Pirncis labā noskaņā šķīrās no Henrietes un, juzdamies loti noguris, devās mājās, pamezdams pārējos, lai pavada atlikušo nakts daļu kā vēlas.
Mājās viņš vēl rūpīgāk nekā parasti pievērsās savai vakara tualetei; viņš jutās uzvarētājs.
Kamēr viņa kambarsulaiņi bija aizņemti, Filips pie sevis dungoja motīvus no baleta, kurā dejoja karalis.
Pēc tam viņš pasauca skroderus un lika tiem parādīt rītdienai sagatavotos tērpus; ļoti apmierināts ar redzēto, viņš katru no tiem apdāvināja.
Visbeidzot princis savu labvēlību veltīja arī ševaljē de Lorēnam, kas bija atgriezies no svētkiem.
Ševaljē paklanījās princim un kādu brīdi cieta klusu kā strēlnieku komandieris, kas pūlas noskaidrot, uz kādu pusi vispirms vērst uguni. Tad, it kā būtu izlēmis, viņš iesāka:
— Vai jūs pievērsāt uzmanību kādam dīvainam apstāklim, jūsu augstība?
— Nē. Kādam?
— Šķietami sliktajai uzņemšanai, kādu viņa majestāte izrādīja de Gi- šam?
— Šķietami sliktajai?
— Protams, jo patiesībā taču karalis atkal dāvāja viņam savu labvēlību.
— Es to kaut kā neievēroju, — princis iebilda.
— Kā! Vai tad jūs neievērojāt, ka karalis nevis aizsūtīja viņu prom, kas būtu ļoti dabiski, bet gan it kā atbalstīja viņa dīvaino stūrgalvību, atjaudams atkal ieņemt vietu baletā?
— Jums šķiet, ka karalim tā nevajadzēja darīt?
— Vai tad jūs, princi, neesat ar mani vienisprātis?
— Ne gluži, mans dārgais ševaljē, es atbalstu karali, jo viņa nežēlastība ķēra drīzāk nelaimīgu neprāti nekā ļaundari.
— Jāatzīst, ka mani šī augstsirdība ļoti pārsteidz.
— Kāpēc gan? — Filips vaicāja.
— Es domāju, ka karalis ir greizsirdīgāks, — ševaljē ļaunprātīgi atbildēja.
Princis jau kādu brīdi bija sajutis niknumu sava favorīta vārdos; pēdējā frāze iekrita kā dzirkstele pulverī.
— Greizsirdīgs! — princis iekliedzās. — Greizsirdīgs! Ko tas nozīmē? Sakiet man lūdzams, uz ko tad?
Ševaljē pamanīja, ka neviļus atļāvies izteikties pārāk ļauni, kā tas reizēm viņam gadījās. Tāpēc viņš centās to notušēt, kamēr nav par vēlu.
— Vienkārši par savu autoritāti, — Lorēns atbildēja liekuļoti vienaldzīgi. — Par ko tad vēl karalis var būt greizsirdīgs?
— Tā gan! — princis noteica.
— Vai tad jūsu karaliskā augstība neaizlika kādu vārdu par dārgo grāfu de Gišu? — ševaljē turpināja.
— Nudien ne! — princis atteica. — Gišs ir drosmīgs un gudrs, bet tomēr viņš izturējās vieglprātīgi pret manu sievu, un es nevēlu viņam ne ļaunu, ne labu.
Ševaljē bija izdevies radīt aizdomas pret de Gišu, tāpat kā viņš tagad mēģināja tās izraisīt pret karali; acīmredzot Lorēns tomēr nojauta, ka patlaban jāizrāda iecietība vai pat pilnīga vienaldzība, jo, lai apgaismotu situāciju, lampa būtu jāpiebāž vīram pie paša deguna.
Ar tāda manevra palīdzību reizēm izdodas apdedzināt citus, bet biežāk gan var apsvilināties pats.
„Labi, labi," ševaljē pie sevis domāja. „Es pagaidīšu de Vardu; vienā dienā viņš izdarīs vairāk nekā es veselā mēnesī, jo, lai Dievs man piedod jeb drīzāk, lai Dievs viņam piedod, bet es domāju, ka Vārds ir vēl greizsirdīgāks nekā es. Starp citu, man nemaz nav vajadzīgs de Vārds, bet kāds notikums, kuru es pagaidām neredzu. Protams, de Giša atgriešanās pēc izdzīšanas ir vērā ņemama, bet, ja ievēro, ka viņš atgriezās tieši tad, kad viņa augstības uzmanība jau bija vērsta uz citu pusi, tad šā fakta nozīme mazinās. Galu galā princese interesējas par karali, tas ir skaidrs. Karalis man tik un tā nav pa kampienam, man nav arī nekādas vajadzības viņam iekost, turklāt princesei arī nebūs iespējas ilgi mīlināties ar viņa majestāti, jo runā, ka karalis par viņu neinteresējas. Tātad mums tikai mierīgi jānogaida kāda jauna kaprīze: tā atrisinās visu."
Ar tādām domām ševaljē atlaidās krēslā — princis atļāva viņam sēdēt savā klātbūtnē. Tā kā de Lorēna indes krājumi bija izsīkuši, turpmākā saruna ar viņu vairs neizraisīja nekādu interesi.
Par laimi, kā mēs jau teicām, princis bija lieliskā garastāvoklī. Tā bija līdz tam brīdim, kad, atlaidis sulaini un svītu, viņš iegāja savā guļamistabā.
Aiziedams viņš uzdeva ševaljē nodot sveicienus princesei un pateikt, ka tik drēgnā naktī viņš baidās par saviem zobiem un vairs neies ārā parkā.
Ševaljē iegāja pie princeses tieši tobrīd, kad viņa atgriezās savās istabās.
Lorēns precīzi izpildīja rīkojumu un nevarēja neievērot, ar kādu vienaldzību un reizē mazliet samulsusi princese uzklausīja šo vēsti.
Tas viņam šķita kaut kas jauns.
Ja princese izskatītos tik dīvaini, grasīdamās iziet, viņš noteikti sekotu viņai.
Tomēr princese atgriezās mājās, tā ka neko nevarēja darīt.
Viņš apgriezās uz papēžiem, kā gārnis noskatīja visu apkārtējo, pakratīja galvu un, neko nedomādams, devās puķu dārza virzienā.
Viņš nepaguva noiet ne simt soļus, kad satika divus jaunekļus, kas gāja zem rokas, zemu nodūruši galvas un spārdīdami akmentiņus, kas gadījās zem kājām. Tie bija de Gišs un de Braželons.
Kā parasti, jau viņu izskats vien ševaljē de Lorēnam radīja riebumu.
Tomēr viņš palocījās un saņēma tādu pašu sveicienu.
Redzēdams, ka parks lēnām kļūst tukšs, iluminācijas ugunis izdziest un sāk pūst rīta vējiņš, viņš nogriezās pa kreisi un caur mazo pagalmu atgriezās pilī; abi jaunekļi pagriezās pa labi un aizgāja tālāk uz lielo parku.
Kad ševaljē kāpa augšup pa mazajām trepēm, kas veda uz slepeno eju, viņš ieraudzīja, ka ejā starp lielo un mazo pagalmu parādās sieviete un pēc viņas vēl otra.
Sievietes gāja strauji, to varēja uzminēt pēc tā, kā tumsā čaukstēja viņu zīda kleitas.
Ševaljē pārsteidza viņu mantiļu fasons, elegance, noslēpumainība un lepnā stāja, sevišķi tai, kas gāja pirmā.
— Apbrīnojami pazīstamas figūras, — viņš pie sevis noteica, apstādamies uz pēdējā pakāpiena.
Kā labs pēdu dzinējs Lorēns jau grasījās sekot sievietēm, bet tobrīd viņu apturēja sulainis, kas jau vairākas minūtes centās ševaljē panākt.
— Kungs, — sulainis sacīja, — ieradies kurjers.
— Labi, labi, — ševaljē atteica. — Tam vēl ir laiks; līdz rītam.
— Kurjers atvedis kaut kādas steidzamas vēstules, un ševaljē varbūt būs patīkami tās izlasīt.
— Ak tā! — ševaljē iesaucās. — No kurienes tās ir?
— Viena no Anglijas, bet otra no Kalē. Pēdējā sūtīta ar kurjeru un acīmredzot ir ļoti svarīga.
— No Kalē? Kāds velns man raksta no Kalē?
— Man šķiet, ka es pazinu jūsu drauga grāfa de Varda rokrakstu.
— O, tādā gadījumā es tūlīt iešu, — ševaljē iesaucās, pavisam aizmirsis, ka bija nodomājis spiegot.
Viņš uzkāpa savā istabā, bet pa to laiku abas nepazīstamās pazuda pretējā pagalma dziļumā.
Sekosim viņām un atstāsim ševaljē šķirojam vēstules.
Kad nepazīstamās nonāca līdz kokiem, pirmā apstājās un aizelsusies pacēla plīvuru.
— Vai līdz tam kokam vēl tālu? — viņa vaicāja.
— Jā, jūsu augstība, vēl kādi piecsimt soļi; mazliet atpūtieties, ilgi mēs tādu ātrumu neizturēsim.
— Jums taisnība.
Princese, jo tā patiešām bija viņa, atspiedās pret koku.
— Paklau, jaunkundz, — mazliet atvilkusi elpu, viņa ieteicās, — neslēpiet no manis neko un sakiet patiesību.
— Ak, jūsu augstība jau dusmojas, — drebošā balsī atbildēja jaunā meitene.
—• Nē taču, mana dārgā Atenaisa, nomierinieties, es nemaz nedusmojos uz jums. Galu galā tas uz mani neattiecas. Jūs baidāties, vai nesarunājāt zem ozola kaut ko lieku un uztraucaties, ka varbūt esat aizskārusi karali, bet es vēlos jūs nomierināt un pati pārliecināties, vai jūs varēja noklausīties.
— Ak, protams, varēja, jo karalis bija pavisam tuvu mums.
— Jā, bet jūs droši vien nerunājāt pārāk skaļi un dažus vārdus varēja arī nesadzirdēt?
— Jūsu augstība, mēs domājām, ka esam pilnīgi vienas.
— Jūs bijāt trijatā?
— Jā, Lavaljēra, Montalē un es.
— Tātad tieši jūs runājāt nepiesardzīgi par karali?
— Baidos, ka jā. Vai tādā gadījumā jūs, jūsu augstība, nebūtu tik laipna un nesamierinātu mani ar viņa majestāti?
— Ja būs vajadzīgs, es jums to apsolu. Kaut gan, kā jau es jums teicu, pirms domāt par nepatikšanām, pārliecināsimies, vai karalis vispār kaut ko dzirdēja. Ārā ir tumša nakts, bet zem kokiem vēl tumšāks. Karalis jūs droši vien nepazina. Ja sāksiet par to runāt, tad nodosiet sevi.
— Ak vai, jūsu augstība, ja jau pazina Lavaljēru, tad arī mani. Turklāt de Sentenjana kunga teiktais man neļauj šaubīties.
— Tātad jūs teicāt par karali kaut ko ļoti aizvainojošu?
— Nē, jūsu augstība, nevienu vārdu. Tikai viena no mums viņu pārmērīgi cildināja, ka, salīdzinājumā ar viņas vārdiem, manis teiktais varēja šķist mazliet atturīgs.
— Montalē ir tik neapdomīga, — princese sacīja.
— Nē, ne jau Montalē! Montalē neko neteica, tā bija Lavaljēra.
Princese nodrebēja, it kā dzirdētu to pirmo reizi.
— O nē! — viņa iesaucās. — Karalis nebūs dzirdējis. Labāk tomēr izdarīsim eksperimentu, kura dēļ atnācām šurp. Parādiet man ozolu.
Princese turpināja ceļu.
— Jūs zināt, kur tas ir?
— Ak vai, jūsu augstība, zinu gan.
— Un jūs to varēsiet atrast?
— Atradīšu pat ar aizvērtām acīm.
— Lieliski; jūs apsēdīsieties uz soliņa, kur sēdējāt blakus Lavaljērai un tikpat skaļi kā toreiz atkārtosiet to, ko runājāt ar viņu, bet cs noslēpšos krūmos un pateikšu jums, vai no turienes var dzirdēt vai ne.
— Labi, jūsu augstība.
— Tātad, ja jus patiešām runājāt tik skaļi, ka karalis jus dzirdēja, tad…
Atenaisa saspringti gaidīja teikuma beigas.
— Tad, — princese teica, balsij aizraujoties laikam no ātrā gājiena, — tad es jums aizliedzu…
Princese sāka iet vēl ātrāk.
Pēkšņi viņa apstājās.
— Man iešāvās prātā kāda doma, — viņa ieteicās.
— O, droši vien lieliska doma! — atsaucās de Tonē-Šarantas jaunkundze.
— Montalē arī droši vien jūtas neērti.
— Tik neērti ne — viņa runāja mazāk un tāpēc mazāk sevi sakompromitēja.
— Vienalga, viņa jums izpalīdzēs ar maziem meliem.
— Protams, sevišķi vēl, ja viņa uzzinās, ka jūsu augstībai labpaticis just man līdz.
— Ha, šķiet, es izdomāju, kas mums jādara, mans bērns.
— Ak, cik labi!
— Jūs pateiksiet, ka visas trīs ļoti labi zinājāt, ka karalis stāv aiz tā koka vai krūma, kas nu tas bija, un kopā ar viņu ir de Sentenjana kungs.
— Jā, jūsu augstība.
— Atenaisa, jūs taču zināt, ka Sentenjans jutās ļoti glaimots par jūsu uzslavu viņam.
— Nu redzat, jūsu augstība, ka no turienes visu varēja dzirdēt, — Atenaisa iekliedzās. — De Sentenjana kungs taču sadzirdēja.
Princese saprata, ka bijusi neuzmanīga un iekoda lūpā.
— Jūs taču labi zināt, kāds ir Sentenjans, — viņa noteica, — karaļa labvēlība viņam sagrozījusi galvu, un tagad viņš pļāpā nezin ko, dažreiz pat izdomā pats. Bet runa jau nav par to. Galvenais, vai karalis to dzirdēja, vai ne.
— Protams, ka dzirdēja, jūsu augstība! — Atenaisa izmisusi izdvesa.
— Tādā gadījumā dariet tā, kā es jums teicu: neatlaidīgi atkārtojiet, ka jūs visas trīs zinājāt, — klausieties uzmanīgi — visas trīs, jo, ja radīsies aizdomas par vienu, tad uzskatīs, ka melo arī pārējās; tātad atkārtojiet, ka jūs visas zinājāt par karaļa un Sentenjana klātbūtni un gribējāt viņus izjokot.
— Ak, jūsu augstība, izjokot karali! Mēs nekad neuzdrošināsimies kaut ko tādu teikt.
— Tas taču bija joks, nevainīga izklaidēšanās, ko sievietes var atļauties, ja vīrieši grib viņas pārsteigt. Tas visu izskaidros. Viss, ko Montalē teica par Malikornu — joks; viss, ko jūs teicāt par Sentenjana kungu — tāds pats joks, tāpat kā tie vārdi, ko teica Lavaljēra…
— Un kurus viņa ļoti vēlētos atsaukt.
— Vai jūs par to esat pārliecināta?
— Pilnīgi. Varu galvot.
— Tad vēl jo vairāk to varēs izskaidrot kā parastu joku; dc Mali- korna kungs nedusmosies, de Sentenjana kungs jutīsies, neērti, jo smiesies nevis par jums, bet par viņu pašu. Vārdu sakot, karalis tiks pārmācīts par ziņkārību, kāda nemaz nepiederas viņa stāvoklim. Lai šajā gadījumā pasmejas arī par karali. Nedomāju, ka viņš dusmosies.
— Ak, jūsu augstība, jūs esat tik laba un saprātīga kā eņģelis!
— Tas ir manās interesēs.
— Kā tā?
— Jūs man vēl jautājat, kāpēc es esmu ieinteresēta pasargāt galma dāmas no visādiem jociņiem, izsmiekla un varbūt pat apmelojumiem! Ak, vai! Jūs taču zināt, mans bērns, ka galms neizturas sevišķi iecietīgi pret tādiem grēciņiem. Bet mēs jau tik ilgi ejam; vai mēs patiešām vēl neesam galā?
— Vēl kādi piecdesmit vai sešdesmit soļi. Tagad nogriezīsimies pa kreisi, jūsu augstība.
— Tātad jūs varat galvot par Montalē? — princese jautāja.
— O, jā.
— Viņa izdarīs visu, ko jūs lūgsiet?
— Visu, un turklāt ar sajūsmu!
— Nu, bet Lavaljēra? — princese jautāja.
— O, jūsu augstība, ar viņu būs grūtāk — viņai riebjas meli.
— Bet, ja viņa pārliecināsies, ka tas ir izdevīgi…
— Baidos, ka pat tas neliks viņai mainīt savus uzskatus.
— Jā, — princese noteica, — man jau to stāstīja. Viņa ir liekule. Tādas piesauc Dievu, lai aiz tā slēptos. Bet, ja viņa negribēs melot, viss galms viņu izsmies, un viņas muļķīgā un nepieklājīgā atzīšanās sadusmos karali. Tādā gadījumā de Labomas Leblānas de Lavaljēras jaunkundze nedrīkstēs justies aizvainota, ja es viņu aizsūtīšu mājās barot baložus; lai savā Turēnā vai Blezmā, es nezinu, kur īsti, tēlo pastorāles.
Šajos vārdos izskanēja tāds sparīgums un pat cietsirdība, ka de Tonē- Šarantas jaunkundze izbijās.
Tāpēc viņa stingri nolēma teikt visu, ko pavēlēs.
Tā sarunādamās, princese un viņas pavadone bija nonākušas līdz karaļu ozolam.
— Mēs esam klāt, — de Tonē-Šaranta sacīja.
— Tūlīt pārliecināsimies, vai kaut ko varēja dzirdēt, — princese nolēma.
— Ššš… — aizmirsusi etiķeti, meitene klusināja Henrieti un steidzīgi saķēra viņas roku.
Princese apstājās.
— Nu re, ka var dzirdēt, — Atenaisa čukstēja.
— Kāpēc?
— Paklausieties.
Princese aizturēja elpu un patiešām skaidri sadzirdēja maigu un skumju balsi sakām:
— Vikont, es tev apgalvoju, ka nevaru bez viņas dzīvot.
Izdzirdējusi šo balsi, princese notrīsēja, un viņas seja zem plīvura
nosarka.
Tagad viņa satvēra savu pavadoni un, aizvedusi Atenaisu kādus divdesmit soļus tālāk, norīkoja:
— Palieciet šeit, mīļā Atenaisa, un sargājiet, lai mūs neviens nepārsteigtu. Man šķiet, ka runā par jums.
— Par mani, jūsu augstība?
— Jā, par jums… vai par jūsu piedzīvojumu. Es iešu un paklausīšos; abas mūs droši vien pamanīs. Ejiet, atvediet Montalē un pagaidiet mani parka malā.
Redzēdama, ka Atenaisa šaubās, princese piebilda balsī, kas nepieļāva iebildumus:
— Ejiet!
Atenaisa pacēla čaukstošos svārkus un pa celiņu, kas vijās starp kokiem, atgriezās puķu dārzā.
Princese turpretim noslēpās krūmos un piespiedās milzīgam kastanim, kura viens zars bija nozāģēts.
Drebēdama bailēs un vienlaikus degdama ziņkārē, viņa pie sevis nomurmināja:
— Redzēsim, redzēsim! Ja jau te tik labi viss dzirdams, paklausīsimies, ko de Braželona kungam par mani stāsta tas neprātīgais mīlētājs grāfs de Gišs.