Ludviķa XIV ierašanās Bluā, kā jau varēja redzēt no mūsu stāsta, izdevās ļoti spoža un krāšņa, un jaunais karalis bija ar to pilnīgi apmierināts.
Nonācis līdz pils vārtiem, karalis ieraudzīja Orleānas hercogu viņa miesassargu un galminieku ielenkumā. Viņa augstības seja, kas jau no dabas bija cildena, šādos svinīgos gadījumos pauda vēl lielāku diženumu un cieņu.
Orleānas hercogiene parādes tērpā gaidīja savu radinieku uz balkona. Parasti tukšajos un drūmajos vecās pils logos tagad visos bija redzamas dāmas lāpu apgaismojumā.
Bungu rīboņas, tauru skaņu un priecīgu saucienu pavadīts, jaunais karalis ienāca pilī, kur Indriķis* pirms septiņdesmit diviem gadiem bija aicinājis sev palīgā nodevību un slepkavību, lai noturētu galvā kroni, kas jau tiecās nokrist un pāriet uz citu dzimtu.
Pēc tam, kad visi pēc sirds patikas bija apbrīnojuši jauno karali — tik skaistu, pievilcīgu, dižciltīgu, tad visu acis pievērsās otrajam Francijas karalim, pavisam citādam — vecam, bālam, sagurušam, un tomēr valdniekam, kuru sauca kardināls Mazarīni.
Šajos gados Ludviķim piemita visas priekšzīmīga galminieka īpašības. Viņa gaiši zilās acis laipni mirdzēja, bet pat vispieredzējušākie fiziono- misti, dvēseļu pētnieki, kas mēģinātu iegremdēt savu skatu tajās (protams,
Indriķis III — pēdējais Francijas karalis no Valuā dinastijas (1574 — 1589). 1588. gada decembrī Bluā pilī pēc Indriķa III pavēles nodevīgi nogalināja Anrī Gīzu (1550 — 1588), kas bija katoļu kustības vadītājs un pretendēja uz Francijas troni. Nākamajā gadā pēc Gīza noslepkavoja arī pašu Indriķi III.
ja pavalstniekiem vispār būtu lemts izturēt karaļa skatienu), nevarētu noteikt, kas slēpjas aiz šīs laipnības. Karaļa acis bija tikpat daiļas kā debesu zilgme vai arī tas milzīgais spogulis, kuru Vidusjūra noklāj kuģu priekšā un kurā debesis spoguļo gan savas vētras, gan zvaigznes.
Karalis bija neliela auguma, ne vairāk par piecām pēdām un divām collām; viņa jaunība tomēr mīkstināja šo trūkumu, bet kustību dižciltī- gums un apbrīnojamais izveicīgums to atsvēra.
Bez tam Ludviķis bija karalis, bet tas nozīmēja daudz šai tradicionālās godbijības un padevības laikmetā. Bet līdz šim brīdim viņu tautai rādīja diezgan reti. Viņu vienmēr redzēja blakus mātei, gara auguma sievietei, un kardinālam, kurš arī izskatījās ļoti cienīgs. Tāpēc daudzi teica:
— Karalis ir mazāks par kardinālu!
Neskatoties uz tādām piezīmēm, kuras gan skanēja galvenokārt galvaspilsētā, Bluā iedzīvotāji sagaidīja jauno monarhu kā pusdievu, bet Orleānas hercogs un hercogiene, viņa krusttēvs un krustmāte, uzņēma viņu gandrīz kā karali.
Jāatzīmē tomēr, ka brīdī, kad karalis Ludviķis XIV ieraudzīja pieņemšanas zālē pilnīgi vienādus krēslus, kas bija domāti viņam, viņa mātei, krusttēvam un krustmātei, viņš pietvīka dusmās un pārlaida skatienu klātesošajiem, vēlēdamies to sejās izlasīt, vai šis apvainojums izdarīts apzināti vai ne. Nepamanījis tomēr neko aizdomīgu ne kardināla bezkaislīgajā sejā, ne mātes vai kāda cita sejā, viņš padevās liktenim un pasteidzās vismaz apsēsties ātrāk par citiem.
Muižniekus un dāmas stādīja priekšā viņu majestātēm un kardinālam.
Aicināja pie galda. Karalis pats neuzdrošinājās pateikt, ka ir izsalcis, un tāpēc gaidīja vakariņas ar nepacietību.
Šoreiz tika izrādīta vislielākā godbijība, ja ne nu gluži viņa titulam, tad vismaz viņa vēderam.
Kardināls savas bālās lūpas tik tikko pielika zelta bļodiņā pasniegtajam buljonam. Visvarenais ministrs, kurš spēja no karalienes atraitnes iegūt reģenta tiesības, bet no karaļa — viņa karalisko varu, no dabas tomēr nespēja izcīnīt veselu kuņģi.
Austrijas Anna, kuru jau tolaik mocīja vēzis, kas vēlāk, apmēram pēc astoņiem gadiem, noveda viņu kapā, neēda vairāk par Mazarīni.
Orleānas hercogs, ko šis svarīgais notikums viņa provinciālajā dzīvē bija pārmērīgi satraucis, nevarēja ēst.
Tikai Orleānas hercogiene; kā jau īsta lotringiete^neatpalika no karaļa.
Ja nebūtu viņas, Ludviķim XIV būlu jāēd vienam pašm, tāpēc viņš bija ļoti pateicīgs gan savai krustmātei, gan viņas pils pārzinim de Sanremī kungam, kurš šai reizē patiešām izcēlās.
Vakariņu beigās pēc kardināla Mazarīni dotās zīmes karalis piecēlās no galda. Krustmāte uzaicināja viņu noiet gar sapulcēto viesu rindām.
Dāmas ievēroja (ir tādas lietas, ko Bluā dāmas pamana tikpat labi kā Parīzes), ka Ludviķim XIV ir ašs un drosmīgs skatiens, kas skaistulēm solīja lielisku lietpratēju nākotnē. Savukārt vīrieši pamanīja, ka jaunais karalis ir lepns un augstprātīgs un tos, kas pārāk cieši uz viņu skatās, piespiež nolaist acis, bet tas rāda nākamo valdnieku.
Ludviķis XIV jau bija apjājis kādu trešo dalu viesu, kad pēkšņi viņa ausis sasniedza kāds vārds, ko kardināls izteica savā sarunā ar hercogu.
Tas bija sievietes vārds.
Tiklīdz Ludviķis XIV izdzirdēja šo vārdu, viņš, vairs neko neklausīdamies un nepievērsdams uzmanību cilvēkiem, kas gaidīja viņa skatienu, pasteidzās pabeigt savu apgaitu un nokļūt zāles viņā galā.
Kā jau veikls galminieks, hercogs apvaicājās kardinālam par viņa radinieču veselību. Pirms kādiem sešiem gadiem pie kardināla no Itālijas ieradās trīs māsasmeitas — Hortenzija, Olimpija un Marija Mančīni.
Hercogs izteica nožēlu, ka viņam nav tā laime uzņemt viņas kopā ar tēvoci.
Droši vien viņas ir izaugušas par skaistulēm un kļuvušas vēl graciozākas kopš tā laika, kad hercogs viņas redzēja pēdējo reizi.
Karali uzreiz pārsteidza atšķirība abu sarunas biedru balsīs. Hercogs runāja dabiskā, mierīgā balsī; turpretī kardināls pretēji paradumam atbildēja paceltā balsī un runāja skaļi.
Šķila, ka viņš vēlas, lai viņa balsi sadzird cilvēks, kas atrodas krietni tālu.
— Jūsu augstība, — viņš teica, — manām krustmeitām vēl jāpabeidz izglītība. Viņām ir savi pienākumi un viņām jāpierod pie sava stāvokļa. Dzīve jauneklīgā un spožā galmā tikai atrautu viņas no tā visa.
Izdzirdis šo atsauksmi par savu galmu, Ludviķis tikai skumji pasmai-
dīja.
Galms bija jauneklīgs, tas tiesa, bet būt spožam tam traucēja kardināla skopulība.
— Tomēr, — hercogs iebilda, — jūs taču nedomājat viņas sūtīt uz klosteri vai likt viņām dzīvot kā vienkāršām pilsētniecēm?
— Protams, nē, — kardināls atbildēja, cenzdamies piešķirt savai maigajai, samtainajai itāļa izrunai pēc iespējas vairāk asuma un skanīguma. — Nepavisam! Es noteikti gribu viņas apprecināt un pēc iespējas labāk.
— Līgavaiņu jau nu netrūks, — vaļsirdīgi teica hercogs kā tirgonis, kas apsveic savu veiksmīgo amata brāli.
— Ceru, jūsu augstība, jo Dievs apveltījis līgavas ar grāciju, prātu un skaistumu.
Šīs sarunas laikā karalis Ludviķis XIV, ko pavadīja Orleānas hercogiene, turpināja apstaigāt sapulcējušos.
— Tā ir Arnū jaunkundze, — hercogiene teica, stādīdama viņa majestātei priekšā resnu, apmēram divdesmit divus gadus vecu gaišmati, kuru kādos ciema svētkos varētu noturēt par uzposušos zemnieci. — Arnū jaunkundze ir manas mūzikas skolotājas meita.
Karalis pasmaidīja: hercogiene bez kļūdīšanās nekad nevarēja nospēlēt ne četras notis.
— Lūk, Ora de Montalē, — hercogiene turpināja, — viņai ir labas manieres, un viņa ir ļoti izdarīga.
Šoreiz iesmējās nevis karalis, bet pati meitene: viņa pirmo reizi dzirdēja šādu atsauksmi no hercogienes, kas parasti viņu nelutināja. Tāpēc mūsu vecā paziņa Montalē sevišķi zemu paklanījās viņa majestātei ne tikai aiz cieņas, bet arī nepieciešamības dēļ — vajadzēja apslēpt smaidu, ko karalis varētu nepareizi iztulkot.
Tieši tobrīd karalis arī izdzirdēja vārdu, kas lika viņam sarauties.
— Kā sauc trešo? — Orleānas hercogs jautāja kardinālam.
— Marija, jūsu augstība, — atbildēja Mazarīni.
Šajā vārdā laikam slēpās kāds maģisks spēks, jo, to izdzirdējis, karalis sarāvās un aizveda hercogieni uz zāles vidu it kā vēlētos viņai klusām kaut ko pateikt; īstenībā viņš tikai vēlējās pieiet tuvāk Mazarīni.
— Jūsu augstība, — viņš smaidīdams pusbalsī teica, — mans ģeogrāfijas skolotājs man netika teicis, ka no Parīzes līdz Bluā ir tik ļoti tālu.
— Kā tā?
— Šķiet, ka mode atnāk līdz šejienei tikai pēc vairākiem gadiem. Paskatieties uz šīm jaunavām. Dažas gan ir tīri glītas…
— Nerunājiet tik skaļi, dārgo radiniek: viņas no prieka vēl zaudēs prātu.
— Pagaidiet mazliet, mīļo krustmāt, — karalis smaidīdams turpināja. — Manas frāzes nobeigums pārlabos sākumu. Dažas šķiet vecas, bet dažas — neglītas, tāpēc ka viņas ģērbjas tā, kā Parīzē pirms'gadiem desmit.
— Bet, jūsu majestāte, no Bluā līdz Parīzei ir tikai piecu dienu brauciens.
— Tātad ar katru dienu jūs atpaliekat par diviem gadiem.
— Vai jums patiešām tā liekas? Savādi, es to līdz šim nebiju ievērojusi.
— Paskatieties, mīļā tante, — karalis turpināja, aizvien vairāk tuvodamies Mazarīni un izlikdamies, ka no turienes viņam ērtāk novērot, — paskatieties uz šo vienkāršo balto kleitu blakus novecojušajiem tērpiem un masīvajām frizūrām. Tā> droši vien^ ir kāda no mātes svītas, kaut arī es viņu nepazīstu. Paskatieties, cik atklāti un vienkārši viņa sarunājas, cik graciozi kustas! Lūk, tā ir sieviete, bet visas pārējās tikai manekeni.
— Mīļo radiniek, — hercogiene pasmaidīja, — atļaujiet jums aizrādīt, ka šoreiz jūs netrāpījāt mērķī. Tā, kuru jūs tā slavējat, nav vis nekāda parīziete, bet gan vietējā…
— Patiešām? — karalis neticīgi novilka.
— Luīze, atnāciet, lūdzu pie mums, — hercogiene aicināja.
Meitene, kuras vārdu mēs jau zinām, kautrīgi pienāca un nosarka,
neuzdrošinādamās pacelt galvu, jo juta, ka karalis skatās uz viņu.
— Luīze Fransuāza de Laboma Leblāna, marķīza de Lavaljē meita, — hercogiene ceremoniāli viņu stādīja priekšā karalim.
Neskatoties uz samulsumu, meitene paklanījās tik graciozi, ka, skatīdamies viņā, karalis pat palaida gar ausīm dažus vārdus no hercoga un kardināla sarunas.
— Tā ir de Sanremī kunga pameita, — hercogiene turpināja. — Viņš ir mans pils pārzinis, tas pats, kura vadībā tika pagatavots cepetis ar trifelēm, kuru jūsu majestātei labpatika atzinīgi novērtēt.
Tādu rekomendāciju nespētu izturēt nekāda grācija, nekāds skaistums un jaunība. Karalis pasmējās. Vai nu hercogienes vārdi bija domāti kā joks vai arī tie liecināja par naivumu, bet katrā ziņā tie nežēlīgi iznīcināja karalī iespaidu, ko kautrīgās meitenes skaistums un poētiskums bija radījuši.
Marķīze de Lavaljēra karaļa acīs pārvērtās par tā cilvēka pameitu, kurš lieliski prot pagatavot tītara cepeti ar trifelēm.
Tādi jau ir tie prinči. Tādi paši bija arī Olimpa dievi. Droši vien Diāna un Venēra gardi smējās par skaisto Alkmēni* un nabaga lo,** kad pie Jupitera galda starp nektāra un ambrozija maltītēm mazliet izklaidējās, patenkojot par zemes skaistulēm.
Par laimi, Luīze paklanījās tik zemu, ka hercogienes teiktais pagāja viņai secen, un viņa neredzēja arī karaļa smaidu. Citādi meitene, kura bija parādījusi tik izkoptu gaumi, izvēlēdamās savu balto tērpu, izdzirdējusi hercogienes nežēlīgos vārdus un ieraudzījusi karaļa ledaino, egoistisko smaidu, būtu nomirusi aiz kauna.
Un pat asprātīgā Montalē nespētu tad atgriezt viņu dzīvē, jo izsmiekls nogalina visu, pat skaistumu.
Bet, kā jau mēs teicām, Luīze, par laimi sev, neko ne redzēja, ne dzirdēja, jo viņai no uztraukuma zvanīja ausīs un acu priekšā viss bija tumšs.
Karalis, kas uzmanīgi ieklausījās hercoga un kardināla sarunā, devās pie tiem.
Viņš pienāca tai brīdī, kad kardināls Mazarīni teica:
Alkmēne — grieķu mitoloģijā Mikēnu valdnieka Elektriona meita, kas dzemdēja Zevam varoni Hēraklu. lo — grieķu mitoloģijā Zeva iemīļotā, ko nežēlīgi vajāja Zeva sieva — dieviete Hēra.
— Marija kopā ar māsām pašlaik dodas uz Bruāžu. Es viņām liku braukt pa Luāras otru krastu, nevis pa šo, kur braucām mēs. Pēc manām domām, rīt viņas būs nonākušas iepretim Bluā.
Šie vārdi tika izteikti ar parasto taktu, pārliecību un mēra sajūtu, pateicoties kam sinjoru Džūlio Mazarīni uzskatīja par pirmo aktieri.
Tie trāpīja Ludviķi XIV tieši sirdī. Izdzirdis viņa soļus, kardināls atskatījās un varēja pārliecināties par to iedarbību uz savu audzēkni, kura seja bija viegli pietvīkusi. Vai gan tas varēja paslīdēt garām cilvēkam, kurš jau divdesmit gadus smējās par visu Eiropas diplomātu viltībām!
Kardināla vārdi ievainoja jauno karali kā saindēta bulta. Viņš nevarēja nostāvēt uz vietas un pārlaida apkārtējiem miglainu, vienaldzīgu skatienu.
Desmitiem reižu viņš meta jautājošus skatienus uz karalieni māti, bet tā bija aizrāvusies sarunā ar hercogieni un, paklausot Mazarīni skatienam, nevēlējās saprast dēla mēmo lūgumu.
No šī brīža viss apkārt notiekošais — mūzika, ziedi, ugunis, skaistules — karaļa acīs zaudēja savu nozīmi un kļuva nepanesams. Viņš kodīja lūpas un mīņājās kā labi audzināts bērns, kurš neuzdrošinās žāvāties, bet ar visu savu izturēšanos cenšas parādīt, ka viņam ir garlaicīgi. Kad skatieni uz mātes un ministra pusi nedeva nekādus rezultātus, viņš beidzot pievērsa izmisušās acis durvīm, aiz kurām viņu gaidīja brīvība.
Pie durvīm viņš pamanīja gara auguma, slaidu cilvēku ar ērgļa degunu, stingru skatienu, gariem, iesirmiem matiem un melnām ūsām; tas bija īsta kareivīga skaistuma paraugs. Viņa mirdzošajās bruņās kā spogulī atstarojās visas ugunis. Galvā viņam bija pelēka cepure ar sarkanu spalvu, kā pierādījums, ka viņš te atrodas dienestā, nevis sava prieka pēc. Ja viņš te būtu ieradies kā galminieks nevis kā kareivis, tad turētu cepuri rokās: galu galā par katru baudījumu ir jāmaksā.
Virsnieks atradās sardzē un izpildīja savus parastos dienesta pienākumus: to pierādīja arī viņa pilnīgā vienaldzība, ar kādu viņš, sakrustojis rokas uz krūtīm, vēroja tiklab svētku jautrību kā garlaicību.
Kā jau filozofs — visi vecie kareivji ir filozofi — viņš, liekas, vairāk garlaikojās nekā izklaidējās šais svētkos. Tomēr viņš samierinājās ar garlaicību un viegli iztika bez izklaidēšanās.
Viņš stāvēja, atspiedies pret kokgriezumiem rotātajām durvim, kad karaļa skumjo un nogurušo acu skatiens nejauši sastapās ar viņa acīm.
Droši vien tas nenotika pirmoreiz. Virsnieks jau pazina karaļa acu izteiksmi un prata nolasīt vēlēšanos, kas tajās slēpās; tik tikko uzmetis skatienu Ludviķim XIV, viņš tā sejā izlasīja visu, kas notika karaļa dvēselē, saprata viņa mokošo garlaicību, kautro vēlēšanos aiziet un sajuta, ka jāizdara pakalpojums karalim, kaut arī viņš to nelūdz un varbūt pat pret viņa gribu. Tikpat braši, kā viņš komandētu kavalērijas pulku kaujas laukā, virsnieks skaļi pavēlēja:
— Sardzi viņa majestātei!
Viņa vārdi noskanēja kā pērkona grāviens un noslāpēja orķestri, korus, sarunas un soļu troksni; kardināls un karaliene izbrīnā paskatījās uz karali.
Ludviķis XIV nobālēja, bet, redzēdams, ka musketieru virsnieks ir uzminējis viņa domas un izteicis tās pavēlē, viņš apņēmīgi devās uz durvīm.
— Mans dēls, vai jūs jau aizejat? — vaicāja karaliene, un šis pats jautājums slēpās Mazarīni skatienā, kurš varētu likties laipns, ja nebūtu tik caururbjošs.
— Jā, jūsu majestāte, — Ludviķis XIV atbildēja, — es jūtos noguris un bez tam domāju šovakar vēl kaut ko uzrakstīt.
Ministra lūpās pavīdēja smaids; ar galvas mājienu viņš atvadījās no karaļa.
Hercogs un hercogiene pasteidzās nodot pavēles kalpiem, kas bija acumirklī ieradušies.
Karalis paklanījās un cauri zālei devās uz durvīm. Pie durvīm viņa majestāti gaidīja divdesmit musketieri, nostājušies divās rindās. Rindas galā stāvēja virsnieks ar bezkaislīgu sejas izteiksmi un kailu zobenu rokār
Karalis gāja garām viesiem, un tālākie cēlās uz pirkstgaliem, lai vēlreiz viņu redzētu.
Desmit musketieri atbrīvoja karalim ceļu, atspiezdami atpakaļ pūli, kas drūzmējās priekšistabā un uz kāpnēm. Pārējie desmit aplenca viņa majestāti un hercogu, kurš bija izteicis vēlēšanos pavadīt karali. Viņiem sekoja kalpi. Šī nelielā svīta pavadīja karali līdz viņa apartamentiem.
Šos pašus apartamentus bija aizņēmis karalis Indriķis III, kad dzīvoja Bluā pilī.
Hercogs kaut ko pavēlēja.
Musketieri sava virsnieka vadībā iesoļoja šaurā koridorā, kas veda no viena pils spārna uz otru.
Koridorā varēja ieiet no mazas, kvadrātveidīgas priekštelpas, kas slīga tumsā pat vissaulainākajās dienās.
Hercogs apturēja Ludviķi XIV.
— Jūsu majestāte, viņš teica, — pašlaik atrodas tajā vietā, kur hercogs Gīzs* saņēma pirmo dunča dūrienu.
Karalis, kurš pārāk labi vēsturi nezināja, bija dzirdējis par šo notikumu, bet nezināja nekādus sīkumus.
— Ā! — viņš notrīsēja un apstājās. Visi, kas gāja viņam pa priekšu un aiz muguras, arī palika stāvam.
— Hercogs Gīzs, — Orleānas hercogs turpināja, — atradās apmēram tai pašā vietā, kur pašlaik stāvu es; viņš devās tai pašā virzienā, kur jūs; de Luņa kungs stāvēja tur, kur jūsu musketieru letnants. De Senmalina kungs un jūsu majestātes svīta bija viņam aiz muguras un visapkārt. Te tad arī viņu ievainoja.
Karalis pagriezās pret savu virsnieku un ieraudzīja ēnu, kas pārslīdēja pār viņa vīrišķīgo un drosmīgo seju.
— Jā, mugurā, — leitnants izteica ar vislielāko nicinājumu.
Viņš grasījās doties tālāk, it kā justos neērti starp šīm sienām, kuras bijušas liecinieces šādai nodevībai.
Turpretim karalis, kurš, acīmredzot, vēlējās uzzināt visu, gribēja apskatīt vēlreiz šo drūmo vietu.
Hercogs nojauta sava brāļadēla vēlēšanos.
Hercogs Anrī Gīzs tika nogalināts pie Indriķa III guļamistabas durvīm; astoņi karaļa sūtītie muižnieki ar zobeniem un nažiem sadūra Gīzu. Viņam tomēr izdevās atvērt durvis uz karaļa guļamistabu, un viņš nomira pie Indriķa III gultas.
— Paskatieties, jūsu augstība, — viņš teica, paņemdams lāpu no Sanremī, — te viņš nokrita. Tur stāvēja gulta. Krizdams viņš norāva aizkarus, pie kuriem bija pieķēries.
— Kāpēc šajā vietā tik nelīdzens parkets? — Ludviķis XIV jautāja.
— Tāpēc ka šeit plūda viņa asinis, — hercogs atbildēja. Tās iesūcās ozola parketā un to izdevās notīrīt tikai, nokasot parketa virskārtu, — hercogs piemetināja, pielikdams lāpu tuvu parketam, — tomēr, neskatoties uz visām pūlēm, palika sārts plankums.
Ludviķis XIV pacēla galvu. Varbūt viņš atcerējās tās asiņainās pēdas, kuras viņam reiz rādījās Luvrā: tās bija no Končini* asinīm, kuras viņa tēvs bija izlējis līdzīgos apstākļos.
— Iesim, — viņš teica.
Pavadoņi tūlīt pat devās uz priekšu: satraukums jaunā monarha balsij piešķīra neierastu valdonīgumu.
Kad viņi aizgāja līdz karaļa apartamentiem, kur varēja nokļūt gan pa šauro koridoru, gan arī pa parādes kāpnēm no pagalma, Orleānas hercogs teica:
— Jūsu majestāte, iekārtojieties šais istabās, kaut arī tās nav jūsu cienīgas.
— Tēvoc, — karalis atbildēja, — es jums pateicos par draudzīgo uzņemšanu.
Aiziedams hercogs paklanījās brāļadēlam. Karalis viņu apskāva.
No tiem divdesmit musketieriem, kas pavadīja karali, desmit devās kopā ar hercogu uz parādes zālēm, kas, neskatoties uz karaļa aiziešanu, joprojām bija cilvēku pilnas.
Atlikušos desmit musketierus virsnieks nostādīja katru savā postenī. Viņš pats minūtes piecas nopētīja visu ar savu vēso un ciešo skatu, ko ne vienmēr iegūst līdz ar pieredzi: ciešs un stingrs skatiens liecina par īpašu talantu.
Končini (maršals d'Ankrs) tika nogalināts pēc Ludviķa XIII pavēles Luvras pils pagalmā uz tiltiņa brīdī, kad viņš gatavojās ieiet Luvrā.
Izvietojis posteņus, viņš par savu štābu izvēlējās priekštelpu, kurā atrada milzīgu krēslu, gaismekli, vīnu, ūdeni un gabalu sakaltušas maizes.
Viņš sakārtoja gaismekli, izdzēra pusglāzi vīna, pasmīnēja, izteiksmīgi saviebis lūpas, apsēdās ērtajā krēslā un gatavojās nosnausties.