Kaut arī virsnieks gatavojās gulēt, par spīti savai šķietamai bezrūpībai viņš tomēr izjuta lielo atbildību, kas gūlās uz viņa pleciem.
Būdams karaļa musketieru leitnants, viņš komandēja visu Parīzes rotu, kurā bija simt divdesmit cilvēku, neskaitot tos divdesmit, kurus mēs jau pieminējām; pārējie simt apsargāja karalieni un it īpaši kardinālu.
Džūlio Mazarīni skopi apmaksāja savu apsardzi, tāpSc viņš labprāt izmantoja karaļa apsardzi un darīja to ar plašu vērienu, aizņemdamies veselus piecdesmit. Tas liktos ļoti nepiedienīgi katram, kas nebūtu pazīstams ar tā laika galma paražām. Vēl vairāk nepiedienīgi un pat dīvaini liktos tas, ka Mazarīni domātās istabas bija spoži apgaismotas un dzīvības pilnas. Pie katrām durvīm sardzē stāvēja musketieri un nelaida nevienu, izņemot kurjerus, kuri pat ceļojumu laikā bija vajadzīgi kardināla plašajai sarakstei.
Divdesmit musketieri apsargāja atraitnēs palikušo karalieni; pārējie trīsdesmit atpūtās, lai nākošajā rītā nomainītu sardzi.
Turpretim tajā pusē, kura bija ierādīta karalim, valdīja tumsa, klusums un tukšums. Kad durvis tika aizvērtas, nekas tur vairs neliecināja par karaļa klātbūtni. Visi kalpi palēnām izklīda.
Hercogs atsūtīja apjautāties, vai viņa majestātei nav kaut kas vajadzīgs; pēc īsa „nē", ko pateica pie tādiem jautājumiem un atbildēm pie- radušais leitnants, karaļa apartamentos viss iegrima klusumā un miegā, it kā tā būtu parasta pilsētnieka māja.
Svētku mūzika tomēr klusināti atskanēja līdz karaļa logiem, un pa tiem varēja redzēt lielās zāles spoži apgaismotos logus.
Kad Ludviķis XIV jau bija uzturējies savā istabā minūtes desmit, viņš ievēroja, ka kardināls arī dodas pie miera, jo zālē varēja vērot saviļņošanos, kas bija daudz spēcīgāka nekā, viņam pašam aizejot; kardinālu pavadīja blīvs kavalieru un dāmu pūlis.
Kardināls šķērsoja pagalmu hercoga pavadībā, kurš pats viņam apgaismoja ceļu. Pēc tam gāja karaliene; hercogiene veda viņu zem rokas, un viņas abas kā senas draudzenes pusbalsī sarunājās.
Aiz viņām pa pāriem sekoja galma dāmas, pāži, kalpi; liesmu atspī- dumi apgaismoja pagalmu kā ugunsgrēkā. Pēc tam soļu troksnis un balsis noslāpa pils augšējos stāvos.
Neviens nedomāja par karali, kurš, atspiedies pret palodzi, skumji vēroja, kā noklust visi šie trokšņi, — neviens, izņemot tikai nepazīstamo no „Mediči" viesnīcas, kas, ietinies melnā apmetnī, iznāca uz ielas.
Viņš devās tieši uz pili un sāka gar to domīgi pastaigāties, iejucis ziņkārīgo pūlī; redzēdams, ka galvenos vārtus neviens neapsargā, jo hercoga kareivji brāļojās ar karaļa kareivjiem, un visi kopā dzēra līdz pagurumam, vai, pareizāk sakot, dzēra bez paguruma, nepazīstamais izspraucās cauri pūlim, šķērsoja pagalmu un nonāca līdz trepēm, kas veda pie kardināla.
Droši vien viņš devās uz šo pusi tāpēc, ka redzēja ugunis un pāžu un kalpu rosīšanos.
Tūlīt pat viņu apturēja musketes klakšķis un sarga uzsauciens.
— Kurp dodies, draugs? — sargzaldāts noprasīja.
— Pie karaļa, — nepazīstamais mierīgi un ar cieņu atbildēja.
Sargzaldāts paaicināja vienu no kardināla pavadoņiem, kas paskaidroja tādā balsī it kā viņš būtu kancelejas ierēdnis, kurš sūta prom apmeklētāju:
— Ejiet pa tām kāpnēm.
Vairs nelikdamies zinis par nepazīstamo, virsnieks atgriezās pie pārtrauktās sarunas.
Neko neatbildējis, nepazīstamais devās uz norādīto pusi.
Šeit nebija ne trokšņu, ne gaismas, tikai tumsa, kurā pa reizei pavīdēja sarga vientuļā ēna. Valdīja tāds klusums, ka nepazīstamais dzirdēja savu soļu troksni un piešu šķindoņu pret akmens kāpnēm.
Sargs te bija viens no tiem divdesmit musketieriem, kas bija nozīmēti karaļa apsargāšanai. Viņš godīgi pildīja savu pienākumu un izskatījās visai nepieejams.
— Kas nāk? — sargs uzsauca.
— Draugs, — nepazīstamais atbildēja.
— Ko jūs vēlaties?
— Runāt ar karali.
— Oho! Tas nav iespējams!
— Kāpēc?
— Viņa majestāte atpūšas.
— Vienalga, man ar viņu jārunā.
— Es jums saku, ka tas nav iespējams.
Sargzaldāts draudoši sakustējās, bet nepazīstamais nekustējās ne no vietas, it kā viņa kājas būtu pieaugušas pie grīdas.
— Musketiera kungs, — viņš ierunājās, — vai drīkstu zināt, vai jūs esat muižnieks?
— Jā.
— Labi. Es arī esmu muižnieks, bet muižniekiem vienam otram jāpalīdz.
Sargs nolaida šauteni; viņu atbruņoja pašcieņa, ar kādu tika pateikti šie vārdi.
— Runājiet, kungs, — viņš atbildēja, — un, ja jūsu lūgumu būs iespējams izpildīt…
— Pateicos. Vai jums ir virsnieks?
— Ir, mūsu leitnants.
— Labi. Es gribu parunāt ar jūsu leitnantu. Kur viņš ir?
— Ā! Tā ir cita lieta! Ienāciet.
Nepazīstamais pamāja sargam un devās augšup pa kāpnēm. Saucieni „leitnantam apmeklētājs" tika nodoti no viena posteņa uz otru un pamodināja virsnieku no pirmā nomidža.
Pogādams ciet apmetni, leitnants devās pretim nepazīstamajam, pa ceļam izstaipīdamies un berzēdams acis.
— Ko jūs vēlaties, kungs? — viņš jautāja.
— Vai jūs esat sardzes virsnieks un musketieru letnants?
— Jā.
— Kungs, man neatliekami jārunā ar karali.
Leitnants vērīgi paskatījās uz nepazīstamo un vienā acu uzmetienā pamanīja visu, kas viņam bija vajadzīgs, — zem vienkāršā apģērba slēpās augstmanis.
— Neizskatās, ka jūs būtu princis, — leitnants teica, — kaut gan citādi jūs zinātu, ka pie karaļa bez viņa paša atļaujas ieiet aizliegts.
— Viņš atļaus.
— Mans kungs, atļaujiet par to šaubīties. Pirms stundas ceturkšņa karalis iegāja savā guļamistabā un droši vien patlaban izģērbjas. Nevienu nav atļauts ielaist.
— Kad viņš uzzinās, kas es esmu, viņš atcels aizliegumu, — lepni sasliedamies, iebilda nepazīstamais.
Virsnieka izbrīns pieauga, un viņš sāka svārstīties:
— Ja es būtu ar mieru jūs pieteikt, vai jūs vismaz nepateiktu savu vārdu?
— Varat pateikt, ka ar viņu vēlas runāt Kārlis II,* Anglijas, Skotijas un Īrijas karalis.
Virsniekam izlauzās pārsteigts izsauciens, un viņš pat atkāpās soli atpakaļ; viņa bālā seja pauda ārkārtīgu uztraukumu, ko bezbailīgais karotājs veltīgi pūlējās apslēpt.
— Ak, jūsu majestāte, — viņš satraukti teica, man jūs vajadzēja uzreiz pazīt.
— Vai jūs esat redzējis manu portretu?
Kārlis II (1630 - 1685) - Anglijas karaļa Kārļa I dēls. Kārli 1 sodīja ar nāvi 1649. gada 30. janvārī. Revolūcijas laikā Kārlis II atradās emigrācijā Francijā un Nīderlandē. Anglijā atgriezās 1660. gadā.
— Nē, jūsu majestāte.
— Vai jūs mani varbūt esat agrāk redzējis galmā, vēl pirms mani izraidīja no Francijas?
— Nē.
— Kā tad jūs būtu varējis mani pazīt, ja nekad neesat redzējis ne mani pašu, ne manu portretu?
— Jūsu majestāte, es tiku redzējis karali, jūsu tēvu, tajā baigajā brīdī…
— Tajā dienā, kad…
— Jā.
Pār karaļa seju pārslīdēja skumja ēna; ar rokas mājienu viņš to aiz- trauca un vaicāja:
— Vai jūs varat mani pieteikt?
— Piedodiet, jūsu majestāte, — virsnieks atteica. — Jūs esat tā ģērbies, ka es nespēju pazīt karali, kaut gan, kā es jums jau minēju, man bija gods redzēt karali Kārli I… Vēlreiz piedodiet… Es steidzos jūs pieteikt.
Viņš jau paspēra dažus soļus, bet tad atgriezās.
— Jūsu majestāte droši vien vēlas, lai šī tikšanās paliktu pilnīgā noslēpumā?
— Es to nepieprasu, bet, ja varētu ievērot slepenību…
— Tas ir iespējams, jūsu majestāte. Es varu neko neteikt sargam, kas dežūrē pie karaļa. Bet tad jums jāatdod man zobens.
— Jā, patiešām… Es pavisam aizmirsu, ka pie Francijas karaļa neviens nedrīkst ienākt ar ieroci.
— Jūsu majestāte varētu būt izņēmums; bet tādā gadījumā man jābrīdina sargi, jo viens es nevaru uzņemties tādu atbildību.
— Te būs mans zobens. Piesakiet mani karalim.
— Tūlīt, jūsu majestāte.
Virsnieks piegāja pie durvīm un pieklauvēja. Durvis tūdaļ tika atvērtas.
— Viņa majestāte Anglijas karalis! — virsnieks ziņoja.
— Viņa majestāte Anglijas karalis! — kalps atkārtoja.
— Teikdams šos vārdus, kambarsulainis atvēra abas durvju puses, un aiz tām stāvošie ieraudzīja, ka ārkārtīgi pārsteigtais Ludviķis XIV tuvojas durvīm atpogātiem svārkiem, bez cepures un zobena.
— Vai tas esat jūs, mans brāli, vai patiešām jūs esat šeit Bluā! — Ludviķis XIV iesaucās, pamādams galminiekam un sulainim, lai tie izietu blakus istabā.
— Jūsu majestāte, — Kārlis II atbildēja, — es devos uz Parīzi cerībā tur sastapt jūs. No baumām es uzzināju, ka jūs drīz ieradīsieties šeit. Tāpēc arī es te uzkavējos: man jums jāsaka kaut kas svarīgs.
— Vai jūs runāsiet šeit?
— Liekas, ka šajā kabinetā varam justies puslīdz droši, ka neviens mūs nenoklausīsies?
— Es atlaidu dežūrējošo sulaini un arī savu pavadoni; viņi ir blakus istabā. Aiz šīs starpsienas ir tukša istaba, kas iziet uz priekštelpu, kurā sēž tikai tas virsnieks, ko jūs redzējāt. Tā ir, vai ne?
— Jā.
— Tad runājiet, mans brāli, es jūs klausos.
— Jūsu majestāte, es sākšu, cerēdams rast jūsu līdzjūtību mūsu dzimtas ciešanām.
Ludviķis pietvīka un pastūma savu krēslu tuvāk Anglijas karaļa krēslam.
— Jūsu majestāte, — Kārlis turpināja, — man nav nemaz jājautā, vai jūs zināt manas nelaimes visos sīkumos.
Ludviķis nosarka vēl vairāk un, nervozi satvēris Anglijas karaļa roku, teica:
— Mans brāli, man kauns atzīties, bet kardināls manā klātbūtnē reti runā par politiku. Vēl vairāk: agrāk mans kalpotājs Laports lasīja man priekšā vēsturiskus darbus, bet kardināls to aizliedza un atlaida Laportu. Man jums jālūdz, lai jūs pastāstītu par savām nelaimēm tā, kā jūs runātu ar cilvēku, kurš neko par tām nezina.
— O, jūsu majestāte, ja es izstāstīšu visu no paša sākuma, tad ceru noteikti iegūt jūsu līdzjūtību.
— Runājiet, runājiet!
— Valdniek, jums ir zināms, ka mani aicināja kronēties Edinburgā tūkstoš sešsimt piecdesmitajā gadā, kad notika Kromvela* ekspedīcija uz Īriju. Mani kronēja Stonā. Pēc gada Kromvels, kas bija ievainots vienā no viņa sagrābtajām provincēm, atkal mums uzbruka. Satikties ar viņu bija mans mērķis, tāpat kā mana vēlme — aiziet no Skotijas.
— Un tomēr Skotija ir tikpat kā jūsu dzimtene.
— Jā, taču skoti bija man cietsirdīgi tautas brāļi! Viņi piespieda mani atteikties no manu tēvu ticības. Viņi pakāra uzticamāko no maniem sekotājiem, lordu Montro/.u,** jo viņš nepiedalījās Savienībā. Viņam pirms nāves piedāvāja izteikt pēdējo vēlēšanos. Viņš lūdza, lai viņa ķermeni sacērt tik daudz gabalos, cik Skotijā ir pilsētu, lai katrā no tām būtu viņa uzticības apliecinājums.
Ceļodams no pilsētas uz pilsētu, es visur atradu šī cēlā cilvēka mirstīgās atliekas, cilvēka, kurš darbojās un cīnījās manā labā un kurš bija uzticīgs līdz pēdējam elpas vilcienam…
Ar drosmīgu manevru es apgāju Kromvela armiju un ienācu Anglijā. Protektors dzinās man pa pēdām. Tā bija dīvaina bēgšana, kuras mērķis bija troņa iegūšana. Ja man izdotos sasniegt Londonu ātrāk par Krom- velu, tad šīs skriešanās balva būtu mana. Taču viņš panāca mani pie Vorčesteras.***
Pēc Kārļa I sodīšanas ar nāvi Kārli II 1650. gadā pasludināja par Skotijas karali. Ar Kromvela ekspedīciju uz Īriju domāta Īrijas sacelšanās apspiešana, ko izdarīja Kromvels.
Džeimss Greiems Montrozs (1612 — 1650) — Skotijas grāfs un hercogs. Angļu revolūcijas laikā bija karaļa pusē, bet pēc Kārļa I nāves atbalstīja viņa dēlu. 1650. gada pavasarī viņš cieta sakāvi, tika saņemts gūstā un sodīts ar nāvi.
Pēc tam, kad skoti pasludināja Kārli II par savu karali, Kromvels ielauzās Skotijā, 1650. gada 3. septembrī sakāva skotus pie Dcm- baras un ieņēma Edinburgu; pēc gada, 1651. gada 3. septembrī, viņš pie Vorčesteras iznīcināja Kārļa II armiju un piespieda viņu bēgt uz Franciju.
Anglijas laime vairs nebija kopā ar mums, bet gan ar viņu. Tūkstoš sešsimt piecdesmit pirmā gada 3. septembri, skotiem liktenīgās Dembaras kaujas gadadienā, es tiku sakauts.
Man bija krituši jau divtūkstoš cilvēki, un tikai tad es atkāpos. Galu galā tomēr nācās bēgt.
No šīs vietas par maniem piedzīvojumiem varētu uzrakstīt romānu. Es nogriezu matus un pārģērbos par malkas cirtēju. Veselu dienu es pavadīju ozola zaros; tagad tas iesaukts par karalisko. Mani piedzīvojumi Strafordas grāfistē, kuru es atstāju jāšus, vezdams līdzi sava saimnieka meitu, līdz šim laikam tiek stāstīti no mutes mutē, un no tiem izveidosies vesela balāde. Kādreiz, jūsu majestāte, es to visu pierakstīšu, lai atstātu par pamācību saviem brāļiem, citiem karaļiem.
Es aprakstīšu, kā, ieradies Nortonā, es sastapu galma kapelānu, kurš vēroja ķegļu spēli, un savu veco kalpu, kurš apraudājās, mani ieraudzījis. Ja pirmais mani varēja pazudināt nododams, tad otrais ar savu padevību… Es pastāstīšu par briesmīgiem brīžiem… jā, jūsu majestāte, par šausmīgiem mirkļiem, ko es piedzīvoju… kā, piemēram, tad, kad pulkveža Vindhema kalējs, kas apskatīja mūsu zirgus, paziņoja, ka tie apkalti ziemeļu provincēs…
— Apbrīnojami, — Ludviķis XIV nočukstēja, — un es neko par to nezināju… Es zināju tikai, ka jūs iekāpāt kuģī Braihelmstcdā un izkāpāt Normandijā.
— O, — Kārlis klusi teica, — ja jau karaļi neko nezina viens par otru, tad kā gan viņi var palīdzēt viens otram!
— Bet sakiet man, brāli, — Ludviķis vaicāja, — ja jau jūs Anglijā tik slikti uzņēma, kā tad jūs vēl uzdrošināties cerēt uz šo nelaimīgo zemi un dumpīgo tautu?
— Ā, jūsu majestāte! Anglijā viss ir mainījies kopš Vorčesteras kaujas laikiem. Kromvels nomira, paguvis parakstīt ar Franciju līgumu, kurā_ viņa vārds stāvēja pirms jūsu. Viņš mira tūkstoš sešsimt piecdesmit astotā gada 3. septembrī, tieši Vorčesteras un Dembaras kauju gadadienā.
— Viņa dēls manto varu.
— Jūsu majestāte, dažiem cilvēkiem gan ir bērni, bet nav pēcteču. Olivera Kromvela mantojums bija pārāk smaga nasta viņa dēlam Ričardam. Ričards nebija ne republikānis, ne rojālists. Viņš ļāva savai sardzei notiesāt savas pusdienas, bet saviem ģenerāļiem — pārvaldīt republiku. Ričards atteicās no varas tūkstoš sešsimt piecdesmit devītā gada 22. aprīlī; kopš tā brīža pagājis jau vairāk nekā gads, jūsu majestāte.
No tās dienas Anglija kļuvusi par spēļu namu, kurā likme ir mana tēva kronis. Visdedzīgākie spēlmaņi ir Lamberts [1] un Monks. Es gribu iejaukties šai spēlē, kur tiek spēlēts uz manu karaļa mantiju. Jūsu augstība… vajadzīgs miljons, lai uzpirktu vienu no šiem spēlmaņiem un pārvērstu viņu par manu sabiedroto, — vai arī divsimt jūsu cilvēku, lai izdzītu viņus no manas Vaitholas pils tāpat kā Kristus izdzina no tempļa tirgoņus.
— Ā! —Ludviķis XIV teica. — Jūs man lūdzat…
— Palīdzību, tātad tikai to, kas ir ne tikai karaļu, bet pat vienkāršu kristīgo pienākums vienam pret otru, — jūsu palīdzību, majestāte, vai nu naudas veidā, vai arī ar cilvēkiem. Ja jūs man palīdzēsiet, pēc mēneša es sanaidošu Lambertu ar Monku vai Monku ar Lambertu un atgūšu tēva mantojumu, pie tam tas nemaksās manai dzimtenei ne gineju un maniem pavalstniekiem — ne asins lāsi. Viņi jau ir nobaudījuši gan revolūciju, gan republiku un tagad vēlas tikai vienu — iegūt mieru karaļa varas paspārnē. Palīdziet man, un es būšu jūsu majestātei parādā vairāk pateicības nekā savam tēvam. Nabaga tēvs! Viņš dārgi samaksāja par mūsu nama izputināšanu! Redziet nu, valdniek, cik es esmu nelaimīgs un kādā izmisumā nonācis — es pat apvainoju savu tēvu!
Kārļa II bālā seja pietvīka. Viņš nolieca galvu uz rokām. Šķita, ka pat viņa asinis saceļas pret šo nosodījumu, ko dēls izteica tēvam.
Jaunais karalis izskatījās tikpat nelaimīgs kā Kārlis. Viņš nemierīgi dīdījās krēslā, nezinādams, ko lai atbild.
Beidzot ierunājās Kārlis II, kurš bija desmit gadus vecāks un labāk prata apvaldīt savas jūtas.
— Jūsu majestāte, — viņš teica, — dodiet man atbildi! Es gaidu to kā apsūdzētais gaida spriedumu. Vai man būs ļauts dzīvot? Vai arī man jāmirst?
— Brāli! — Ludviķis atbildēja. — Jūs man lūdzat miljonu, — man! Man nekad nav bijis pat ceturtās daļas no šis summas! Man vispār nav nekā… Es esmu tāds pats Francijas karalis, kā jūs — Anglijas. Es esmu tikai vārds, simbols, kas ietērpts ar lilijām rotātā samtā, un ne vairāk! Vienīgā mana priekšrocība salīdzinājumā ar jums ir tā, ka es sēžu uz sajūtama troņa. Man nekā nav, un es neko nevaru izdarīt.
— Nevar būt! — iesaucās Kārlis II.
— Mans brāli, — klusinādams balsi, Ludviķis 'turpināja, — es esmu pārcietis tādu trūkumu, kādu diez vai ir izjutuši mani nabadzīgākie muižnieki. Ja mans nabaga Laports vēl kalpotu pie manis, viņš varētu jums pastāstīt, kā es gulēju tik cauros palagos, kur pa caurumiem varēju izbāzt kāju. Viņš varētu atklāt, ka tad, kad es lūdzu ekipāžu, man no šķūņa piebrauca žurku sagrauztu karieti; viņš varētu arī pateikt, ka tad, kad es lūdzu pusdienas, sulaiņi devās uz kardināla virtuvi un apvaicājās, vai neatradīsies kaut kas ēdams arī karalim. Pat vēl tagad, saprotiet, tagad, kad man ir divdesmit divi gadi un es esmu kļuvis pilngadīgs, kad pie manis vajadzētu būt valsts kases atslēgām, kad man vajadzētu nodarboties ar politiku, pieteikt karus un slēgt mieru, paskatieties apkārt, un jūs ieraudzīsiet, kas ir manā rīcībā!.. Es esmu pamests novārtā! Mani neviens neievēro! Ap mani ir trūkums! Bet tur… paskatieties, kāds spožums ir tur! Cik daudz cilvēku!.. Tieši tur, ticiet man, tur ir īstais Francijas karalis!
— Pie kardināla?
— Jā, pie kardināla.
— Tad es esmu pazudis! -
Ludviķis neatbildēja.
— Jā, pazudis, jo es nelūgšu neko tam, kurš būtu atstājis manu māti un māsu — Indriķa IV meitu un mazmeitu — mirt aukstumā un badā, ja de Recs un parlaments neatsūtītu viņām malku un maizi.
— Mirt! — Ludviķis XIV nočukstēja.
— Nu ko! Anglijas karalis, nelaimīgais Kārlis II, tāds pats Indriķa IV mazdēls kā jūsu majestāte, nomirs badā, kā jau gandrīz nenomira viņa māte un māsa.
Saraucis uzacis, Ludviķis klusēdams plūkāja savu aproču mežģīnes.
Karaļa neapņēmīgums un bezdarbība, kas slēpa acīmredzamo satraukumu, pārsteidza Kārli II. Viņš saņēma jaunā karaļa roku.
— Es jums pateicos, mans brāli, — viņš sacīja. — Jūs jutāt man līdz, un jūsu tagadējā stāvoklī es no jums vairāk nevaru prasīt.
— Jūsu majestāte, — pacēlis galvu, Ludviķis XIV pēkšņi iejautājās, — jūs teicāt, ka jums vajadzīgs miljons vai divsimt cilvēku, vai ne?
— Ar miljonu pietiktu.
— Tas ir tik maz.
— Tas ir daudz, ja to piedāvā vienam cilvēkam. Bieži cilvēku pārliecība tikusi pirkta arī lētāk; bet man būs darīšana ar pērkamām dvēselēm.
— Tikai divsimt cilvēku! Padomājiet! Tas taču ir nedaudz vairāk par vienu rotu?
— Jūsu majestāte, mūsu ģimene glabā kādu leģendu: četri uzticīgi franču muižnieki gandrīz vai izglāba manu tēvu, ko tiesāja prlaments, apsargāja vesela armija un ielenca visa tauta.
— Tātad, ja es jums sagādāšu miljonu vai divsimt cilvēku, jūs būsiet apmierināts un uzskatīsiet mani par labu brālēnu?
— Es uzskatīšu jūs par savu glābēju. Ja man izdosies kāpt mana tēva troni, tad visu manu valdīšanas laiku Anglija būs kā māsa Francijai, tāpat kā jūs būsiet mans brālis.
— Labi! —Ludviķis pieceldamies teica. — To, ko jūs, brāli, neuzdrošināties lūgt, palūgšu es, es pats! Es nekad neko neesmu lūdzis sev, bet tagad darīšu to jūsu dēļ! Došos pie Francijas karaļa — tā bagātā, visvarenā — un lūgšu miljonu vai arī divsimt muižnieku… tad jau redzēs!
— O! —Kārlis iesaucās. - Jūs esat augstsirdīgs, mans draugs, jums ir cēla sirds. Jūs mani glābjat. Ja jums kādreiz būs vajadzīga mana dzīvība, ko jūs man tagad atdodat, tad ņemiet to!
— Klusāk, mans brāli, klusāk! —Ludviķis pusbalsī atbildēja. — Uzmanieties, lai mūs neizdzird. Mēs vēl neesam sasnieguši mērķi. Lūgt Ma- zariņi naudu! Tas ir grūtāk, nekā staigāt pa apburtu mežu, kur katrā kokā slēpjas dēmons; tas ir vairāk nekā iekarot visu pasauli…
— Bet ja lūgsiet jūs…
— Es jau jums teicu, ka nekad neesmu lūdzis, — Ludviķis atteica tik lepni, ka Anglijas karalis nobāla.
Ludviķis ievēroja, ka Kārlis jūtas apvainots un turpināja:
— Piedodiet man. Mans tronis gan ir ciets un kails, bet es uz tā sēžu stingri. Piedodiet man, brāli, nepārmetiet man manus vārdus: tos iedvesa patmīlība. Bet es tos izpirkšu ar upuri. Es dodos pie kardināla. Lūdzu, pagaidiet mani! Es drīz būšu atpakaļ.