Mirkli karalis izbaudīja savu pilnīgo triumfu.
Tad viņš pagriezās, lai paskatītos uz princesi un nedaudz pajūsmotu arī par viņu.
Iespējams, ka jaunībā cilvēki mīl dedzīgāk un karstāk nekā brieduma gados, bet arī visas citas jūtas tad izpaužas tikpat spēcīgi, un patmīlība nav mazāka kā mīlestība, turpretim ap trīsdesmit vai trīsdesmit pieciem gadiem mīlestība pārņem visu cilvēku.
Ludviķis atcerējās arī princesi, bet vairāk domāja par sevi; Henriete domāja tikai par sevi un par karali pat neiedomājās.
Valdnieku romānam un egoismam par upuri krita de Gišs.
Visiem dūrās acīs nabaga grāfa uztraukums un apmulsums.
Sākumā vairums viņa izgāšanos baletā iztulkoja kā galminieka viltību. Vērīgākie, bet tādu galmā nekad netrūkst, ātri noprata, ka tur kaut kas nav kārtībā.
Beidzot viss noslīka aplausu vētrā. Karalienes pauda visžēlīgu atbalstu, publika — skaļu sajūsmu. Karalis aizgāja pārģērbties, un de Gišs, atstāts vienatnē, piegāja pie princeses. Viņa sēdēja skatuves dibenplānā, gaidīdama savu otro iznācienu un jau iepriekš izbaudīdama jaunu triumfu. Nav nekāds brīnums, ka viņa apkārt neko neredzēja vai arī izlikās, ka neredz.
Redzēdamas, ka tuvojas de Gišs, divas driādu kostīmos tērptas galmadāmas tālredzīgi izgaisa.
De Gišs pienāca tuvāk un paklanījās viņas karaliskajai augstībai.
Viņas karaliskā augstība — vai nu viņa šo sveicienu pamanīja vai ne — pat nepagrieza galvu.
Asinis sastinga nelaimīgā dzīslās; tik pilnīga vienaldzība viņu apstulbināja. Viņš taču bija tālu, nezināja nekā no notikušā un nevarēja to paredzēt.
Redzēdams, ka uz viņa sveicienu neatbild, viņš panāca vēl vienu soli tuvāk un, balsij aizraujoties, izteica:
— Jūsu augstība, man ir tas gods apliecināt jums savu visdziļāko cieņu.
Šoreiz viņas karaliskā augstība atļāvās pacelt uz grāfu gurdas acis.
— Ā, tas esat jūs, de Giša kungs, — viņa vienaldzīgi noteica, — esiet sveicināts!
Un tūlīt pat novērsās.
Grāfs tikko spēja savaldīties.
— Jūsu karaliskā augstība, jūs dejojāt apbrīnojami, — viņš izdvesa.
— Jums tā šķiet? — princese nevērīgi attrauča.
— Jā, jūsu loma pilnībā atbilst jūsu karaliskās augstības raksturam.
Princese pagriezās un uzmeta dc Gišam vērīgu skaidro acu skatienu.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Jūs tēlojat daiļu, augstprātīgu un vējīgu dievieti, — viņš atbildēja.
— Vai jūs runājat par Pomonu, grāf?
— Es runāju par dievieti, ko jūs tēlojat, jūsu karaliskā augstība.
Princese savilka seju.
— Jūs pats, kungs, arī esat lielisks dejotājs, — viņa atteica.
— O, jūsu augstība, es piederu pie tiem, ko vispār neievēro, bet ja arī uz mirkli pamana, tad tūlīt pat aizmirst.
Viņš smagi, saraustīti nopūtās, steidzīgi paklanījās un pazuda aiz dekorācijām, ar rūgtumā drebošu sirdi, galvai degot un acīm sausi kvēlojot.
Princese tikai viegli paraustīja plecus.
Pamanījusi, ka galma dāmas delikāti pagājušas sānis, viņa ar skatienu tās paaicināja atpakaļ.
Tās bija de Tonē-Šaranta un de Montalē.
— Jaunkundzes, vai jūs dzirdējāt? — princese noprasīja.
— Ko tad, jūsu augstība?
— To, ko teica grāfs de Gišs?
— Nē, nedzirdējām.
— Apbrīnojami, — princese līdzjūtīgi sacīja, — kā izraidīšana ietekmējusi nabaga de Giša prāta spējas.
Viņa turpināja, paceldama balsi, lai nelaimīgais nepalaistu garām ne vārda:
— Pirmkārt, viņš slikti dejoja un turklāt sarunāja milzum daudz blēņu.
Pēc tam Henriete piecēlās, dungodama melodiju, kuras pavadībā viņai tūlīt bija jādejo.
Gišs to visu dzirdēja. Bulta dziļi ieurbās viņa sirdī.
Sapīcis, vairīdamies izjaukt svētkus, viņš metās bēgt, pa ceļam dīrādams lupatās savu brīnišķīgo Vertumna tērpu un uz visām pusēm kaisīdams vīnogu zarus, vīģu un mandeļu lapas un pārējos dieva atribūtus.
Pēc ceturtdaļstundas viņš atgriezās teātrī.
Princese beidza savus pā.
Viņa pamanīja grāfu, bet neskatījās uz to, savukārt satracinātais de Gišs uzgrieza viņai muguru, kad Henriete savu nimfu un vesela bara glaimotāju pavadībā gāja garām.
Tobrīd citā teātra pusē pie dīķa sēdēja sieviete, kuras skatiens bija vērsts uz vienu vienīgu spilgti apgaismotu vietu teātrī.
Tā bija karaļa loža.
Izgājis no teātra, lai ieelpotu svaigu gaisu, de Gišs garāmejot palocījās viņai.
Viņa piecēlās ar tādu izskatu kā sieviete, kas pārsteigta sapņos, ko vēlētos noslēpt pat no sevis pašas.
Gišs pazina viņu un apstājās.
— Labvakar, jaunkundzi — viņš laipni ierunājās.
— Labvakar, grāf!
— De Lavaljēras jaunkundz, — de Gišs viņu uzrunāja, — es esmu laimīgs, ka satiku jūs.
— Arī es ļoti priecājos par mūsu tikšanos grāf, — jaunā meitene teica, sakustēdamās, lai ietu prom.
— O, es jūs lūdzu, palieciet, — de Gišs turpināja. — Jūs mīlat vientulību. Arī es to ļoti labi saprotu; tādas tieksmes ir visām sievietēm, kam ir laba sirds. Neviena no tām negarlaikosies tālumā no galma izpriecām. Ak, jaunkundz, jaunkundz!
— Kas jums kaiš, grāf? — Lavaljēra izbijusies vaicāja. — Jūs laikam esat par kaut ko sarūgtināts?
— Es? Nē, nē, es nepavisam neesmu sarūgtināts.
— Tādā gadījumā, de Giša kungs, atļaujiet man jums pateikties. Es zinu, ka tikai pateicoties jūsu gādībai, mani iecēla par princeses galma dāmu.
— Jā, es atceros un ļoti priecājos, jaunkundz. Jūs laikam esat iemīlējusies?
— Es?
— Ak, piedodiet, es nezinu, ko runāju; tūkstoškārt lūdzu piedošanu. Princesei bija pilnīga taisnība; cietsirdīgā izraidīšana ietekmējusi manas gara spējas.
— Bet man šķiet, grāf, karalis jūs uzņēma labvēlīgi?
— Jums tā šķiet? Labvēlīgi… šķiet, ka labvēlīgi… jā…
— Nu, protams, labvēlīgi; jūs taču laikam atgriezāties bez viņa atļaujas?
— Tas tiesa, un man šķiet, ka jums taisnība, jaunkundz. Vai jūs te kaut kur neesat redzējusi vikontu de Braželonu?
Atskanot šim vārdam, Lavaljēra sarāvās.
— Kāpēc jūs tā jautājat? — viņa ar pūlēm izteica.
— Ak Dievs! Vai es jūs aizvainoju? — de Gišs aptvēra savu kļūdu. — Tādā gadījumā es esmu nelaimīgs cilvēks, ko atliek vienīgi nožēlot.
— Jā, jūs esat nelaimīgs un nožēlas necienīgs, de Giša kungs; acīmredzot jūs smagi ciešat.
— Ak, jaunkundz, kādēļ gan man nav padevīgas māsas, īsta drauga…
— De Giša kungs, jums ir draugi, un vikonts de Braželons, kuru jqs tikko pieminējāt, šķiet, arī ir jūsu draugs.
— Jā, viņš ir viens no maniem labākajiem draugiem. Uz redzēšanos, jaunkundz, uz redzēšanos.
Viņš kā neprātīgs metās uz dīķa pusi. Grāfa tumšā ēna pārslīdēja spoži apgaismotajām īvēm un izlocījās dīķa vizuļojošajā virsmā.
Lavaljēra līdzjūtīgi noskatījās viņam pakaļ.
— Jā, jā, - Luīze pie devis noteica, — viņš cieš, un es sāku nojaust, kāds tam iemesls.
Šajā brīdī pie viņas pieskrēja draudzenes — de Montalē un de Tonē- Šarantas jaunkundzes.
Viņas tikko bija nomainījušas nimfu kostīmus pret savām kleitām un, skaistās nakts un savu panākumu uzbudinātas, atskrēja pie savas draudzenes.
— Kā! Jūs jau esat šeit? — viņas iesaucās. — Mēs domājām, ka pirmās ieradīsimies norunātajā vietā.
— Es te esmu jau ceturtdaļstundu, — Lavaljēra atteica.
— Vai tad jums nepatika dejas?
— Nē.
— Un visa izrāde?
— Arī nē. Man labāk patīk skatīties uz šo tumšo mežu, kura biezokņos šur tur iemirdzas uguntiņas, it kā tur mirkšķinātu sarkanas acis.
— Cik poētiska būtne ir mūsu Lavaljēra, — de Tonē-Šaranta teica.
— Neciešama! — Montalē iebilda. — Kad mēs uzjautrināmies, viņa raud, bet, kad mūs aizvaino un mēs, sievietes, raudam, Lavaljēra smejas.
— Nē, es gan neesmu tāda, — de Tonē-Šaranta piebilda. — Kas mani mīl, lai glaimo un kas man glaimo, tas man patīk, bet, kas man patīk…
— Kāpēc tad tu neturpini? — Montalē skubināja.
— Tas ir sarežģīti, — de Tonē-Šarantas jaunkundze atcirta, skaļi smiedamās. - Pabeidz manā vietā, ja jau tu esi tik gudra.
— Vai jums, Luīze, kāds patīk? — Montalē apvaicājās.
— Par to nevienam nav nekādas daļas, — meitene noteica, pieceldamās no apsūnojušā soliņa, uz kura bija nosēdējusi visu baleta laiku. — Paklau, mēs taču norunājām šodien izklaidēties bez uzraudzības un pavadoņiem. Mēs esam trijatā, mēs esam draudzenes, laiks ir lielisks; paskatieties, cik lēni mēness slīd pa debesīm, ar sudrabotu gaismu pārliedams kastaņu un ozolu galotnes. Cik brīnišķīga pastaiga! Mēs aizbēgām turp, kur mūs neredzēs neviena acs un kur mums neviens nesekos. Montalē, vai atceraties Šavernī un Šamboras mežus un papeles Bluā? Tur mēs uzticējām viena otrai savas cerības.
— Un noslēpumus.
— Es arī bieži sapņoju, — teica de Tonē-Šarantas jaunkundze, — bet…
— Viņa neko nestāsta, — Montalē ieteicās,— un tas, par ko domā de Tonē-Šarantas jaunkudze, zināms tikai Atenaisai.
— Cst! — Lavaljēra viņas klusināja. — Man šķiet, es dzirdēju soļus.
Ātrāk niedrājos! — Montalē komandēja. — Atenaisa, pietupieties,
jūs esat pārāk gara.
De Tonē-Šarantas jaunkundze paklausīgi pieliecās.
Parādījās divi jaunekļi; nokārtām galvām viņi gāja zem rokas pa smilšaino aleju gar krastu.
Meitenes saspiedās cieši kopā un aizturēja elpu.
— Tas ir de Giša kungs, — Montalē pačukstēja de Tonē-Šarantas jaunkundzei.
— Un tas ir Braželona kungs, — savukārt čukstēja Lavaljēra.
Abi jaunekļi tuvojās, dzīvi sarunādamies.
— Viņa tikko bija šeit, — grāfs teica. — Tas nebija nekāds spoks; es ar viņu runāju, bet laikam aizbaidīju.
— Kā?
— Ak Dievs! Es vēl nebiju attapies no visa, kas ar mani notika; viņa droši vien mani nesaprata un izbijās.
— Mans draugs, neuztraucieties. Viņa ir labsirdīga un piedos jums; turklāt viņa visu sapratīs.
— Bet ja nu viņa visu saprata pārāk labi?
— Nu un tad?
— Ja nu viņa visu izstāsta?
— Grāf, jūs nepazīstat Luīzi, — Rauls pārmeta. — Luīze ir pati pilnība. Viņai nav trūkumu.
Jaunie cilvēki pagāja garām, un viņu balsis pamazām apklusa.
— Ko tas nozīmē, Lavaljēra? — ierunājās de Tonē-Šarantas jaunkundze. — Vikots de Braželons nosauca jūs par Luīzi. Kāpēc?
— Mēs kopā uzaugām, — de Lavaljēras jaunkundze atbildēja, — un kopš bērnības pazīstam viens otru.
— Turklāt de Braželona kungs ir tavs līgavainis, kā tas visiem zināms.
— Es gan to nezināju! Vai tā ir taisnība, jaunkundz?
— Kā lai jums saka, — Luīze nosarkusi atbildēja, — de Braželona kungs parādīja man godu, lūgdams manu roku, bet…
— Kas par lietu?
— Acīmredzot karalis…
— Ko karalis?
— Karalis nevēlas dot piekrišanu Šīm laulībām.
— Kāpēc? Kāds tam sakars ar karali? — Ora dzēlīgi izmeta. — Vai tad karalim jājaucas tādās lietās?
«Politika paliek politika," kā teica Mazarīni, bet mīlestība paliek mīlestība. Ja tu mīli de Braželona kungu un viņš tevi, tad precieties. Es dodu piekrišanu jūsu laulībām.
Atenaisa iesmējās.
— Dieva vārds, es runāju nopietni, — Montalē turpināja, — un domāju, ka šajā gadījumā mans viedoklis ir tikpat daudz vērts kā karaļa. Vai ne, Luīze?
— Izmantosim, ka šie kungi aizgāja, — Luīze ierosināja, — pār- skriesim pāri pļavai un noslēpsimies biezoknī.
— Sevišķi vēl tāpēc, — Atenaisa aizrādīja, — ka ap pili un teātri zibinās kaut kādas ugunis, it kā gatavotos pavadīt augstības.
— Bēgsim! — visas vienbalsīgi iesaucās.
Graciozi pacēlušas garos zīda svārkus, viņas ātri pārskrēja pāri pļaviņai, kas pletās starp dīķi un vistālāko parka daļu.
Lavaljēra bija kautrīgāka par savām draudzenēm; viņa kaunējās pacelt augstāk svārkus un tāpēc nevarēja tik ātri paskriet kā abas pārējās.
Montalē un de Tonē-Šarantai vajadzēja viņu pagaidīt.
Tobrīd cilvēks, kas bija slēpies kārklu krūmiem apaugušā grāvī, uzlēca kājās un metās skriet uz pili.
No tālienes atskanēja ekipāžu riteņu troksnis, rati ripoja pa blīvo ceļa granti. Tās bija karalieņu un princeses karietes, ko pavadīja daži jātnieki. Zirgu pakavi ritmiski klabēja kā Vergīlija heksametrs*.
Ratu rīboņa saplūda ar attālu mūziku; kad tā apklusa, kā sacenšoties atskanēja lakstīgalu treļļi.
Ap spārnoto dziedoni milzīgo koku tumšajā biezoknī šur tur iespī- dējās pūču acis, kas jutīgi uztvēra mūziku.
To klausījās ari stirna, iebridusi papardēs, fazāns, nometies uz zara, un lapsa savā alā.
Heksametrs — pantmērs antīkajā vārsmojumā, sešpēdu daktils. Heksametrā uzrakstīta Homēra „Iliāda" un „Odiseja", kā arī Vegīlija „Eneīda".
Pēkšņais nemiers krūmos nodeva neredzamās publikas klātbūtni.
Mūsu meža nimfas ik pa brīdim iekliedzās; tad atkal nomierinājās un smiedamās turpināja ceļu.
Tā viņas nonāca pie karaļu ozola, kas savā jaunībā bija dzirdējis Indriķis II [4] mīlas nopūtas, raidītas daiļajai Diānai de Puatjē [5] , bet vēlāk — Indriķa IV, kas ilgojās pēc skaistās Gabriēlas d'Estrē***.
Apkārt ozolam dārznieki bija ierīkojuši sūnu un velēnu soliņu, uz kura. karaļi varēja mierīgi atpūsties.