> i
Karalis iegriezās savās istabās, lai dotu dažus rīkojumus un arī mazliet sakopotu domas, un atrada uz sava tualetes galdiņa zīmīti, kas acīmredzot bija rakstīta izmainītā rokrakstā.
Viņš to atplēsa un izlasīja:
«Atnāciet labi ātri, man jums ļoti daudz kas sakāms."
Karalis un princese tik nesen bija šķīrušies, ka grūti saprast, kā šis „daudz kas" varēja sakrāties pēc tā „daudz kā", ko viņi viens otram bija pateikuši pa ceļam no Valvēnas uz Fontenblo.
Zīmīte bija rakstīta steigā, un tas lika karalim pārdomāt.
Viņš mazliet uzposās un devās pie princeses.
Nevēlēdamās izrādīt, ka gaida viņu, princese ar savām galma dāmām bija izgājusi dārzā.
Uzzinājis, ka princese pastaigājas, karalis pasauca divus galminiekus, kas atradās tuvumā un uzaicināja viņus uz dārzu.
Princese bija sarīkojusi tauriņu ķeršanu plašā pļavā, ko ietvēra heliotropi un irbulenes.
Viņa skatījās, kā jauniņās un veiklās galma dāmas skraida, bet pati nepacietīgi gaidīja karali.
Smilšu čirkstoņa zem zābakiem lika viņai pagriezties. Ludviķis XIV bija bez cepures; viņš ar spieķa vēzienu notrauca tauriņu, ko pēc tam no zāles pacēla aiz viņa nākošais dc Sentenjans.
— Skatieties, princese, es arī piedalos tauriņu ķeršanā, — viņš pienācis teica. — Kungi, — karalis piebilda, vērsdamies pie savas svītas, — sāciet ķert tauriņus un atdodiet savu medījumu dāmām.
Tā visi apkārtējie tika aizraidīti.
Bija uzjautrinoši vērot, kā večuki un resnuļi tekāja pakaļ tauriņiem, zaudēdami cepures un tā dauzīdami ar spieķiem mirtes un irbulenes, it kā cīnītos ar spāniešiem.
Karalis pasniedza princesei roku un pavadīja viņu uz vaļēju lapenīti, kas kāda dārznieka dīvainās iedomas dēļ bija aplikta ar sūnām. Tajā viņi bija visu acu priekšā un arī paši varēja visu pārredzēt, tādēļ neviens nevarēja nemanīts noklausīties viņu sarunu.
No turienes karalis ar žestiem un galvas mājieniem apsveica un uzmundrināja ķērājus. Sprauzdams taureni uz zelta adatas un it kā runādams par to ar princesi, viņš teica:
— Šķiet, ka šeit mēs varam netraucēti runāt.
— Jā, valdniek, man vajadzēja izrunāties ar jums divatā, bet tomēr visu acu priekšā.
— Man arī, — Ludviķis atteica.
— Vai mana zīmīte jūs pārsteidza?
— Izbiedēja! Tomēr tas, ko es gribu jums teikt, ir daudz svarīgāk.
— Diez vai! Vai jūs zināt, ka princis man slēdza savas durvis?
— Jums! Kāpēc?
— Vai jūs nenojaušat?
— Ak vai, princese, liekas, ka mēs gribam teikt viens otram vienu un to pašu.
— Kas tad notika ar jums?
— Atgriezies mājās, es sastapu māti, un viņa aizveda mani pie sevis.
— O, karalieni māti!… Tas ir ļoti nopietni, — princeses balsī iezagās nemiers.
— Domāju gan! Lūk, ko viņa man teica… Tikai ļaujiet man sākt ar nelielu priekšvārdu.
— Valdniek, es jūs klausos.
— Vai princis jums kaut ko stāstīja par mani?
— Bieži.
— Bet par savu greizsirdību?
— O, vēl biežāk!
— Par greizsirdību uz mani?
— Nē, nevis uz jums, bet…
— Jā, es zinu, uz Bakingemu un Gišu — pilnīgi pareizi. Iedomājieties, tagad viņš sadomājis būt greizsirdīgs uz mani.
— Ak tā! — princese zobgalīgi pasmaidīja.
— Man šķiet, mēs neesam devuši ne mazākā iemesla…
— Vismaz es… Kā jūs uzzinājāt par prinča greizsirdību?
— Māte man stāstīja, ka princis iedrāzies pie viņas kā jucis un izgāzis pār jums veselu kaudzi pārmetumu… atvainojiet mani…
— Nekas, runājiet.
— Par jūsu koķetēšanu. Māte centusies viņu nomierināt; uz to viņš atbildējis, ka vairs neko negrib dzirdēt.
— Cilvēki ir ļauni, valdniek. Cik nejauki! Brālis un māsa nevar pat parunāties, lai nesāktos tenkas vai pat nerastos aizdomas! Mēs taču nedarām neko sliktu, valdniek, mēs pat nedomājam neko tādu.
To teikdama, viņa uzmeta karalim lepnu un izaicinošu skatienu, kāds varētu iekvēlināt pat visvēsāko un saprātīgāko cilvēku.
— Protams, — Ludviķis nopūtās.
— Tiesa, mēs bieži mēdzam būt kopā, jo mums ir vienādas domas un gaume. Varētu patiešām rasties kārdinājums, bet tas taču nav noticis! Jūs man esat tikai brālis un nekas vairāk.
Karalis sadrūma, bet viņa turpināja:
— Kad jūsu roka sastopas ar manu, tas neizsauc tādu satraukumu, tādas trīsas… kā, teiksim, mīlētājiem…
— Diezgan, lūdzu jūs! — izdvesa nomocītais karalis. — Jūs esat nežēlīga un gribat mani nogalināt.
— Ko tas nozīmē?
— Jūs… jūs taču skaidri pateicāt, ka neko nejūtat pret mani.
— O, valdniek… to es nesaku… Manas jūtas…
— Henriete… es vēlreiz lūdzu… pietiek… Ja jūs iedomājaties, ka esmu tikpat auksts kā jūs, tad jūs maldāties.
— Es jūs nesaprotu.
— Nu, labi, labi, — karalis nopūtās un nodūra acis. — Tātad mūsu tikšanās… rokasspiedieni… skati… Piedodiet… Jā, jums taisnība… es saprotu, ko jūs gribat teikt…
Viņš nolaida galvu un aizsedza seju ar rokām.
— Izturieties savaldīgāk, valdniek, — princese strauji noteica, — uz jums skatās de Sentenjana kungs.
— Jā gan, — Ludviķis dusmīgi izsaucās. — Man nav ne vismazākās brīvības, attiecībās ar cilvēkiem man nevar būt ne vienkāršības, ne patiesuma… Domā, ka esi atradis draugu, bet patiesībā ieraugi spiegu… domā, ka esi atradis draudzeni, bet atrodi… māsu.
Princese apklusa un novērsa acis.
— Princis ir greizsirdīgs! — viņa klusi ieminējās, bet tik valdzinošā balsī, ko nav iespējams aprakstīt.
— Jums taisnība! — karalis iesaucās.
— Jā, — princese turpināja, un viņas skatiens apsvilināja Ludviķi līdz pašai sirdij, — jūs esat pilnīgi brīvs, aizdomas nesaindē jūsu mājas dzīvi.
— Ak vai, jūs vēl nekā nezināt. Karaliene arī ir greizsirdīga.
— Marija Terēze?
— Ārprātīgi. Brāļa greizsirdību izraisījusi tieši viņa. Viņa raudājusi un žēlojusies manai mātei, dusmojusies par peldi, kas man sagādāja tādu prieku.
„Man arī," teica princeses skatiens.
— Princis dzirdēja viņu sarunu un uztvēra vārdu „banos", ko karaliene uzsvēra ar sevišķu rūgtumu; tas viņā radīja aizdomas. Filips iedrāzās pie viņām, iejaucās sarunā un pateica mātei tādas lietas, ka viņa bija spiesta aiziet. Jums jācieš greizsirdīgs vīrs, bet manā priekšā parādījies un rēgojas tādas pat greizsirdības tēls — ar satūkušām acīm, iekritušiem vaigiem un sašķiebtām lūpām.
— Nabaga karalis, — princese čukstēja, viegli pieskardamās Ludviķa rokai.
Viņš aizturēja šo rociņu un pastiepa pretī princesei mirstošo tauriņu, lai varētu paspiest viņas roku slepus no skatītājiem, kas ne tik daudz medīja tauriņus kā jaunumus. Abi noliecās pār tauriņu, it kā vēlētos saskaitīt zeltītos plankumiņus un punktiņus uz tā spārniem.
Ne viens, ne otrs neteica ne vārda. Viņu mati sajaucās, elpa saplūda, rokas dega.
Tā pagāja piecas minūtes.