Uz mirkli iestājās klusums, it kā noslēpumainie nakts trokšņi būtu pieklusuši, kopā ar princesi klausīdamies dedzīgo mīlestības apliecinājumu.
Runāja Rauls. Viņš bija nevērīgi atspiedies pret lielā ozola stumbru un teica draugam maigā, melodiskā balsī:
— Ak vai, dārgais de Giš, tā ir liela nelaime!
— O, jā, — uzrunātais atsaucās, — šausmīga!
— Jūs nedzirdējāt, ko es teicu, de Giš, vai, pareizāk sakot, nesapratāt. Ne jau jūsu mīlestību es saucu par lielu nelaimi, bet gan to, ka jūs neprotat slēpt savas jūtas.
— Ko jūs gribat teikt? — de Gišs iesaucās.
— Jā, jūs pat neievērojat, ka tagad atzīstaties savā mīlestībā ne tikai pārbaudītam draugam, kurš drīzāk mirs, nekā jūs nodos, bet arī pirmajam pretimnācējam.
— Pirmajam pretimnācējam? — de Gišs iekliedzās. — Braželon, vai jūs maz saprotat, ko runājat?
— Es saku to, kas ir.
— Nevar būt! Kad un kādos apstākjos es būtu bijis tik neprātīgs?
— Draugs, es gribu teikt, ka jūs nodod jūsu acis, žesti, nopūtas; ka visas kvēlās jūtas liek cilvēkam rīkoties neprātīgi. Viņš zaudē pašsaval- dību, dzīvo kā neprātā, kas liek viņam atklāt savas ciešanas kokiem, zirgiem, vējam, ja pie rokas nav kādas saprātīgākas būtnes. Mans nabaga draugs, atcerieties tikai vienu: parasti tādos brīžos noteikti kāds parādās un noklausās tieši to, kas nebūtu jādzird.
De Gišs smagi nopūtās.
— Zināt, šajā brīdī man žēl jūs, — Braželons turpināja. — Kopš manas atgriešanās jūs jau simtkārt un simt dažādos veidos esat paudis savu mīlestību; bet, pat ja jūs nevienam nebūtu teicis ne vārda, jūs nodod jau tas vien, ka esat atgriezies. Secinājums ir tāds, ka, ja jūs neuzmanīsieties vairāk nekā līdz šim, tad agri vai vēlu būs skandāls. Kas tad jūs glābs? Nu, sakiet, atbildiet man! Kas glābs viņu? Viņa nav' vainīga, ka jūs viņu mīlat, bet ienaidnieku rokās šī mīlestība kļūs par ieroci pret viņu.
— Ak, Dievs, — de Gišs nomurmināja.
No viņa krūtīm atkal izlauzās smaga nopūta.
— Tā nav atbilde, de Giš.
— Es zinu, ka nav.
— Ko tad jūs atbildēsiet?
— Teikšu, ka todien es cietīšu vēl vairāk nekā pašlaik.
— Nesaprotu.
—Šī iekšējā cīņa plosa manus nervus. Patlaban es vairs neesmu spējīgs ne domāt, ne rīkoties; es esmu sliktāks par jebkuru vidusmēra cilvēku, kā pats redzi, man zuduši visi spēki, visstingrākie lēmumi sabrukuši pīšļos, es vairs nespēju cīnīties. Atceries, kādreiz nometnēs mums ne reizi vien nācās doties izlūkos vienatnē un sastapties ar pieciem vai sešiem ienaidniekiem; tas nekas, tu tūlīt uzsāc cīņu; gadās, tiem pievienojas vēl kādi seši, tu kļūsti kā zvērs, bet turpini cīnīties; bet, ja no visām pusēm uzklūp vēl kādi seši, astoņi, desmit cilvēki, tad atliek tikai iecirst piešus zirgam sānos, ja tāds ir, vai ari krist no lodes, ja negribi bēgt. Es atrodos tieši tādā situācijā: sākumā es cīnījos ar sevi, tad ar Bakingemu. Tagad uzradies karalis; es necīnīšos ar karali un piebildīšu vēl: pat ja karalis viņu atstātu, arī ar šīs sievietes raksturu. O, es neloloju nekādas ilūzijas — ja nokļūtu šīs mīlestības tīklos, es būtu pagalam.
— Jāpārmet nevis viņai, bet tev pašam, — Rauls iebilda.
— Kāpēc?
— Kā gan citādi! Tu taču zini, ka princese ir mazliet vieglprātīga, kāra uz visu jauno un nav vienaldzīga pret glaimiem, kaut tos teiktu aklais vai bērns, un tomēr tu kvēlo tādā kaislībā, kas draud tevi pazudināt. Nu tad priecājies par viņu un mīli; neviens, kas viņu redzējis, nespēj palikt vienaldzīgs, ja tikai viņa sirdī nevalda kāda cita. Tomēr, mīlēdams viņu, cieni vispirms viņas vīra titulu, tad viņu pašu un galu galā neaizmirsti arī par princeses drošību.
— Paldies, Raul.
— Par ko?
— Par to, ka redzēdams, kā es ciešu šīs sievietes dēļ, tu mani mierini. Tāpēc, ka tu saki man par viņu tikai visu labāko, ko domā, bet varbūt pat to, ko nemaz nedomā.
— O, — Rauls iebilda, — tu maldies, de Giš, ne vienmēr es saku to, ko domāju, bet tādos gadījumos es ciešu klusu; toties, ja es ko saku, tad neprotu izlikties vai apmānīt, un tas, ar ko es runāju, var man ticēt.
Princese visu laiku, kaklu izstiepusi, alkatīgi uzklausīja vismazāko troksnīti krūmos, un viņas plaši ieplestās acis vērās tumsā.
— Nu, tādā gadījumā es viņu pazīstu labāk nekā tu, — de Gišs iesaucās. — Viņa nav vis vieglprātīga, bet viņai patīk kņada; viņa nemaz nekāro pēc jaunā, bet vienkārši neatceras veco un nekam netic; viņa nav tikai jūtīga pret uzslavām, bet gan rūdīta un cietsirdīga koķete. Velnišķīga koķete! O! Es viņu pazīstu! Tici man, Braželon, es ciešu elles mokas; es esmu drosmīgs un mīlu briesmas, bet te es saduros ar ko tādu, kas iet pāri maniem spēkiem un drosmei. Zini, Raul, es tomēr paturu prātā, ka varu uzvarēt, un mana uzvara liks viņai liet rūgtas asaras.
Rauls paskatījās uz draugu, kurš bez elpas aiz uztraukuma bija piespiedis galvu ozola stumbram.
— Uzvara? — viņš pārjautāja. — Kāda uzvara?
— Kāda?
— Jā.
— Kādā jaukā dienā es pieiešu viņai klāt; kādā jaukā dienā es viņai pateikšu: „Es biju jauns un zaudēju vai prātu aiz mīlestības; un tomēr, gulēdams pie jūsu kājām, es pat neuzdrošinājos pacelt acis uz jums, gaidīdams, lai jūsu skatiens mani iedrošina. Man šķita, ka es to pamanu, es paslējos augšup un tad, kaut arī es neko nebiju nogrēkojies, tikai mīlēju jūs vēl vairāk, ja vien tas ir iespējams, — tad jūs piepeši mani kādas kaprīzes dēļ atstūmāt, lai sagādātu sev izklaidēšanos kā jau bez- sirdīga sieviete, kas nekam netic un nezina, kas ir mīlestība. Lai arī jūsu dzīslās tek valdnieku asinis, jūs neesat cienīga saņemt godīga cilvēka mīlestību; es sodu sevi par to, ka pārlieku jūs mīlēju, un mirdams nolādu jūs."
— Ak, Dievs, — iesaucās Rauls, ko biedēja dziļā nopietnība jaunekļa vārdos, — es jau tev teicu, de Giš, ka tu esi traks!
— Jā, jā, — savu domu pārņemts, de Gišs atsaucās, — šeit nav, ar ko karot, tāpēc es došos uz ziemeļiem, iestāšos imperatora dienestā, un ungāru, horvātu vai turku lode žēlsirdīgi atbrīvos mani no šīs dzīves.
De Gišs vēl nepaspēja izteikt līdz galam, kad atskanēja kaut kāds troksnis; Rauls uzlēca kājās un kļuva uzmanīgs.
De Gišs, domās nogrimis, sēdēja uz soliņa, atspiedis galvu rokās.
Krūmi pašķīrās un jaunekļi savā priekšā ieraudzīja bālu un satrauktu sievieti. Ar vienu roku viņa atstūma zarus, kas skāra viņas seju, bet ar otru atmeta atpakaļ kapuci, kas sedza viņas plecus.
De Gišs pazina princesi pēc valgajām, mirdzošajām acīm, karaliskās stājas un cēlās rokas kustības, bet vēl vairāk pēc tā, kā salēcās viņa sirds. Grāfs iekliedzās un ar rokām aizklāja seju.
Samulsušais Rauls grozīja cepuri drebošajos pirkstos, nesakarīgi murminādams godbijīgus sveicienus.
— De Braželona kungs, — princese vērsās pie viņa, — esiet tik laipns un paskatieties, vai manas galma dāmas nav kaut kur tuvumā — alejās vai starp kokiem. Jūs, grāf, palieciet un sniedziet man savu roku, es esmu nogurusi. *
Pat pērkons no skaidrām debesīm tā neizbiedētu jaunekli, kā šie vēsie un bargie vārdi.
De Gišs tomēr bija patiesi drosmīgs un sirds dziļumos jau bija pieņēmis galīgo lēmumu; viņš piecēlās un, redzēdams, ka de Braželons svārstās, pameta uz viņa pusi pateicības pilnu skatienu.
Tā vietā, lai tūlīt atbildētu princesei, viņš piegāja pie vikonta un, pastiepis roku, ko bija prasījusi princese, paspieda sava drauga cildeno roku; no viņa krūtīm izlauzās nopūta, kura, šķiet, pauda visus dzīvības spēkus, kas vēl mita viņa sirdī un kas tika veltīti draudzībai.
Bet lepnā princese, kura nebija paradusi gaidīt, tagad pacietīgi gaidīja, kamēr beigsies šī mēmā saruna.
Viņas karaliskā roka palika pastiepta un, kad Rauls bija aizgājis, bez naida, bet ne bez satraukuma nolaidās uz de Giša rokas.
Viņi bija vieni tumša un klusa meža vidū; klusumā bija dzirdami tikai Raula soļi, kurš steidzīgi attālinājās pa neredamiem celiņiem.
Virs viņu galvām kā jumts pletās smaržīga lapotne, caur kuru vietām atmirdzēja zvaigznes.
Princese klusiņām aizveda de Gišu kādus simt soļus no nekautrīgā koka, kas šonakt bija dzirdējis pats un ļāvis saklausīt arī citiem tik daudz dedzīgu runu. Henriete kopā ar grāfu iznāca netālajā pļaviņā, no kuras varēja redzēt tālu visapkārt un sacīja:
— Es jūs atvedu šurp tāpēc, ka tur, kur mēs bijām, var noklausīties katru vardu.
— Jūs sakāt, ka dzirdams katrs vārds, princese? — jauneklis, neko nedomādams, atkārtoja.
— Jā.
— Tas nozīmē? — de Gišs čukstēja.
— Tas nozīmē, ka es dzirdēju visu jūsu sarunu.
— Ak, mans Dievs, tā tikai vēl trūka! — de Gišs nošļupstēja.
Viņš nokāra galvu kā pārguris peldētājs, kurš vairs nespēj cīnīties ar
viļņiem.
— Tātad, — Henrieta turpināja, — jūs uzskatāt mani par tādu, kā nupat aprakstījāt?
De Gišs nobālis aizgriezās, bet neko neatbildēja; likās, ka viņš tūlīt zaudēs samaņu.
— Nu labi, — princese lēnprātīgi turpināja, — labāk aizskarošs atklātums nekā melīgi glaimi. Lai tā būtu! De Giša kungs, tātad, jūsuprāt, es esmu zemiska koķete?
— Zemiska? — jauneklis iekliedzās. — Jūs un zemiska? Tā es neteicu. Es nekad nevarētu nosaukt par zemisku to, kas man dārgāka par visu pasaulē; nē, nē, tā es neteicu!
— Manuprāt, sieviete, kas redz cilvēku kvēlojam liesmās, kuras viņa pati aizdegusi, un neko nedara, lai liesmas apslāpētu — tā ir zemiska sieviete.
— Kāda gan jums ir nozīme tam, ko es teicu? — grāfs iebilda. — Ak Dievs, kas gan es esmu salīdzinājumā ar jums, un jums nav vērts uztraukties, vai es esmu pasaulē vai ne.
— De Giša kungs, jūs esat vīrietis, bet es esmu sieviete, un, pazīdama jūs tā, kā es pazīstu, es nebūt nevēlos, lai jūs mirtu manis dēļ; es esmu nolēmusi mainīt savu izturēšanos pret jums un savu raksturu. Es nekļūšu atklātāka, jo vienmēr tāda esmu bijusi, bet patiesāka gan. Tāpēc es jūs lūdzu, grāf: nemīliet mani vairs un aizmirstiet, ka esmu runājusi ar jums vai skatījusies uz jums.
De Gišs pagriezās un uzmeta princesei kaislīgu skatienu.
— Princese, — viņš iesaucās, — un jūs lūdzat piedošanu, jūs mani lūdzat, jūs!
— Jā, jā, es; ja es esmu nodarījusi ļaunumu, man tas jālabo. Tātad norunāts, grāf. Jūs man piedosiet manu vieglprātību un koķetēšanu. Nepārtrauciet mani! Es piedodu jums, ka nosaucāt mani par vieglprātīgu un koķeti, un varbūt pat vēl skarbāk; atsakieties no domām par nāvi un saglabājiet jūsu ģimenei, karalim un dāmām bruņinieku, kuru visi ciena un daudzi jūs pat mīl.
Pēdējo vārdu princese izteica ar tik patiesu maigumu, ka de Giša sirds gandrīz izlēca no krūtīm.
— Ak, princese!..— viņš izdvesa.
— Klausieties tālāk, — Henriete turpināja, — jūs atteiksieties no manis, sākumā nepieciešamības spiests, pēc tam, lai izpildītu manu lūgumu. Tad jūs spēsiet spriest par mani pareizāk, un esmu pārliecināta, ka jūsu mīlestība — piedodiet, bet tā ir neprāts, — pārvērtīsies patiesā draudzībā, kuru jūs man piedāvāsiet, un kura, es jums apsolu, tiks ar prieku pieņemta.
De Giša pieri pārklāja sviedri, sirds stājās, asinis stinga, viņš kodīja lūpas, nemierīgi raustījās — vārdu sakot, visiem līdzekļiem pūlējās neizpaust savas mokas.
— Princese, — viņš beidzot teica, — tas, ko jūs man piedāvājat, nav iespējams, es nevaru pieņemt jūsu noteikumus.
— Kā! — princese bija pārsteigta. — Jūs atsakāties no manas draudzības?
— Nē, nē, man nav vajadzīga draudzība. Es labāk mirstu no mīlestības, nekā dzīvoju ar draudzību.
— Klausieties, grāf, ko es teikšu!
— Princese, — de Gišs iesaucās, — es esmu nonācis tik tālu, ka vairs nav citas cieņas vai cita apdomīguma, kā vienīgi tie, ko godīgs cilvēks dāvā dievinātai sievietei. Aizdzeniet mani, nolādiet, atsakieties no manis, un jums būs taisnība; es žēlojos par jums, bet manas žēlabas bija tik rūgtas tāpēc, ka es jūs mīlu; es teicu jums, ka miršu, un to izdarīšu; dzīvu jūs mani aizmirsīsiet, bet mirušu nekad,' par to es esmu pārliecināts.
Tagad savukārt princese aizgriezās, iegrimusi sapņos un satraukta ne mazāk kā grāfs.
Pēc īsa klusuma brīža viņa jautāja:
— Tātad jūs mani tik ļoti mīlat?
— O, neprātīgi! Es esmu gatavs mirt šīs mīlestības dēļ, pat ja jūs mani padzīsiet un vairs neklausīsieties manī.
— Tādā gadījumā jūsu kaite ir bezcerīga, — viņa jautri atteica. — Tā ārstējama vienīgi ar maigu apiešanos. Sniedziet manu savu roku… Tā ir auksta kā ledus.
De Gišs noslīga ceļos un piekļāva lūpas pie princeses karstajām rokām.
— Tad mīliet mani, — princese noteica, — ja jau jūs nespējat citādi.
Viegli paspiedusi viņa roku, Henriete pievilka viņu sev klāt kā karaliene un mīļākā.
De Gišs nodrebēja.
Šajās trīsās princesei beidzot atklājās grāfa patiesā mīlestība.
— Jūsu roku, grāf, — viņa sacīja, — un iesim mājās.
— Ak,princese! — satraukts, acīm kvēlojot, grāfs izdvesa. — Ak, jūs esat atradusi citu līdzekli, kā mani pazudināt!
— Par laimi tādu, kas darbojas ilgāk par citiem, vai ne? — princese atteica.
Tad viņa aizveda de Gišu dziļāk parkā.