Jau četras dienas Fontenblo krāšņajos dārzos nenorima svinības un jautrība.
Kolbēra kungs bija apkrauts ar darbiem: no rītiem viņš uzskaitīja nakts izdevumus, dienās stādīja programmas, aprēķināja izmaksas, pieņēma cilvēkus un apmaksāja rēķinus.
Kolbēra kungs bija saņēmis četrus miljonus un tērēja tos saprātīgi un taupīgi.
Viņu šausmināja izdevumi par mitoloģiju. Katrs satīrs un driāda* izmaksāja ne mazāk kā simt livrus dienā. Kostīmi vien maksāja trīssimt livrus.
Katru nakti uguņošana līdz ar sēru un pulveri izkūpināja gaisā simt tūkstošus livru. Iluminācija dīķa krastos izmaksāja trīsdesmit tūkstošus livru. Tika rīkotas pieņemšanas dažādām fantastiskām personām.
Princese bija svētku valdniece un atbildēja uz dažādu nepazīstamu tautu delegāciju apsveikuma runām: tur bija garamanti, skiti, hiperborieši, kaukāzieši un patagonieši**, kas iznira viņas priekšā kā no zemes. Karalis katram šo tautu pārstāvim dāvināja briljantus un dažādas dārgas mantas.
Delegācijas deklamēja dzejoļus, kuros karalis bija salīdzināts ar sauli, bet princese ar mēnesi. Karalienes un princi neviens pat nepieminēja, it kā karalis būtu precējies nevis ar Austrijas Mariju Terēzi, bet Anglijas Henrieti.
Laimīgais pāris bija sadevies rokās, viegli spieda viens otra roku un baudīja vispārējo pielūgsmi kā nektāru.
Fontenblo visi brīnījās, kā princese pēkšņi ieguvusi tādu varu pār karali.
Ludviķis smēlās iedvesmu princeses acīs, meklēja tur atbalstu savām vēlmēm un izbaudīja viņas prieku.
Driādas — grieķu mitoloģijā meža nimfas, Zeva un koku meitas. Grieķu mitoloģijā nimfas iemiesoja dabas stihijas. Garamanti — tautas, kas dzīvoja Centrālāfrikā senās Romas laikā. 19. gadā romiešu karavadonis Kornēlijs Galbs iekaroja viņu galveno pilsētu Garamu (Džermu).
Skiti — kopīgs apzīmējums vairākām ciltīm, kas piederēja pie atšķirīgām etniskām grupām un 8. — 2. gs. p. m. ē. dzīvoja galvenokārt Melnās jūras ziemeļu krastā, pie Dņepras un Donas, kā arī Vidusāzijā un tagadējās Kazahstānas teritorijā. Hiperborieši — grieķu reliģijā sākotnēji Apollona tempļa dārglietu glabātāji. Pēc tam no šā kulta radās mīti par mūžīgi jaunu tautu, kas dzīvo «viņpus ziemeļvēja".
Patagonieši («lielkājainie") — sākotnēji Magelāna ekspedīcija (16. gs.) tā dēvēja indiāņu tehuelče cilti. Vēlāk šo nosaukumu attiecināja uz visiem Dienvidamerikas indiāņiem.
Princese juta tikai vienu: viņai vairs nav nekādu vēlēšanos un viņa ir laimīga. Tas bija noticis pēc karaļa gribas, un tā princis, otrā persona valstī, palika tikai par trešo.
Viņš jutās vēl sliktāk nekā tajās dienās, kad de Giša muzikanti spēlēja pie princeses. Toreiz princis vismaz varēja iedzīt bailes tam, kas viņu kaitināja.
Patriecis ienaidnieku, pateicoties karaļa atbalstam, princis juta, ka viņa sirdi tagad spiež daudz smagākas rūpes nekā agrāk.
Katru nakti princese atgriezās savos apartamentos galīgi pārguruši.
Izjādes, peldēšanās Sēnā, izrādes, pusdienas koku paēnā, balles lielā kanāla krastos, koncerti — tas varēja nogāzt no kājām varenu šveicieti, ne tikai vāju, trauslu sievieti.
Pieņemsim, ka dejās, koncertos, pastaigās sieviete ir daudz izturīgāka par visbrašāko princi. Tomēr arī sievietes spēki nav neierobežoti.
Princim netika dots prieks redzēt princesi pat vakaros, kad viņa atbrīvojās no savas karaliskās varenības sloga.
Princesei bija ierādīti apartamenti karaļa paviljonā kopā ar jauno karalieni un karaļa māti.
Ševaljē de Lorēns, protams, neatstāja princi un pa pilienam vien pilināja žulti viņa svaigajās brūcēs.
Sākumā pēc de Giša aizceļošanas princis atplauka un kļuva priecīgs, bet jau pēc trim dienām Fontenblo atkal ieslīga melanholijā.
Kādu dienu ap diviem princis, kas bija vēlu piecēlies un veltījis savai tualetei vēl vairāk laika nekā parasti, atcerējās, ka šai dienai vēl nekas nav plānots. Viņam iešāvās prātā doma sapulcināt savu galmu un aizvest princesi vakariņās uz Morē, kur viņam bija skaists ārpilsētas nams.
Viņš devās uz karaļa paviljonu, lai realizētu savu nodomu, un bija ļoti pārsteigts, nevienu nesastapis.
Durvis pa kreisi veda uz princese, pa labi — uz jaunās karalienes istabām.
Sievas istabā viņš no šuvējas, kas tur strādāja, uzzināja, ka ap vienpadsmitiem visi devušies peldēties uz Sēnu, ka šī pastaiga izvērsusies par īstiem svētkiem, un visas galma ekipāžas gaidījušas pie parka vārtiem.
«Veiksmīga doma!" princis nodomāja. «Šausmīgi karsts, un es arī labprāt izpeldētos."
Viņš pasauca kalpotājus. Neviens neieradās.
Viņš devās uz novietni, kur. stāvēja karietes.
Tur zirgu puisis viņam pavēstīja, ka nav nevienas karietes un nevienas ekipāžas.
Tad princis lika apseglot divus zirgus, vienu sev, otru kambarsulainim.
Zirgu puisis viņam laipni atbildēja, ka nav arī zirgu.
Bāls no dusmām, princis atkal aizsoļoja uz karaļa paviljonu un aizgāja līdz pat Austrijas Annas lūgšanu telpai.
Cauri pavērtajiem aizkariem viņš ieraudzīja brāļasievu, kas stāvēja uz ceļiem savas vīramātes priekšā. Viņš varēja dzirdēt, ka jaunā sieviete rūgti raud.
Abas karalienes nebija viņu ne redzējušas, ne dzirdējušas.
Filips klusu piegāja pie durvīm un sāka klausīties.
Raudādama jaunā karaliene žēlojās:
— Jā, karalis man nepievērš uzmanību, viņš tikai nododas izpriecām, kurās es nepiedalos.
— Pacietieties, pacietieties, mana meita, — Austrijas Anna viņai spāniski atbildēja un piebilda vēl dažus vārdus, ko princis nesaprata.
Karaliene atbildēja ar jaunām žēlabām, kurās princis saklausīja tikai vārdu „banos"*, kas tika atkārtots ar īgnumu un sašutumu.
„Banos," nodomāja princis. „Tas nozīmē pelde."
Viņš baidījās, ka viņu negaidīti neatklāj, tāpēc nolēma ieklepoties.
Abas karalienes pagriezās pret viņu.
Ieraudzījusi princi, jaunā karaliene ātri piecēlās un noslaucīja acis.
Māte viņam mīļi uzsmaidīja.
— Ko jūs vēlaties, Filip? — viņa apvaicājās.
— Es?… Neko… — princis nomurmināja. — Es meklēju…
— Ko?
— Es meklēju princesi.
— Princese devās peldēties.
— Bet karalis? — princis noprasīja tādā balsī, ka jaunā karaliene nodrebēja.
Pelde (spān.).
— Karalis un viss galms aizbrauca peldēties, — Austrijas Anna atbildēja. •
— Bet ko tad jūs, karalien? — princis brīnījās.
— O, es atbaidu visus, kas mīl izklaidēties!
— Acīmredzot es arī, — princis norūca.
Austrijas Anna pamāja vedeklai, un tā aizgāja vienās asarās.
Princis sarauca uzacis.
— Ir nu gan bēdu nams, — viņš sacīja. — Vai jums tā neliekas, māmiņ?
— Jā… nē… nē, taču… te katrs meklē izklaidēšanos.
— Tas arī sarūgtina cilvēkus, kam nepatīk noskatīties svešās izpriecās.
— Cik jūs dīvaini runājat, mīļo Filip!
— Nudien, māmiņ, es saku to, ko domāju.
— Kas tad noticis?
— Pajautājiet manai brāļasievai, kas jums nupat atklāja savas bēdas.
— Kādas bēdas?
— Es taču dzirdēju. Nejauši, bet visu dzirdēju. Sapratu, ka viņa žēlojas par princeses slavenajām peldēm.
— Tās ir muļķības!
— Nu nē, ne vienmēr raud aiz muļķības. Karaliene visu laiku atkārtoja vārdu „banos". Tas taču nozīmē „pelde"?
— Es jums vēlreiz saku, dēls, — Austrijas Anna sacīja, — jūsu brāļasievu moka bērnišķīga greizsirdība.
— Ja tā, jūsu majestāte, — princis atteica, — tad es padevīgi atzīstos, ka mani arī.
— Vai jūs arī moka greizsirdība šīs peldēšanās dēļ?
— Un kā vēl! Karalis dodas peldēties kopā ar manu sievu un neņem līdzi karalieni! Princese dodas peldēties ar karali un pat neuzskata par vajadzīgu brīdināt mani! Un jūs gribat, lai mana brāļasieva vai es būtu apmierināti?
— Mīļo Filip, — Austrijas Anna iebilda, — jūs runājat blēņas. Jūs likāt aizdzīt Bakingemu, jūsu dēļ de Giša kungu izraidīja no galma. Vai tikai jūs tagad negribat aizraidīt karali no Fontenblo?
— O, manas vēlmes tik tālu nesniedzas, jūsu majestāte, — princis skābi noteica. — Es pats gan varu no šejienes aizbraukt, un tā darīšu.
— Aiz greizsirdības uz karali! Greizsirdīgs uz brāli!
— Jā, greizsirdīgs uz karali, uz brāli! Jā, jūsu majestāte, aiz greizsirdības!
— Vai zināt, princi, — Austrijas Anna iesaucās, izlikdamās sašutusi un sadusmota, — es sāku domāt, ka jūs patiesi esat sajucis un nozvērējies mani nelikt mierā. Es aizeju, jo galīgi nezinu, ko lai es iesāku ar jūsu iedomām.
To pateikusi, viņa piecēlās un izgāja, atstādama princi trakā niknumā.
Mirkli viņš stāvēja kā apdullis. Atguvies viņš atgriezās staļļos, sameklēja zirgu puisi un atkal pieprasīja karieti vai zirgu. Saņēmis atbildi, ka nav ne zirga, ne karietes, viņš izrāva pātagu zirgu puisim no rokām un sāka dzenāt nelaimīgo pa pagalmu, neklausīdamies viņa lūgumos un kliedzienos. Beidzot, galīgi zaudējis spēkus, nosvīdis un drebēdams kā drudzī, Filips atgriezās savās istabās, sadauzīja visu porcelānu un tāds pats kā bija — ar zābakiem un piešiem — iemetās gultā un iekliedzās:
— Palīgā!