Tajā pašā laikā Bakingems un de Vārds kā labi draugi jāja kopā pa ceļu, kas veda no Parīzes uz Kalē.
Bakingems tā steidzās, ka atteicās no lielākās daļas vizīšu.
Viņi devās vienā kopējā vizītē tikai pie prinča, princeses, jaunās karalienes un karalienes atraitnes.
Hercogs noskūpstīja de Gišu un Raulu; pirmajam viņš izteica savu dziļāko cieņu, bet otrajam — savu padevību un mūžīgo draudzību, kuras priekšā laiks un attālums ir bezspēcīgs.
Furgoni ar bagāžu virzījās pa priekšu; pats Bakingems izbrauca vakarā savā karietē visas svītas pavadībā.
De Vārds jutās aizvainots, ka spiests it kā ļauties angļa vadībai, un viņa attapīgais prāts meklēja, kā varētu izvairīties no šīm važām, bet tā arī nekādu izeju neatrada, un viņam vajadzēja ciest sava negantā rakstura un ļaunās mēles dēļ.
Apsvēris visus apstākļus, galu galā de Vārds sasaiņoja savas lietas, noīrēja divus zirgus un, paņēmis par pavadoni tikai vienu sulaini, devās uz pilsētas vārtiem, kur viņam bija jāpārsēžas Bakingema karietē.
Hercogs savu pretinieku uzņēma, cik labi vien iespējams. Viņš pavirzījās sāņus, ļaudams Vardam iekārtoties ērtāk, piedāvāja viņam konfektes un apsedza tā kājas ar sabuļādu. Pēc tam viņi sāka sarunāties par galmu, izvairīdamies runāt par princesi; par princi, neskarot viņa ģimeni; par karaļa māti, neminot viņas vedeklu; par Anglijas karali, nerunājot par viņa māsu.
Tādējādi ceļojums, ko pārtrauca ilgstošas pieturas, izvērtās ļoti patīkams.
Bakingems, kura prāts un izglītība bija īsti franciski, bija sajūsmā, ka izvēlējies tik interesantu ceļabiedru.
Pa ceļam viņi gan uzkoda, gan izmēģināja zirgus, ja pagadījās skaistas pļavas, gan medīja zaķus, jo Bakingemam bija līdzi dzinējsuņi. Tā laiks pagāja nemanot.
Atstādams Franciju, Bakingems visvairāk skuma par jauko francūzieti, ko viņš bija atvedis uz Parīzi; viņa domas bija atmiņas un tātad arī nožēlu pārpilnas.
Kad viņš neviļus kļuva domīgs, de Vārds apklusa un centās viņu netraucēt.
Šis smalkjūtīgums droši vien aizkustinātu Bakingemu un varbūt mainītu viņa attieksmi pret de Vardu, ja tas neskatītos uz viņu ar ļaunām acīm, dzēlīgi smīnēdams.
Instinktīvs naids nav pārvarams: to nekas nevar apslāpēt; reizēm to nosedz pelnu kārta, bet zem tās naids kvēlo vēl spēcīgāk.
Kad visas izklaidēšanās ceļā jau bija izmantotas, viņi beidzot nokļuva Kalē.
Tas notika sestās ceļojuma dienas beigās.
Jau iepriekšējā dienā hercoga ļaudis bija devušies pa priekšu, lai noīrētu laivu, ar ko pārcelties uz nelielo jahtu, kas kursēja gar krastu divu vai trīs lielgabala šāvienu attālumā un pa brīdim apstājās, it kā sajuzdama, ka tās baltie spārniņi nogurst.
Visu hercoga ekipāžu pa daļām aizveda uz jahtu un Bakingemam ziņoja, ka viss ir sagatavots, un, kad vien vēlas, viņš var pārcelties kopā pats ar savu pavadoni — franču muižnieku.
Nevienam nenāca ne prātā, ka franču muižnieks nav hercoga draugs.
Bakingems nodeva pavēli jahtas kapteinim, lai jahta būtu gatavībā; jūra bija mierīga, visas pazīmes solīja lielisku saulrietu, un hercogs nolēma atstāt krastu tikai naktī, bet vakarā pastaigāties pa smilšaino liedagu.
Viņš pievērsa apkārtējo uzmanību lieliskajam skatam: debesis pie horizonta kvēloja kā purpurs, bet pūkainie mākoņi pacēlās no saules ripas līdz pat zenītam kā cita uz citas sakrautas kalnu grēdas.
Siltais gaiss un sāļā jūras elpa, vējiņa maigā žūžošana, tālumā — jahtas tumšās kontūras, kur takelāžas virves savijās kā mežģīnes uz sārto debesu fona; šur tur pie horizonta pieliektas buras, kas līdzinās kaiju spārniem, kad tās slīd virs jūras — tas viss veidoja apbrīnojamu ainavu.
Ziņkārīgo pūlis pavadīja zeltītajās livrejās tērptos sulaiņus, noturēdams pārvaldnieku un sekretāru par saimnieku un viņa draugu.
Tā kā Bakingems bija pelēkos atlasa svārkos un violetā samta kamzolī bez ordeņiem un uzšuvēm, cepuri uzbīdījis uz acīm, bet de Vārds viscaur melnā kā rakstvedis, tad viņus neviens neievēroja.
Hercoga ļaudīm tika pavēlēts pie mola turēt laivu gatavībā, bet ne- piebraukt pie krasta, kamēr hercogs vai viņa draugs nesauc.
— Saglabājiet mieru, lai ko jūs arī redzēsiet, — hercogs noteica, tīšām uzsvērdams pēdējo frāzi.
Pagājis dažus soļus pa krastu, Bakingems teica de Vardam:
— Kungs, man liekas, mums ir laiks sākt… Sākas paisums; pēc desmit minūtēm ūdens tā pārpludinās smiltis, pa kurām mēs ejam, ka mēs nejutīsim zemi zem kājām.
— Milord, es esmu jūsu rīcībā, tikai…
— Mēs vēl atrodamies uz karaļa zemes; to jūs gribējāt teikt?
— Jā.
— Tādā gadījumā iesim tālāk. Vai redzat zemes laukumiņu, ko no visām pusēm ieskauj ūdens? Paisums pieaug, un saliņu drīz appludinās. Šī saliņa noteikti nepieder nevienam, izņemot Dievu Kungu, jo nevienā kartē tā nav atzīmēta. Vai jūs to redzat?
— Redzu. Mēs pat tagad nevarēsim tur nokļūt sausām kājām.
— Uz šīs mazās skatuvītes mums būs ļoti ērti. Kā jums šķiet?
— Es jutīšos labi visur, kur manam zobenam būs tas gods krustoties ar jūsu, milord.
— Tad iesim turp! Es esmu izmisis, de Varda kungs, ka jums manis dēļ jāslapina kājas; toties jūs varēsiet teikt karalim: „Valdniek, es neesmu cīnījies uz jūsu majestātes zemes." Varbūt tas ir mazliet pārspīlēti, bet tāda nu reiz ir jūsu, franču, daba. Neapvainojieties, tas padara jūsu prātu īpaši pievilcīgu, jo tas raksturīgs tikai jūsu nācijai. Ziniet, de Varda kungs, mums jāpasteidzas, jo ūdens līmenis ceļas un drīz iestāsies nakts.
— Es nepaātrināju gaitu tikai tāpēc, lai neapsteigtu jūsu gaišību. Milord, vai jūs neesat samērcējis kājas?
— Vēl ne. Paskatieties uz laivu: redziet, mani ļaudis skatās uz mums un baidās, kaut mēs nenoslīktu. Laiva tik smieklīgi dejo pa viļņu mugurām, ka man no šā skata var piemesties jūras slimība. Atļaujiet man pagriezties pret viņiem ar muguru.
— Milord, padomājiet, tad saule spīdēs jums tieši acīs.
— Nu, vakarā tās stari nav tik spilgti un turklāt tā drīz norietēs; varat neuztraukties.
— Kā vēlaties, milord, es to teicu tikai pieklājības pēc.
— Saprotu, de Varda kungs, un esmu jums ļoti pateicīgs. Vai vēlaties novilkt kamzoli? Būs ērtāk.
— Piekrītu.
Bakingems novilka kamzoli un nometa to smiltīs.
De Vārds sekoja viņa piemēram.
Abas figūras, kas no krasta izskatījās kā balti rēgi, skaidri iezīmējās uz sarkani violetās miglas fona, kas lēni nolaidās pār zemi.
— Goda vārds, hercog, mēs vairs nevaram vilcināties! — de Vārds teica. — Vai jūtat, kā kājas stieg smiltīs?
— Jā, līdz pašām potītēm, — Bakingems atbildēja.
— Es esmu jūsu rīcībā, hercog.
De Vārds izvilka zobenu, hercogs sekoja viņa piemēram.
— De Varda kungs, — hercogs ierunājās, — vēl dažus vārdus… Es cīnos ar jums tāpēc, ka jūs man nepatīkat, jo jūs plosījāt manu sirdi ar savām zobgalībām par manu mīlestību, ko es patlaban jūtu un par ko esmu gatavs atdot dzīvību. Jūs esat ļauns cilvēks, de Varda kungs, un es papūlēšos, lai jūs nogalinātu, jo es nojaušu — ja jūs tagad nekritīsiet no mana zobena, tad nākotnē izdarīsiet daudz ļauna maniem draugiem. Lūk, to es jums gribēju pateikt.
Bakingems palocījās.
— Es, milord, no savas puses atbildēšu jums tā: līdz šim es jūs neie- nīdu; tagad, kad jūs esat izpratis mani, es jūs ienīstu un darīšu visu iespējamo, lai jūs nogalinātu.
De Vārds arī palocījās Bakingemam.
Tajā pašā brīdī zobeni sakrustojās — tumsā noplaiksnīja it kā zibeņi.
Abi pretinieki lieliski pārvaldīja ieroci; pirmie uzbrukumi nedeva nekādus rezultātus.
Pār zemi strauji nolaidās nakts; kļuva tik tumšs, ka uzbrukt un atsist uzbrukumus vajadzēja drīzāk pēc nojautas.
De Vārds piepeši sajuta, ka viņa zobens pret kaut ko atduras; viņš bija trāpījis Bakingemam plecā.
Hercoga zobens nolaidās, noslīgstot rokai.
— O! — viņš iestenējās.
— Es jums trāpīju, vai ne, milord? — de Vārds noprasīja, atkāpdamies pāris soļus.
— Jā, kungs, viegli aizskārāt.
— Jūs tomēr nolaidāt zobenu.
— Tas notika neviļus, no aukstā tērauda pieskāriena, bet es jau esmu atguvies. Cienījamais kungs, ja vēlaties, atsāksim.
Viņš uzbruka izmisīgā drosmē un ievainoja marķīzu krūtīs.
— Es arī jūs ievainoju, — viņš sacīja.
— Nē, — de Vārds iebilda, nekustēdamies ne no vietas.
— Piedodiet; es pamanīju, ka jums uz krekla ir asinis… — Bakingems teica.
— Ā! — satracinātais de Vārds iekliedzās. — Nu tad saņemiet!
Sakopojis visus spēkus, viņš iedūra Bakingemam rokā pie elkoņa. Zobens izgāja starp diviem kauliem.
Bakingems sajuta, ka labā roka kļūst nejūtīga; viņš pastiepa kreiso, lai satvertu zobenu, kas gandrīz izslīdēja no nevarīgās rokas, un, pirms vēl de Vārds bija paguvis ieņemt aizstāvēšanās pozīciju, iedūra tam krūtīs.
De Vārds sāka grīļoties, viņa kājas saļima un, nepaguvis izvilkt zobenu, kas bija iestrēdzis hercoga rokā, viņš iegāzās no vakara saules sārtajā ūdenī, kas tagad ieguva īsti sarkanu krāsu.
De Vārds vēl bija dzīvs. Viņš apzinājās, ka draud nāve, jo ūdens līmenis turpināja celties.
Hercogs arī saskatīja briesmas. Saņēmis spēkus, viņš ar sāpju pilnu kliedzienu izrāva zobenu no rokas; pēc tam pagriezās pret de Vardu un jautāja: >
— Marķīz, vai jūs esat dzīvs?
— Jā, — de Vārds tikko dzirdami atbildēja, jo viņa rīklē ieplūda asinis, — bet es esmu tikko dzīvs.
— Ko lai dara? Vai jūs varat paiet?
Bakingems piecēla viņu uz viena ceļgala.
— Nav spēka, — de Vārds ievaidējās un atkal nokrita.
— Pasauciet savus ļaudis, — viņš lūdza, — citādi es noslīkšu.
— Ei, jūs tur! — Bakingems uzsauca. — Šurp laivu! Airējiet ātrāk!
Laivā tūlīt pat sāka cilāties airi.
Ūdens cēlās ātrāk nekā kustējās laiva.
Bakingems redzēja, ka de Vardu tūlīt applūdinās ūdens; viņš ar veselo kreiso roku saķēra pretinieku no apakšas un pacēla no zemes.
Vilnis saslapināja hercogu līdz jostasvietai, bet viņš pat nesagrīļojās.
Viņš sāka iet krasta virzienā.
Tiklīdz Bakingems bija paspēris dažus soļus, nākamais vilnis, kas bija lielāks un spēcīgāks par iepriekšējo, triecās pret viņa krūtīm, nogāza no kājām un ierāva ūdenī.
Kad tas atplūda, hercogs un de Vārds gulēja smiltīs.
Pēdējais bija bez samaņas.
Tajā pašā brīdī četri matroži, aptvēruši draudošās briesmas, metās no laivas ūdeņi un pēc mirkļa atradās blakus hercogam.
Ieraudzījuši, ka viņu kungs noplūdis asinīm, viņi neviltotās šausmās sastinga.
Matroži gribēja aiznest hercogu.
— Nē, nē, — hercogs protestēja. — Vispirms aiznesiet uz krastu marķīzu!
— Nāve francūzim! — atskanēja dobja angļu kurnēšana.
— Muļķi! — hercogs lepni uzkliedza, sliedamies kājās. — Tūlīt pat izpildiet manu pavēli. Nekavējoties nogādājiet de Varda kungu krastā, vai ar es jūs visus likšu pakārt!
Pa to laiku bija pienākusi laiva. No tās izlēca pārvaldnieks un sekretārs un piegāja pie marķīza. Tas nerādīja nekādas dzīvības pazīmes.
— Es uzticu šo cilvēku jūsu gādībai, — hercogs viņiem sacīja, — jūs man atbildat par viņu ar savām galvām. Uz krastu! Pārnesiet de Varda kungu!
Marķīzu saudzīgi paņēma uz rokām, pārnesa pāri ūdenim un nolika sausās smiltīs, kuras nesasniedza paisuma ūdeņi.
Krastā bija sapulcējušies kādi pieci vai seši zvejnieki un daži ziņkārīgie, ko bija atvilinājis dīvainais skats: divi vīrieši cīnījās, stāvēdami līdz jostasvietai ūdenī.
Angļi atdeva viņiem ievainoto, un tajā brīdī viņš atguvās un atvēra acis.
Hercoga sekretārs izņēma no kabatas cieši piebāztu maku un iedeva zvejniekam, kurš izskatījās viscienījamākais.
— Tas jums no mana kunga, Bakingemas hercoga, — viņš teica, — lai jūs rūpīgi koptu marķīzu de Vardu.
Tad viņš kopā ar saviem ļaudīm atgriezās pie laivas, kurā Bakingems ietrausās ar lielām pūlēm, vispirms pārliecinājies, ka de Vardam briesmas vairs nedraud.
De Vardam uzsedza hercoga kamzoli un tādā skatā viņu uz rokām aiznesa uz pilsētu.