varu atklāti atzīties, ka tas ir tikai tāpēc,ka mani ļoti satrauc viņa liktenis, jo, manuprāt, viņš ir viens no nelaimīgākajiem cilvēkiem zemes virsū.
— Ā! — marķīze izdvesa, piespiedusi roku pie krūtīm. — Vai tad noticis vēl kaut kas?
— Mana dārgā, pirmais jaunums ir tāds, ka karalis visu savu labvēlību, ko tas veltīja Fukē kungam, atdevis Kolbēram.
— Jā, es esmu par to dzirdējusi.
— To var lieliski saprast — pēc tam, kad atklājās Belilas noslēpumi.
— Man gan apgalvoja, ka galu galā tas nācis Fukē kungam tikai par labu.
Margarita sāka tik ļauni smieties, ka de Beljēras kundze labprāt būtu ietriekusi dunci viņai pašā sirdī.
— Mana dārgā,— Margarita turpināja, — tagad jau vairs nav runa par Fukē kunga goda, bet gan viņa paša glābšanu. Nepaies ne trīs dienas, kad kļūs skaidrs, ka finansu ministrs ir galīgi izputējis.
— O! — marķīze iebilda un arī savukārt pasmaidīja. — Tā kā par ātru.
— Es minēju trīs dienas, jo man patīk maldināt sevi ar cerībām. Visticamāk, ka katastrofa notiks šodien pat.
— Kāpēc?
— Visvienkāršākā un banālākā iemesla dēļ: Fukē kungam vairs nav naudas.
— Dārgā Margarita, finansu pasaulē gadās tā, ka šodien cilvēkam nav ne graša, bet rīt viņš apgroza miljonus.
— Tā ar Fukē kungu varēja notikt tad, kad viņam bija divi bagāti un veikli draugi, kas no visām lādēm prata izvilkt viņam naudu; tagad šie draugi ir miruši un Fukē kungam nav no kurienes pasmelt miljonus, kurus karalis vakar prasīja.
— Miljonus? — marķīze šausmās iekliedzās.
— Četrus miljonus… pāra skaitlis.
— Nelietīgā sieviete, — de Beljēras kundze, ko bija nomocījis šis cietsirdīgais prieks, pie sevis nočukstēja, tomēr saņēma dūšu un atcirta: — Es domāju, ka Fukē kungam atradīsies četri miljoni.
— Ja viņam ir četri miljoni, ko karalis lūdz šodien, varbūt viņam to nebūs pēc mēneša, kad karalis lūgs atkal.
— Karalis atkal prasīs no viņa naudu?
— Protams; tāpēc jau es saku, ka Fukē kungs neizbēgami izputēs. Aiz patmīlības viņš neatteiksies dot naudu, bet, kad tās nepietiks — viņš būs pagalam.
— Tev ir taisnība, — marķīze trīcošā balsī teica, — plāns ir labi izdomāts, Saki lūdzu, vai Kolbēra kungs tik ļoti ienīst Fukē kungu?
— Man šķiet, ka viņš to necieš… Kolbēra kungs tagad ir lielā cieņā; viņš iegūst, ja viņu iepazīst tuvāk, jo tad var redzēt, ka viņam ir grandiozas ieceres, liela izturība un savaldība; viņš ies tālu.
— Vai viņš būs finansu ministrs?
— Iespējams… Lūk, kāpēc man tik žēl, dārgā marķīze, to nabaga cilvēku, kas mani mīlēja un pat dievināja; lūk, kāpēc es, redzēdama, cik viņš ir nelaimīgs, sirds dziļumos piedevu neuzticību… ko viņš nožēlo, spriežot pēc dažām pazīmēm; lūk, kāpēc es vēlējos viņu mierināt un dot labu padomu: droši vien viņš saprastu manu rīcību un būtu man pateicīgs.
Marķīze, ko šis labi aprēķinātais uzbrukums kā trāpīga artilērijas uguns bija galīgi apdullinājis un iznīcinājis, nesaprata, ko lai atbild un ko lai domā.
— Kāpēc tad jums neaizbraukt pie Fukē kunga? — viņa beidzot izteica slepenā cerībā, ka Margarita necentīsies dot nāvīgu triecienu jau uzvarētajam ienaidniekam.
— Es patiešām sāku par to nopietni domāt. Nē, tomēr man neklājas spert pirmo soli. Protams, Fukē kungs mani mīl, bet viņš ir pārāk lepns. Es nevaru tā riskēt… Turklāt man jāzaudē vīrs. Tu neko neatbildi… Nu, tādā gadījumā es aprunāšos ar Kolbēra kungu.
Viņa smaidīdama piecēlās, lai atvadītos. Marķīze nebija spējīga piecelties.
Margarita paspēra dažus soļus, izbaudīdama savas sāncenses pazemojumu un sāpes; pēkšņi viņa apvaicājās:
— Vai tad tu mani nepavadīsi?
Bāla un atturīga marķīze piecēlās, nepievērsdama uzmanību aploksnei, ko viņa sarunas laikā rūpīgi centās aizsegt ar saviem svārkiem.
Viņa atvēra durvis uz lūgšanu istabu un, pat nepagriezdama galvu uz Margaritas Vanelas pusi, iegāja tur un aizslēdza aiz sevis durvis.
Tiklīdz marķīze bija aizgājusi, viņas skaudīgā sāncense kā pantera metās virsū aploksnei un to sagrāba. — Ak, tu, liekule! — zobus griezdama, viņa nošņāca. — Kad es ienācu, protams, viņa lasīja Fukē vēstuli!
Tad viņa savukārt izdrāzās no istabas.
Kad marķīze beidzot atradās drošībā aiz durvīm, viņa juta, ka spēki viņu galīgi atstāj; mirkli viņa stāvēja bāla un stinga kā statuja; tad kā statuja, ko apgāž stiprs viesulis, viņa sagrīļojās un nesamaņā nokrita uz paklāja.