Fošē kunga zirgi bija solīda vecuma vilcēji ar kājām kā stabi. Tāpat kā kariete, tie bija nākuši pasaulē jau gadsimta pirmajā pusē.
Protams, tie nespēja traukties kā Fukē kunga angļu rikšotāji, un vajadzēja divas stundas, lai viņi pārvarētu attālumu līdz Senmandē.
Maķīze apstājās pie durvīm, ko labi pazina, kaut arī bija redzējusi tikai vienu reizi.
Viņa izņēma no kabatas atslēgu, ielika to slēdzenē un pagrūda durvis, kas bez trokšņa atvērās.
Tad viņa pavēlēja kalpotājam uznest lādi otrajā stāvā.
Lāde izrādījās tik smaga, ka pārdevējam bija jāsauc palīgā kučieris.
Lādi nolika mazā istabiņā — ne gluži priekšistabā, ne gluži buduārā, kas bija blakus zālei, kurā mēs varējām vērot Fukē kungu pie marķīzes kājām.
De Beljēra kundze iedeva kučierim luidoru, apveltīja pārdevēju ar apburošu smaidu un abus atlaida.
Viņa pati aiz abiem aizslēdza durvis un palika istabiņā viena.
Kaut arī kalpus nekur nemanīja, viss bija sagatavots viešņas uzņemšanai.
Kamīnā dega uguns, svečturos bija iespraustas sveces, uz etažeres stāvēja uzkožamie, vīns un augļi, uz galdiem — grāmatas, bet japāņu vāzēs bija ielikti svaigu ziedu pušķi.
Tas atgādināja apburtu namu.
Marķīze aizdedzināja sveces, pasmaržoja ziedus, tad apsēdās un iegrima pārdomās.
Viņa apsvēra, kā lai atstāj naudu Fukē tā, lai viņš neuzminētu, no kā tā ir. Viņu aizrāva doma, kas pirmā iešāvās prātā.
Vienkārši jāpiezvana, jāizsauc Fukē un pašai jāaizbēg; atvedusi viņam miljonu, viņa jutīsies laimīgāka, nekā ja pati būtu to atdevusi.
Bet Fukē uzminēs patiesību un droši vien atteiksies pieņemt kā dāvanu naudu, ko viņš varbūt pieņemtu kā aizdevumu, un visa iecere ies zudumā.
Lai pilnībā sasniegtu mērķi, šis solis bija nopietni jāpārdomā, jāpārliecina superintendants par viņa stāvokļa bezcerīgumu, jāizmanto visa daiļrunība, uz kādu spējīga draudzība, bet, ja tās izrādītos par maz, tad jāmodina viņā kaisle, kam neviens nespēj pretoties.
Superintendantu pazina kā ļoti lepnu un goda jautājumos nepielūdzamu cilvēku; viņš ne par ko nepieļautu, ka sieviete viņa dēļ zaudē tik daudz naudas. Nē, viņš pretotos, cik vien spētu, un tikai iemīļotā varētu salauzt viņa stūrgalvību.
Bet vai Fukē viņu mīlēja?
Vai šis vieglprātīgais cilvēks, kas tik viegli aizrāvās, spēja palikt pie vienas sievietes, kaut arī tā būtu eņģelis?
— Lūk, tas man arī jānoskaidro, — marķīze apņēmās, — kas zina, varbūt sirds, ko es tā vēlos iegūt, pārbaudot izrādīsies zemiska un nelie- tiga… Nē, pietiek! — viņa iesaucās. — Pietiek šaubu un svārstišanās, laiks sākt pārbaudi! Ir laiks!
Viņa paskatījās pulkstenī.
— Tagad ir septiņi, viņam jābūt mājās: šajā laikā viņš strādā. Drošāk!
Drudžainā nepacietībā viņa piegāja pie spoguļa, uzsmaidīja savam attēlam un piespieda slepeno atsperi, kas iedarbināja zvanu.
Tad, it kā jau iepriekš būtu cīņas nomocīta, noslīga ceļos un ar abām rokām satvēra galvu.
Pēc minūtēm desmit atvērās durvis. Ienāca Fukē.
Viņš bija bāls; viņa seju apēnoja smagas domas.
Acīmredzot ministrs bija stipri norūpējies, ja tik ilgi kavējās ierasties uz mīlas aicinājumu, viņš — cilvēks, kam bauda bija pats svarīgākais dzīvē.
Bezmiega nakts un smago domu nomocīts, Fukē bija it kā sakrities; viņa raksturīgā bezrūpīgā izteiksme bija pazudusi un ap acīm vīdēja tumši loki.
Tomēr viņš joprojām bija skaists, stāja dižciltīga, bet skumjā rieva pie mutes, kas šā cilvēka sejā parādījās reti, radīja tajā neredzētu izteiksmi, kas padarīja viņu jaunāku.
Melnā tērpā ar baltām mežģīnēm uz krūtīm superintendants domīgi apstājās uz tās istabas sliekšņa, kur viņš tik bieži bija radis ilgoto laimi.
Viņa drūmais miers un skumjais smaids atstāja uz de Beljēras kundzi neizdzēšamu iespaidu.
Sievietes acis mīļotā vīrieša vaibstos vienmēr pratīs saskatīt lepnumu vai ciešanas; kā atalgojumu par sievietes vājumu daba tai devusi īpašu jutīgumu.
Uzmetusi vienu vienīgu skatienu Fukē, marķīze nojauta, ka viņš ir dziļi nelaimīgs.
Viņa uzminēja arī to, ka nakti viņš pavadījis bez miega, bet diena nesusi viņam vilšanos.
Viņa tūlīt sajuta jaunu spēku pieplūdumu un juta, ka mīl Fukē vairāk par dzīvību.
Viņa piecēlās un, tuvodamās viņam, teica:
— No rīta jūs man rakstījāt, ka sākat jau aizmirst mani un ka es, neredzēdamās ar jums, droši vien vairs par jums nedomāju. Kungs, es ierados šeit, lai atspēkotu to, vēl jo vairāk tāpēc, ka jūsu acīs es saskatu…
— Ko jūs saskatāt, marķīze? — Fukē pārsteigts jautāja.
— Es redzu, ka jūs vēl nekad neesat mani tik stipri mīlējis kā šajā brīdī; pēc manas rīcības jūs varat redzēt, ka es jūs neesmu aizmirsusi.
— Marķīze, — Fukē, kura cildenā seja vienā mirklī atmirdzēja priekā, atbildēja, — jūs esat eņģelis, un vīrieši nedrīkst šaubīties par jums; viņiem atliek tikai pielūgt jūs un bikli gaidīt jūsu labvēlību.
— Tādā gadījumā jūs esat pelnījis šo labvēlību.
Fukē gribēja nomesties viņas priekšā ceļos.
— Nē, — viņa atturēja, — apsēdieties man līdzās. Ā, pašreiz jums iešāvās prātā nelāga doma!
— Kāpēc jūs tā domājat, kundze?
— Jūs nodeva jūsu smaids. Sakiet, par ko jūs domājāt? Nu pasakiet, esiet taču atklāts; starp draugiem nedrīkst būt nekādu noslēpumu!
— Tad atklājiet arī jūs man, kāpēc tāda bardzība veselus trīs vai četrus mēnešus?
— Bardzība?
— Protams. Vai tad jūs man neaizliedzāt sevi apmeklēt?
— Ak vai, mans draugs, — de Beljēra kundze smagi nopūtās, — jūsu apmeklējums nesa jums lielu nelaimi; manu māju novēro; tās pašas acis, kas redzēja jūs toreiz, var ieraudzīt atkal. Es uzskatu, ka drošāk man atbraukt šurp, nekā jums pie manis; jūs jau tāpat esat nelaimīgs, un es nevēlos, lai manis dēļ jūs kļūtu vēl nelaimīgāks.
Fukē nodrebēja.
Šie vārdi atkal viņam atgādināja finansiālās rūpes, bet viņš jau bija sācis ieslīgt mīlas sapņos.
— Es esmu nelaimīgs? — viņš izteica, pūlēdamies pasmaidīt. — Jūs to sakāt tik skumji, ka vēl liksiet man noticēt jūsu vārdiem. Vai tiešām šīs burvīgās acis veras manī tikai ar žēlumu? Ak, es tā vēlētos tajās izlasīt citas jūtas.
— Jūs esat skumjš, nevis es: paskatieties uz sevi spogulī.
— Es patiešām esmu mazliet bāls, marķīze, bet tas ir no pastiprināta darba; karalis vakar man lūdza naudu.
— Jā, es zinu, četrus miljonus.
— Vai patiešām jums tas zināms? — Fukē pārsteigts iesaucās. — Kā jūs to uzzinājāt? Tas taču bija pēc tam, kad karaliene aizgāja, bija palicis tikai viens cilvēks, kad karalis…
— Jūs redzat, ka es zinu, un ar to pietiek, vai ne? Tātad, mans draugs, turpiniet: karalis lūdza jums…
— Kā jūs saprotat, marķīze, vajadzēja sameklēt naudu, saskaitīt, ierakstīt grāmatās. Tam visam vajadzīgs laiks. Kopš Mazarīni nāves finansu lietas ir mazliet sajauktas un samudžinātas. Mani kalpotāji ir apkrauti ar darbiem, tāpēc es šonakt negulēju.
— Tātad jums ir šī summa? — marķīze nemierīgi jautāja.
— Marķīze, — Fukē jautri atbildēja, — tas gan būtu labs finansu ministrs, kura kasē neatrastos nožēlojami četri miljoni!
— Es esmu pārliecināta, ka tie jums ir vai būs.
— Tas ir kā — būs?
— Viņš vēl pavisam nesen prasīja jums divus miljonus.
— Nebūt ne, man liekas, ka kopš tā brīža aizritējusi vesela mūžība; bet, lūdzu, beigsim runāt par naudu.
— Nekā, runāsim tieši par naudu, mans draugs.
— O!
— Es tikai tādēļ šeit ierados.
— Un ko tad jūs par šo tēmu gribat teikt? — ministrs apjautājās un viņa acīs pazibēja tramīga ziņkāre.
— Sakiet, lūdzu, Fukē kungs, vai finansu ministru var nomainīt?
— Marķīze, jūs mani pārsteidzat — jūs runājat ar mani kā naudas noguldītāja.
— Tam ir vienkāršs iemesls: es vēlos noguldīt pie jums kapitālu un tāpēc gribu zināt, vai jūsu firma ir droša.
— Es patiešām nespēju saprast, kurp virzās mūsu saruna.
— Dārgais Fukē kungs, es runāju pilnīgi nopietni: man ir kapitāls, kas sarežģī dzīvi. Man ir apnicis pirkt zemi, un es gribētu lūgt kādu no draugiem laist šo naudu apgrozībā.
— Es domāju, tas nav tik steidzami?
— Gluži otrādi — ļoti steidzami.
— Labi. Mēs par to parunāsim vēlāk.
— Nē, tagad, tāpēc ka es atvedu naudu līdzi.
Viņa norādīja uz lādi; pēc tam atvēra to un Fukē acu priekšā parādījās banknošu sainīši un zelta kaudze.
Fukē bija piecēlies kājās vienlaikus ar de Beljēra kundzi; uz mirkli viņš kļuva domīgs, tad pēkšņi atkāpās, nobāla un atkrita krēslā, aizsedzis seju ar rokām.
— Ak, marķīze, marķīze!
— Kas noticis?
— Par ko jūs mani uzskatāt, ja piedāvājat kaut ko tamlīdzīgu?
— Ko tad jūs domājāt? Pasakiet.
— Šī nauda… jūs atvedāt to man, atvedāt, jo dzirdējāt, ka esmu nokļuvis sarežģītā situācijā. Ak, neliedzieties! Es uzminēju. Vai tad es nepazīstu jūsu sirdi?
— Nu tad lieliski! Ja jūs to pazīstat, tad zināt, ka es jums piedāvāju palīdzību.
— Tad es uzminēju! — Fukē iesaucās. — Kundze, es nekad jums neesmu devis iemeslu tā apvainot mani.
— Apvainot jūs! — nobālēdama marķīze izteica. — Cik dīvaini ir cilvēki! Jūs taču teicāt, ka mīlat mani un šīs mīlas vārdā lūdzāt, lai es ziedoju savu godu, savu reputāciju! Bet kad es jums piedāvāju naudu, jūs no tās atsakāties!
— Marķīze, jums tika dota pilnīga brīvība aizsargāt to, ko jūs saucat par reputāciju un godu. Atstājiet arī man brīvību aizstāvēt manu cieņu. Lai es tieku izputināts, lai man liek samaksāt par visām manām kļūdām, lai mani nomāc vissmagākie sirdsapziņas pārmetumi, bet visu svēto vārdā lūdzu — nedodiet man šo pēdējo triecienu!
— Fukē kungs, jūs nerunājat saprātīgi, — marķīze pārmeta.
— Ļoti var būt, marķīze.
— Un esat nežēlīgs.
Fukē saķēra krūtis, it kā cenzdamies apspiest iekšējo satraukumu.
— Apberiet mani ar pārmetumiem, marķīze, — viņš nostenēja, — es jums neatbildēšu.
— Jūs negribat pieņemt no manis draudzības pierādījumu?
— Negribu.
— Fukē kungs, paskatieties uz mani.
Marķīzes acis iedegās.
— Es jums piedāvāju savu mīlestību.
— O, marķīze! — tas bija vienīgais, ko Fukē spēja izteikt.
— Vai dzirdat? Es jūs mīlu, mīlu jau sen; arī sievietēm tāpat kā vīriešiem, piemīt veltīgs kauns un veltīga atturība. Es jūs mīlu jau sen, bet negribēju to atzīt.
— Ak! — Fukē teica, sasizdams rokas.
— Un, lūk, es jums atzīstos… Jūs uz ceļiem lūdzāties manu mīlestību, es jums atteicu; es biju tikpat akla, kāds jūs esat šobrīd. Tagad es pati piedāvāju jums savu mīlestību.
— Jā, mīlestību, un tikai mīlestību!
— Gan mīlestību, gan sevi, gan savu dzīvi! Visu, visu, visu!
— Es neizturēšu tādu laimi!
— Vai tad jūs būsiet laimīgs? Runājiet, atbildiet… ja es būšu jūsu, pavisam jūsu?
— Tā būs augstākā svētlaime!
» — Tad valdiet pār mani. Bet, ja es jūsu dēļ atsakos no aizspriedumiem, tad jums jādara tas pats.
— Marķīze, nekārdiniet mani!
— Fukē, vēl viens „nē" — un es tūlīt pat atveru šīs durvis.
Viņa norādīja uz durvīm, kas veda uz ielu.
— Tad jūs mani vairs nekad neredzēsiet. Ja „jā", tad es sekošu jums visur pat aizvērtām acīm, viena, bez nožēlas, bez kurnēšanas. Un tas ir mans pūrs!
— Tas ir jūsu posts, — Fukē teica, apgāzdams lādi, tā ka papīri un zelts izbira uz grīdas, — te ir miljoni.
— Tieši miljons… Te ir manas dārglietas, kuras man vairs nav vajadzīgas, ja jūs mani nemīlat; bet, ja jūs mani mīlat tikpat stipri kā es jūs, tad arī tās man nav vajadzīgas!
— O, tā man ir pārāk liela laime! Pārāk liela! — Fukē iesaucās. — Es piekāpjos, es padodos, jūsu mīlestība ir uzvarējusi. Es pieņemu pūru…
— Un te ir pati līgava! — marķīze iesaucās, mezdamās viņa apkampienos.