Karaļa ierašanās pie princeses visos galminiekos radīja nemieru.
Brieda negaiss, un ševaljē de Lorēns, kas maisījās starp galminieku grupiņām, ar prieku un patiku ievēroja un novērtēja tā vēstnešus.
Kā jau Austrijas Anna bija pareģojusi, karaļa iesaistīšanās notikumā pārvērta to par ļoti svarīgu.
Tajos laikos, 1662. gadā, nesaprašanās starp karaļa brāli un viņa sievu, kā arī karaļa iejaukšanās brāļa ģimenes lietās bija nozīmīgs notikums.
Nav nekāds brīnums, ka pat drosmīgie cilvēki, kas pulcējās ap grāfu de Gišu, šausmās bēga uz visām pusēm. Padevies vispārējai panikai, arī pats grāfs devās uz mājām.
Lai kā arī karali nodarbināja priekšā stāvošā izskaidrošanās, tas tomēr nekavēja viņu pārlaist lietpratēja skatienu abām skaisto galma dāmu rindām, kas bija nostājušās galerijā un kautrīgi nolaida acis viņa priekšā.
Visas sarka, juzdamas karaļa skatienu. Tikai viena, ar gariem zīdainiem matiem un maigu ādu, nobāla un sagrīļojās, kaut arī draudzene brīdi pa brīdim piegrūda viņai ar elkoni.
Tā bija Lavaljēra, ko Montalē tādā veidā pūlējās uzmundrināt, jo Orai nekad netrūka drosmes.
Karalis neviļus atskatījās. Galvas, kas jau bija pacēlušās, atkal nolaidās. Tikai gaišmatainā galviņa nekustējās; šķita, ka Lavaljērai zuduši visi spēki.
Iegājis pie princeses, Ludviķis sastapa savu brāļasievu atzvilušu spilvenos. Viņa piecēlās un sveicināja viņu ar zemu reveransu, nomurminādama dažus pateicības vārdus par godu, kāds viņai ticis parādīts.
Karalis apsēdās un, pateicoties savam vērīgumam, tūlīt pat pamanīja nekārtību istabā un satraukuma pazīmes princeses sejā. Viņš pats savilka jautru un nepiespiestu sejas izteiksmi.
— Mīļā māsa, — viņš iesāka, — cikos jūs šodien vēlaties sākt baleta mēģinājumu?
Princese lēni un gurdeni pašūpoja apburošo galviņu.
— Ak, valdniek, — viņa sacīja, — esiet žēlīgs un piedodiet man šoreiz; es nupat gribēju brīdināt jūsu majestāti, ka šodien nespēju piedalīties mēģinājumā.
— Ko? — mazliet izbrīnījies, karalis teica. — Vai jūs jūtaties nevesela, mīļā māsa?
— Jā, valdniek.
— Tad jāpasauc ārsts.
— Nē, ārsts manai kaitei nespēj līdzēt.
— Jūs mani biedējat.
— Valdniek, es vēlos lūgt jūsu majestātei atļauju atgriezties Anglijā.
Karalis sakustējās.
— Anglijā? Ko jūs sakāt, māsa!?
— Man tas jālūdz, valdniek, — Indriķa IV mazmeita apņēmīgi noteica.
Viņas brīnišķīgās melnās acis iezibējās.
— Man ļoti žēl griezties pie jūsu majestātes ar tādu lūgumu, bet es esmu ļoti nelaimīga jūsu galmā. Es vēlos atgriezties savā ģimenē.
— Māsa! Māsa!
Karalis pienāca tuvāk.
— Valdniek, uzklausiet mani, — jaunā sieviete turpināja, un viņas skaistums pamazām apbūra sarunu biedru. — Es esmu pieradusi pie ciešanām. Jau agrā jaunībā mani pazemoja un neievēroja. O, neiebilstiet, valdniek! — viņa smaidīdama sacīja.
Karalis nosarka.
— Es esmu daudz cietusi un sagādājusi lielas ciešanas savai mātei. Es zvērēju sev, ja kādreiz iegūšu neatkarīgu stāvokli, kaut vai tādu, kāds ir neievērojamai strādniecei, kas savām rokām pelna maizi, tad vairs necietīšu pazemojumus. Šis laiks ir pienācis. Es esmu sasniegusi stāvokli, uz kādu man ir tiesības; es tuvojos tronim. Precēdamās ar Francijas princi, es cerēju, ka atradīšu viņā radinieku, draugu, līdzīgu sev, bet redzu, ka esmu ieguvusi tikai pavēlnieku. Tas mani kaitina, valdniek. Mana māte neko par to neuzzinās. Tikai jūs, kuru es tā cienu un… mīlu…
Karali pārņēma trīsas; nevienas sievietes balss viņu nesatrauca tā, kā princeses balss skaņas.
— Valdniek, jūs jau visu zināt, ja esat atnācis šurp, un varbūt sapratīsiet mani. Ja jūs nebūtu atnācis, es pati ietu pie jums. Es vēlos, lai man ļauj aizbraukt. Ceru, ka jūs būsiet smalkjūtīgs, sapratīsiet un aizstāvēsiet mani.
— Māsa! — karalis, kuru bija apmulsinājis šis pēkšņais uzbrukums, spēja tikai nomurmināt. — Vai jūs esat padomājusi par sekām, kādas būs jūsu solim?
— Valdniek, es nedomāju ne par ko, es vienkārši ļaujos jūtām. Man uzbrūk, un es instinktīvi aizstāvos.
— Kas tad jums nodarīts, sakiet lūdzu?
Kā redzams, princese izmantoja sieviešu parasto viltību: no apsūdzētās viņa kļuva par apsūdzētāju. Šis paņēmiens liecina par vainas apziņu, bet sievietes vienmēr to prot izmantot par labu sev.
Karalis pat nepamanīja, ka, atnācis pie princeses ar jautājumu: „Ko jūs nodarījāt manam brālim?", tā vietā pajautāja: „Kas jums nodarīts?"
— Ko man nodarīja? — princese pajautāja. — Ak, valdniek, jābūt sievietei, lai to saprastu. Mani saraudināja.
Ar savu tievo, pērļu balto pirkstiņu viņa norādīja uz valgajām acīm, no kurām atkal sāka ritēt asaras.
— Māsa, lūdzu, nomierinieties, — karalis lūdzās, pieiedams pie viņas un saņemdams mitro un drebošo rociņu.
— Vispirms man atņēma mana brāļa draugu. Milords Bakingems, mans tautietis, bija patīkams un jautrs viesis, viņš pazina visus manus paradumus, bija mans biedrs, ar kuru kopā pavadīts tik daudz laimīgu dienu manā burvīgajā Sentdžeimsas parkā mūsu draugu vidū!
— Bet viņš taču bija jūsos iemīlējies, māsa!
— Tikai iegansts! Kāda tam nozīme, — viņa nopietni turpināja, — vai hercogs Bakingems bija manī iemīlējies vai ne? Vai tad mani apdraud mīlētājs? Valdniek, ar to vēl nepietiek, ja mīl vīrietis.
Viņa pasmaidīja maigi un reizē viltīgi, bet karalis sajuta, cik strauji iepukstas sirds un tūlīt gandrīz apstājas.
— Brālis taču bija greizsirdīgs? — karalis princesi pārtrauca.
— Labi, es saprotu, ka tam bija iegansts. Viņš bija greizsirdīgs, un Bakingemu padzina.
— Nemaz nepadzina…
— Nu labi, aizraidīja, atstādināja, atlaida, sauciet to kā gribat, valdniek. Tā vai citādi, viens no dižciltīgākajiem Eiropas augstmaņiem bija spiests pamest Ludviņa Četrpadsmitā galmu kā lauku puisis, ko padzen skatiena vai puķu pušķa dēļ. Tas nedara godu visgalantākajam galmam… Piedodiet, valdniek, es aizmirsu, ka ar tādām runām es aizskaru jūsu cieņu.
— Ticiet man, ka ne jau es liku aizbraukt hercogam Bakingemam… Man viņš ļoti patīk.
— Jūs ne? — princese veikli uztvēra. — Ā, jo labāk!
Viņa tā prata uzsvērt „jo labāk", it kā gribētu teikt „jo ļaunāk".
Iestājās ilgs klusums.
Princese ierunājās pirmā:
— Tā Bakingema kungs aizbrauca… tagad es zinu, kāpēc viņu aizsūtīja prom un kas to izdarīja… Man likās, ka pēc tam būs miers… Bet nekā… Princis atrada jaunu iemeslu. Un tā…
— Un tā parādījās cits, — karalis strauji turpināja. — Tas ir dabiski. Tādu skaistuli kā jūs mīlēs vienmēr.
— Tādā gadījumā, — princese iesaucās, — ap mani vienmēr būs tuksnesis. O, es zinu, ka tieši to jau grib, to man gatavo. Nekā nebūs: es labāk atgriezīšos Londonā. Tur mani pazīst un prot novērtēt. Tur man nebūs jābaidās, ka manus draugus sauks par mīļākajiem. Princis zaudējis visu cieņu manās acīs, kopš es uzzināju, ka viņš ir tirāns.
— Nomierinieties, lūdzu! Vienīgā mana brāļa vaina ir tā, ka viņš jūs
mīl.
— Mani mīl? Princis mani mīl? Ak, valdniek!…
Henrieta sāka skaļi smieties.
— Princis nekad nemīlēs nevienu sievieti, — viņa teica. — Viņš pārāk mīl sevi. Mana nelaime ir tā, ka princis pieder pie ļaunākajiem greizsiržiem: viņš nemīl, bet ir greizsirdīgs.
— Tomēr atzīstieties, — turpināja karalis, ko uzbudināja šī satraucošā saruna, — atzīstieties, ka de Gišs jūs mīl.
— Valdniek, es to patiešām nezinu!
— Jūs to noteikti zināt. Iemīlējies vienmēr sevi nodod.
— De Giša kungs nekā nav sevi nodevis.
— Māsa, jūs pārāk dedzīgi aizstāvat de Giša kungu.
— Es? Dievs ar jums, valdniek, vēl tikai trūkst, lai arī jūs sāktu mani turēt aizdomās.
— Nē, nē, princese, — karalis strauji iebilda, — neskumstiet un neraudiet! Es jūs lūdzu, nomierinieties!
Henrieta tomēr raudāja un caur viņas pirkstiem spiedās lielas asaru lāses. Karalis mēģināja tās nožāvēt ar skūpstiem.
Princese tik skumji un maigi paskatījās uz viņu, ka ievainoja Ludvigi pašā sirdī.
— Vai jums nav nekādu jūtu pret de Gišu? — viņš jautāja ar tādu satraukumu, kas īsti neiederējās viņa vidutāja lomā.
— Nekādu, pilnīgi nekādu.
— Tātad es varu nomierināt brāli?
— Ak, valdniek, viņu nekas nenomierinās. Neticiet, ka viņš ir greizsirdīgs. Viņam mani aprunājuši, un viņš saklausījies sliktus padomus. Princis pārāk viegli satraucas.
— Ja tas attiecas uz jums, nav nekāds brīnums, ka viņš uztraucas.
Princese nolaida acis un apklusa. Karalis arī. Viņš vēl joprojām neatlaida Henrietas roku.
Šīs klusuma brīdis, šķita, ilga veselu mūžību.
Princese nemanāmi atbrīvoja roku. Tagad viņa bija pārliecināta par uzvaru. Kaujas lauks piederēja viņai.
— Princis sūdzas, — karalis bikli atsāka, — ka jūs dodat priekšroku citu sabiedrībai, nevis runājat ar viņu.
— Valdniek, princis tikai apbrīno sevi spogulī un kopā ar ševaljē de Lorēnu perina dažādas nelietības pret sievietēm. Pievērsiet uzmanību, un jūs pats to redzēsiet.
— Labi, es pavērošu. Bet ko lai es saku savam brālim?
— Atbilde? Mana aizbraukšana.
— Jūs atkal atkārtojat to pašu! — karalis nepiesardzīgi iesaucās, it kā desmit minūšu sarunai būtu jāmaina princeses nodomi.
— Valdniek, es te nevaru būt laimīga, — viņa teica. — De Giša kungs traucē princim. Vai tad arī viņu izsūtīs?
— Ja vajadzīgs, kāpēc gan ne? — Ludviķis XIV laipni smaidīdams noteica.
— Nu, bet pēc de Giša kunga… starp citu, man viņa būtu žēl, jūsu majestāte, es jūs brīdinu…
— Jums viņa būs žēl?
— Bez Šaubām. Viņš ir laipns un izturas pret mani draudzīgi, izklaidē mani.
— Ziniet, ja mans brālis jūs dzirdētu,— karalis mazliet aizskarts iebilda, — tad es neuzņemtos jūs samierināt un pat nemaz nemēģinātu to darīt.
— Valdniek, vai jūs varat aizliegt princim būt greizsirdīgam uz jebkuru? Bet de Giša kungs nebūt nav kurš katrs.
— Atkal! Varu jūs brīdināt, ka es kā labs brālis galu galā kļūšu aizdomīgs pret de Giša kungu.
— Ak, valdniek, — princese pārmeta,— es jūs lūdzu, nepārņemiet no prinča nedz viņa simpātijas, nedz aizspriedumus. Palieciet karalis. Tā būs labāk gan jums pašam, gan visiem citiem.
— Jūs esat burvīga zobgale, māsiņ, un es saprotu, kāpēc jūs dievina pat tie, ko jūs izsmejat.
— Vai tad tāpēc jūs, ko es izvēlējos par savu aizstāvi, gatavojaties pāriet manu vajātāju pusē?
— Es lai jūs vajātu? Lai Dievs pasarga!
— Tādā gadījumā, — Henrieta gurdeni turpināja, — izpildiet manu lūgumu. Atlaidiet mani uz Angliju.
— Nē, nekad! — Ludviķis XIV iesaucās.
— Tātad es šeit esmu gūstekne?
— Jā, jūs esat Francijas gūstā.
— Ko tad lai es daru?
— Ja vēlaties, māsiņ, es jums pateikšu.
— Es klausos, jūsu majestāte.
— Tā vietā, lai pulcinātu ap sevi vieglprātīgus draugus… un mulsinātu mūs ar savu divvientulību, esiet vienmēr kopā ar mums, būsim draudzīga ģimene. Nav ko iebilst, de Giša kungs patiešām ir ļoti laipns kavalieris; mums gan nav viņa prāta, bet…
— Valdniek, kam vajadzīga šī pieticība?
— Nē, es saku patiesību. Var jau būt karalis un tomēr apzināties, ka tev ir mazāk spēju patikt nekā kādam galminiekam.
— Varu apzvērēt, valdniek, ka jūs pats neticat nevienam savam vārdam.
Karalis uzmeta princesei maigu skatienu.
— Vai jūs varat man apsolīt nepavadīt laiku kopā ar svešiniekiem jūsu istabā, bet gan dāvāt jūsu brīvos brīžus mums? Vai gribat, noslēgsim uzbrukuma un aizsardzības līgumu pret kopīgo ienaidnieku?
— Labi, valdniek, bet vai jūs esat uzticams sabiedrotais?
— Gan jau redzēsiet.
— Un kad mūsu līgums stājas spēkā?
— Šodien.
— Es pati sastādīšu līgumu!
— Labi.
— Un jūs parakstīsiet?
— Pat nelasot.
— Ja jau tā, valdniek, tad apsolu jums brīnumus. Jūs esat mūsu galma saule un, kad jūs parādāties pie mūsu apvāršņa…
— Tad?
— Viss sāk mirdzēt.
— O, princese! — Ludviķis XIV iesaucās. — Jūs zināt, ka visa gaisma nāk no jums. Tiesa, es par savu simbolu izvēlējos sauli, bet tā ir tikai emblēma.
— Valdniek, jūs glaimojat savai sabiedrotajai, tātad gatavojaties viņu piemānīt, — princese pārmeta, kratīdama smalko pirkstiņu.
— Ko? Jūs domājat, ja es jūs mānu, apliecinot savu draudzību?
— Jā.
— Kas liek jums šaubīties?
— Kaut kas.
— Kas?
— Pagātne.
— Princese, es jūs nesaprotu, — karalis izlikās tieši tāpēc, ka lieliski saprata.
Princese saņēma viņa roku.
— Valdniek, — viņa sacīja, — man bija nelaime tik ilgi jums nepatikt, ka es bieži sev jautāju, kā jūs varējāt mani izvēlēties par sava brāļa sievu?
— Jūs man nepatikāt?
— Neliedzieties nu!
— Lūdzu!
— Nē, nē, es labi atceros.
— Mūsu savienība sākas no šā brīža! — karalis iesaucās patiesā de- dzīgumā.
Tad pēc brīža turpināja:
— Ne jūs, ne es neatcerēsimies pagātni. Manu acu priekšā ir tagadne. Te tā ir. Paskatieties!
Viņš aizveda princesi pie spoguļa, kur stāvēja pietvīkusi skaistule, kuru ieraugot, pat svētais nepaliktu vienaldzīgs.
— Un tomēr es baidos, — viņa nočukstēja, — ka mums neiznāks cieša savienība.
— Vai gribat, lai es zvēru? — karalis noprasīja, jo viņu satrauca sarunas negaidītais pavērsiens.
— O, es neatteiktos vis no zvēresta, — princese atteica. — Tad lieta vienmēr šķiet drošāka.
Karalis noslīga ceļos. Ar smaidu, ko nevarētu attēlot ne gleznotājs, ne dzejnieks^ princese pasniedza viņam abas rokas un viņš tām piekļāva kaistošo seju.
Ne viņš, ne viņa nezināja, ko teikt.
Karalis sajuta, ka princese atņem viņam savas rokas, un tās viegli pārslīd viņa vaigiem.
Viņš tūlīt pat piecēlās un izgāja no istabas.
Galminieki pamanīja viņa pietvīkušo seju un nosprieda, ka bijusi vētraina scēna.
Ševaljē de Lorēns gan pasteidzās piezīmēt:
— Kungi, nomierinieties! Kad viņa majestāte dusmojas, tad parasti nobāl.