*
Atstāsim nabaga Lavaljēru bezsamaņā, lai draudzenes aprūpē viņu, bet paši atgriezīsimies pie karaļu ozola.
Meitenes vēl nebija paguvušas aizskriet ne divdesmit soļu, kad lapu čabēšana, kas viņas izbiedēja, kļuva skaļāka.
Pašķirdams zarus, no krūmiem iznāca kāds cilvēks; nokļuvis pļaviņā un ieraudzījis, ka soliņš ir tukšs, viņš sāka skaļi smieties.
Viņš deva zīmi, un aiz krūmiem parādījās arī viņa pavadonis.
— Valdniek, — pavadonis ieteicās, — jūs nu gan laikam nobiedējāt mūsu jaunkundzes, kas dūdoja par mīlestību?
— Diemžēl jā, — karalis atbildēja. — Nebaidies, Sentenjan, nāc ārā.
— Laimīga tikšanās, valdniek! Ja es drīkstētu dot jums padomu, nebūtu slikti sekot viņām.
— Viņas jau ir tālu.
— Nieki! Viņas ar prieku ļautu sevi panākt, it īpaši, ja zinātu, kas dzenas viņām pakaļ.
— Tu nu gan esi pašpārliecināts!
— Kā gan citādi! Es esmu vienas gaumē, bet otra jūs salīdzina ar sauli.
— Tāpēc jau mums jāslēpjas, Sentenjan. Kur gan tas redzēts, ka saule spīdētu pa naktīm!
— Dieva vārds, valdniek, jums trūkst ziņkārības. Es jūsu vietā noteikti pacenstos uzzināt, kas ir tās divas nimfas, driādas vai meža fejas, kuras ir tik labās domās par jums.
— O, es to uzzināšu tāpat.
— Kādā veidā?
— Vienkārši pēc balss. Tās droši vien ir galma dāmas, tai, kas runāja par mani, ir brīnišķīga balss.
— Šķiet, ka jūsu majestāte vairs nav vienaldzīgs pret glaimiem?
— Nevai ētu teikt, ka tu tos lietotu pārāk daudz.
— Piedodiet, valdniek, es esmu muļķis. Bet, jūsu majestāte, kā tad ar kaislību, kurā jūs man atzināties? Vai tā jau ir aizmirsta?
— Kā nu aizmirsta! Nē taču. Vai tad tādas acis kā Lavaljēras jaunkundzei var aizmirst?
— Jā, bet tai otrai ir tik brīnišķīga balss…
— Kādai otrai?
— Nu, tai, kas jūsmo par sauli.
— Paklausieties, de Sentenjana kungs!
— Piedodiet, valdniek.
— Es tev nepārmetu domas, ka man vienlīdz mīļas gan patīkamas balsis, gan skaistas acis. Es zinu, ka tu esi šausmīgs pļāpa un jau rīt man būs jācieš savas atklātības dēļ.
— Kāpēc tā?
— Protams. Jau rīt visi uzzinās, ka es interesējos par mazo Lavaljēru; tomēr piesargies, Sentenjan: tu esi vienīgais, kam es atklāju savu noslēpumu un, ja kaut viens cilvēks izrādīs man, ka to zina, es sapratīšu, kas mani nodevis.
— Cik dedzīgi jūs to sakāt, valdniek!
— Nemaz ne, es tikai nevēlos kompromitēt nabaga meiteni.
— Neuztraucieties, jūsu majestāte.
— Tu dod man vārdu, ka klusēsi?
— Apsolu, valdniek.
„Lieliski," karalis smīnēdams nodomāja, „jau rīt visi zinās, ka es naktī džinos paka) Lavaljērai."
— Zini, man šķiet, ka mēs esam nomaldījušies, — viņš skaļi teica, skatīdamies apkārt.
— Nu, tas nav nekas briesmīgs.
— Bet kurp ved šie vārtiņi?
— Uz aleju krustojumu, jūsu majestāte.
— Uz to vietu, kurp mēs gājām, kad izdzirdējām sieviešu balsis?
— Tieši tā, valdniek, it īpaši, kad saklausījām savus vārdus.
— Nezin kāpēc tu pārāk bieži to atceries.
— Piedodiet, jūsu majestāte, bet mani sajūsmina, ka pasaulē ir sieviete, kas domā par mani, kaut gan es to pat nenojaušu un nekādā veidā neesmu centies pievērst viņas uzmanību. Jūsu majestāte to nespēj saprast, jo jūsu augstais stāvoklis piesaista jums vispārēju uzmanību.
— Nu nē, Sentenjan, — Ludviķis teica, draudzīgi atspiezdamies pret sava pavadoņa roku, — tici vai ne, bet šī naivā atzīšanās un nesavtīgā aizraušanās… sieviete, kura varbūt nekad nesaistīs manu uzmanību… vārdu sakot, šodienas piedzīvojums mani aizkustināja un, ja es tik ļoti neinteresētos par Lavaljēru…
— Tad neatkāpieties, jūsu majestāte. Viņa prasīs daudz laika.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Kā stāsta, Lavaljēra ir ļoti tikumīga.
— Tu mani vēl vairāk pamudini, Sentenjan. Es ļoti vēlos viņu sameklēt. Iesim ātrāk.
Karalis meloja: viņš nemaz nevēlējās meiteni meklēt, bet viņam bija jāspēlē sava loma.
Ludviķis ātri devās uz priekšu. Sentenjans viņam sekoja.
Pēkšņi Ludviķis apstājās; sastinga arī viņa pavadonis.
— Sentenjan, — karalis ieteicvās, — man liekas, ka kāds vaid. Paklausies.
— Patiešām. Šķiet, ka pat sauc palīgā.
— Tas laikam ir tur, — karalis norādīja.
— Izklausās pēc raudāšanas, un raud sieviete, — de Sentenjans piebilda.
— Skriesim!
Karalis un favorīts skrēja turp, no kurienes skanēja balsis.
Viņiem tuvojoties, kliedzienus varēja izšķirt arvien skaidrāk.
— Palīgā, palīgā! — sauca divas balsis.
Jaunekļi sāka skriet vēl ātrāk.
Nogāzē zem kupliem vītoliem viņi pēkšņi ieraudzīja uz ceļiem nometušos meiteni, kas turēja galvu bezsamaņā guļošai sievietei.
Dažus soļus tālāk ceļa vidū stāvēja trešā un skaļi sauca palīgā.
Karalis apsteidza savu pavadoni, pārlēca pāri grāvim un pieskrēja klāt tajā pašā brīdī, kad alejas galā, kas veda uz pili, parādījās bariņš cilvēku, kuri arī steidzās palīgā, izdzirduši saucienus.
— Kas noticis, jaunkundz? — Ludviķis vaicāja.
— Karalis! — Montalē iekliedzās un pārsteigumā palaida vaļā La- vaļjēru, un tā nokrita zālē.
— Jā, tas esmu es. Tikai nevajag tā apieties ar savu draudzeni. Kas viņa ir?
— Valdniek, tā ir de Lavaljēras jaunkundze. Viņa zaudējusi samaņu.
— Ak Dievs! — karalis iesaucās. — Ātrāk sūtiet pēc ārsta!
Karalis centās izrādīt ārkārtīgu satraukumu. Sentenjans tomēr pamanīja, ka karaļa balss un žesti ir mazliet atturīgi un nepauž tik kaislīgu mīlestību, par kādu viņš bija stāstījis savam pavadonim.
— Sentenjan, — karalis turpināja, — lūdzu, parūpējieties par de Lavaljēras jaunkundzi. Pasauciet ārstu. Es steigšos brīdināt princesi par nelaimi, kāda gadījusies viņas galma dāmai.
Sentenjans palika rūpēdamies, lai de Lavaljēras jaunkundzi ātrāk aiznes uz pili, bet karalis aizsteidzās, priecādamies, ka šis gadījums devis viņam iespēju tuvoties princesei un parunāties ar viņu.
Par laimi garām brauca kariete; to apturēja un braucēji, uzzinājuši, kas noticis, pasteidzās atbrīvot vietu de Lavaljēras jaunkundzei.
Gaisa plūsma no ātrā brauciena slimajai lika ātri vien atgūties.
Kad kariete piebrauca pie pils, Luīze, kaut arī vēl jutās vārga, varēja izkāpt no karietes un ar Atenaisas un Montalē palīdzību nokļūt līdz pilij.
Karalis atrada princesi birztaliņā; viņš nosēdās blakus un paslepus centās pieskarties ar savu kāju viņas kājiņai.
— Uzmanieties, valdniek, — Henriete Ludviķim klusi teica, — jūs nepavisam neizskatāties vienaldzīgs.
— Ak vai! — Ludviķis XIV tikpat klusi atbildēja. — Baidos, ka mēs nespēsim izpildīt mūsu vienošanos.
Tad viņš skaļā balsī turpināja.
— Vai jūs zināt, kas noticis?
— Kas tad?
— Ak Dievs! Ieraudzījis jūs, es pavisam aizmirsu, ka speciāli atnācu šurp, lai jums to pastāstītu. Es esmu lotu sarūgtināts: viena no jūsu galma dāmām, nabaga Lavaljēra, tikko zaudējusi samaņu.
— Nabadzīte, — princese mierīgi noteica. — Kāds gan tam iemesls?
Pēc tam viņa čukstus piebilda:
— Valdniek, par ko gan jūs domājat! Jūs gribat, lai notic, ka jūs esat aizrāvies ar šo meiteni, bet pats sēžat šeit, kad viņa ir tuvu nāvei.
— Ak vai, princese! — karalis nopūzdamies izdvesa. — Jūs tēlojat savu lomu labāk par mani, jūs visu apsverat.
Viņš piecēlās.
— Princese, — viņš teica tā, lai visi dzirdētu, — ļaujiet man atstāt jūs; es ļoti uztraucos un gribētu personīgi pārliecināties, ka viņai sniegta palīdzība un ir laba kopšana.
Karalis devās pie Lavaljēras, bet klātesošie cits citam atkārtoja viņa vārdus: „Es ļoti uztraucos."