Princis strauji un ar troksni atgrūda durvis kā cilvēks, kas ieradies ar vislabākajiem nodomiem un nešaubās, ka viņa ierašanās sagādās prieku, vai ari kā greizsirdis, kurš cer pārsteigt negaidot.
Princesi bija apreibinājušas pirmās mūzikas skaņas, viņa bija pametusi pusdienas un dejoja kā neprātiga.
Viņas kavalieris bija de Gišs. Viņš bija nolaidies uz viena ceļgala, pacēlis rokas un pievēris acis, kā to dara spāņu dejotāji ar kaisligiem skatieniem un glāstošiem žestiem.
Ap viņu lidinājās princese, smaidoša un kārdinoša.
Montalē jūsmoja. Lavaljēra sēdēja maliņā un aizsapņojusies vērās dejotājos.
Nav iespējams aprakstit, kādu iespaidu uz šiem laimīgajiem cilvēkiem radīja prinča ierašanās. Tikpat grūti izteikt, kā šo laimīgo cilvēku izskats iespaidoja Filipu.
Grāfs de Gišs nespēja piecelties. Nepabeigusi kārtējo pā, princese sastinga, nespēdama izteikt ne vārda. Vienīgi ševaljē de Lorēns, atspiedies pret durvju stenderi, mierīgi smaidīja kā cilvēks, kas labsirdīgi priecājas.
Klātesošos pārsteidza prinča bālums un konvulsīvi trīcošās rokas un kājas. Mūzikas skaņām izdziestot, iestājās dziļš klusums.
Izmantojot šo klusumu, ševaljē de Lorēns godbijīgi sveicināja princesi un de Gišu tā, lai viņa sveiciens attiektos uz abiem kopā kā saimniekiem.
Princis piegāja pie viņiem un aizsmakušā balsī noteica:
— Es esmu ļoti priecīgs. Nākdams šurp, es baidījos atrast jūs savārgušu un skumju, bet atradu izpriecu virpulī. Patīkami to redzēt. Šķiet, ka mans nams ir pats jautrākais pasaulē.
Tad, vērsdamies pie de Giša, viņš piemetināja:
— Es nezināju, grāf, ka jūs esat tik lielisks dejotājs.
Pagriezies atkal pret sievu, viņš turpināja:
— Esiet laipnāka pret mani. Kad pie jums iet tik jautri, uzaiciniet arī mani… Es esmu pavisam atstāts novārtā.
De Gišs bija pilnīgi atguvies un ar savu parasto lepnumu, kas viņu padarīja tik pievilcīgu, sacīja:
— Jūsu majestāte labi zina, ka mana dzīvība ir jūsu rīcībā. Ja vajadzēs, es esmu gatavs to atdot. Pašlaik tikai jādejo vijoļu pavadībā, un es dejoju.
— Jums taisnība, — princis vēsi noteica. — Princese, vai jūs nemanāt, ka jūs, dāmas, nolaupāt manus draugus? De Giša kungs taču ir mans, nevis jūsu. Ja jūs gribat ēst pusdienas bez manis, jums ir jūsu galma dāmas. Toties, ja es ēdu viens pats, maniem kavalieriem jābūt kopā ar mani; neaplaupiet mani pavisam.
Princese saprata gan pārmetumu, gan pamācību.
Viņa nosarka.
— Jūsu augstība, — viņa iebilda, — pirms ierašanās Francijā es nezināju, ka princeses te ieņem tādu pašu stāvokli kā turku sievietes. Es nezināju, ka aizliegts satikties ar vīriešiem. Ja jau tā ir jūsu griba, es pakļaušos. Varbūt jūs vēlaties pielikt maniem logiem dzelzs restes, tad, lūdzu, nekautrējieties.
Šī replika izsauca smaidu Montalē un de Giša sejā, toties prinča sirdī atkal uzvirmoja dusmas.
— Ļoti jauki, — viņš teica valdīdamies. — Cik godbijīgi pret mani izturas manā paša mājā!
— Jūsu augstība, jūsu augstība, — ševaljē čukstēja princim pie auss tā, lai visi manītu, ka viņš to mierina.
— Ejam! — princis atteica un tik strauji apcirtās, ka gandrīz pagrūda princesi.
Ševaljē sekoja viņam uz kabinetu, kur princis iekrita krēslā un ļāva vaļu dusmām.
Ševaljē pacēla acis pret debesīm, salika kopā rokas un neteica ne vārda.
— Ko tu domā? — princis uzsauca.
— O, jūsu augstība, stāvoklis ir ļoti nopietns.
— Šausmīgi! Tā tas vairs nevar turpināties.
— Patiešām, kāda nelaime! — ševaljē iesaucās. — Un mēs cerējām, ka pēc tā neprātīgā Bakingema aizbraukšanas viss būs mierīgi.
— Kļuvis vēl ļaunāk!
— To es nesaku, jūsu augstība.
— Tu ne, toties es saku. Bakingems nekad neuzdrošinātos darīt pat ne ceturto daļu no tā, ko mēs redzējām.
— Ko tad?
— Kā! Paslēpties, lai dejotu, izlikties par slimu, lai varētu pusdienot divatā ar viņu!
— Nē, jūsu augstība, nē!
— Jā, jā! — princis tiepās kā niķīgs bērns, kas pats sevi kaitina. — Es nu gan nedomāju to paciest.
— Jūsu augstība, būs skandāls…
— Eh, velns parāvis! No manis neviens nekautrējas, tad kāpēc lai es kaunētos? Ševaljē, pagaidi mani, es tūlīt atgriezīšos.
Princis nozuda blakusistabā un vaicāja kambarsulainim, vai karaliene māte jau atgriezusies no kapelas.
Austrijas Anna jutās laimīga. Ģimenē valdīja miers, tauta bija sajūsmināta par jauno karali, valsts ienākumi palielinājās, miers ar citām valstīm bija nodrošināts — vārdu sakot, viss solīja mierīgu un laimīgu nākamību.
Tikai reizēm viņa pārmeta sev, atceroties nabaga jaunekli, ko bija uzņēmusi kā māte un padzinuši kā pamāte.
Pēkšņi pie viņas ienāca Orleānas hercogs.
— Māmiņ, — viņš iesaucās, vērdams ciet durvis, — tā nedrīkst turpināties!
Austrijas Anna pacēla uz viņu savas skaistās acis un lēnprātīgi apvaicājās:
— Par ko jūs runājat?
— Par princesi.
— Laikam tas trakais Bakingems atsūtījis viņai kādu kvēlu atvadu vēstuli?
— Nē, māmiņ, nav runa par Bakingemu. Princese jau atradusi viņam vietnieku.
— Ko jūs sakāt, Filip? Jūsu vārdi skan pārāk vieglprātīgi.
— Vai tad jūs neesat ievērojusi, ka de Giša kungs pastāvīgi viņu apmeklē un vienmēr ir kopā ar viņu?
Karaliene sasita rokas un sāka smieties.
— Filip, — viņa noteica, — jūs nudien esat slims.
— No tā man nekļūst vieglāk, māmiņ, es ļoti ciešu.
— Un jūs prasāt, lai jūs dziedina no kaites, kas tagad pastāv jūsu iztēlē?
— Nu, lūk, tagad jūs par šo otro sakāt to pašu, ko par pirmo?
— Mans dēls, jūs jau arī pats pret šo izturaties tieši tāpat kā pret
to.
Mazliet aizskarts, princis palocījās.
— Ja es jums minēšu faktus, vai jūs ticēsiet?
— Es klausos.
— Šorīt desmitos pie princeses skanēja mūzika.
— Nevainīga nodarbošanās.
— De Giša kungs sarunājās ar viņu divatā… Jā, es aizmirsu jums pateikt, ka pēdējo nedēļu viņš seko princesei kā ēna.
— Mans draugs, ja viņi darītu ko sliktu, tad slēptos.
— Lieliski! — hercogs izsaucās. — Es jau gaidīju, ka jūs tā teiksiet. Tad iegaumējiet labi. Atkārtoju: šorīt es viņus pārsteidzu negaidot un nepārprotami izteicu savu neapmierinātību.
— Varat būt pārliecināts, ka ar to pietiek, varbūt pat, ka jūs pār- centāties, izsakot savu neapmierinātību.
— Labi, labi, pagaidiet. Atcerieties, ko jūs teicāt, māmiņ: „Pietiek ar šodienas mācību, ja viņi darītu ko sliktu, tad slēptos."
— Nu jā, es tā teicu.
— Nu, lūk, es nožēloju, ka no rīta biju tik nesavaldīgs, tāpēc, domādams, ka de Gišs ir apvainojies un tup mājās, es devos pie princeses. Uzminiet, ko es tur ieraudzīju? Atkal mūziku, dejas un de Gišu. Viņš tur bija paslēpts.
Austrijas Anna sarauca uzacis.
— Tas nav labi, — viņa piezīmēja. — Ko teica princese?
— Neko.
— Bet Gišs?
— Arī… Kaut gan nē… Viņš nomurmināja kaut ko pārdrošu.
— Ko jūs no tā secinājāt, Filip?
— To, ka es esmu apmuļķots un Bakingems bija tikai aizsegs, bet īstais varonis ir Gišs.
Anna paraustīja plecus.
— Un tālāk?
— Es gribu aizraidīt Gišu tāpat kā Bakingemu un lūgšu to karalim, ja vien…
— Ja?
— Ja tikai to neuzņematies jūs, māmiņ, jūs taču esat tik gudra un labsirdīga.
— Nē, es to nedarīšu.
— Ko jūs sakāt, māmiņ!
— Paklausieties, Filip, es netaisos katru dienu teikt cilvēkiem kaut ko nepatīkamu. Galvenais, ka nekas nepierāda Giša vainu.
— Labi, ja tā, es zinu, kas man tagad jādara! — princis strauji noteica.
Anna nemierīgi paskatījās uz viņu.
— Ko tad jūs darīsiet? — viņa vaicāja.
— Tiklīdz viņš parādīsies pie manis, es likšu, lai viņu noslīcina baseinā.
Princis gaidīja, ka šie niknie draudi karalieni izbiedēs, bet Anna palika gluži mierīga.
— Nu, labi, slīciniet vien, — viņa atbildēja.
Filips bija vājš kā sieviete un sāka žēloties, ka miesīga māte pārgājusi viņa ienaidnieku pusē.
— Es iešu pie karaļa! — viņš iekliedzās.
— Es nupat gribēju jums to ieteikt. Patlaban es gaidu majestāti — viņš vienmēr apmeklē mani šajā laikā.
Viņa vēl nebija beigusi runāt, kad Filips izdzirdēja blakusistabā veramies durvis.
Viņš izbijās. Jau varēja saklausīt karaļa ātros soļus.
Princis steidzīgi aizbēga pa ārdurvīm, pamezdams karalieni vienu pašu.
Austrijas Anna sāka smieties un smējās, kamēr ieradās karalis.
Ludviķis bija atnācis, lai kā gādīgs dēls painteresētos par mātes veselību, ar kuru vairs nebija īsti labi. Turklāt viņš vēlējās pateikt, ka viss sagatavots aizbraukšanai uz Fontenblo.
Ieraudzījis viņu smejošu, karalis nomierinājās un arī iesmējās.
Austrijas Anna saņēma viņa roku un jautri teica:
— Ziniet, es ļoti lepojos ar to, ka esmu spāniete.
— Kāpēc, jūsu majestāte?
— Tāpēc, ka spānietes ir labākas par anglietēm.
— Nesaprotu.
— Sakiet, vai jums ir vajadzējis kaut ko pārmest karalienei kopš tā brīža, kad jūs apprecējāties?
— Ne reizi.
— Tomēr pagājis jau labs laiciņš, kopš jūs esat precējies. Turpretim jūsu brālis ir precējies tikai divas nedēļas…
— Un tad?
— Jau otro reizi sūdzas par princesi.
— Kā, vai atkal par Bakingemu?
— Nē, tagad par Gišu.
— Ak tā! Tad jau princese ir īsta koķete.
— Baidos, ka jā.
— Nabaga brālis! — karalis smiedamies noteica.
— Viņš grasās Gišu slīcināt.
— Cik cietsirdīgi!
— Nesmejieties, viņš patiešām nonācis izmisumā. Izdomājiet kādu izeju.
— Labprāt darīšu visu, ko vien varu, lai glābtu Gišu.
— Ja jūsu brālis to dzirdētu, viņš sāktu perināt pret jums sazvērestību, tāpat kā jūsu tēvocis pret tēvu.
— Nē, Filips mani mīl, un es arī viņu mīlu. Mēs ar viņu neķildosimies. Ko lai dara?
— Jums jāaizliedz princesei koķetēt, bet Gišam nepārtraukti lakstoties ap viņu.
— Un tikai? Mans brālis iedomājies, ka karaļa vara ir neierobežota… tas nav nekāds joks — pāraudzināt sievieti! Vīrieti vēl kaut kā varbūt varētu.
— Kā tad jūs ķersieties pie lietas?
— Gišs ir saprātīgs cilvēks. Pietiks ar vienu vārdu, lai viņu pārliecinātu.
— Bet princesi?
— Ar to būs grūtāk. Te ar vienu vārdu nepietiks. Vajadzēs sacerēt viņai veselu sprediķi.
— Vajag pasteigties.
— O, apsolu papūlēties. Šopēcpusdien ir baleta mēģinājums.
— Un jūs dejodams turēsiet sprediķi?
— Jā, māmiņ.
— Vai apsolāt uzvest viņu uz īstā ceļa?
— Es uzveikšu ķecerus vai nu ar pārliecināšanu, vai ar uguni.
— Lai jums labi veicas! Tikai neiesaistiet šajā lietā mani. Princese nekad man lo nepiedotu. Es taču esmu vīramāte, un man jāsadzīvo ar vedeklu.
— Kundze, karalis uzņemas visu atbildību. Ziniet, es pārdomāju. Vai nebūtu labāk aiziet pie princeses un parunāt ar viņu?
— Tas liekas pārāk svinīgi.
— Un kas par to? Sprediķim jābūt svinīgam, bet vijoles var apslāpēt lielāko daļu no maniem argumentiem. Turklāt man taču jāizjauc brāļa ļaunie nodomi… Vai princese ir savos aparatamentos?
— Man tā šķiet.
— Kādi tad ir galvenie apsūdzības punkti?
— Dažos vārdos: vienmēr mūzika… pastāvīgi Giša apmeklējumi… aizdomas, ka slēpjas no vīra…
— Pierādījumi?
— Nekādi.
— Labi. Tad es iešu. Skūpstu jūsu rokas, māmiņ… skaistākās rokas Francijā.
— Vēlu veiksmi, valdniek… Esiet miera nesējs.
— Es neizmantoju sūtņu pakalpojumus, tātad man būs panākumi, — Ludviķis atbildēja.
Viņš smiedamies aizgāja, pūlēdamies vēl pa ceļam uzposties.