Pa to laiku, kamēr de Giša sarežģījumi atrisinājās tik negaidītā veidā, ka viņš pats nesaprata, kā tas noticis, Rauls, nojauzdams, ka princese lika viņam aiziet, lai netraucētu izskaidrošanos, kuras rezultātus viņš nekad nebūtu varējis uzminēt, pievienojās galma dāmām, kas pastaigājās puķu dārzā.
Toties ševaljē de Lorēns savā istabā izbrīnījies lasīja de Varda vēstuli, ko bija rakstījis kambarsulainis un kurā bija sīki aprakstīts Kalē saņemtais zobena cirtiens un lūgts paziņot par to de Gišam un princim, kas droši vien nebūtu patīkami ne vienam, ne otram.
Sevišķi daiļrunīgi de Vārds Lorēnam aprakstīja Bakingema dziļo mīlestību pret princesi un beigās izteica pieņēmumu, ka kaislība ir abpusēja.
To izlasījis, ševaljē paraustīja plecus, — patiešām, de Varda ziņas nevarētu nosaukt par sevišķi svaigām.
De Vārds neko nezināja par notikumu tālāko attīstību.
Ševaljē pār plecu aizsvieda vēstuli uz blakusgaldu un nicīgi noteica:
— Neticami! Nabaga de Vārds nemaz nav tik dumjš, bet laikam provincē cilvēki ātri notrulinās. Velns lai parauj to stulbeni! Viņam bija jāziņo man svarīgi jaunumi, bet viņš melš tādas blēņas. Tā vietā, lai lasītu tik tukšu vēstuli, es labāk parkā būtu atklājis kādu intrigu, kas varētu sakompromitēt sievieti un likt ķerties pie zobena vīrietim; tas princi uzjautrinās kādas trīs dienas.
Viņš paskatījās pulkstenī.
— Tagad ir par vēlu. Jau pāri vieniem: visi droši vien atgriezušies pie karaļa un beidz dzīrot. Jā, šodien es neko neesmu noskaidrojis, — varbūt vienīgi nejaušība..
It kā piesaukdams savu laimīgo zvaigzni, princis runādams bija piegājis pie loga, no kura pavērās skats uz diezgan attālu dārza daļu.
Tūlīt pat, it kā viņa kalpībā būtu kāds ļauns ģēnijs, Lorēns pamanīja, ka pilī atgriežas kāds nepazīstams vīrietis. Kopā ar viņu bija kāds tumšā zīda apmetnī ietinies stāvs. Tajā viegli varēja pazīt pirms pusstundas redzēto sievieti.
— Velns parāvis, — sasizdams plaukstas, viņš nosprieda. — Kā mēdz teikt mūsu draugs Bakingems, lai es esmu nolādēts, bet te nu ir mans noslēpums.
Viņš steidzās lejup pa kāpnēm, cerēdams sastapt sievieti apmetnī un viņas pavadoni pagalmā.
Pieskrējis pie mazā pagalma vārtiem, viņš gandrīz vai sadūrās ar princesi, kuras seja zem kapuces staroja.
Par nelaimi princese bija viena.
Ševaljē aptvēra, ka, ja jau pirms piecām minūtēm viņa bija kopā ar kādu vīrieti, tad tas nevarēja pagūt aiziet tālu.
Tādēļ, ātri palocījies princesei, viņš palaida to garām; redzēdams, ka Henriete aizsteidzas, baidīdamās tikt pazīta, ševaljē pārliecinājās, ka viņa ir pārāk aizņemta ar sevi, lai pievērstu uzmanību citiem; skatīdamies uz visām pusēm, viņš skrēja uz dārzu.
Viņš bija paguvis laikā: vīrieti, kas bija pavadījis princesi, vēl varēja redzēt, bet tas ātri soļoja uz vienu no pils spārniem, kur noteikti pazustu no redzesloka.
Nedrīkstēja zaudēt ne minūti, ševaljē skriešus metās pakaļ nepazīstamajam, nolēmis palēnināt soli tikai tad, kad būs nonācis pavisam tuvu; tomēr, par spīti viņa žiglajām kājām, nepazīstamais pazuda aiz stūra, iekams Lorēns viņu panāca.
Tā kā cilvēks, kam ševaljē sekoja, tagad gāja lēni un domās nogrimis, tad kļuva skaidrs, ka ševaljē viņu panāks, ja tikai viņš nepazudīs kādās durvīs.
Tā arī notiktu, ja aiz stūra ševaljē neuzskrietu diviem vīriešiem, kas nāca viņam pretī.
Ševaljē jau gribēja nolamāties, kad, pacēlis galcu, vienā no tiem pazina superintendantu.
Fukē ceļabiedru ševaljē redzēja pirmo reizi.
Tas bija viņa svētība Vannas bīskaps.
Saticies ar augstākstāvošu personu, ševaljē bija spiests atvainoties, kā to prasīja etiķete, kaut gan viņš pats drīzāk gaidīja atvainošanos. Lorēns pakāpās atpakaļ. Fukē kungs baudīja ja ne draudzību, tad vispārēju cieņu; pat karalis, sirds dziļumos viņu neieredzēdams, tomēr izturējās pret viņu kā pret nozīmīgu personu; tādēļ ševaljē rīkojās tāpat, kā būtu darījis ar karali: viņš paklanījās Fukē kungam, un tas labvēlīgi atņēma sveicienu, saprazdams, ka muižnieks viņu pagrūdis nejauši un bez ļauna nodoma.
Pazinis ševaljē de Lorēnu, viņš to laipni uzrunāja, un ševaljē nācās atbildēt.
Šī saruna gan bija ļoti īsa, bet tomēr ševaljē dziļi sarūgtināts ieraudzīja, ka nepazīstamais, kam viņš sekoja, paguvis izgaist ēnā.
No sekošanas vajadzēja atteikties, un viņš nolēma parunāt ar Fukē kungu.
— Jūs ļoti vēlu ierodaties, kungs, — viņš iesāka. — Visi bija pārsteigti par jūsu prombūtni, sevišķi princese, kas brīnījās, kāpēc jūs neatsaucāties uz karaļa ielūgumu.
— Es netiku, kungs, jo tikai nupat atbrīvojos.
— Vai Parīzē viss mierīgi?
— Pavisam mierīgi. Par pēdējo nodokli Parīze neprotestēja.
— Es saprotu: jūs vispirms gribējāt pārliecināties, kā uzņems nodokli, un tikai pēc tam ierasties svētkos.
— Es tomēr mazliet aizkavējos. Tādēļ es jūs lūdzu, pasakiet man, vai karalis ir pilī un vai es viņu varētu satikt šodien, vai arī man vajadzēs gaidīt līdz rītdienai.
— Pirms kādas pusstundas karalis pazuda no mūsu redzesloka, — ševaljē atteica.
— Varbūt viņš ir pie princeses? — Fukē painteresējās.
— Nedomāju vis, jo tikko kā sastapu princesi, kas atgriezās pilī pa mazajām kāpnēm; ja nu vienīgi muižnieks, kuru jūs sastapāt, bija pats karalis…
Ševaljē ieturēja pauzi, cerēdams izdzirdēt tā cilvēka vārdu, kam viņš sekoja.
Taču Fukē tikai atbildēja:
— Nē, tas nebija karalis.
Ševaljē vilies paklanījās, vēlreiz pašķielēja visapkārt un, pamanījis kādā no bariņiem Kolbēra kungu, norādīja uz to superintendantam:
— Lūk, tur zem kokiem stāv cilvēks, kas jums varēs sniegt precīzākas ziņas nekā es.
— Kas viņš ir? — apvaicājās Fukē, kurš ar savām vājajām acīm tumsā slikti redzēja.
— Kolbēra kungs, — Lorēns atbildēja.
— Ak tā! Cilvēks, kurš sarunājas ar lāpu nesējiem, ir Kolbēra kungs?
— Jā gan. Viņš dod rīkojumu par rītdienas ilumināciju.
— Pateicos jums, kungs.
Fukē pamāja, norādīdams, ka uzzinājis visu nepieciešamo.
Turpretim ševaljē nebija uzzinājis neko un bija spiests paklanīties un aiziet.
Tiklīdz viņš aizgāja, Fukē, pieri saraucis, iegrima domās.
Aramiss skatījās uz viņu ar skumjām un nožēlu.
— Vai patiešām jūs satrauc jau šā cilvēka vārds vien? — viņš pārmeta. — Pirms dažām minūtēm jūs bijāt jautrs un apmierināts, bet pēkšņi sadrūmāt, tikko ieraudzijāt šo niecību. Vai tagad jūs vairs neticat savai laimei?
— Neticu, — Fukē skumji atbildēja.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka es patlaban esmu pārāk laimīgs, — Fukē drebošā balsī atteica. — Mans dārgais d'Erblē, jūs esat tik mācīts un droši vien zināt notikumu ar kādu Samosas tirānu*. Ko lai es iemetu jūrā, lai novērstu briestošo nelaimi? Ak, mans draugs, es vēlreiz atkārtoju, ka es esmu pārāk laimīgs, tik laimīgs, ka neko citu vairs nevēlos… Es esmu augstu uzkāpis… Jūs zināt manu devīzi: „Quo non ascendam"**. Es esmu pacēlies tik augstu, ka man atliek vienīgi mirt. Tāpēc es nespēju ticēt labākam liktenim, jo esmu sasniedzis visu, ko cilvēks var vēlēties.
Aramiss pievērsa Fukē savu glāstošo, bet reizē vērīgo skatienu un pasmaidīja.
— Ja es zinātu, kas jūs dara laimīgu, — viņš sacīja, — tad varbūt baidītos no jūsu krišanas, bet jūs izturaties pret mani kā pret patiesu draugu, tas ir, uzskatāt, ka es varu būt noderīgs ari nelaimē. Es to augstu vērtēju. Taču man liekas, ka esmu pelnījis, lai pa laikam jūs dalītos ar mani arī savās veiksmēs un lai es varētu par tām priecāties, jo jūs zināt, ka tās man ir dārgākas par manis paša laimi.
— Dārgo prelāt, — Fukē iesmējās, — mani noslēpumi nav tik šķīsti, lai tos varētu uzticēt bīskapam, kaut arī viņš būtu tik pasaulīgs kā jūs.
— Blēņas! Kā tad ar grēksūdzi?
— Ak, man nāktos pārāk stipri sarkt, ja jūs būtu mans dvēseļu gans.
Fukē nopūtās.
Aramiss uzsmaidīja viņam tāpat kā iepriekš.
Polikrāts — Senajā Grieķijā Samosas salas tirāns. Vairāk nekā 40 gadus viņam viss veicās. Vēlēdamies pārbaudīt likteni, Polikrāts iemeta jūrā dārgu gredzenu. Leģenda vēsta, ka zivs to norija un, kad zivi noķēra, gredzens atgriezās pie īpašnieka. Ko tikai es nesasniegšu! (lat.).
— Noslēgtība ir vērtīgs tikums, — viņš noteica.
— Klusāk, — Fukē pātrauca, — tas indīgais rāpulis pamanījis mani un nu nāk šurp.
- Kolbērs?
— Jā. Dārgais d'Erblē, paejiet malā; es negribu, lai šis ložņa redz mūs abus kopā, jo tad viņš sāks ienīst arī jūs.
Aramiss paspieda viņa roku.
— Kāda velna pēc man vajadzīga viņa draudzība? — viņš atteica. — Vai tad man neesat jūs?
— Jā, bet varbūt kādu dienu manis vairs nebūs, — Fukē skumji atbildēja.
— Ja tāds laiks pienāks, - Aramiss mierīgi atbildēja, — tad mēs mēģināsim kaut kā iztikt bez Kolbēra kunga draudzības, vai arī nepievērsīsim uzmanību viņa naidam. Bet, dārgais Fukē, pasakiet man, kāpēc jūs ejat nevis pie karaļa vai vismaz pie princeses, bet gan runājat ar šo ložņu, kā jūs pats viņu nosaucāt, jo šajās sarunās es nesaskatu nekādu jēgu.
— Pie princeses? — iegrimis domās, superintendants izklaidīgi nomurmināja. — Jā, kā tad, pie princeses.
— Atcerieties, ko jums stāstīja par ietekmi un lielo labvēlību, kādu princese ieguvusi pēdējās pāris dienās. Man šķiet, ka jūsu plānu un mūsu kopīgo interešu dēļ jums vajadzētu pievērst uzmanību viņa majestātes simpātijām. Tas ir vienīgais līdzeklis, kā sašķobīt Kolbēra kunga autoritāti, kas sāk aizvien vairāk nostiprināties. Dodieties pie princeses iespējami ātrāk un nodrošinieties ar viņas atbalstu.
— Bet vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka karalis šobrīd aizrāvies tieši ar viņu? — Fukē iebilda.
— Ja rādītājs pagriezies, tad tas noticis tikai šorīt! Jūs taču zināt, ka man ir sava policija.
— Lieliski! Es eju tūlīt pat un katram gadījumam izmantošu pārbaudītu līdzekli — šīs pāris lieliskās kamejas ar briljantiem.
— Es tās redzēju; karaliskas mantas!
Viņu sarunu pārtrauca sulainis, kas bija atvedis sev līdzi kurjeru.
— Superintendanta kungam, — kurjers skaļā balsī paziņoja, sniegdams vēstuli Fukē.
— Viņa svētībai Vannas bīskapam, — sulainis klusi pačukstēja, iedodams zīmīti Aramisam.
Sulainim bija lāpa, tāpēc viņš nostājās starp superintendantu un bīskapu, lai abi varētu lasīt vienlaicīgi.
Ieraudzījis ciešo, smalko rokrakstu uz aploksnes, Fukē notrīsēja priekā; tikai tie, kas paši mīl vai kādreiz mīlējuši, sapratīs viņa nemieru, ko nomainīja prieks.
Viņš nepacietīgi atplēsa vēstuli, kurā bija tikai daži vārdi:
„Pagājusi stunda, kopš es šķiros no tevis, bet jau veselu mūžību neesmu tev teikusi, ka milu."
Tas bija viss.
De Beljēras kundze patiešām bija šķīrusies no Fukē tikai pirms stundas pēc kopā pavadītām divām dienām; baidīdamās, lai tik dārgā sirds neaizmirstu viņu, marķīze nosūtīja pie Fukē kurjeru ar šo svarīgo ziņojumu.
Fukē noskūpstīja vēstulīti un iedeva ziņnesim sauju zelta.
Aramiss bija aizņemts ar lasīšanu, bet darīja to daudz vēsāk un atturīgāk. Zīmītē bija rakstīts:
„Šovakar karalis jutās pārsteigts par jaunumu, ko uzzināja: viņu mīl kāda sieviete. Viņš par to uzzināja no nejauši noklausītas sarunas starp šo meiteni un viņas draudzenēm. Tagad karalis pilnībā ir šīs jaunās iegribas varā. Jaunavu sauc de Lavaljēras jaunkundze, un viņa nav tik skaista, lai šī iegriba pāraugtu vētrainā kaislē. Sargieties no de Lavaljēras."
Ne vārda par princesi.
Aramiss lēnām salocīja vēstuli un noslēpa to kabatā.
Fukē vēl joprojām spieda pie lūpām de Beljēras kundzes vēstuli.
— Klausieties, — Aramiss ieteicās, pieskardamies Fukē rokai.
— Ā, kas ir? — Fukē atsaucās.
— Man ienāca prātā kāda doma. Vai jūs pazīstat de Lavaljēras jaunkundzi?
— Nē, nepazītu.
— Padomājiet labi!
— Ak jā, tā ir viena no princeses galma dāmām.
— Droši vien tā ir tā pati.
— Un kas tad ir.
— Jums šovakar jādodas vizītē pie šīs personas.
— Tā? Kāpēc?
— Vēl vairāk. Tieši viņai jums jāpasniedz šīs kamejas.
— Ko jūs!
— Jūs zināt, kungs, ka es vienmēr dodu labus padomus.
— Bet tas ir tik negaidīti.
— Tā ir mana darīšana. Sāciet pievērst uzmanību Lavaljērai, superintendanta kungs. Es savukārt de Beljēras kundzei apzvērēšu, ka tā ir tikai diplomātija.
— Ko jūs runājat! — Fukē iesaucās. — Kādu vārdu jūs nupat pieminējāt?
— Vārdu, kuram jūs, superintendanta kungs, jāpārliecina par to, ka, ja jau es tik labi pārzinu jūsu lietas, tad ne sliktāk zinu arī par citām personām. Es jums saku, pievērsiet uzmanību Lavaljērai.
— Kā jūs teiksiet, — laimīgais Fukē at rauca.
— Nu, nolaidieties atpakaļ no debesīm uz zemes, — Aramiss skubināja, — te nu ir Kolbēra kungs. Oho, kamēr mēs lasījām, ap viņu sapulcējies vesels bars; viņu uzmeklē, viņam izsaka glaimus — viņš kļūst par ietekmīgu personu!
Kolbēru patiešām bija aplenkuši visi dārzā palikušie galminieki un cits caur citu izteica viņam komplimentus par veiksmīgi noorganizētajiem svētkiem, un tie ļoti glaimoja viņa pašapziņai.
— Ja te būtu Lafontēns, — Fukē smaidīdams teica, — būtu īsti piemērots brīdis nodeklamēt fabulu par vardi, kas gribēja līdzināties vērsim.
Kolbērs iznāca spilgti apgaismotā vietā; Fukē gaidīja viņu ar viegli zobgalīgu smīnu bezkaislīgajā sejā.
Arī Kolbērs viņam uzsmaidīja. Viņš bija pamanījis savu ienaidnieku jau pirms ceturtdaļstundas un tuvojās Fukē, mezdams dažādus līkumus.
Kolbēra smaids liecināja par uzbrukumu
— Turieties, — Aramiss pačukstēja superintendantam, — blēdis grib jums izvilkt vēl dažus miljonus savām uguņošanām un krāsainajiem stikliem.
Kolbērs paklanījās pirmais, cenzdamies izskatīties pēc iespējas godbijīgāks.
Fukē mazliet palocīja galvu.
— Jūsu gaišība, kā jums patīk svētki? — Kolbērs apvaicājās. — Vai mums ir laba gaume?
— Lieliska, — Fukē atbildē nevarēja saklausīt ne mazāko izsmieklu.
— Pateicos, — Kolbērs ļauni noteica, — jūs esat ļoti pretimnākošs…. Mēs, karaļa kalpi, esam nabadzīgi ļaudis, un Fontenblo nevar ne salīdzināt ar Vo.
— Tas tiesa, — Fukē flegmātiski atbildēja, spēlēdams savu lomu daudz meistarīgāk.
— Ko tad jūs gribat, gaišība, — Kolbērs turpināja, — mums ir pieticīgi līdzekļi.
Fukē mājiens pauda piekrišanu.
— Jūs gan būtu varējis ar jums piemītošo vērienu sarīkot svētkus viņa majestatei jūsu brīnišķīgajos dārzos… — Kolbērs turpināja. — Dārzos, kuri jums izmaksāja sešdesmit miljonus.
— Septiņdesmit divus, — Fukē pārlaboja.
— Vēl jo vairāk, — Kolbērs atteica, — tas būtu grandiozi.
— Vai jūs domājat, ka viņa majestāte būs tik laipns un pieņems manu ielūgumu?
— O, par to es nešaubos, — Kolbērs strauji iesaucās, — varu pat galvot, ka tā būs.
— Ļoti laipni no jums, — Fukē sacīja. — Tātad es varu cerēt uz jūsu atbalstu?
— Jā, jūsu gaišība, pilnīgi.
— Tad es par to padomāšu.
— Piekrītiet, piekrītiet, — Aramiss ātri pačukstēja.
— Jūs pādomāsiet? — Kolbērs pārvaicāja.
— Jā, - Fukē atteica. — Jāizvēlas diena, kad es varu izteikt savu ielūgumu karalim.
— Kaut vai šovakar, jūsu gaišība.
— Piekrītu, — superintendants noteica. — Kungi, es vēlētos ielūgt arī jūs; bet, kā zināt, visur, kur ierodas karalis, viņš ir kā mājās; tādēļ jums būs jāsaņem ielūgums no viņa majestātes.
Pūlis priecīgi saviļņojās. Fukē palocījās un aizgāja.
— Sasodītais lielībnieks, — Fukē nošņāca. — Piekrita, kaut gan lieliski zina, ka tas izmaksās desmit miljonus.
— Jūs mani izputinājāt, — Fukē pačukstēja Aramisam.
— Es jūs izglābu, — atskanēja atbilde.
Fukē devās augšup pa kāpnēm un lūdza apvaicāties karalim, vai tas viņu var pieņemt.