Pa ceļam Ludviķis sastapa grāfu de Sentenjanu. — Nu kā, Sentenjan? — viņš apvaicājās, tēlodams satraukumu. — Kā jūtas slimniece?
— Piedodiet, valdniek, — Sentenjans nomurmināja, — man ar kaunu jāatzīst, ka es neko par viņu nezinu.
— Kā neko nezināt? — izlikdamies dusmīgs, karalis noprasīja.
— Piedodiet, valdniek, bet ziniet, es tikko sastapu vienu no mūsu trim pļāpiņām un atzīstos, ka šī tikšanās novērsa manas domas sāņus.
— Tātad jūs viņu atradāt? — karalis moži pajautāja.
— Es atradu to, kura tik glaimojoši izteicās par mani, bet, tikko biju viņu atradis, tūlīt sāku meklēt arī jūsu pielūdzēju, valdniek; tieši tobrīd man bija tā laime satikt jūs.
— Kā tad sauc jūsu daiļavu, Sentenjan? Vai tas varbūt ir noslēpums?
— Valdniek, protams, tam jābūt noslēpumam un pat visstingrākajam noslēpumam, bet no jums, jūsu majestāte, noslēpumu nav. Tā ir de To- nē-Šarantas jaunkundze.
— Vai viņa ir skaista?
— īsta skaistule, valdniek, un es viņu pazinu pēc balss, kas tik maigi izteica manu vārdu. Es piegāju pie viņas un sāku sarunāties; pūlī tas bija viegli izdarāms; es viņu sāku iztaujāt un, neko nenojauzdama, viņa man izstāstīja, ka pirms dažām minūtēm kopā ar abām draudzenēm bijusi zem karaļu ozola, kad pēkšņi kāds viņas izbiedējis: vai nu vilks vai kāds ļaundaris; viņas, protams, metušās bēgt…
— Bet kā sauc viņas draudzenes? — karalis strauji pārtrauca grāfu.
— Valdniek, — Sentenjans atbildēja, — lieciet, lai mani iesloga Bas- tīlijā.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka es esmu egoists un nejēga. Mani tā pārsteidza laimīgais atklājums un mana uzvara, ka es galīgi apstulbu. Turklāt es domāju, ka jūsu majestāte ir pārāk aizrāvies ar de Lavaljēras jaunkundzi un neliekas ne zinis par mūsu nejauši noklausīto sarunu. Pēc tam de Tonē-Šarantas jaunkundze mani pameta un atgriezās pie Lavaljēras.
— Cerēsim, ka arī man paveiksies tāpat kā tev. Nu, iesim pie Lavaljēras.
— Tas tik ir numurs! — Sentenjans pie sevis nodomāja. — Viņš patiešām aizrāvies ar mazulīti; nekad nebūtu to domājis.
Viņš parādīja karalim istabu, kura bija ierādīta Lavaljērai. Karalis iegāja iekšā.
Sentenjans viņam sekoja.
Plašā zālē ar zemiem griestiem pie loga, kas izgāja uz puķu dārzu, ērtā krēslā sēdēja Lavaljēra un pilnu krūti ieelpoja aromātisko nakts gaisu.
Viņas krāšņie mati bija atlaisti vaļā un viļņaini slīga pār mežģīnēm piesegtajām krūtīm un pleciem, pār vaigiem ritēja lielas asaru lāses. Bālums viņas sejai piešķīra neaprakstāmu daiļumu, bet fiziskās un morālās ciešanas bija uzspiedušas sejai cildenu skumju zīmogu. Viņa sēdēja nekustīgi kā mirusi. Šķita, ka viņa nedzird draudzeņu sačukstēšanos, kuras rosījās ap viņu, ne tālīno pūļa murdoņu, kas ieplūda pa logu. Viņa bija iegrimusi savās domās, un tikai skaistās, smalkās rokas retumis nodrebēja it kā no neredzama pieskāriena. Aizdomājusies viņa pat nemanīja, ka ienāk karalis.
Viņš jau no tālienes ieraudzīja daiļo stāvu, pār kuru plūda maiga, sudrabota mēness gaisma.
— Ak Dievs! — Ludviķis neviļus ar šausmām iesaucās, — viņa ir mirusi!
— Nē, nē, valdniek, — Montalē čukstus sacīja. — Viņai pašlaik ir daudz labāk. Vai ne, Luīze, tu tagad jūties labāk?
Lavaljēra neko neatbildēja.
— Luīze, — Montalē neatlaidās, — karalis uztraucas par tavu veselību.
— Karalis! — Luīze iekliedzās, uzlēkdama kājās no sava krēsla, it kā būtu apsvilinājusies. — Karalis uztraucas par manu veselību?
— Jā, — Montalē atbildēja.
— Un karalis atnācis šurp? — Lavaljēra izteica, neuzdrošinādamās pacelt acis.
— Ak Dievs, tā pati balss! — karalis pačukstēja Sentenjanam pie auss.
— Jums taisnība, valdniek, - Sentenjans atteica. — Tā ir tā pati, kas iemīlējusies saulē.
— Cst! — karalis nošņāca.
Tad viņš piegāja pie Lavaljēras.
— Vai jūs esat vesela, jaunkundz? Pirms dažām minūtēm es jūs redzēju bez samaņas guļam zālē. Kas jums notika?
— Valdniek, — nabaga meitene murmināja, nobālusi un drebēdama kā drudzī, — es pati nezinu.
— Droši vien jūs daudz staigājāt, — karalis sacīja. — Varbūt no noguruma…
— Nē, valdniek, — Montalē steidzīgi atbildēja savas draudzenes vietā. — Tas nav no noguruma: mēs gandrīz visu vakaru nosēdējām zem karaļu ozola.
— Zem karaļu ozola? — karalis notrīsēdams čukstēja. — Tātad tā ir patiesība, es neesmu kļūdījies.
Viņš pamirkšķināja grāfam.
— Jā, jā, — Sentenjans apstiprināja, — zem karaļu ozola kopā ar de Tonē-Šarantas jaunkundzi.
— Kā jūs to zināt? — Montalē brīnījās.
— Ļoti vienkārši: man to pateica pati de Tonē-Šarantas jaunkundze.
— Tad jau droši vien viņa jums izstāstīja arī, kāpēc Luīze noģība?
— Viņa man stāstīja kaut ko par vilku vai ļaundari; es īsti nesapratu, par ko.
Lavaljēra klausījās ar sastingušu skatienu, smagi elpodama, it kā nojauzdama patiesību. Ludviķis šo uztraukumu iztulkoja kā pārciestā pārbīļa sekas.
— Nebaidieties, — viņš mierināja, uztraucies arī pats, — vilks, kas jūs tā izbiedēja, staigāja uz divām kājām.
— Tas bija cilvēks! — Luīze iekliedzās. — Tātad mūs kāds noklausījās!
— Ja arī būtu noklausījies? Vai tad jūs runājāt kaut ko tādu, ko nedrīkst dzirdēt?
Lavaljēra sasita rokas un aizsedza seju, lai apslēptu pietvīkumu.
— Ak! — viņa iesaucās. — Dieva dēļ, pasakiet, kas slēpās krūmos, kas noklausījās?
Karalis saņēma viņas roku.
— Tas biju es, jaunkundz, — viņš teica, godbijīgi paliecies uz viņas pusi, — vai tad jūs no manis baidāties?
Lavaljēra skaļi iekliedzās: spēki atkal viņu atstāja, miesa kļuva auksta un ar klusu vaidu viņa saļima krēslā.
Karalis paguva pastiept roku un noturēt viņu.
Divus soļus tālāk stāvēja de Tonē-Šaranta un Montalē; viņas arī bija kā sastingušas, atcerēdamās savu sarunu ar Lavaljēru un pavisam aizmirsa, ka tai jāpalīdz, tiktāl viņas bija samulsinājusi karaļa klātbūtne, kurš, stāvēdams uz viena ceļgala, turēja savos skāvienos bezsamaņā esošo Lavaljēru.
— Jūs visu dzirdējāt, valdniek? — Atenaisa, šausmīgi izbijusies, nošļupstēja.
Karalis neatbildēja; viņš vērīgi skatījās Lavaljēras pusaizvērtajās acīs un spieda viņas nokārušos roku.
— Visu līdz pēdējam vārdam, — Sentenjans atsaucās, pieiedams tuvāk de Tonē-Šarantas jaunkundzei cerībā, ka viņa arī varētu krist ģībonī tieši viņam rokās.
Lepno Atenaisu bija grūti novest līdz ģībšanai; viņa uzmeta Sen- tenjanam iznīcinošu skatienu un izskrēja no istabas.
Montalē bija drosmīgāka. Viņa ātri pieliecās, lai saņemtu Luīzi no karaļa rokām, kuram pašam jau sāka reibt galva no bezsamaņā esošās meitenes matu smaržas.
— Nu tad gan! — Sentenjans nočukstēja. — Tas tik ir notikums! Es būšu muļķis, ja neizstāstīšu par to pirmais.
Karalis lēni pienāca pie viņa un, brīdinoši pamājis, drebošā balsī teica:
— Ne vārda, grāf!
Nabaga karalis bija pavisam aizmirsis, ka pirms stundas viņš teica Sentenjanam to pašu, bet ar pilnīgi pretēju nodomu, lai par notikušo uzzin pēc iespējas vairāk cilvēku.
Protams, ka otrais brīdinājums bija tikpat veltīgs kā pirmais.
Pēc pusstundas Fontenblo visi uzzināja, ka zem karaļu ozola de Lavaljēras jaunkundze atzinusies Montalē un de Tonē-Šarantai mīlestībā uz karali.
Tāpat kļuva zināms, ka karalis bijis ļoti satraukts par de Lavaljēras jaunkundzes veselību un ka viņš nobālis un sācis drebēt, turēdams savos skāvienos paģībušo daiļavu. Tāpēc neviens nešaubījās, ka noticis kaut kas ārkārtējs — karalis iemīlējies de Lavaljēras jaunkundzē. Princis varēja gulēt pilnīgi mierīgi.
Karaliene māte bija pārsteigta par notikumu pavērsienu ne mazāk kā citi un tūlīt steidzās par to paziņot jaunajai karalienei un Orleānas Filipam.
Katram viņa pastāstīja jaunumus citādi. Vedeklai viņa sacīja:
— Redziet nu, Terēze, jūs maldījāties, apvainojot karali: šodien jau runā, ka viņš mīl kādu citu un droši vien šīs tenkas ir tikpat tukšas kā iepriekšējās.
Stāstīdama princim piedzīvojumu zem karaļu ozola: viņa piebilda:
— Greizsirdība jūs padarījusi pavisam aklu, mans dārgais Filip! Skaidrs kā diena, ka karalis galīgi pazaudējis galvu tās meičas dēļ. Skatieties, neizpļāpājiet sievai, citādi tas vēl nonāks līdz karalienei.
Pēdējais brīdinājums iedarbojās nekavējoties.
Prinča seja sāka starot; viņš triumfēja; tā kā vēl nebija pat divpadsmit, bet svētki turpinājās līdz diviem naktī, tad viņš uzmeklēja sievu, piedāvāja tai roku un aizveda pastaigāties.
Jau pēc dažiem soļiem princis izdarīja tieši to, no kā māte bija viņu brīdinājusi.
— Esiet uzmanīga un neizstāstiet karalienei, ko baumo par karali, — viņš noslēpumaini sacīja.
— Ko tad baumo? — princese painteresējās.
— Stāsta, ka mans brālis pēkšņi visdīvainākajā kārtā iemīlējies.
— Kurā tad?
— Tai skuķī Lavaljērā.
Bija tumšs, un princese varēja smaidīt pēc sirds patikas.
— Ak tā! — viņa noteica. — Un no kura laika?
— Acīmredzot nesen, tikai pirms dažām dienām. Tie bija tikai dūmi, liesmas parādījās šodien.
— Nu, manuprāt, karalim ir laba gaume: meitene ir burvīga.
— Mana dārgā, jūs zobojaties.
— Es? Kāpēc?
— Katrā gadījumā kādu šī kaislība darīs laimīgu, kaut vai pašu La- valjēru.
— Nudien, jūs tā runājat, it kā varētu lasīt manas galma dāmas sirdī. Kāpēc jūs esat tik pātrliecināts, ka viņa vēlas atbildēt karaļa jūtām?
— Kāpēc jūs esat pārliecināta, ka viņa nevēlas?
— Viņa mīl vikontu de Braželonu.
— Jūs domājat?
— Viņa pat ir tā līgava.
— Bija.
— Kā tā?
— Kad pie karaļa griezās ar lūgumu dot atjauju šīm laulībām, viņš atteicās dot piekrišanu.
— Atteicās?
— Atteicās, neskatoties uz to, ka lūdzējs bija grāfs de Lafērs, kuru viņš ciena par to, ko grāfs paveicis, lai jūsu brālis atgūtu troni, un vēl par daudz ko citu.
— Tad nabaga mīlētājiem neatliek nekas cits kā gaidīt, kamēr karalis mainīs savu lēmumu; viņi vēl ir jauni un viņiem ir daudz laika.
— Sirsniņ, — tagad savukārt iesmējās Filips, — es redzu, ka jūs nezināt pašu galveno, kas tik dziļi aizkustināja karali.
— Kas tad viņu aizkustināja? Stāstiet ātrāk!
— Kāds visai romantisks piedzīvojums.
— Jūs zināt, kā man patīk tādi piedzīvojumi, un liekat man tik nepacietīgi gaidīt, — princese mudināja.
— Tad, lūk, zem karaļu ozola… Jūs zināt, kur atrodas šis ozols?
— Vai nav vienalga, kur. Zem karaļu ozola?..
— Zināt, de Lavaljēras jaunkundze tur bija kopā ar divām draudzenēm un, domādama, ka neviena cita tur nav, atzinās, ka dedzīgi mīl karali.
— Ak tā! — princese sāka uztraukties. — Viņa atzinās, ka mīl karali?
— Jā.
— Kad?
— Pirms stundas.
Princese sarāvās.
— Un neviens agrāk nezināja par viņas jūtām?
— Neviens.
— Arī viņa majestāte ne?
— Pat viņa majestāte. Mazulīte stingri glabāja savu noslēpumu, bet tomēr neizturēja un izpļāpāja to draudzenēm.
— Kā jūs uzzinājāt visas šīs blēņas?
— Tāpat kā visi.
— Un kā uzzināja visi?
— No pašas Lavaljēras, kura izstāstīja par sayu mīlestību draudzenēm — Montalē un de Tonē-Šarantai.
Princese apstājās un nervozi atrāva savu roku no vīra elkoņa.
— Tātad šī atzīšanās notika pirms stundas?
— Jā, apmēram pirms stundas.
— Un karalis uzzināja par to?
— Tur jau slēpjas šā notikuma romantika. Karalis kopā ar Senten- janu stāvēja netālu no ozola un, protams, nepalaida gar ausīm ne vārdu no šīs interesantās sarunas.
Pēc šiem vārdiem princese jutās tā, it kā kāds ietriektu dunci viņai tieši sirdī.
— Bet es pēc tam tikos ar karali, — viņa pārsteidzīgi izteica, — un viņš man neminēja ne vārda par to.
— Nu re! — princis naivi izsaucās kā jau triumfējošs vīrs. — Kā gan viņš jums stāstīs to, ko pats stingri aizliedza jums atklāt.
— Ko-o-o! — princese nikni iekliedzās.
— Es saku, ka visu to gribēja no jums slēpt.
— Kam tas bija vajadzīgs?
— Baidījās tāpēc, ka jūs varētu neizturēt un aiz draudzības pret karalieni izstāstīt viņai.
Princese nokāra galvu. Viņa bija saņēmusi nāvējošu triecienu.
Viņa nenomierinājās, kamēr nesatika karali.
Karalis, protams, uzzinās pēdējais, ko par viņu runā, tāpat kā mīļākais ir vienīgais, kurš nezina, ko runā par viņa iemīļoto. Tāpēc, ieraudzījis princesi, kas viņu meklēja, Ludviķis pienāca gan mazliet samulsis, bet tikpat laipns un uzmanīgs kā agrāk.
Princese gaidīja, lai viņš pats sāktu runāt par Lavaljēru.
Nesagaidījusi viņa pavaicāja:
— Nu, kas notika ar to meiču?
— Kādu meiču? — karalis nesaprata.
— Ar Lavaljēru… Jūs taču man stāstījāt, valdniek, ka viņa noģībusi.
— Viņa vēl joprojām jūtas slikti, — izlikdamies vienaldzīgs, karalis atbildēja.
— Šķiet, ka tas varētu nākt par sliktu baumām, ko jūs gribējāt izsaukt.
— Kādām baumām?
— Baumām, ka jūs interesējaties par Lavaljēru.
— Ceru, ka tās izplatīsies pašas no sevis, — karalis izklaidīgi noteica.
Princese vēl nogaidīja; viņa gribēja zināt, vai karalis viņai izstāstīs
par notikumu zem karaļu ozola.
Karalis par to pat neieminējās.
Princese arī neuzdrošinājās par to ierunāties. Tā viņi arī izšķīrās, ne ar vārdu nepieminējuši šo notikumu.
Tiklīdz karalis aizgāja, princese uzmeklēja Sentenjanu. Tas nebija grūti, jo grāfs vienmēr atradās kaut kur karaļa tuvumā līdzīgi sargkuģim, kas pavada lielos kuģus.
Princese pašreizējā noskaņojumā viņai bija vajadzīgs tieši tāds cilvēks kā Sentenjans.
Savukārt viņš meklēja pēc iespējas ietekmīgāku klausītāju, kam varētu visos sīkumos izstāstīt notikušo.
Tāpēc viņš nelika sevi ilgi lūgties. Kad viņš beidza savu stāstu, princese sacīja:
— Atzīstieties, ka tā ir skaista pasaka.
— Nekāda pasaka, bet gan patiess notikums.
— Nu, vienalga, tad atzīstieties, ka jūs tur nebijāt klāt, bet vienkārši to no kāda dzirdējāt.
— Zvēru pie sava goda, jūsu augstība, ka viss notika manā klātbūtnē.
— Un, pēc jūsu domām, viņas atzīšanās iespaidoja karali?
— Tāpat kā mani de Tonē-Šarantas jaunkundzes atzīšanās! — Sentenjans iesaucās. — Iedomājieties tikai, Lavaljēra salīdzināja karali ar sauli: ļoti glaimojošs salīdzinājums!
— Karalis nemaz nav tik kārs uz glaimiem.
— Jūsu augstība, lai gan karali salīdzina ar sauli, viņš tomēr ir tikai cilvēks, un par to es pārliecinājos — kad Lavaljēras jaunkundze iekrita viņa apkampienos.
— Lavaljēra iekrita karaļa apkampienos?
— Ak, tas bija efektīgs skats: iedomājieties, ka Lavaljēra iekrita…
— Nu, nu, ko tad jūs redzējāt? Stāstiet ātrāk.
— To pašu, ko redzēja arī visi pārējie: kad Lavaljēra bezsamaņā iekrita karaļa rokās, karalis gandrīz vai pats zaudēja samaņu.
Princese iekliedzās, nespēdama apvaldīt dusmas, kas viņu žņaudza vai nost.
— Pateicos, — nervozi smiedamās, viņa teica, — jūs protat brīnišķīgi stāstīt, de Sentenjana kungs.
Bez elpas aiz dusmām viņa gandrīz skriešus aizsteidzās uz pili.