Meža klusumā meiteņu joki neviļus apklusa.
Pat visdraiskulīgākā no viņām, Montalē, ierunājās nopietni.
— Cik jauki ir atklāti par visu izrunāties, sevišķi par mums pašām, — viņa nopūzdamās teica.
— Jā, — de Tonē-Šarantas jaunkundze piebalsoja, — zem samta un briljantiem galmā vienmēr slēpjas meli.
— Es gan nekad nemeloju, — Luīze iebilda, — ja nevaru teikt patiesību, tad klusēju.
— Tā jūs ātri kritīsiet nežēlastībā, mana mīļā, — Montalē aizrādīja. — Te nav Bluā. Tur mēs vecajai princesei uzticējām visas rūpes un vēlēšanās. Šad tad viņa atcerējās, ka arī pati kādreiz bijusi jauna. Viņa mums stāstīja par savu mīlestību uz vīru, bet mēs viņai stāstījām, ko tenko par viņas mīlestības piedzīvojumiem. Nabaga sieviete! Viņa smējās par tiem kopā ar mums; diez kur viņa ir tagad?
— Ak, Montalē, lielā smējēja, — Luīze iesaucās, — tu atkal nopūties; mežs tevi noskaņo pārāk nopietni.
— Mīļās draudzenes, — Atenaisa iebilda, — jums nav ko žēlot dzīvi Bluā; te arī mums neklājas slikti. Galmā vīrieši un sievietes pavisam brīvi runā par tādām lietām, kuras mātes, aizbildņi un sevišķi jau garīdznieki stigri jo stingri aizlieguši pieminēt. Tas taču ir jauki, vai ne?
— Ak, Atenaisa! — Luīze nosarkusi izdvesa.
— Šodien Atenaisa ir atklāta. Izmantosim to, — Montalē ieteicās.
— Izmantojiet vien; šovakar no manis varat izdibināt vislielākos noslēpumus.
— Ak, ja de Montespana kungs būtu kopā ar mums! — Montalē izmeta.
— Jūs domājat, ka es mīlu de Montespana kungu? — meitene vaicāja.
— Viņš ir īsts skaistulis.
— Jā, man tas ir ļoti svarīgi.
— Redziet nu.
— Vēl vairāk: no visiem vīriešiem šeit viņš ir pats skaistākais, pats…
— Kas tur bija? — Luīze viņu pārtrauca, pielēkdama kājās.
— Droši vien stirna meklē ceļu biezoknī.
— Es baidos tikai no cilvēkiem, — Atenaisa teica.
— Kad tie nav līdzīgi de Montespana kungam?
— Pietiek mani kaitināt… De Montespana kungs patiešām aplido mani, bet tas vēl neko nenozīmē. De Giša kungs, piemēram, lakstojas ap princesi.
— Nabadziņš! — Luīze izdvesa.
— Kāpēc?… Man šķiet, ka princese ir diezgan skaista un ieņem pietiekami augstu stāvokli.
Lavaljēra strauji papurināja galvu.
— Kad mīl, — viņa sacīja, — tad nevis skaistuma vai augsta stāvokļa dēļ, pats svarīgākais ir cilvēks, viņa domas, dvēsele.
Montalē skaļi iesmējās.
— Dvēsele, domas — cik cēli! — viņa zobojās.
— Es runāju tikai par sevi, — Lavaljēra atteica.
— Cēlas jūtas! — vēsi un mazliet aizbildnieciski noteica Atenaisa.
— Vai jūs šīs jūtas nepazīstat, jaunkundz? — Luīze vaicāja.
— Ļoti labi pazīstu; es tomēr turpināšu. Kā lai žēlo cilvēku, kurš lakstojas ap princesi? Pats vainīgs.
— Nē, nē, — Lavaljēra viņu pārtrauca, — princese rotaļājas ar jūtām kā mazs bērns ar uguni, nesaprazdama, ka viena dzirkstele var nodedzināt veselu pili. Viņai pietiek ar to, ka spīd. Viņa vēlas, lai visa viņas dzīve nepārtraukti būtu prieka un mīlestības pilna. De Giša kungs viņu mīl, bet viņa neatbildēs šai mīlestībai.
Atenaisa nicīgi iesmējās.
— Kāda mīlestība? — viņa iesmējās. — Kam vajadzīgas šīs cēlās jūtas? Labi audzinātai un augstsirdīgai sievietei jāiedveš vīriešos mīlestība, pat pielūgsme, bet pie sevis viņa var domāt: „Man šķiet, ja es nebūtu es, tad šo cilvēku ienīstu mazāk par citiem."
— Tad, lūk, kas gaida de Montespana kungu! — Luīze iesaucās, sasizdama rokas.
— Viņu tāpat kā jebkuru citu. Es tomēr viņam dodu priekšroku, un ar to lai apmierinās! Mana dārgā, šeit mēs, sievietes, valdām, kamēr esam jaunas — starp piecpadsmit un trīsdesmit pieciem gadiem. Pēc tam varat dzīvot sirdij, jo nekas vairāk jums tik un tā nav palicis!
— Šausmīgi! — Luīze čukstēja.
— Bravo! — Montalē atbalstīja. — Malacis! Atenaisa, jūs tiksiet tālu!
— Vai jūs man nepiekrītat?
— Ar visu sirdi un dvēseli piekrītu! — zobgale atsaucās.
— Montalē, jūs taču jokojat? — Luīze apvaicājās.
— Nē, nē, es pilnīgi piekrītu tam, ko teica Atenaisa, tikai…
— Kas tikai?
— Tikai es neprotu tā rīkoties. Es kaldinu plānus, ko apskaustu pat Nīderlandes valdnieks vai pats Spānijas karalis, bet, kad pienāk laiks rīkoties, nekas neiznāk.
— Vai jūs baidāties? — Atenaisa nežēlīgi noprasīja.
— Apkaunojoši.
— Man jūsu žēl, — Atenaisa sacīja. — Vai jūs vismaz protat izvēlēties?
— Nudien nezinu. Nē! Liktenis joko ar mani — sapņoju par imperatoriem, bet satieku…
— Ora, Ora, beidz! — Luīze iesaucās. — Lai labāk izklausītos, tu esi gatava ziedot cilvēkus, kas tevi uzticīgi mīl.
— Nu, par to man nav nekādas daļas: kas mani mīl, tam jābūt laimīgam, ja es viņu nedzenu prom. Tā būs nelaime, ja es kļūšu vāja, nelaime arī viņam, jo es savu vājumu uzkraušu viņam. Nudien! Goda vārds!
— Ora!
— Tā art vajag, — Atenaisa atbalstīja. — Varbūt tā jūs arī sasniegsiet, ko vēlaties. Daudzās lietās vīrieši ir īsti muļķi, viņi sauc par koķeti gan lepnu, gan nepastāvīgu sievieti. Piemēram, es esmu lepna, drīzāk nepieejama, es asi atgrūžu pretendentus un nevēlos viņus noturēt pie sevis. Toties vīrieši pārliecina sevi, ka es esmu koķete, viņu patmīļa čukst, ka es sapņoju par viņu lakstošanos. Citas sievietes, tā kā jūs, Montalē, padodas maigām runām; viņas būtu pazudušas, ja pēkšņi neglābtu instinkts, kas liek negaidīti mainīt taktiku un sodīt to, kam viņas gandrīz padevās.
— Tā jau ir īsta disertācija! — Montalē slavēja kā kārumniece, kas nobaudījusi izcili smalku gardumu.
— Cik pretīgi! — Luīze čukstēja.
— Pateicoties šādam koķetumam — tas īsti ir šā vārda cienīgs, — galma dāma turpināja, — pateicoties tam, mīlētājs, kas tikko vēl lepojās ar saviem panākumiem, pēkšņi uzreiz zaudē visu savu augstprātību. Viņš jau jūtas kā uzvarētājs, bet te nākas atkāpties. Rezultātā greizsirdīga, neērta un garlaicīga vīra vietā mēs iegūstam padevīgu, kaislīgu un dedzīgu mīlētāju, jo viņa priekšā katrreiz ir jauna iemīļotā. Tur ir koķetēšanas jēga. Tā dod iespēju kļūt par valdnieci starp sievietēm, ja jau Dievs nav piešķīris visdārgāko — prasmi pārvaldīt savu sirdi un prātu.
— Cik jūs gan esat veikla! — Montalē apbrīnoja. — Un cik labi izprotat sievietes lomu!
— Es gribu nodrošināt sev laimīgu dzīvi, — Atenaisa vienkārši piebilda. — Kā jebkura vāja un mīloša sirds es aizsargājos pret stiprāko jūgu.
— Luīze toties klusē.
— Gluži vienkārši es jūs nesaprotu, — Luīze atsaucās. — Jūs runājat tā, it kā nedzīvotu uz zemes, bet uz kādas citas planētas.
— Ir nu gan laba tā jūsu zeme. Vīrietis tikmēr kvēpina vīraku sievietes priekšā, kamēr viņai apreibst galva; un tad seko apvainojums.
— Kāpēc tad jākrīt? — Luīze noteica.
— Ak, tā jau ir cita teorija; varbūt jums zināms kāds līdzeklis, kā noturēties, ja jūs ar kādu aizraujaties?
— O, ja jūs zinātu, ko nozīmē sirds, — meitene iesaucās, paceldama skaistās, valgās acis uz tumšajām debesīm, — tad es jums visu pastāstītu un pārliecinātu jūs, ka mīloša sirds ir stiprāka par jūsu koķetēšanu un lepnumu. Koķete var satraukt sirdi, pat izraisīt kaislību, bet nekad viņa neiedvesīs īstu mīlestību. Manā izpratnē mīlestība ir pilnīga, nepārtraukta pašaizliedzība, un turklāt abpusēji. Ja es kādreiz iemīlēšos, tad lūgšu, lai iemīļotais neapdraud manu godu un brīvību; es viņam teikšu — un viņš sapratīs, — ka mana sirds sāpēs trīs, atsakoties no augstākā baudījuma; dievinādams mani un mana upura aizkustināts, viņš arī upurēsies; mīļotais mani cienīs un tāpēc necentīsies panākt manu krišanu, lai pēc tam apvainotu, kā iznāk pēc jūsu nožēlojamās teorijas. Lūk, kā es saprotu mīlestību. Vai patiešām jūs apgalvosiet, ka iemīļotais mani nicinās? Nemūžam neticēšu, jo tas varētu notikt vienīgi tad, ja viņš būtu nelietis, bet galvoju, ka mana sirds tādu neizvēlēsies. Mans skatiens atalgos viņu par visiem upuriem un modinās viņā tādus tikumus, kādus viņš līdz tam nepazina.
— Luīze! — Montalē iesaucās. — Tie ir tikai vārdi, bet jūs pati rīkojaties pavisam citādi.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Rauls de Braželons jūs dievina un gandrīz vai uz ceļiem lūdzas jūsu mīlu. Nabaga vikonts ir jūsu tikumības upuris. Manas vieglprātības vai Atenaisas lepnuma dēļ viņam nekad nevajadzētu tā ciest.
— Tas gluži vienkārši ir īpašs koķetēšanas veids, — Atenaisa sacīja, — un jaunkundze to izmanto, pati neapzinādamās.
— Ak Dievs! — Luīze iesaucās.
— Jā gan. Mēs jau pazīstam tādas: pārspīlēts jutīgums, nepārtraukta eksaltācija, kaisles uzbangojumi, kas nekur nenoved… O, tā ir īsta māksla un arī ļoti iedarbīga! Ja mazliet padomā, tad es gandrīz esmu ar mieru to novērtēt pat augstāk nekā savu lepnumu; katrā ziņā tas ir daudz smalkāks par Montalē paņēmieniem.
Abas galma dāmas sāka ķiķināt.
Lavaljēra tikai papurināja galvu un noteica:
— Ja es vīriešu klātbūtnē dzirdētu kaut vai ceturto daļu no tā, ko jūs te sarunājāt un arī būtu pārliecināta, ka jūs patiešām tā domājat, es uz vietas nomirtu no kauna un aizvainojuma.
— Nu tad mirstiet vien, maigo mazulīt, — de Tonē-Šarantas jaunkundze atteica, — te gan nav vīriešu, toties ir divas sievietes, jūsu draudzenes, kas jums skaidri un gaiši apgalvo, ka jūs esat vaļsirdīga koķete, tātad visbīstamākā no visām.
— Draudzenes, ko jūs runājat! — nosarkusi un gandrīz raudādama, Luīze iesaucās.
Par atbildi atskanēja skaļi smiekli.
— Pagaidiet tikai, es pajautāšu nabaga Braželonam, nabaga puisim, kurš tevi pazīst jau divpadsmit gadus, mīl un tomēr, ja var ticēt taviem vārdiem, ne reizi nav noskūpstījis pat tavu pirkstu galiņus.
— Nu, ko jūs teiksiet par tādu cietsirdību, sieviete ar maigo sirdi? — Atenaisa uzrunāja Lavaljēru.
— Es atbildēšu tikai ar vienu vārdu: tikumība. Vai tad jūs noliedzat arī tikumību?
— Paklau, Luīze nemelo, — Ora atbildēja, satverdama viņas roku.
— Ko tu saki! Divpadsmit gadus stingra un nepieejama!
— Pirms divpadsmit gadiem man bija tikai pieci gadi. Bērnišķīgas draiskulības neskaitās.
— Nu labi, tagad jums ir septiņpadsmit gadu; skaitīsim nevis divpadsmit, bet trīs gadus. Tātad trīs gadus jūs visu laiku bijāt cietsirdīga. Jums tomēr runā pretī Bluā ēnainās birzis, satikšanās zvaigžņu gaismā un naktīs zem platānām, viņa divdesmit gadi un jūsu četrpadsmit, viņa liesmainie skatieni, kas runā skaidrāk par vārdiem.
— Kā tas arī nebūtu, es teicu patiesību.
— Neticami!
— Bet iedomājieties, ka…
— Ko tad? Pasaki.
— Izsakiet līdz galam, citādi mēs varam iedomāties kaut ko tādu, kas jums pat sapnī nav rādījies.
— Iedomājieties… iedomājieties, man likās, ka es mīlu, bet patiesībā tā nemaz nav.
— Kā, vai tu nemīli?
— Ko lai dara! Ja jau es nerīkojos kā citas iemīlējušās, tātad es nemīlu, mana stunda vēl nav situsi.
— Sargies, Luīze! — Montalē brīdināja. — Es tev atbildēšu ar to pašu, ko tu teici man. Raula šeit nav, neapvaino viņu, esi augstsirdīga; apsver visu un, ja nonāksi pie secinājuma, ka tu viņu nemīli, tad pasaki viņam atklāti. Nabaga jauneklis!
Viņa atkal iesmējās.
— Jaunkundze nupat žēloja de Giša kungu, — Atenaisa ieteicās. — Vai tikai te nav kāds sakars? Varbūt līdzjūtība pret vienu izskaidro vienaldzību pret otru?
— Nu labi, — Luīze skumji sacīja, — apvainojiet vien mani; jūs nespējat mani saprast.
— Ak kungs, kāds aizvainojums, sarūgtinājums, asaras! — Montalē iesaucās. — Mēs tikai jokojamies, Luīze; varu tev apliecināt, ka mēs nemaz neesam tādas briesmones, kā tu domā. Paskaties kaut vai uz lepno Atenaisu; viņa gan nemīl de Montespana kungu; tas tiesa, bet viņa būtu izmisusi, ja Montespans nemīlētu viņu… Un es, es smejos par Malikorna kungu, bet nabaga Malikorns, kad grib, tad lieliski prot skūpstīt manu roku. Turklāt pat vecākajai no mums vēl nav pat divdesmit gadu… viss vēl priekšā!
— Jūs nudien esat jukušas! — Luīze nočukstēja.
— Jā, — Montalē atteica, — vienīgi tu esi tā prātīgā.
— Protams!
— Tātad jūs tomēr mīlat nabaga Braželonu? — Atenaisa noprasīja.
— Varbūt, ka viņa vēl nav īsti pārliecināta, — Montalē pātrauca draudzeni. — Katram gadījumam, Atenaisa, ņem vērā: ja de Braželona kungs izrādīsies brīvs, tad vispirms apskati viņu labi, pirms dod vārdu de Montespana kungam.
— Mana dārgā, de Braželona kungs nav vienīgais interesantais vīrietis. Piemēram, de Giša kungs nemaz nav sliktāks.
— Šovakar ballē viņam nebija piekrišanas, — Montalē teica, — princese nepagodināja viņu ne ar vienu skatienu.
— Sentenjana kungs gan bija spīdošs; es esmu pārliecināta, ka daudzas, kas redzēja viņu dejojam, to tik ātri neaizmirsīs. Vai ne, Lavaljēra?
— Ko jūs prasāt man? Es viņu neredzēju un nezinu.
— Nav ko lielīties ar savu tikumību! Jums taču ir acis!
— Man ir lieliska redze.
— Tad jau šovakar jūs redzējāt visus mūsu dejotājus?
— Jā, gandrīz.
— „Gandrīz" neskan sevišķi laipni pret viņiem.
— Neko darīt!
— Kuram tad no tiem kavalieriem, ko jūs redzējāt, jūs dodat priekšroku?
— Jā, — Montalē piebalsoja, — vai de Sentenjana kungam, de Giša kungam, de…
— Nevienam, visi bija vienlīdz labi.
— Vai patiešām jums neviens neiepatikās no šis spīdošās sabiedrības pasaules spožākajā galmā?
— To es nesaku.
— Nu tad uzticieties mums. Pasakiet, kurš ir jūsu ideāls.
— Ideāls?
— A, tātad tomēr ir?
— Es jūs galīgi nesaprotu, — zaudējusi pacietību, Lavaljēra iesaucās. — Tāpat kā man, arī jums taču ir sirds un acis pierē, bet jūs varat pļāpāt par de Giša kungu, de Sentenjana kungu, vēl kādu, kaut gan ballē bija karalis.
Luīzes strauji izteiktie satrauktie un kaislīgie vārdi abām draudzenēm izraisīja izbrīna kliedzienu, un Lavaljēra pati nobijās no tā, ko bija izteikusi.
— Karalis! — Montalē un Antenaisa iesaucās kā vienā balsī.
Luīze aizsedza seju ar rokām un nokāra galvu.
— Jā, jā! Karalis! — viņa izdvesa. — Vai jums šķiet, ka kāds varētu līdzināties viņam?
— Jaunkundz, jums laikam bija taisnība, kad teicāt, ka jums ir lieliska redze; jūs redzat tālu, pat pārāk tālu. Tikai diemžēl karalis nav no tiem, uz ko mēs drīkstētu mest acis.
— Jums ir taisnība! — Luīze iesaucās. — Ne jau katrs drīkst nesodīti skatīties saulē; bet es tomēr skatīšos uz viņu, lai arī tas padarītu mani aklu.
Tobrīd, it kā atbildot uz šiem vārdiem, aiz netālā krūma iečabējās lapas un nošalca zīds.
Galma dāmas izbīlī pielēca kājās. Viņas skaidri redzēja, ka šūpojas zari, bet nebija pamanījušas, kas tos sakustinājis.
— Ak, tas droši vien ir vilks vai mežakuilis! — Montalē iekliedzās. — Bēgsim ātrāk!
Ārprātīgās bailēs visas trīs aizdrāzās pa pirmo ceļu, kas gadījās, un atvilka elpu tikai meža malā.
Tur viņas apstājās, piespiedās viena pie otras; sirdis visām dauzījās; viņām izdevās atgūties tikai pēc vairākām minūtēm. Lavaljēra bija galīgi zaudējusi spēkus.
Ora un Atenaisa viņu atbalstīja.
— Mēs tik tikko izglābāmies, — Montalē izteica.
— Ak, jaunkundz, — Luīze iebilda, — es baidos, ka tas bija kaut kas bīstamāks par vilku. Labāk lai mani būtu saplosījis zvērs, nekā kāds noklausījies. Ak, es biju pavisam neprātīga! Kā es varēju kaut ko tādu izteikt vai tikai iedomāties!
To teikdama, viņa noslīga zemē kā smildziņa; kājas ļima, spēki viņu atstāja, viņa zaudēja samaņu, izslīdēja no draudzeņu rokām un nokrita zālē.