Dažus mirkļus abi jaunieši nekustējās, jo viņus bija pārņēmusi tikko dzimusī mīlestība, kas divdesmitgadīgo iztēlē rotāta ziedu vijām.
Henriete slepus paskatījās uz Ludviķi. Viņa tā .sirds dziļumos saskatīja mīlu, tāpat kā pieredzējis ūdenslīdējs redz pērli jūras dibenā.
Viņa saprata, ka Ludviķis svārstās un varbūt pat mokās šaubās un tāpēc jāpaskubina šī slinkā vai arī pārāk kautrīgā sirds.
— Un tātad?… — viņa pārtrauca klusumu.
— Ko jūs gribat teikt? — Ludviķis jautāja.
— Es gribu teikt, ka man nāksies atgriezties pie jau pieņemtā lēmuma.
— Pie kāda lēmuma?
— Pie tā paša, ko es jau izteicu jūsu majestātei, kad starp mums notika pirmā izskaidrošanās prinča greizsirdības dēļ.
— Ko tad jūs man toreiz teicāt? — Ludviķis nemierīgi apvaicājās.
— Vai tad jūs jau esat aizmirsis, valdniek?
— Ak vai, ja tā ir vēl kāda nelaime, tad droši vien drīz atcerēšos.
— O, tā ir nelaime tikai man, valdniek, — atteica Henriete, — bet neizbēgama nelaime.
— Pasakiet taču beidzot, kas tā ir par nelaimi!
— Aizbraukšana!
— Ak Dievs, atkal šis nepielūdzamais lēmums?
— Ticiet, valdniek, es šo lēmumu pieņēmu tikai pēc smagas iekšējas cīņas. Valdniek, man ir jāatgriežas Anglijā.
— Es nekad nepieļaušu, ka jūs pametat Franciju! — karalis iesaucās.
— Un tomēr, — princese lēnprātīgi, bet apņēmīgi iebilda, — tas ir pilnīgi nepieciešams. Vēl vairāk, es esmu pārliecināta, ka tāda ir jūsu mātes griba.
— Griba! — karalis iesaucās. — Jūs izteicāt dīvainu vārdu manā klātbūtnē, dārgā māsa!
— Vai tad jūs ar prieku nepakļautos savas labās mātes gribai! — Henriete smaidīdama atbildēja.
— Dieva dēļ, beidziet; jūs plosāt manu sirdi. Jūs tik mierīgi runājat par savu aizbraukšanu…
— Man nav lemts būt laimīgai, valdniek, — princese skumji turpināja, — jau kopš bērnības esmu pieradusi, ka mani skaistākie sapņi nepiepildās.
— Vai jūs sakāt patiesību? Vai šī aizbraukšana neļautu piepildīties jūsu sirdij dārgam sapnim?
— Ja es atbildēšu, ka jā, jums tas būs mierinājums, vai ne, valdniek?
— Cictsirdc!
— Klusāk, valdniek, kāds nāk.
Karalis pārlaida skatienu visapkārt.
— Nē, — viņš atteica.
Tad, atkal pievērsies princesei, Ludviķis turpināja:
— Klausieties, Henriete, pret vīra greizsirdību taču ir vēl citi līdzekļi, ne tikai jūsu aizbraukšana, kas mani nogalinātu…
Henriete paraustīja plecus.
— Jā, jā, nogalinātu, — Ludviķis atsāka. — Es vēlreiz jautāju, vai patiešām jūsu iztēle… vai, pareizāk sakot, jūsu sirds nespēj iedvest jums citas domas?
— Ak Dievs, ko tad, pēc jūsu domām, tai būtu man jāiesaka?
— Pasakiet, kā var pierādīt cilvēkam, ka viņa greizsirdība ir nepamatota.
— Vispirms ar to, ka nedod viņam nekādus iemeslus greizsirdībai, tas ir, mīl tikai viņu.
— Es gaidīju ko citu.
— Ko tad jūs gaidījāt?
— Griezsirdi var nomierināt, ja slēpj savas jūtas pret to, kas izraisījis greizsirdību.
— Tās ir grūti noslēpt, valdniek.
— Laimi var sasniegt tikai caur grūtībām. Kas attiecas uz mani, tad zvēru, ka, vajadzības spiests, es varu apvest ap stūri jebkuru greizsirdi, izlikdamies, ka izturos pret jums tāpat kā pret jebkuru citu sievieti.
— Tas ir slikts līdzeklis, pārāk vājš, — jaunā sieviete noteica, papurinādama apburošo galviņu.
— Jums grūti iztapt, dārgā Henriete, — Ludviķis neapmierināti iebilda. — Jūs noraidāt visu, ko es piedāvāju. Tad vismaz iesakiet kaut ko pati… Es vienmēr esmu ticējis sievietes izdomas spējai.
— Labi, es izdomāju. Vai uzklausīsiet, valdniek?
— Vai tas vēl jājautā? Jūs izlemjat manu likteni un prasāt, vai es uzklausīšu!
— Es spriežu pēc sevis. Ja es domātu, ka mans vīrs lakstojas ap citu sievieti, tad mani varētu nomierināt tikai…
— Kas?
— Vispirms man vajadzētu pārliecināties, ka viņš par šo sievieti neinteresējas.
— Es taču nupat jums teicu to pašu.
— Jā, bet es nenomierinātos, kamēr neieraudzītu, ka viņš pievērš uzmanību kādai citai.
— Ā, es jūs saprotu, Henriete, — Ludviķis smaidīdams atbildēja. — Tas, protams, ir asprātīgs līdzeklis, bet cietsirdīgs.
— Kāpēc?
— Jūs izārstēsiet greizsirdi no aizdomām, bet ievainosit viņa sirdi. Bailes pāries, bet sāpes paliks, un tas, manuprāt, ir vēl sliktāk.
— Piekritu. Toties viņš nemanīs un neturēs aizdomās īsto vainīgo un netraucēs patiesai mīlestībai. Viņa uzmanība tiks vērsta uz to pusi, kur tā nevienam nekaitē. Citiem vārdiem, valdniek, mans līdzeklis, pret kuru jūs kā par brīnumu iebilstai, kaitē greizsirdim, bet ir derīgs mīlētājiem. Un kurš gan, izņemot jūs, valdniek, jebkad ir žēlojis greizsiržus? Tā ir īpaša slimība, kas nāk no iztēles, un, kā visas iedomu kaites, tā nav ārstējama. Dārgo valdniek, es atcerējos mana gudrā daktera un ļoti asprātīga cilvēka Dolī aforismu. „Ja jums ir divas kaites," viņš mēdza teikt, «izvēlieties to, kura jums patīk, es jums to atstāju. Tā man palīdzēs tikt galā ar otru."
— Tas it labi teikts, dārgā Henriete, — karalis smaidīdams atteica. — Rīt pat cs viņam piešķiršu pensiju par šo aforismu. Tāpēc arī jūs, Henriete, izvēlieties mazāko ļaunumu. Jūs neko neatbildat, tikai smaidāt. Es saprotu: mazākais ļaunums ir uzturēšanās Francijā? Nu, lieliski. Šo ļaunumu es jums atstāšu, bet pats ārstēšu lielāko ļaunumu un šodien pat sameklēšu kādu, kas varētu novērst abu mūsu greizsiržu uzmanību, kuri mūs vajā.
— Cst… Šoreiz patiešām kāds nāk, — princese pačukstēja un pieliecās, lai biezi saaugušajā zālē norautu ziediņu.
No kalna uz viņu pusi patiešām brāzās vesels bars dāmu un kavalieru. Šā uzbrukuma cēlonis bija skaista vīnogu sfinksa, kura no augšas izskatās pēc pūces, bet no apakšas tās spārniņi atgādina rožu ziedlapiņas.
Šis retais ieguvums bija ieķēries de Tonē-Šarantas jaunkundzes tīkliņā, kura to lepni demonstrēja savām mazāk veiksmīgajām sāncensēm.
Medību karaliene apsēdās kādus divdesmit soļus no soliņa, uz kura bija apmeties Ludviķis un Henriete, atspiedās pret spēcīga ozola stumbru, ko apvija efejas, un piesprauda tauriņu pie savas garās nūjas.
De Tonē-Šarantas jaunkundze bija ļoti daiļa, tāpēc kavalieri pameta citas dāmas un sadrūzmējās ap viņu, it kā lai apsveiktu par veiksmi.
Karalis un princese smaidīdami vēroja šo ainu, kā pieaugušie noskatās uz bērnu spēlēm.
— Ko jūs teiksiet par de Tonē-Šarantas jaunkundzi, Henriete? — karalis apvaicājās.
— Teikšu, ka viņai ir pārāk gaiši mati, — princese atbildēja, uzreiz norādīdama vienīgo trūkumu, ko varētu atrast nākamās de Montespāna kundzes gandrīz absolūtajā skaistumā.
— Jā, viņas mati ir tikpat kā balti, tas tiesa, bet tomēr, manuprāt, viņa ir skaista.
— O, jā, kavalieri ap viņu tā vien riņķo. Ja tauriņu vietā mēs ķertu pielūdzējus, paskatieties, cik daudz mēs saķertu pie viņas.
— Henriete, bet kā jūs domājat, ja nu karalis pievienotos šim pielūdzēju baram un arī sāktu mest acis uz skaistuli? Vai princis joprojām būtu greizsirdīgs?
— O, valdniek, de Tonē-Šarantas jaunkundze ir pārāk spēcīgas zāles, — princese nopūzdamās sacīja. — Greizsirdis, protams, tiktu izārstēts, bet šķiet, ka parādītos greizsirde!
— Ak, Henriete! — Ludviķis iesaucās. — Jūsu vārdi iepriecina manu sirdi. Jā, jums taisnība, de Tonē-Šarantas jaunkundze ir pārāk skaista, lai kalpotu par aizsegu.
— Karaļa aizsegu, — Henriete pasmaidīja. — Tādam aizsegam jābūt daiļam.
— Tātad jūs iesakāt viņu? — Ludviķis apvaicājās.
— Ko lai jums saku, valdniek? Dot tādu padomu nozīmē dot ieroci pret sevi. Būtu pārāk liels neprāts vai iedomība ieteikt uzmanības novēršanai sievieti, kura ir daudz skaistāka par to, kuru jūs it kā mīlot.
Karalis satvēra princeses roku, ieskatījās acīs un tik klusi iečukstēja viņai acīs dažus maigus vārdus, ka pat autors, kam jādzird viss, tos nesaklausīja.
Tad viņš skaļi piebilda:
— Nu, labi, izvēlieties pati kādu, kurai jāizkliedē mūsu greizsirži. Es viņu aplidošu un veltīšu visu laiku, kad būšu brīvs no darīšanām; viņai es atdošu jums rautos ziedus, viņai čukstēšu par maigajām jūtām, ko jūs izraisāt manī. Tikai izvēlieties uzmanīgi, jo citādi, sniedzot viņai manas rokas noplūktu rozi, es neviļus skatīšos uz jūsu pusi, manas rokas un lūpas sniegsies pretī jums, lai manu noslēpumu uzzina kaut vai visa pasaule.
Klausoties šajos kaislīgajos, mīlestības pilnajos vārdos, kas plūda pār karaļa lūpām, princese sarka un trīsēja, juzdamās aizgrābta un lepna. Viņa neko nespēja izteikt; viņas lepnums un pielūgsmes alkas bija apmierinātas.
— Es izvēlēšos, — viņa sacīja, paceldama skaistās acis uz karali, — tikai ne tā, kā jūs lūdzat, jo es gribu, lai viss vīraks, ko jūs grasāties kūpināt uz citas sievietes altāra, — ak, valdniek! — lai tas atgrieztos pie manis pilnībā, tā ka nepazustu neviena daļiņa, jo es esmu greizsirdīga. Ar jūsu karalisko atļauju es izvēlēšos tādu, kas vismazāk spētu jūs aizraut un atstātu neskartu manu tēlu jūsu dvēselē.
— Par laimi, — karalis piebilda, — jums nav ļauna daba, jo citādi es drebētu bailēs no jūsu draudiem. Turklāt starp sievietēm, kas ir ap mums, grūti atrast neglītu sejiņu.
Kamēr karalis runāja, princese bija piecēlusies no sola; viņa pārlaida acis pļaviņai un pasauca Ludviķi.
— Panāciet šurp, valdniek, — viņa teica. — Vai redzat tur, pie jasmīnu krūmiem, glītu meiču, kas atpalikusi no pārējiem? Viņa iet lēnām, galvu nokārusi, it kā būtu kaut ko pazaudējusi.
— De Lavaljeras jaunkundze?
— Jā.
— O!
— Vai tad viņa jums nepatīk, valdniek?
— Paskatieties pati uz to nabadzīti. Viņa ir tik vājina, gandrīz caurspīdīga.
— Un es esmu resna?
— Viņa ir tik grūtsirdīga.
— Pilnīgs mans pretstats; man pārmet, ka es esmu pārāk jautra.
— Piedevām vēl pieklibo. Paskatieties, viņa tīšām palaidusi pārējos pa priekšu, lai neviens to neievērotu.
— Un kas par to? Viņa nebūs ātrkāje Dafne* un neaizbēgs no Apol- lona.
— Henriete, Henriete! — karalis pārmetoši iesaucās. — Jūs tīšām izvēlējāties visneglītāko no manām galma dāmām.
— Jā, bet tā tomēr ir mana galma dāma — ņemiet to vērā.
— Un tad?
— Lai redzētu savu jauno dievieti, jums gribot negribot vajadzēs nākt pie manis; kautrība neļaus meklēt tikšanos divatā, un jūs satiksieties ar viņu tikai manā klātbūtnē un sarunāsieties ne tikai ar viņu, bet arī ar mani. Tā visi greizsirži varēs redzēt, ka jūs ierodaties nevis manis dēļ, bet gan pie de Lavaljēras jaunkundzes.
— Klibiķes.
— Viņa tikai mazliet pieklibo.
— Viņa taču nekad never vaļā muti.
— Toties, kad atver, parāda brīnišķīgus zobiņus.
— Henriete!
— Jūs taču ļāvāt man izvēlēties!
— Diemžēl jā.
— Tad pakļaujieties bez iebildumiem.
Dafne — grieķu mitoloģijā upes dieva Pēneja meita. Dafne bēga no Apollona, kas bija viņā iemīlējies. Juzdama, ka Apollons viņu panāks, Dafne lūdza palīdzību tēvam, un Pēnejs pārvērta viņu par lauru koku.
— O, es pieņemtu pat fūriju, ja to būtu izvēlējusies jūs!
— Lavaljēra ir maiga kā jēriņš. Nebaidieties, viņa nepretosies, kad jūs pavēstīsiet, ka mīlat viņu.
Princese iesmējās.
— Jūs taču saglabāsiet man brāļa mīlestību, brāļa pastāvīgumu un karaļa labvēlību, vai ne?
— Es paturu sirdi, kas pukst tikai jums.
— Vai jūs domājat, ka mūsu nākotne ir nodrošināta?
— Ceru.
— Jūsu māte pārstās redzēt mani ienaidnieku?
— Jā.
— Un Marija Terēze vairs nerunās spāniski mana vira klātbūtnē, kuram nepatīk klausīties svešu valodu, jo viņam tad vienmēr liekas, ka aprunā viņu?
— Varbūt viņam ir taisnība, — karalis noteica.
— Beidzot, vai karali turpinās apvainot noziedzīgās jūtās, kaut gan mēs jūtam viens pret otru tikai nevainīgas simpātijas bez kādām blakus domām?
— Jā, jā, — karalis nomurdēja. — Toties sāks runāt ko citu.
— Ko tad vēl, valdniek? Vai patiešām jūs tā arī nekad neliks mierā?
— Runās, — karalis turpināja, — ka man ir ārkārtīgi slikta gaume. Nu, bet ko gan nozīmē mana patmīlība, ja jūs atgūstat mieru?
— Un godu, valdniek, jūs noteikti gribējāt teikt, arī mūsu ģimenes godu. Ticiet man, jūs veltīgi jau iepriekš noskaņojat sevi pret Lavaljēru; viņa gan pieklibo, bet nudien nav muļķe. Starp citu, viss, kam pieskaras karalis, pārvēršas par zeltu.
— Henriete, iegaumējiet, ka es vēl palieku jums parādā, jo jūs varētu mani piespiest maksāt vēl dārgāk, palikdama Francijā.
— Valdniek, šurp nāk… Vēl vienu vārdu.
— Klausos.
— Valdnieks, jūs esat saprātīgs un piesardzīgs, bet tagad jums šīs īpašības būs jāizmanto pilnā mērā.
— O, šovakar pat es sākšu spēlēt savu lomu, — Ludviķis smaidīdams iesaucās. — Jūs redzēsiet, ka mans aicinājums ir ganiņa loma. Šodien pēc pusdienām mums paredzēta liela pastaiga pa mežu, pēc tam vakariņas un desmitos balets.
— Es zinu.
— Tātad šovakar pat mana mīlestība uzliesmos spožāk nekā mūsu raķetes un kvēlos spilgtāk par jūsu drauga Kolbēra lāpām. Karalienēm un princim no tās spožuma sāks sāpēt acis.
— Uzmanieties, valdniek!
— Ak Dievs, ko tad es izdarīju?
— Man būs jāņem atpakaļ uzslavas, kuras es jums dāvāju pārāk devīgi… Es jūs nosaucu par saprātīgu un piesardzīgu… Bet jūs sākat tik neprātīgi! Vai tad kaislība var uzliesmot vienā mirklī kā lāpa? Vai tad tāds karalis kā jūs uzreiz, bez kādas sagatavošanās, var krist pie kājām tādai kā Lavaljēra?
— Henriete, Henriete! Es jūs turu pie vārda… Mēs vēl neesam uzsākuši kampaņu, bet jūs jau man uzbrūkat.
— Nē, es tikai jūs brīdinu. Lai jūsu liesmas iedegas pamazām, pakāpeniski, nevis uzreiz. Ja jūs izrādīsiet tādu dedzību, neviens neticēs, ka jūs esat iemīlējies, bet nodomās, ka karalis ir sajucis prātā, ja tikai uzreiz neatklās jūsu spēli. Reizēm cilvēki nav nemaz tik dumji kā izskatās.
Karalim nācās atzīt, ka princese ir gudra kā eņģelis un viltīga kā velns.
Viņš palocījās.
— Labi, lai notiek, — Ludviķis sacīja. — Es pārdomāšu savu uzbrukuma plānu. Jūs zināt, ka Maigo Jūtu Zemē* ir daudz apgabalu. Nu, lūk, es vispirms apstāšos Aplidošanas ciemā, Mīlestības vēstulīšu mājā, bet pēc tam soļošu uz Atklāto Mīlestību. Kā jūs zināt, tur ir taisns ceļš. Skiderī madāma man nekad nepiedotu, ja es pārlēktu pāri kādai pieturai.
XVII gs. franču romānisti izdomāja īpašu „Maigo Jūtu Zemi". Rakstniece Skiderī izmantoja šo tēmu savos romānos. Viņas darbam „Klēlija" pievienota šīs zemes karte, kurā atzīmētas dažādas vietas, pilsētas, ciemi, upes, kas saucas, piemēram, „Aplidošana", «Vienaldzība", „Naidīgums", „Mīlestības sūtījumi", „Atklāta mīlestība", «Greizsirdība" utt.
— Lūk, tagad jūs esat uz pareizā ceļa, valdniek. Bet vai mums nav laiks šķirties?
— Ak vai, ir laiks; mūs tik un tā izšķirs.
— Patiešām, — Henriete noteica, — šurp svinīgi nes de Tonē-Šarantas jaunkundzes sfinksu tauru pavadībā, kā jau tas piederas mednieku svētkos.
— Tātad nolemts: šodien pastaigā pa mežu es iešu dziļāk biezoknī un, sastapis Levaljēru vienatnē, bez jums…
— Es viņu aizsūtīšu prom. Par to es parūpēšos.
— Lieliski! Es pieiešu pie viņas un visu viņas draudzeņu klātbūtnē raidīšu pirmo bultu.
— Tikai nomērķējiet labi, lai ncaizšautu garām un trāpītu tieši sirdī, — princese smiedamās teica.
Viņa izšķīrās ar karali un devās pretī jautrajam gājienam, kas tuvojās ar tauru skaņām, izsaucieniem un situācijai atbilstošām ceremonijām.