Valvēnas vītolu paēnā, kas mērca savu svaigo zaļumu zilajos viļņos, stāvēja liela plakandibena laiva ar trepītēm un gariem, ziliem aizkariem. Laiva deva patvērumu peldētājām Diānām, kuru iznākšanu no ūdens uzmanīja divdesmit dedzīgi Aktaioni*, kas drasēja zirgos gar krastu.
Diez vai īstā Diāna, kautrīgā, garā tērpā ģērbtā Diāna, bija tikumīgāka un nepieejamāka nekā princese, jauna un skaista kā dieviete. Cauri
Aktaions — grieķu mitoloģijas varonis, skaists jauneklis, kurš medīdams nejauši ieraudzīja dievieti Diānu (Artemīdu) peldoties. Saniknotā dieviete pārvērta Aktaionu par briedi, un viņu saplosīja viņa paša suņi.
medību tunikai pavīdēja apaļš, balts ceļgals; viņas brūnos plecus neslēpa bultu maks, toties augums bija ietīts garā, baltā pārklājā, kam cauri nevarēja izspiesties pat nekautrīgākā un vērīgākā acs.
Kad viņa kāpa augšup pa trepītēm, divdesmit dzejnieki — viņas klātbūtnē katrs kļuva par dzejnieku — divdesmit drasējošie dzejnieki apturēja savus zirgus un kā vienā balsī iesaucās, ka pa princeses augumu rit nevis ūdens piles, bet īstas pērles.
Karalis, kas atradās jātnieku vidū, pārtrauca šos jūtu izvirdumus un aizjāja nostāk, baidīdamies aizskart sievietes kautrīgumu un princeses cieņu.
Ludviķis smaidīdams klausījās galminieku tērzēšanā, bet varēja manīt, ka viņa uzmanību saista kas cits.
Tādēļ, tiklīdz iešķindējās aizkaru metāla gredzeni, ziņodami, ka dieviete tūlīt parādīsies, karalis ātri pagrieza zirgu un aizjāja gar krastu, pamādams sekot visiem, ko pienākums vai patika saistīja pie princeses.
Pāži nekavējoties metās pie zirgiem. Piebrauca ekipāžas, kas bija stāvējušas biezi saaugušo koku ēnā. Uzradās vesels pūlis sulaiņu, nesēju, kalpoņu, kas kungu peldes laikā bija tenkojuši, stāvēdami attālāk. Tolaik šie cilvēki bija staigājošas avīzes.
Turpat drūzmējās arī vietējie zemnieki, kas centās ieraudzīt karali un princesi. Astoņas vai desmit minūtes varēja vērot šo nekārtīgo pūli, kas izskatījās visai gleznains.
Karalis nokāpa no zirga un visi galminieki sekoja viņa piemēram. Viņš piedāvāja roku princesei, kura bija tērpusies ar sudrabu bagātīgi cauraustā jātnieces kostīmā, kas brīnišķīgi apkļāva viņas graciozo augumu.
Mitrie, tumšie mati ietvēra maigi balto kaklu. Henrietes skaistajās acīs dzirkstīja prieks un veselība. Viņa jutās atspirgusi un dziļi ieelpoja, stāvēdama zem izšūtā saulessarga, ko virs viņas galvas turēja pāžs.
Princese piegāja pie sava zirga. Tas bija lielisks andalūziešu rikšotājs, pilnīgi balts, varbūt nedaudz smagnējs, bet ar skaistu purnu un gudrām acīm; garā aste slaucīja zemi; lielisks arābu un spāņu zirgu krustojums. Princese apstājās pie kāpšļa, it kā viņai nebūtu spēka uzkāpt zirgā. Karalis aptvēra viņas vidukli un pacēla Henrieti, kamēr viņas roka kā ugunīga stīpa apkļāva Ludviķa kaklu.
Neviļus Ludviķis piekļāva lūpas pie šīs rokas, un tā neatrāvās. Princese laipni pateicās savam karaliskajam zirgu puisim. Visi zibenīgi uzlēca zirgos.
Karalis un princese pajāja sāņus, lai atbrīvotu ceļu ekipāžām, zirgu puišiem un skrējējiem.
Lielākā daļa jātnieku, neņemdami vērā etiķeti, smiedamies un tērzēdami aiztraucās pakaļ ratiem, kas veda Diānas svītu — daiļās nimfas. Karalis un princese palaida savus zirgus soļos.
Godbijīgā attālumā viņiem sekoja apzinīgākie galminieki, kas centās, lai karalis viņus pamanītu un bija gatavi steigties pie viņa pēc pirmā aicinājuma; viņi ar lielu patiku mētājās ar asprātībām.
Visvairāk joku un smieklu izraisīja neveiksminieks princis.
De Gišu patiesi žēloja un, jāatzīst, pilnīgi pamatoti.
Pa to laiku princese un karalis bija atpūtinājuši zirgus un paspējuši jau reizes simts pačukstēt viens otram tieši to, ko galminieki domāja, tāpēc tagad abi palaida zirgus vieglos rikšos.
Klusās sarunas, neizteiktos mājienus, apslēptos smieklus nomainīja skaļi kliedzieni; sākot ar zirgu puišiem un beidzot ar prinčiem, visus pārņēma līksme. Visur skanēja balsis un smiekli Vārnas un sīļi aizlidoja uz visām pusēm; žubītes un zīlītes bariem vien cēlās gaisā, bet stirnas, buki un brieži izbīlī traucās dziļāk mežā.
Smiedamies, trokšņodams un uzjautrinādamies, viss bars traucās uz
pili.
Kad karalis un princese sasniedza pilsētu, viņus sagaidīja pūļa apsveikuma kliedzieni.
Princese aizsteidzās pie sava laulātā drauga. Nojauta viņai teica, ka princis pārāk ilgi nav piedalījies vispārējā jautrībā.
Karalis devās pie abām karalienēm; viņš juta pienākumu atalgot viņas vai vismaz vienu no viņām par savu ilgo prombūtni.
Princis sievu nepieņēma. Viņai tika pateikts, ka viņa augstība guļ.
Karali sagaidīja nevis smaidoša Marija Terēze, bet galerijā iznākusi Austrijas Anna; viņa paņēma dēlu aiz rokas un ieveda savās istabās.
Par ko viņi runāja vai, pareizāk sakot, ko māte teica Ludviķim XIV, to neviens nekad neuzzināja; varēja vienīgi nojaust pēc tā, cik apmākušos seju karalis atstāja māti.
Tomēr mūsu uzdevums ir visu izskaidrot un pavēstīt mūsu skaidrojumus lasītājam. Mēs šo uzdevumu nepildītu, ja lasītājs neko neuzzinātu par šīs sarunas rezultātiem.
Ceram, ka lasītājs tos atradīs nākamajā nodaļā.