Pēc Bakingema aizceļošanas de Gišs iedomājās, ka tagad visa pasaule pieder viņam.
Princim vairs nebija ne vismazākā iemesla greizsirdībai; turklāt viņa laiku pilnībā aizpildīja ševaljē de Lorēns, un viņš visiem mājiniekiem ļāva justies brīviem.
Karalis bija aizrāvis princesi un izdomāja arvien jaunas izklaidēšanās, lai padarītu patīkamāku viņas uzturēšanos Parīzē, un tā neviena diena nepagāja bez svētkiem Palērojālā vai pieņemšanas pie prinča.
Karalis pavēlēja, lai Fontenblo viss būtu sagatavots uz galma ierašanos, un visi centās iekļūt uzlūgto skaitā. Princese bija aizņemta no rīta līdz vakaram. Viņas mēle un spalva darbojās bez atpūtas.
Sarunas ar de Gišu kļuva aizvien dzīvākas, kas bieži vēsta par kaislības tuvošanos.
Ja skatiens kļūst mulss, apspriežot auduma krāsu un vesela stunda vajadzīga, lai pārrunātu sauso smaržu īpašības vai kāda zieda smaržu, tad šīs sarunas gan drīkst dzirdēt visi, bet ne visi redz nopūtas un žestus, kas šīs sarunas pavada.
Pēc patikas izpļāpājusies ar de Gišu, princese sarunājās ar karali, kas viņu apmeklēja kārtīgi katru dienu. Laiks pagāja spēlēs un dzejoļu sacerēšanā; katrs sev izvēlējās kādu devīzi un emblēmu; pavasaris bija ne tikai dabā, tas bija Ludviķa XIV pārvaldītās tautas jaunības laiks.
Karalis sacentās ar visiem jaunībā, skaistumā un laipnībā. Viņš bija iemīlējies katrā skaistā sievietē, pat karalienē.
Neskatoties uz savu varenību, viņš sākumā bija ļoti kautrīgs.
Kautrīgums turēja viņu parastas pieklājības robežās, un neviena sieviete nevarēja lepoties, ka viņš pēkšņi izrādītu tai vairāk uzmanības kā citām.
Varēja droši apgalvot, ka diena, kad viņš atklās savas jūtas, kļūs par jaunas ēras sākumu; viņš tomēr to nedarīja, un, izmantodams situāciju, de Gišs palika visa galma intrigu valdnieks.
Pamazām grāfs prinča galmā iekaroja noteiktu stāvokli, jo princim viņš patika un tas centās pēc iespējas viņu tuvināt.
Viņš pēc dabas bija atturīgs un pirms princeses ierašanās bija dzīvojis ļoti noslēgti, bet kopš viņas atbraukšanas neatkāpās no tās ne soli.
To ievēroja visi apkārtējie, sevišķi jau ļaunais ģēnijs, ševaljē de Lorēns, kam princis bija pieķēries, jo viņam patika tā jautrie, kaut arī ļaunprātīgie izlēcieni un prasme izdomāt arvien jaunas izklaidēšanās.
Redzēdams, ka de Gišs draud aizņemt viņa vietu pie prinča, ševaljē de Lorēns izvēlējās radikālu līdzekli. Viņš gluži vienkārši aizbēga, atstādams princi dziļā neizpratnē.
Pirmajā viņa pazušanas dienā princis gandrīz nepamanīja viņa trūkumu, jo pie viņa bija de Gišs, kas pašaizliedzīgi ziedoja princim tās dienas un nakts stundas, kad nebija aizņemts ar princesi.
Nākamajā dienā, kad viņam neviena cita nebija pie rokas, princis apvaicājās, kur palicis ševaljē.
Viņam atbildēja, ka neviens neko nezina.
Pavadījis visu rītu pie princeses, izvēloties izšuvumus un bārkstis, de Gišs ieradās nomierināt princi. Taču pēc pusdienām bija jānovērtē tulpes un ametisti, un de Gišs atkal aizgāja uz princeses kabinetu.
Princis palika viens pats; viņam bija laiks uzposties; juzdamies kā nelaimīgākais cilvēks pasaulē, viņš vēlreiz pārjautāja, vai kāds nezina, kur ir ševaljē.
— Neviens neko nezin par ševaljē, — skanēja viena un tā pati atbilde.
Nezinādams kur likties aiz garlaicības, princis devās pie sievas tāds, kāds bija — halātā un uztītiem matiem.
Tur viņš atrada veselu baru jauniešu, kuri smējās un čukstējās pa stūriem: vienā — sieviešu grupiņa, kas aplenca kādu vīrieti un tikko valdīja smieklus, otrā — Manikans un Malikorns, kam devās uzbrukumā Montalē, de Tonē-Šaratanas jaunkundze un pārējās zobgales.
Princese sēdēja, ieslīgusi spilvenos, attālāk no šīm grupām; de Gišs stāvēja viņas priekšā uz ceļiem un turēja plaukstās pērles un dārgakmeņus, bet princese ar saviem bālajiem pirkstiņiem tos pārcilāja, izvēlēdamies tos, kas viņai vislabāk patika.
Citā stūrī sēdēja ģitārists un spēlēja spāņu segadiljas, kas princesei ārkārtīgi patika, kopš viņa izdzirdēja, kā tās dzied jaunā karaliene — ar īpaši skumju pieskaņu; atšķirība bija tikai tā, ka vārdus, ko spāniete dziedāja ar valgām acīm, angliete notrallināja ar smaidu, kas ļāva saskatīt viņas perlamutram līdzīgos zobiņus.
Jauniešu pārpilnais kabinets bija visjautrākā aina, kādu var iedomāties.
Ienākošo princi pārsteidza visi šie jautrie cilvēki, kas priecājās bez viņa. Filipu pārņēma tāda skaudība, ka viņš neviļus gluži bērnišķīgi izsaucās:
— Ko tas nozīmē! Jūs te uzjautrināties, bet es viens pats garlaikojos!
Visi tūlīt apklusa — tā no pērkona spēriena apklust putnu čivināšana.
De Gišs zibenīgi uzlēca kājās.
Malikorns paslēpās aiz Montalē svārkiem.
Manikans izslējās un pieņēma svinīgu izskatu.
Ģitārists pabāza instrumentu zem galda un piesedza ar paklāju.
Tikai princese nemainīja pozu un smaidīdama atbildēja vīram:
— Šajā laikā jūs taču nodarbojaties ar savu tualeti.
— Un jūs to tīšām izvēlējāties, lai uzjautrinātos, — princis noburkšķēja.
Šie vārdi deva signālu vispārējai bēgšanai: sievietes aizspurdza kā izbiedēts putnu bars; ģitārists izgaisa kā ēna; turpinādams slēpties aiz Montalē, Malikorns aizšmauca aiz aizkara. Manikans devās palīgā de Gi- šam, kurš, protams, visu laiku stāvēja līdzās princesei, un tā viņi abi drosmīgi izturēja uzbrukumu. Grāfs bija pārāk laimīgs, lai dusmotos uz princi; toties princis bija ļoti nikns uz savu laulāto draudzeni.
Viņam vajadzēja tikai ieganstu strīdam: par tādu kļuva aizbēgusi sabiedrība, kura tā bija uzjautrinājusies pirms viņa ierašanās un ko viņš bija samulsinājis.
— Kāpēc visi uzreiz aizbēga, tikko es ienācu? — viņš aizvainots augstprātīgi noprasīja.
Princese vēsi atbildēja, ka tad, kad ierodas namatēvs, mājinieki aiz godbijības turas tālāk.
To teikdama, viņa savilka tik jocīgu grimasi, ka de Gišs un Manikans nespēja novaldīt smieklus; princese smējās līdz ar viņiem; smiekli pielipa arī princim pašam, tā ka viņam nācās apsēsties, jo smiedamies viņš zaudēja savu svarīgo un cieņas pilno stāju.
Beidzis smieties, viņš sadusmojās vēl vairāk. Viņu kaitināja tas, ka viņš nebija spējis atturēt smieklus.
Princis nikni skatījās uz Manikanu, neuzdrošinādamies izgāzt savas dusmas uz grāfu de Gišu.
Paklausot prinča mājienam, abi atstāja istabu.
Palikusi viena pati, princese sāka skumji pārcilāt pērles. Viņa vairs nesmējās un cieta klusu.
— Tas nu gan ir jauki, — princis noteica, — pie jums uz mani skatās kā uz svešinieku.
Viņš aizgāja dziļi saniknots.
Ceļā viņam pagadījās Montalē, kas dežurēja istabā blakus princeses kabinetam.
— Uz jums ir patīkami skatīties, bet tikai aiz durvīm.
Montalē palocījās dziļā reveransā.
— Es īsti nesaprotu, ko jūsu augstībai labpatīk man teikt.
— Es teicu, ka tad, kad jūs visi kopā uzjautrināties princeses istabā, jebkurš cits izrādās lieks, tāpēc tam jāpaliek aiz durvīm.
— Bez šaubām jūsu augstība to nesaka par sevi?
— Gluži otrādi, jaunkundz, es to saku un domāju tieši par sevi! Mani sagaidīja ne pārāk laipni. Pie manas sievas, tas ir, manā namā, muzicē un uzjautrinās, un man arī gribas mazliet papriecāties, bet visi aizbēg!..
Ko tas nozīme? Acīmredzot mana prombūtne notiek kaut kas nepiedienīgs…
— Šodien viss bija tāpat kā vakar un citās dienās, — Montalē taisnojās.
— Ko? Tātad katru dienu uzjautrinās tāpat kā šodien?
— Jā, jūsu augstība.
— Un katru dienu notiek tas pats?
— Tas pats, jūsu augstība.
— Un katru dienu tiek tā strinkšķināts?
— Jūsu augstība, ģitāra bija tikai šodien. Kad tās nebija, spēlēja uz vijoles un fleitas; sievietēm bez mūzikas ir garlaicīgi.
— Velns parāvis! Bet vīriešiem?
— Kādiem vīriešiem, jūsu augstība?
— De Giša kungam, Manikana kungam un pārējiem.
— Tie taču ir jūsu augstības cilvēki.
— Jā, jā, jums taisnība, jaunkundz.
Princis aizgāja uz savām istabām. Pat nepaskatījies spogulī, viņš ieslīga dzi)ā krēslā.
— Kur gan pazudis ševaljē? — viņš nomurmināja.
Pie krēsla stāvēja sulainis.
— Neviens nezina, kur viņš palicis, jūsu augstība.
— Vienmēr viena un tā pati atbilde! Pirmo, kas man vēlreiz pateiks „nezinu", es padzīšu no dienesta.
IzdzirduŠi šos vārdus, visi aizbēga tāpat, kā, princim ierodoties, bija aizbēguši princeses viesi.
Princis saniknojās. Viņš iespēra pa kādu smalku veidojumu, kas sašķīda gabalos.
Tad princis iebrāzās galerijā un aukstasinīgi sāka mest zemē emaljas vāzi, porfira krūzi un bronzas svečturi. Izdzirdējuši šausmīgo troksni, saskrēja cilvēki.
— Ko jūsu augstība vēlas? — sardzes priekšnieks beidzot uzdrošinājās bikli apvaicāties.
— Es nodarbojos ar muzicēšanu, — zobus griezdams, princis pavēstīja.
Tad sardzes priekšnieks aizsūtīja pēc ārsta.
Malikorns tomēr ieradās agrāk un paziņoja princim: — Jūsu augstība, man seko ševaljē de Lorēns. Princis paskatījās uz Malikornu un pasmaidīja. Istabā patiešām ienāca ševaljē.