Pēc pusdienām, kas beidzās ap pieciem, karalis iegāja savā kabinetā, kur viņu gaidīja šuvēji.
Bija paredzēta slavenā Pavasara kostīma pielaikošana, pie kura strādāja daudzi galma mākslinieki.
Visas lomas baleta izrādes dalībnieki jau bija iestudējuši. Karalis gribēja sagādāt pārsteigumu. Ticis galā ar darīšanām, viņš tūlīt pat lika pasaukt abus savus ceremonijmeistarus — Vilruā un Sentenjanu.
Abi paziņoja, ka gaida tikai viņa pavēli, viss ir gatavs un var sākt. Vienīgi vajag, lai būtu labs laiks un silta nakts.
Karalis atvēra logu. Pār koku galotnēm slīdēja zeltīti vakara mākoņi. Parādījās mēness.
Spuguļgludie zaļie dīķi dusēja kā apburtā mierā. Gulbji bija sakļāvuši spārnus un snauda uz ūdens, atgādinādami noenkurotus kuģus.
Uzmetis acis šai burvīgajai ainai, karalis tūlīt deva rīkojumu, ko de Vilruā kungs un de Sentenjana kungs tikai gaidīja.
Izpildīt to vajadzēja karaliski, tādēļ bija jāatrisina vēl kāds jautājums. Ludviķis XIV jautāja:
— Vai jums ir nauda?
— Valdniek, — Sentenjans atbildēja, — mēs jau norunājām ar Kolbēra kungu.
— Ļoti labi.
— Kolbēra kungs teica, ka viņš ieradīsies pie jūsu majestātes, tiklīdz jūs izteiksiet vēlēšanos turpināt svētkus.
— Labi, lai ienāk.
Šķita, ka Kolbērs klausījies aiz durvīm. Tiklīdz karalis pieminēja viņa vārdu, Kolbērs ienāca.
— Ļoti patīkami, Kolbēra kungs, — karalis sacīja. — Jūs, kungi, sāciet savus pienākumus.
Sentenjans un Vilruā atvadījās.
Karalis apsēdās krēslā pie loga.
— Es šodien dejošu baletā, Kolbēra kungs, — viņš teica.
— Tātad rītdien man jāsamaksā rēķini, valdniek.
— Kāpēc?
— Es piegādātājiem apsolīju samaksāt rēķinus nākamajā dienā pēc baleta.
— Ja jau solījāt, Kolbēra kungs, tad maksājiet.
— Labi, valdniek. Tikai, lai maksātu, vajadzīga nauda, kā mēdza teikt de Ledigjēra kungs.
— Ko? Vai tad četri miljoni, ko apsolīja Fukē kungs, vēl nav izmaksāti! Es jums aizmirsu to pajautāt.
— Valdniek, jūsu majestāte tos saņēma norunātajā laikā.
— Nu?
— Valdniek, šos četrus miljonus nedēļas laikā aprija krāsainie stikli, uguņošana, vijoles un pavāri.
— Patiešām?
— Līdz pēdējam sū. Katru reizi, kad jūsu majestāte lielā dīķa krastos pavēlēja rīkot ilumināciju, sadega tik daudz eļļas, cik ūdens ir visos baseinos.
— Labi, labi, Kolbēra kungs. Tātad jums vairāk naudas nav?
— Man nav, bet Fukē kungam ir.
Kolbēra seja iemirdzējās ļaunā priekā.
— Ko jūs gribat ar to teikt? — Ludviķis jautāja.
— Valdniek, mēs jau paņēmām no Fukē kunga sešus miljonus. Viņš tos iedeva tik labprāt, ka droši vien neatteiksies dot vēl, ja būs vajadzīgs. Tagad pienācis laiks viņam atvērt maku.
Karalis sarauca uzacis.
— Kolbēra kungs, — viņš noskaldīja, — es tā nedomāju. Es negribu nostādīt sarežģītā situācijā savu uzticamo kalpu. Fukē kungs nedēļas laikā jau izmaksājis sešus miljonus, tā ir pietiekami liela summa.
Kolbērs nobālēja.
— Pirms kāda laika jūsu majestāte domāja citādi, kaut vai todien, kad pienāca ziņa no Belilas, — viņš iebilda.
— Pēc tam, kungs, es mainīju savas domas.
— Un jūsu majestāte vairs netic sazvērestībai?
— Intendanta palīga kungs, tā ir tikai mana darīšana, un es jums jau teicu, ka pats nodarbošos ar savām lietām.
— Tātad sev par nelaimi es esmu nonācis jūsu majestātes nežēlastībā! — Kolbērs iekliedzās, drebēdams no bailēm un niknuma.
— Nemaz. Gluži otrādi, jūs man ļoti patīkat.
— Ak, valdniek, — mantzinis sacīja, liekuļodams vienkāršību, kas glaimoja Ludviķa patmīlībai, — kāda jēga, ka es patīku jūsu majestātei, bet nevaru būt jums noderīgs?
— Jūsu pakalpojumi noderēs citreiz.
— Kā jūs pavēlēsiet rīkoties tagad, jūsu majestāte?
— Jums vajadzīga nauda, Kolbēra kungs?
— Apmēram septiņsimt tūkstoši livru, valdniek.
— Jūs tos saņemsiet no manas personīgās kases.
Kolbērs palocījās.
— Tomēr, — Ludviķis piebilda, — diez vai jūs pat ar savu taupīgumu varēsiet iztikt ar tik niecīgu summu, tāpēc es izrakstīšu jums orderi par trim miljoniem.
Karalis paņēma spalvu un uzrakstīja dažus vārdus. Dodams papīru Kolbēram, viņš vēl noteica:
— Varat būt mierīgs, Kolbēra kungs, man ir īsti karalisks plāns.
Šie vārdi tika pateikti ļoti svinīgi, jo karalis atbilstošā situācijā prata piešķirt savām runām sevišķu nozīmīgumu. Pēc tam viņš atlaida Kolbēru un pavēlēja pasaukt skroderus.
Fontenblo visi drīz vien uzzināja, kādu pavēli karalis devis ceremo- nijmeistariem. Viņi zināja, ka karalis uzlaiko kostīmu, un vakarā notiks balets.
Tajā pašā laikā kā pēc burvju pavēles visi, kas vien prata noturēt pirkstos adatu un atšķirt kamzoli no biksēm, kā saka Moljērs, tika aicināti palīgā frantiem un dāmām.
Karalis pabeidza savu tualeti ap deviņiem. Viņš parādījās vaļējā, ar ziediem un zaļumiem rotātā karietē.
Karaliene novietojās brīnišķīgi skaistā teātrī uz lieliskas estrādes, kas bija uzcelta dīķa malā.
Piecās stundās galminieki salika kopā visas teātra sastāvdaļas, tapsētāji paveica savu darbu, pirotehniķi apgaismoja visu ar neskaitāmām ugunīm.
Debesis bija pilnas zvaigznēm, tajās nebija ne mākonīša. Šķita, pati daba palīdz karaļa fantāzijai. Pār teātri jumta vietā pletās debesu velve, aiz priekšējām dekorācijām mirguļoja uguns atspīdumi gludajā ūdens virsmā, bet tālāk vīdēja zaļgani koku silueti ar kupolveidīgām lapotnēm.
Kad ieradās karalis, skatītāju zāle bija pilna; no zelta un dārgakmeņu mirdzuma tajā varēja apžilbt.
Tikai pamazām no šā mirdzuma izdalījās apburošo skaistuļu sejas.
Skatuve attēloja birzi;pa to augstu lēkāja līkkājaini fauni. Driāda tos kaitināja, un viņi dzinās pakaļ; citas driādas steidzās palīgā, un visu šo pantomīmu veidoja daudzveidīgas dejas kustības.
Kņadas kulminācijas brīdī ieradās Pavasaris ar savu svītu un ieviesa kārtību.
Pavasara līdzgaitnieki gadalaiki pavadīja viņu un atklāja dejas, skanot himnai, kuras vārdi pauda smalkus glaimus. Fleitas, obojas un vijoles tēloja lauku ainavu.
Karaļa parādīšanās uz skatuves izraisīja aplausu vētru.
Ludviķis bija tērpies ziedu tunikā, kas maigi apkļāva viņa stalto, slaiko stāvu. Miesaskrāsas zīda zeķes apkļāva skaisti veidotās kājas violetās kurpēs ar zaļām saitēm.
Skaistos viļņos krītoši mati, svaiga sejas krāsa, zilo acu maigais skatiens, smaidā izliektās lūpas — tāds tolaik bija karalis, ko ar pilnām tiesībām sauca par Amoru karali.
Viņš kustējās viegli un plūstoši, it kā nevis dejotu, bet lidinātos gaisā.
Tas bija spožs uznāciens. Aiz viņa parādījās grāfs de Sentanjans, kurš acīmredzot steidzās pie karaļa vai princeses.
Princesei bija gara kleita, tik viegla un caurspīdīga, ka reizēm zem tās pavīdēja ceļgals un viņas mazā kājiņa, apauta zīda kurpītē. Bakhanšu svītas pavadībā viņa jautri tuvojās vietai, kur bija jāuzsāk deja.
Aplausi bija tik ilgstoši, ka grāfs paguva pieiet karalim, kas stāvēja dejas pozīcijā.
— Ko jūs vēlaties, Sentanjan? — Pavasaris noprasīja.
— Ak Dievs, jūsu majestāte neiedomājās par Augļu deju, — šļupstēja nobālušais galminieks.
— Nē, es atceros; tā ir izmesta.
— Nē, valdniek. Jūsu majestāte nedeva tādu rīkojumu, un muzikantiem tā ir palikusi.
— Slikti, — karalis nomurmināja. — To nav iespējams nodejot, jo nav de Giša kunga.
— Valdniek, veselas piecpadsmit minūtes skanēs tikai mūzika bez dejām. Tas iznīcinās visu baletu. Orķestris gan varētu šo vietu izlaist. Bet lieta tā, valdniek…
— Kas tad vēl?
— De Giša kungs ir šeit…
— Šeit? — karalis sarauca uzacis. — Viņš ir šeit? Vai jūs esat par to pārliecināts?
— Deju kostīmā, valdniek. Paskatieties pa labi. Grāfs gaida.
Karalis juta, ka pietvīkst.
Viņš strauji pagriezās. Patiešām, pa labi no viņa, izceldamies ar savu skaistumu, Vertumna kostīmā stāvēja de Gišs, gaidīdams, kad karalis paskatīsies uz viņu, lai uzsāktu sarunu.
Grūti aprakstīt karaļa pārsteigumu, prinča izbrīnu, kurš sāka dīdīties savā ložā, sačukstēšanos zālē un publikas satraukumu, princeses uztraukumu, ieraugot savu partneri.
Karalis klusēdams stingi skatījās uz grāfu.
De Gišs pienāca pie viņa, godbijīgi paklanījās un sacīja:
— Valdniek, jūsu padevīgais kalps šodien ieradies jūsu dienestā, tāpat kā ierastos kaujas laukā. Ja nebūtu šīs Augļu dejas, karalis pazaudētu labāko ainu no sava baleta. Es negribēju, lai karaļa mākslas skaistums un elegance ciestu manis dēļ. Es pametu savus fermerus un ierados palīgā savam karalim.
Katrs vārds šajā runā bija pārdomāts un daiļrunīgs. Karalim patika prasmīgie glaimi, un viņu pārsteidza runātāja vīrišķība. Viņš tikai noteica:
— Es jums neliku atgriezties, grāf.
— Protams, valdniek, bet jūsu majestāte arī nepavēlēja man palikt
tur.
Karalis juta, ka laiks aiziet. Vēl mirklis, un viss būtu sabojāts.
Turklāt karaļa sirds bija laimes pārpilna. Viņš smēlās iedvesmu princeses daiļrunīgajā skatienā.
Henrietes skatiens it kā teica:
— Uz jums taču ir greizsirdīgi. Izgaisiniet aizdomas. Kas baidās no diviem sāncenšiem, faktiski nebaidās ne no viena.
Princeses veiklā iejaukšanās izlēma visu.
Karalis uzsmaidīja de Gišam.
No šīs mēmās sarunas Gišs nekā nesaprata. Viņš tikai ievēroja, ka princese cenšas neskatīties uz viņu. Saņēmis apžēlošanu, viņš uzskatīja, ka tas ir princeses nopelns. Karalis bija apmierināts. Princis vienīgais neko nesaprata.
Sākās balets. Tas bija lielisks.
Vijoles iedvesmoja karaliskos dejotājus, tam laikam raksturīgā naivā pantomīma — tās naivitāti vēl vairāk izcēla dižciltīgo aktieru viduvējais izpildījums — atplauka visā pilnībā, un zālē sēdošie dedzīgi aplaudēja.
De Gišs staroja, bet tie bija galma saulītes stari, kam pietika ar otršķirīgu lomu.
Viņu nesatrauca panākumi, kurus nenovērtēja princese; viņš sapņoja tikai par to, kā no jauna iekarot viņas labvēlību.
Turpretim princese pat nepaskatījās uz de Gišu.
Pamazām satraukums aptumšoja visu viņa prieku un mirdzumu: kājas sāka grīļoties, rokas neklausīja, galva bija kā apstulbusi.
No šā brīža karalis kļuva par īsto kadriļas vadītāju.
Viņš pameta skatienu uz savu uzvarēto sāncensi.
De Gišs vairs pat nelīdzinājās galminiekam; viņš dejoja slikti un neizteiksmīgi; drīz vien viņš vispār pārstāja dejot. Karalis un princese triumfēja.