Karalis atstāja princesi ārkārtīgi u/.budināts, pats īsti nevarēdams saprast, kas to izraisījis.
Patiešām neizskaidrojama ir dīvaino simpātiju slepenā spēle. Tās pēkšņi un bez kāda iemesla uzliesmo divās sirdīs, kas radītas viena otrai, kaut arī tas notiktu pēc daudziem pilnīgas vienaldzības gadiem.
Kāpēc gan agrāk Ludviķis gandrīz vai ienīda' princesi? Kāpēc tagad tā viņam likās tik daiļa un ilgota? Kāpēc princese, kas bija aizrāvusies ar citu, tomēr jau veselu nedēļu pievērsa karalim īpašu uzmanību?
Ludviķis nedomāja savaldzināt princesi. Saites, kas saistīja viņa brāli ar Hcnrietu, bija vai arī viņam likās nepārvarams šķērslis. Bet, ja reiz atdodies kaislībai, kas rotaļājas ar cilvēka sirdi, tad nespēj uzminēt, kur apstāsies.
Runājot par princesi, nebija grūti saprast viņas tiekšanos uz karali — viņa bija jauna, koķeta un kaislīgi alka pēc pielūgsmes.
Lai izskaidrotu Ludviķa pēkšņi uzliesmojušo mīlestību pret savu brāļasievu, psiholoģija minētu dažādas banālības, bet bioloģija norādītu uz viņu abu slēpto saderību. Princesei bija brīnišķīgas tumšas acis, Ludvi- ķim — zilas. Princese labprāt smējās un bija ekspansīva, Ludviķis — noslēgts un ar noslieci uz melanholiju. Gadījās tā, ka pirmoreiz viņu intereses saplūda, ģimenes konfliktu risinot: abu pretējo dabu sadursme izšķīla dzirksteli.
Ludviķis atgriezās savos apartamentos pārliecināts, ka princese ir val- dzinošākā sieviete galmā. Turpretim princese, palikusi viena, sajūsmināta domāja, cik neatvairāmu iespaidu viņa radījusi karalī.
Viņas jūtas palika pasīvas, turpretim karalim izpaudās vētraini: tolaik Ludviķis bija jauns un viegli iekvēlojās; turklāt viņš neievēroja nekādus šķēršļus, lai piepildītu savas vēlmes.
Karalis pavēstīja princim, ka viss ir kārtībā — princese jūt pret viņu patiesu cieņu un vislielākās simpātijas, bet viņai ir lepns un neuzticīgs raksturs, tādēļ jāsaudzē viņas patmīlība.
Princis savā parastajā saldskābajā tonī, kādā viņš parasti runāja ar brāli, iebilda, ka viņš gan īsti nesaprotot, kāda patmīlība var būt sievietei, kuras uzvedība nebūt nav nevainojama, un vispār šajā lietā cietējs ir vienīgi viņš, princis.
Karalis atcirta viņam diezgan asi, kas atklāja, cik tuvas viņa sirdij ir brāļasievas interses:
— Paldies Dievam, princese ir ārpus aizdomām.
— No otras puses — jā, es piekrītu, — princis atteica, — bet es runāju par sevi.
— Es jums teikšu, brāli, — karalis turpināja, — princeses uzvedība nav pelnījusi jūsu nopēlumu. Jā, protams, viņa ir jauna, varbūt mazliet izklaidīga un pat dīvaina, bet sirds dziļumos — cēla. Francijā ne vienmēr pareizi izprot angļu raksturu un angļu tikumu brīvība daudzreiz pārsteidz tos, kas nezina, cik tīra dvēsele slēpjas tās pamatos.
— Nu ko, — princis sāka aizvien vairāk skaisties, — ja jau jūsu majestāte dod grēku atlaidi manai sievai, ko es apsūdzu, tad, protams, viņa ir nevainīga un man atliek vienīgi apklust.
— Klausieties, brāli, — karalis dedzīgi iebilda, jo sirdsapziņa viņam čukstēja, ka princim ir zināma taisnība, — viss, ko es saku un viss, ko es daru, ir jūsu laimes labā. Es uzzināju, ka jūs sūdzaties par princeses nepietiekamu uzticēšanos un uzmanību, tāpēc negribēju, lai jūsu satraukums ieilgtu. Mans pienākums ir sargāt jūsu ģimenes laimi, tāpat kā es to darītu viszemākajam no maniem pavalstniekiem. Ar lielāko prieku es pārliecinājos, ka jūs uztraucaties veltīgi.
— Tātad jūsu majestāte pārliecinājās par princeses nevainīgumu, — princis turpināja kā pratinādams un nenolaida acis no brāļa, — un es noliecos cieņā pret karalisko gudrību, bet vai jūs esat pārliecināts arī par to personu nevainīgumu, kas radīja skandālu, par ko es sūdzos?
— Jums taisnība, brāli, — karalis piekrita. — Es par to nopietni padomāšu.
Šajos vārdos izskanēja gan mierinājums, gan pavēle. Princis to saprata un aizgāja.
Ludviķis vēlreiz devās pie mātes. Saruna ar brāli viņu nenomierināja, un viņš juta nepieciešamību saņemt labāku attaisnojumu savai rīcībai.
Austrijas Anna pret de Giša kungu nebija tik labvēlīga kā pret Ba- kingemas hercogu.
Jau no pirmajiem vārdiem viņa noprata, ka Ludviķis nav noskaņots bargi. Tad viņa pati sāka runāt bargā balsī.
Tā bija viena no labās karalienes viltībām, lai izzinātu patiesību. Ludviķis toties vairs nebija bērns: jau gandrīz gadu būdams karalis, viņš bija iemācījies izlikties.
Uzmanīgi klausīdamies Austrijas Annu, viņš pēc dažiem izteiksmīgiem skatienieniem un veikliem mājieniem pārliecinājās, ka karaliene ir vai nu uzminējusi vai vismaz jūt aizdomas par viņa vājību pret princesi.
Austrijas Anna bija visnoderīgākā no viņa palīgiem un visbīstamākā no ienaidniekiem.
Tāpēc Ludviķis mainīja taktiku.
Viņš vainoja princesi, attaisnoja princi un mierīgi noklausījās visu, ko māte teica par de Gišu, tāpat kā agrāk bija uzklausījis viņas sacīto par Bakingemu.
Karalis atstāja māti tikai tad, kad viņa jutās pārliecināta, ka guvusi pilnīgu U/^varu.
Vakarā visi galminieki pulcējās uz baleta mēģinājumu.
Līdz tam nabaga de Gišam bija vairāki apmeklētāji.
Vienu no tiem viņš gaidīja ar bailēm. Tas bija ševaljē de Lorēns.
Ševaljē izskatījās pavisam mierīgs.
Pēc viņa sacītā, princis bija lieliskā garastāvoklī, tā ka varēja domāt, ka laulības dzīvi neaizēno ne vismazākais mākonītis. Un vispār princis nebija no tiem, kas piemin faunu!
Ševaljē mēģināja uzmundrināt Gišu un pierādīt, ka princese drīz vien pavisam pakļaus sev vīru, un tas, kam būs ietekme uz viņu, varēs ietekmēt arī princi.
De Gišs, kā jau neuzticīgs un piesardzīgs cilvēks, atbildēja:
— Var jau būt, ševaljē; es gan uzskatu, ka princese ir ļoti bīstama.
— Kāpēc?
— Viņa pamanījusi, ka princis ne visai aizraujas ar sievietēm.
— Tas tiesa, — ševaljē de Lorēns smiedamies teica.
— Tāpēc princese var izvēlēties pirmo, kas pagadās, lai padarītu vīru greizsirdīgu un piespiestu viņu atgriezties.
— Cik gudra doma! — ševaljē izsaucās.
— Patiesa! — de Gišs atbildēja.
Ne viens, ne otrs nerunāja to, ko domāja. Apvainodams princesi, de Gišs domās lūdza viņai piedošanu.
Ševaljē, apbrīnodams de Giša gudrību, vilināja viņu bezdibenī.
Pēc tam de Gišs tieši noprasīja viņam, kādas sekas bijušas rīta skandālam un sevišķi tam, kas notika pusdienlaikā?
— Es jau jums teicu, — ševaljē de Lorēns atbildēja, — visi smējās, un pats princis visvairāk.
— Man gan stāstīja, ka princesi apmeklējis karalis, — Gišs iebilda.
— Kas tur par brīnumu? Princese vienīgā nesmējās, un karalis iegāja pie viņas, lai uzjautrinātu.
— Un?
— Nekas nav mainījies, viss tāpat turpinās.
— Un vakarā notiks baleta mēģinājums?
— Protams.
— Vai jūs esat par to pārliecināts?
— Pilnīgi.
Tobrīd istabā norūpējies ienāca Rauls.
Ševaljē ieraudzīja viņu un, juzdams pret viņu slēptu naidu, tāpat kā pret jebkuru cildenu cilvēku, tūlīt piecēlās kājās.
— Tātad jūs man iesakāt?..— de Gišs vērsās pie viņa.
— Iesaku jums gulēt mierīgi, dārgo grāf.
— Es turpretim došu jums pilnīgi pretēju padomu, de Giš, — Rauls noteica.
— Kādu, mans draugs?
— Sēsties zirgā un jāt uz kādu no jūsu muižām. Tur varat sekot ševaljē padomam un gulēt, cik vien sirds vēlas.
— Ko, aizbraukt? — izlikdamies izbrīnījies, ševaljē iesaucās. — Kāpēc gan lai de Gišs dotos prom?
— Tāpēc — un jūs to nevarat nezināt, — tāpēc ka visi par to vien runā, kā par skandālu, kas noticis starp princi un de Gišu.
De Gišs nobāla.
— Neviens nerunā, — ševaljē iebilda, — neviens pats. Jums nav pareizi atstāstīts, de Braželona kungs.
— Gluži otrādi, cienītais kungs, es to zinu ļoti labi un dodu de Gi- šam drauga padomu.
Šā strīda laikā mazliet apmulsušais de Gišs skatījās te uz vienu, te uz otru padomdevēju.
Viņš nojauta, ka risinās kāda spēle, kas ietekmēs visu viņa turpmāko dzīvi.
— De Giš, — ševaljē vērsās pie grāfa, — vai tad nav tiesa, ka viss norisinājās ne tik vētraini kā acīmredzot domā de Barželons, kurš, starp citu, tur nemaz nebija klāt?
— Ne jau tas ir svarīgi, — Rauls neatkāpās, — vai tas notika vētraini vai ne, jo es nerunāju par pašu notikumu, bet sekām, kādas tam var būt. Es zinu, ka princis draudēja, un es zinu, ka princese raudāja.
— Princese raudāja? — de Gišs nepiesardzīgi izsaucās.
— Ak tā! — ševaljē smiedamies uztvēra. — Tik sīki es nezināju. Patiešām, jūs zināt vairāk nekā es, de Braželona kungs.
— Tieši tāpēc, ka es zinu labāk, ševaljē, es arī uzstāju, lai Gišs brauc prom.
— Piedodiet, ka iebilstu jums, vikonta kungs, bet es vēlreiz atkārtoju, ka tas nav vajadzīgs.
— Es tevi brīdinu, karalis šo lietu uztver ļoti nopietni.
— Lai nu paliek! — ševaljē protestēja. — Karalis mīl de Gišu un sevišķi viņa tēvu. Padomājiet, ja grāfs aizbrauks, tad viņš it kā atzīs, ka patiešām pelnījis nosodījumu. Ja jau cilvēks slēpjas, tad viņš vai nu ir vainīgs, vai baidās.
— Nevis baidās, bet ir sarūgtināts kā jebkurš, ko nepatiesi apvaino, — Braželons atteica. — Izdarīsim tā, lai* viņa aizbraukšana izskatītos tieši tāda, to var viegli izdarīt. Teiksim, ka mēs visiem spēkiem centāmies viņu atturēt, un jūs jau patiešām to darījāt, ševaljē. Jā, jā, de Giš, jūs esat pilnīgi nevainīgs. Šodienas skandāls jūs aizvainojis. Tas arī ir viss. Nudien, brauciet prom.
— Nē, nē, palieciet, de Giš, — ševaljē pūlējās pārliecināt. — Palieciet tieši tāpēc, ka jūs esat nevainīgs, kā saka de Braželona kungs. Vikont, vēlreiz atvainojiet, ka es jums nepiekrītu.
— Lūdzu, cienītais kungs, bet ņemiet vērā, ka izsūtījums, kurā de Gišs dosies labprātīgi, nevilksies ilgi. Viņš varēs atgriezties, kad vēlēsies, un tiks sagaidīts ar smaidu, bet karaļa dusmas gan var izraisīt negaisu ar neparedzamām sekām.
Ševaljē pasmaidīja.
— Ek, velns parāvis, tieši to jau es cenšos panākt, — viņš pie sevis noteica un paraustīja plecus.
Grāfs pamanīja šo kustību. Viņš baidījās no tā, ka viņa aizbraukšanu no galma citi var uztvert kā gļēvulību.
— Nē, nē! — viņš iesaucās. — Izlemts. Es palieku, Braželon.
— Tad es runāšu kā pareģis, — Rauls skumji teica. — Posts jums de Giš, posts!
— Es arī esmu pareģis, bet nevēstīšu nelaimi. Gluži otrādi, es neatlaidīgi atkārtoju jums grāf — palieciet.
— Tātad jūs esat pārliecināts, ka baleta mēģinājums šodien nav atcelts? — de Gišs vaicāja.
— Pilnīgi pārliecināts.
— Redzi nu, Raul, — de Gišs teica, pūlēdamies pasmaidīt, — galms naviet gatavs brāļu karam, ja jau tik aizrautīgi nododas dejām. Atzīstiet to, Raul.
Rauls papurināja galvu.
— Man vairs nav ko teikt, — viņš atbildēja.
Kā cilvēks, kas vēlas atpūsties, viņš apsēdās ērtā krēslā, bet grāfs pasauca sulaiņus, lai apģērbtos.
Ševaljē vajadzēja iet prom, bet viņš baidījās, ka Rauls, palicis divatā ar de Gišu, varētu viņu pierunāt.
Tad viņš izmantoja pēdējo līdzekli.
— Princese šodien būs žilbinoša, — viņš teica. — Viņa pirmo reizi uzstāsies Pomonas* kostīmā.
Pomona — romiešu augļu dārzu dieve, gadalaiku dieva Vertumna sieva. Dzejnieks Ovidijs savās «Metamorfozēs" vēsta par to, kā Vertumns, vēlēdamies iegūt Pomonas mīlestību, parādījās viņai dažādos veidolos, bet iekaroja viņas sirdi savā īstajā izskatā kā skaists jauneklis.
— Ak, jā! — grāfs iesaucās.
— Jā, jā, — ševaljē turpināja.
— Viņa jau devusi nepieciešamos rīkojumus. Ziniet, de Braželona kungs, pavasara lomu uzņēmies pats karalis.
— Tas būs brīnišķīgi, — de Gišs jūsmoja, — un tas gandrīz ir svarīgākais iemesls, kāpēc es palieku. Es taču tēloju Vertumnu un dejoju ar princesi, tāpēc nemaz nevarētu aizbraukt bez karaļa ziņas, jo tas izjauktu baletu.
— Es gan esmu vienkāršs fauns, — ševaljē sacīja. — Neesmu nekāds labais dejotājs, kājas man arī ir līkas. Uz redzēšanos, kungi. Grāf, neaizmirstiet groziņu ar augļiem, kas jums jādāvina Pomonai.
— Varat būt mierīgs, neaizmirsīšu, — teica sajūsminātais grāfs.
— Nu, tagad varu būt pārliecināts, ka viņš neaizbrauks, — ševaljē de Lorēns pie sevis noteica, atstādams istabu.
Pēc Ševaljē aiziešanas Rauls pat nepūlējās pārliecināt savu draugu; viņš juta, ka tās būtu veltīgas pūles.
— Grāf, — viņš sacīja skumjā, melodiskā balsī, — jūs esat bīstamas kaislības varā. Es jūs pazīstu. Jūs vienmēr ejat līdz galam, un tā, ko jūs mīlat, ari… Nu labi, uz brīdi pieļausim, ka viņa jūs iemīl…
— O, nekad! — de Gišs iekliedzās.
— Kāpēc tad ne?
— Tāpēc, ka tā būtu milzīga nelaime mums abiem.
— Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka neko nevēlaties iegūt no tās, ko mīlat?
— Jā gan, pilnīgi pārliecināts!
— Ja tā, mīliet viņu no tālienes.
- Kā no tālienes?
— Nu tā. Vai tad nav vienalga, vai viņa ir jums blakus vai ne, ja jūs neko no viņas nevēlaties? Mīliet viņas portretu vai kādu lietiņu, kas uzdāvināta par atmiņu.
— Raul!
— Mīliet ēnu, sapni, himēru; mīliet pašu mīlestību… Ā, jūs novēršaties? Es apklustu, jo nāk jūsu sulaiņi. De Giš, laimē vai nelaimē jūs vienmēr varat paļauties uz mani.
— O, mans draugs, es esmu par to pārliecināts!
— Tas arī ir viss, ko es gribēju jums pateikt. Uzposieties labi, de Giš, lai izskatītos skaists. Palieciet sveiks!
— Vai tad jūs nebūsiet baleta mēģinājumā, vikont?
— Nē, man jādodas kādā vizītē. Apskaujiet mani un ardievu.
Pulcēšanās bija paredzēta karaļa apartamentos.
Ieradās abas karalienes, princese, ielūgtās galma dāmas un kavalieri. Pirms dejām visa sabiedrība, kā tas tajos laikos bija pieņemts, tērzēja, un tā bija it kā prelūdija baletam.
Par spīti ševaljē de Lorēna apgalvojumam, neviena no dāmām nebija tērpusies svētku kostīmā, bet visus nodarbināja bagātīgie tērpi, ko dažādie mākslinieki bija radījuši pusdievu baletam. Tā sauca karaļus un karalienes, un viņu panteons bija Fontenblo.
Princis ieradās ar zīmējumu, kurā viņš bija attēlots savā lomā. Viņa seja vēl joprojām bija mazliet norūpējusies. Filips pieklājīgā godbijībā sveicināja jauno karalieni un savu māti. Ar sievu viņš sasveicinājās pavisam nevērīgi un, atgājis no viņas, strauji uz papēžiem aizgriezās. Šo kustību un vēsumu visi pamanīja.
Toties de Giša kungs šā vēsuma vietā veltīja princesei kvēlu skatienu un, jāsaka, princese dāvināja viņam ne mazāk dedzīgu.
Henrieta juta, ka šajā dienā, kas bija tik bagāta ar dažādu notikumu priekšnojautām, viņa bija izturējusies netaisni un varbūt pat kļuvusi neuzticīga cilvēkam, kas viņu tik ļoti mīlēja.
Viņas sirds bija de Giša pusē. Princesei bija patiesi žēl grāfa, un tas deva viņam priekšrocības salīdzinājumā ar pārējiem.
Viņas sirdī vairs nepalika vietas ne vīram, ne karalim, ne lordam Bakingemam — šajā brīdī tajā pilnīgi valdīja de Gišs.
Princis arī bija skaists, bet viņu nevarēja pat salīdzināt ar grāfu. Katra sieviete, daudz nedomājot, atzīs, ka starp mīļākā un vīra skaistumu ir liela atšķirība.
Ieradās karalis. Visi pūlējās nolasīt briestošos notikumus šī cilvēka acīs, kurš jau sāka valdīt pār pasauli.
Pretstatā savam drūmajam brālim Ludviķis staroja.
Viņš skatījās zīmējumus, ko viņam deva no visām pusēm, un vienus slavēja, bet citus pēla, ar vienu vienīgu vārdu aplaimodams vai padarīdams nelaimīgus savus pavalstniekus.
Pēkšņi viņa iesāņus vērstais skatiens pamanīja mēmo sarunu starp princesi un grāfu.
Karalis iekoda lūpā, piegāja pie karalienēm un sacīja:
— Jūsu majestātes, man tikko paziņoja, ka Fontenblo viss sagatavots atbilstoši maniem rīkojumiem.
Zāli pāršalca apmierināti čuksti. Visu sejās karalis lasīja kvēlu vēlēšanos saņemt ielūgumu uz svētkiem.
— Es braukšu rīt, — viņš piebilda.
Iestājās dziļš klusums.
— Uzaicinu klātesošos pavadīt mani.
Sejās atmirdzēja priecīgi smaidi. Vienīgi princis joprojām bija sliktā garastāvoklī.
Pie karaļa viens pēc otra sāka nākt augstmaņi, steigdamies pateikties viņa majestātei par ielūgumu.
Pienāca de Gišs.
— Ā, grāf, — karalis teica, — cs nemaz jūs nebiju pamanījis.
Grāfs paklanījās. Princese nobālēja.
De Gišs atvēra muti, lai pateiktos.
— Grāf, — karalis pasteidzās pirmais, — pašlaik tieši ir ziemāju sējas laiks. Es esmu pārliecināts, ka jūsu normandiešu fermeri ļoti priecātos par jūsu ierašanos muižā.
Pēc šā cietsirdīgā gājiena karalis nelaimīgajam uzgrieza muguru.
Tagad nobālēja arī de Gišs. Viņš paspēra pāris soļu tuvāk karalim, aizmirsis, ka drīkst atbildēt tikai uz karaļa jautājumiem.
— Šķiet, ka cs īsti nesapratu, — viņš trīcošā balsī izteica.
Karalis mazliet pagrieza galvu un uzmeta de Gišam vienu no tiem
auksti vērīgajiem skatieniem, kas kā duncis ietriecās nežēlastībā kritušo sirdīs. Tad viņš lēni noskaldīja:
— Es teicu: uz jūsu muižu.
Grāfa pieri pārklāja auksti sviedri, no slābanajiem pirkstiem izslīdēja cepure.
Ludviķis pameta skatienu uz māti, lai nodemonstrētu viņai savu absolūto varu. Viņš saskatīja arī brāļa triumfējošo skatienu un pārliecinājās, ka tas ir apmierināts ar atriebību.
Beidzot viņa acis apstājās pie princeses.
Princese smaidīdama sarunājās ar de Noaijas kundzi.
Viņa neko nebija dzirdējusi vai arī izlikās neko nezinām.
Ševaljē de Lorēna neatlaidīgais, naida pilnais skatiens līdzinājās tara- nam, kas sagrauj visus šķēršļus.
De Gišs palika viens karaļa kabinetā. Pārējie bija izklīduši.
Nelaimīgā acu priekšā rēgojās ēnas.
Ar milzīgu gribasspēku viņš savaldījās un steidzās uz mājām, kur viņu gaidīja Rauls, ko neatstāja drūmas priekšnojautas.
— Nu kā? — viņš izdvesa, ieraudzījis, ka draugs ienāk nedrošā gaitā un apkārt klīstošu skatienu.
— Jā… tiesa… jā…
Neko vairāk de Gišs nespēja izteikt. Viņš vienkārši bezspēcīgi sabruka krēslā.
— Bet viņa?… — Rauls jautāja.
— Viņa?… — nelaimīgais iekliedzās, dusmās paceldams pret debesīm dūri. — Viņa!..
— Ko viņa dara?
— Smejas.
To pateicis, nelaimīgais izraidītais pats sāka histēriski smieties un nokrita augšpēdus. Viņš bija iznīcināts.