Orleānas hercogs priecīgi iesaucās, ieraudzījis ševaljē de Lorēnu.
— Es tā priecājos! — viņš teica. — Kā jūs te gadījāties? Visi apgalvo, ka jūs esat pazudis.
— Jā, jūsu augstība.
— Kas tad tās par kaprīzēm?
— Kaprīzes? Vai gan es uzdrošinātos izturēties kaprīzi pret jūsu augstību? Visdziļākā cieņa…
— Labi, atliksim nu cieņu malā, jūs par to neliekaties zinis katru dienu. Es jums piedodu. Kāpēc jūs pazudāt?
— Tāpēc, ka jūsu augstībai es nebiju vajadzīgs.
— Kā tā?
— Ap jūsu augstību ir tik daudz cilvēku, kas ir interesantāki par mani. Es jutu, ka nespēju ar viņiem sacensties. Tāpēc es aizgāju.
— Jūsu teiktajā nav ne kripatiņas saprāta. Kas tie par cilvēkiem, ar kuriem negribējāt sacensties? Gišs?
— Es nevienu nesaucu vārdā.
— Tās taču ir muļķības! Kā jums var traucēt Gišs?
— Jūsu augstība, Dieva dēļ, nerunāsim par to, es jūs lūdzu. Ševaljē lieliski zināja, ka ziņkārība pieaug tāpat kā slāpes, ja atņem
glāzi.
— Nē, es gribu zināt, kāpēc jūs pazudāt.
— Es ievēroju, ka traucēju…
— Kam tad?
— Princesei.
— Kā tā? — hercogs izbrīnījies noprasīja.
— Ļoti vienkārši. Varbūt viņas augstība izjūt kaut ko līdzīgu greizsirdībai, redzot labvēlību, kādu jums tīk man izrādīt.
— Vai viņa jums lika to noprast?
— Jūsu augstība, kopš zināma laika princese neveltī man nevienu pašu vārdiņu.
— Kopš kura laika?
— No tā laika, kad de Giša kungs viņai iepatikās labāk par mani un viņa sāka to pieņemt jebkurā laikā.
Hercogs pietvīka.
— Jebkurā laikā… Kas tie par vārdiem, ševaljē? — viņš stingri noprasīja.
— Nu, redziet, jūsu augstība, es izraisīju jūsos neapmierinātību. Tā jau es domāju.
— Runa nav par neapmierinātību, jūs tikai lietojat dīvainus izteicienus. Kādā ziņā princese dod priekšroku Gišam un nevis jums?
— Es vairāk neko neteikšu, — ševaljē atbildēja, ceremoniāli paklanīdamies.
— Es pieprasu, lai jūs turpinātu. Ja jau jūs tādēļ aizgājāt, tad jūs esat ārkārtīgi greizsirdīgs?
— Kas mīl, tas vienmēr ir greizsirdīgs, jūsu augstība. Vai tad jūs pats neesat greizsirdīgs uz viņas augstību? Vai jūsu augstība nekļūtu drūms, ja pastāvīgi redzētu blakus princesei kādu, kam viņa izrāda acīmredzamu labvēlību? Draudzība taču ir tādas pašas jūtas kā mīlestība. Jūsu augstība man reizēm parādīja visaugstāko godu, saukdams par savu draugu.
— Jā, jā… Bet jūsu vārdos atkal izskanēja divdomība. Ziniet, ševaljē, jūs neprotat izteikties.
— Kāda divdomība, jūsu augstība?
— Jūs teicāt: izrāda acīmredzamu labvēlību… Ko jūs saprotat ar labvēlību?
— Neko sevišķu, jūsu augstība, — kavalieris visnevainīgākajā balsī teica. — Nu, piemēram, ja vīrs ievēro, ka viņa sieva aicina pie sevis kādu vīrieti biežāk nekā citus; ja šis vīrietis vienmēr atrodas viņai blakus vai pie viņas karietes durtiņām; ja šī vīrieša kāja vienmēr atrodas blakus viņas kleitai; ja viņi abi atkal un atkal izrādās līdzās, kaut gan saruna to nemaz neprasa; ja sievietes puķu pušķis ir vienā krāsā ar vīrieša lentām; ja viņi kopā nodarbojas ar mūziku un sēžas blakus pie galda; ja, vīram ierodoties, saruna apklust; ja cilvēks, kas pirms nedēļas bija pret vīru pilnīgi vienaldzīgs, pēkšņi kļūst par viņa labāko draugu… tad…
— Tad… Pabeidziet taču!
— Tad, jūsu augstība, man šķiet, ka vīrs var būt greizsirdīgs. Bet šiem sīkumiem taču nav nekāda sakara ar mūsu sarunu.
Princis acīmredzami uztraucās un cīnījās ar sevi; beidzot viņš tomēr izteica:
— Jūs tomēr man nesakāt, kāpēc aizbēgāt. Jūs man pateicāt, ka baidījāties traucēt un vēl piebildāt, ka esot manījis princeses prieku par de Giša sabiedrību.
— Jūsu augstība, to es neesmu teicis.
— Teicāt gan.
— Ja arī teicu, tad tikai tāpēc, ka neredzu tur nekā sevišķa.
— Kaut ko jūs tomēr saskatījāt?
— Jūsu augstība, jūs mani nostādāt sarežģītā situācijā.
— Pat nedomāju. Runājiet! Ja jūs sakāt patiesību, tad kāpēc jums būtu jākaunas?
— Es vienmēr saku patiesību, jūsu augstība, bet svārstos tāpēc, ka man jāatkārto, ko runā citi.
— Jāatkārto? Tātad kaut ko runā?
— Atzīstos, ka man to stāstīja.
— Kas?
Ševaljē izlikās sašutis.
— Jūsu augstība, — viņš iebilda, — jūs mani tā pratināt, it kā es patiešām būtu apsūdzētais… Katrs īsts muižnieks cenšas aizmirst baumas, kas nonāk viņa ausīs. Jūsu augstība prasa, lai es no kaut kādām baumām izpūšu nezin ko.
— Tomēr jūs taču aizbēgāt tieši šo baumu dēļ! — princis īgni iesaucās.
— Man laikam jāizstāsta patiesība. Man teica, ka de Giša kungs pastāvīgi atrodas kopā ar princesi, un tas ir viss; es atkārtoju, tā ir visnevainīgākā izklaidēšanās un pilnīgi pieņemama. Neesiet netaisns, jūsu augstība, pārmērīgi neuztraucieties un nepārspīlējiet. Tas uz jums neattiecas.
— Kā! Baumas, ka Gišs pastāvīgi apmeklē manu sievu, uz mani neattiecas?
— Nē, jūsu augstība. To pašu, ko es saku jums, es teiktu arī pašam de Gišam — tik nevainīgi, pēc manām domām, ir viņa uzmanības pierādījumi. Es pazīstu jūsu vājību un zinu, ka, ja jūs mīlat, tad jums ne- esksistē nekas cits ārpus šīs mīlestības. Jūs mīlat princesi, un kā gan viņu lai nemīl? Tad redzat, kādā bezizejas .situācijā es esmu nonācis. Princese izvēlējās visskaistāko un pievilcīgāko no jūsu draugiem; viņa tā jūs ietekmēja, ka arī jūs atstājāt novārtā visus pārējos. Bet jūsu nevērība man ir tikpat kā nāve; pietiek jau ar viņas augstības nepatiku. Tāpēc es, jūsu augstība, nolēmu dot vietu favorītam, kura laimi es apskaužu, kaut arī joprojām jūtu pret viņu patiesu draudzību un jūsmoju par viņu. Sakiet, vai pret to var būt kādi iebildumi? Vai mana rīcība nav īsta drauga cienīga?
Princis saķēra galvu un sāka bužināt matus. Klusums ieilga, tāpēc ševaljē varēja novērtēt savas daiļrunības iedarbību. Beidzot princis ierunājās:
— Klausieties, pasakiet līdz galam, esiet atklāts. Ziniet, es kaut ko tamlīdzīgu jau ievēroju tā neprātīgā Bakingema uzvedībā.
— Jūsu augstība, neapvainojiet princesi, citādi es jūs atstāšu. Kā! Vai jūs patiešām turat aizdomās?..
— Nē, nē, ševaljē, es neturu aizdomās savu sievu. Un tomēr… es redzu… salīdzinu…
— Bakingems bija vienkārši traks.
— Jūs man atvērāt acis uz šā trakā uzvedību.
— Nē, nē, — ševaljē strauji iebilda, — tas biju nevis es, bet de Gišs. To nevajag jaukt.
Viņš iesmējās tik ļauni un indīgi, ka tas atgādināja indīgas čūskas šņācienu.
— Nu jā, Jūs pateicāt tikai dažus vārdus. Gišs bija dedzīgāks.
— Un kā vēl! — ševaljē turpināja tajā pašā tonī. — Viņš taču aizstāvēja altāra un mājas pavarda svētumu.
— Nu un tad? — princis, ko bija aizskāris šis izsmiekls, draudīgi noprasīja.
— Nekas. Vai tad de Giša kungam nepieder pirmā vieta jūsu svītā?
— Tātad, — mazliet nomierinājies, princis piebilda, — Bakingema kaislība tika pamanīta?
— Protams!
— Labi! Vai de Giša kunga kaislību arī mana visi?
— Jūsu augstība atkal kļūdās: neviens neapgalvo, ka de Giša kungs kvēlotu kaislē.
— Nu labi, labi!
— Jūsu augstība pats redz, ka simtreiz labāk būtu atstāt mani manā vientulībā nekā uzpūst muļķīgās aizdomas, ko princese ar pilnām tiesībām uzskatīs par noziedzīgām.
— Ko tad, jūsuprāt, vajadzētu darīt?
— Nevajag pievērst nekādu uzmanību šo jauno epikūriešu sabiedrībai, tad visas baumas pamazām norims.
— Paskatīšos un padomāšu.
— O, laika jums pietiek, briesmas nav lielas! Man galvenais ir nepazaudēt jūsu draudzību. Vairāk man nav par ko uztraukties.
Princis pašūpoja galvu, it kā gribētu teikt: tev nav par ko uztraukties, bet man rūpju līdz kaklam.
Pienāca pusdienlaiks, un princis aizsūtīja pēc sievas. Ziņnesis atnesa atbildi, ka viņas augstība neieradīsies uz pusdienām ēdamzālē, bet pusdienos savās istabās.
— Tā ir mana vaina, — princis teica. — Es uzvedos kā īsts greizsirdis, un tagad viņa uz mani par to dusmojas.
— Pusdienosim vieni paši, — ševaljē nopūzdamies sacīja. — Žēl, ka nav Giša.
— O, Gišs ilgi nedusmosies, viņš ir labsirdīgs!
— Jūsu augstība, — ševaljē pēkšņi ierunājās, — man iešāvās prātā laba doma. Šķiet, ka mūsu sarunas laikā es sarūgtināju jūsu augstību. Tātad man tas jānokārto… Es aiziešu sameklēšu grāfu un atvedīšu viņu šurp.
— Jums ir laba sirds, ševaljē.
— Jūsu augstība, lūdzu pagaidiet mani dažas minūtes.
— Labi, ejiet… Es tikmēr uzlaikošu savus jaunos tērpus.
Ševaljē aizgāja, lai sasauktu savus kalpus un dotu tiem rīkojumus. Katrs aizgāja uz savu pusi, palika vienīgi kambarsulainis.
— Tūlīt pat aizej un uzzini, vai de Giša kungs nav pie princeses, — viņš tam teica. — Vai vari to uzzināt?
— Tas ir ļoti vienkārši, jūsu žēlastība. Es pajautāšu Malikornam, bet viņš uzzinās no Montalē jaunkundzes. Tikai nav vērts jautāt, jo visi de Giša kalpotāji izklīda un droši vien aizgāja arī viņš pats.
— Tomēr uzzini skaidri.
Nepagāja ne desmit minūtes, kad kambarsulainis atgriezās. Ar noslēpumainu izskatu viņš paaicināja savu kungu uz sētas kāpnēm un ieveda kaut kādā kambarī, kura logs izgāja uz dārzu.
— Kas noticis? Kas par lietu? — ševaljē noprasīja. — Kāpēc tāda piesardzība?
— Paskatieties zem tā kastaņakoka.
— Nu?… Ak Dievs, tas taču ir Manikans… Ko viņš gaida?
— Tūlīt redzēsiet. Mazliet pacietieties… Vai tagad redzat?
— Es redzu vienu… divus… četrus muzikantus ar instrumentiem, un viņiem seko pats de Gišs. Ko viņš tur dara?
— Viņš gaida, kamēr atvērs durvis uz galma dāmu kāpnēm. Tad viņš uzies pie princeses, un viņai pie pusdienām būs jauna mūzika.
— Vai tev to pateica Malikorna kungs?
— Jā, viņš.
— Kāpēc?
— Viņš grib dabūt vietu pie prinča.
— Velns parāvis, viņš jāpieņem.
— Skatieties. Durvis atveras, un sieviete ielaiž muzikantus…
— Vai tā ir Montalē?
— Klusāk, kungs, neizrunājiet tik skaļi šo vārdu. Piesaukt Montalē nozīmē to pašu, ko piesaukt Malikornu. Ja jūs nesatiksiet ar vienu, tad nesatiksiet arī ar otru.
— Labi. Es neko neesmu redzējis.
Pārliecinājies, ka de Gišs iegājis pie princeses, ševaljē atgriezās pie prinča, kurš bija paguvis lieliski uzposties un tagad staroja apmierinājumā.
— Nav atrodams! Aizbēdzis, izgaisis. Jūsu rīta izlēciens viņu nobiedējis. Viņa nekur nav!
— Velns parāvis, tas trakgalvis ir spējīgs paņemt zirgus un aizdrāzties uz savu muižu. Nabadziņš! Nu nekas, mēs ataicināsim viņu atpakaļ. Ķersimies pie pusdienām.
— Jūsu augstība, pagaidiet. Šodien nu reiz ir tāda diena, kad man ienāk prātā dažādas laimīgas domas. Tagad man iešāvās prātā kas gluži cits.
— Kas?
— Jūsu augstība, princese uz jums dusmojas, un viņai ir taisnība. Jums kaut kā viņa jāiepriecina. Ejiet pusdienot pie viņas.
— O, bet to var uzskatīt par vājuma izpausmi!
— Kas tas par vājumu, tā ir labsirdība! Princese skumst, šķīvī birst asaras. Acis viņai apsarkušas. Vīram neklājas novest sievu līdz asarām. Ejiet, jūsu augstība, ejiet gan!
— Es taču liku pasniegt pusdienas šeit.
— Lai nu paliek, jūsu augstība! Mēs te nomirsim no garlaicības. Mana sirds nespēj izturēt, ka princese tur ir viena pati. Jūs arī nejutīsieties labi, kaut arī izliekaties bargs. Paņemiet mani līdz; tas princesei būs jauks pārsteigums. Jūs esat vainīgs par šo rītu!
— Ševaljē, ševaljē! Jūs man dodat sliktu padomu!
— Es jums dodu labu padomu. Turklāt jūs patlaban izskatāties neatvairāmi — jums ļoti piestāv šis violetais tērps ar zeltītajiem izšuvumiem. Jūs apbursiet princesi.. Izlemiet taču, jūsu augstība.
— Jūs mani pārliecinājāt, iesim.
Princis kopā ar ševaljē devās uz princeses istabām. Ševaljē vēl paguva pačukstēt pie auss sulainim:
— Noliec cilvēkus pie rezerves izejas, lai neviens nevarētu izbēgt! Ātri!
Sulaiņi gribēja pieteikt viņu ierašanos, bet ševaljē laipni smaidīdams teica:
— Neziņojiet neko. Viņa augstība grib sagādāt pārsteigumu.