Karalis steidzās palikt vienatnē, lai labāk izprastu savas jūtas, un tāpēc devās uz savām istabām, kur drīz vien ieradās Sentenjans pēc sarunas ar princesi.
Par šo sarunu mēs jau stāstījām.
Favorīts lepojās ar abu pušu uzticību un, apzinādamies, ka pirms pāris stundām kļuvis par karaļa noslēpumu glabātāju, par spīti savai godbijībai, sāka jau skatīties no augšas uz galma lietām. No saviem augstumiem, kuros viņš bija pacēlies, vai, pareizāk, kur viņu bija pacēlusi nejaušība, viņš saskatīja tikai mīlestību un ziedu vijas.
Karaļa mīlestība pret princesi, princeses pret karali, de Giša pret princesi, de Lavaljēras pret karali, Malikorna pret Montalē, de Tonē- Šarantas pret viņu, Sentenjanu — kā gan lai galminieka galva nenoreibtu no kaut kā tāda?
Sentenjans bija īsts visu bijušo, esošo un nākamo galminieku paraugs.
Turklāt Sentenjans sevi parādīja kā lielisku stāstnieku un smalku lietpratēju, tāpēc karalis ar dziļu interesi klausījās viņā, sevišķi, kad tika stāstīts par dedzīgo ziņkārību, ar kādu princese pūlējās izdibināt visu par Lavaljēras jaunkundzi.
Kaut gan karaļa jūtas pret princesi Henrieti jau bija atsalušas, tomēr dedzīgums, ar kādu viņa pūlējās visu izzināt, glaimoja karaļa patmīlībai.
Viņš izjuta apmierinātību, un tikai — viņa sirdi ne mirkli nesatrauca, ko princese varētu nodomāt par šo piedzīvojumu.
Kad Sentenjans beidza, karalis tikai noprasīja:
— Tagad tu zini, kas ir de Lavaljēras jaunkundze, vai ne?
— Es zinu ne tikai to, kas viņa ir tagad, bet arī, kas viņa drīz būs.
— Ko tu gribi teikt?
— Es gribu teikt, ka patlaban viņa saņem to, ko vēlētos jebkura sieviete — jūsu majestātes mīlestību; un gribu teikt, ka viņa būs tāda, kādu jūsu majestāte vēlēsies viņu redzēt.
— Es nejautāju par to… Mani neinteresē, kas viņa ir šodien un kas būs rīt; kā jau tu teici, tas ir atkarīgs no manis; bet es gribētu zināt, kas viņa bija vakar. Izstāsti man visu, ko par viņu tenko.
— Runā, ka viņa ir kautrīga.
— O, — karalis pasmaidīja, — tās droši vien ir baumas!
— Galmā tādas ir diezgan retas, valdniek, tādēļ šķiet, ka tām var ticēt.
— Varbūt jums taisnība, dārgais… Un kāda ir viņas izcelšanās?
— Ļoti augstdzimusi: marķīza de Lavaljēra meita, de Sanremī kunga pameita.
— Ak jā, manas krustmātes galms… Atceros, atceros: es nejauši redzēju viņu Bluā. Viņu stādīja priekšā karalienei. Es sev pārmetu, ka toreiz nepievērsu viņai tādu uzmanību, kādu viņa ir pelnījusi.
— Valdniek, es esmu pārliecināts, ka jūs vienmēr spēsiet atgūt nokavēto.
— Tātad jūs sakāt, ka nav dzirdēts par de Lavaljēras jaunkundzes mīļāko.
— Katrā gadījumā nedomāju, ka jūsu majestātei būtu jābaidās no sāncenša.
— Pagaidi! — karalis iesaucās, it kā pēkšņi būtu ko atcerējies.
— Ko jūs vēlaties, valdniek?
— Es atcerējos.
— Jā?
— Ja viņai nav mīļākā, tad toties ir līgavainis.
— Līgavainis?
— Kā, vai tad tu to nezini, grāf?
— Nē.
— Tu taču vienmēr zini visus jaunumus!
— Piedodiet, jūsu majestāte, bet vai jūs pazīstat šo līgavaini?
— Un kā vēl! Viņa tēvs bija ieradies pie manis un lūdza parakstīt laulību līgumu: tas ir…
Bez šaubām, karalis grasījās nosaukt vikonta de Braželona vārdu, bet pēkšņi aprāvās un sarauca pieri.
— Tas ir? — Sentenjans atgādināja.
— Neatceros, — Ludviķis XIV atteica, cenzdamies apvaldīt satraukumu, kas viņu bija pārņēmis.
— Jūsu majestāte, atļaujiet jums palīdzēt atcerēties, — grāfs de Sentenjans piedāvāja.
— Nē, patiesību sakot, es pats nezinu, par ko gribēju runāt; es tikai atceros, ka viena no galma dāmām grasījās precēties… bet ar ko, nevaru atcerēties.
— Varbūt tā bija de Tonē-Šarantas jaunkundze? — Sentenjans apvaicājās.
— Varbūt, — karalis atteica.
— Tad līgavaini sauc Montespans; bet man šķiet, ka de Tonē-Šarantas jaunkundze nekad nav izturējusies pret viņu tā, lai viņš baidītos viņu bildināt.
— Vārdu sakot, — karalis sacīja, — man par de Lavaljēras jaunkundzi nav zināms nekas vai gandrīz nekas, un es uzticu tev, Sentenjan, ievākt par viņu ziņas.
— Klausos, valdniek. Kad man būs tas gods redzēt jūsu majestāti, lai pavēstītu šīs ziņas?
— Tiklīdz tu tās būsi ieguvis.
— Es tās iegūšu zibenīgi, ja tikai tās nokļūs pie manis tikpat ātri, cik ātri es centīšos atkal atgriezties pie karaļa.
— Labi teikts! Starp citu, vai princese nebija neapmierināta ar nabaga meiteni?
— Nē, valdniek, to es neievēroju.
— Vai princese nemaz nedusmojās?
— Nezinu; viņa visu laiku smējās.
— Labi, bet tagad es dzirdu troksni priekšistabā; laikam kāds nāk ziņot par kurjera ierašanos.
— Tā ir, valdniek.
— Ej un noskaidro, kas par lietu.
Grāfs piesteidzās pie durvīm un pārmija dažus vārdus ar kambarsulaini, kas stāvēja pie ieejas.
— Valdniek, — atgriezies Sentenjans ziņoja, — tas ir Fukē kungs, kurš apgalvo, ka ieradies pēc karaļa pavēles. Viņš ir šeit, bet tā kā ir jau vēls, tad viņš nelūdz tūlītēju audienci; viņš būs apmierināts, ja karalis zinās par viņa ierašanos.
— Fukē kungs! Es viņam uzrakstīju trijos un uzaicināju ierasties Fontenblo nākamās dienas rītā, bet viņš ierodas divos naktī — tā tikai ir centība! — karalis iesaucās, būdams ar to ļoti apmierināts. — Es pieņemšu Fukē kungu. Es viņu izsaucu, un man tas jādara. Lai viņu ielaiž. Tu, grāf, dodies izlūkot, un līdz rītam!
Karalis pielika pirkstu pie lūpām, un iepriecinātais Sentenjans veikli izšmauca no istabas, izdarīgi norīkojis, lai kambarsulainis ieved Fukē kungu-
Fukē ienāca karaļa apartamentos. Ludviķis XIV piecēlās, lai viņu sagaidītu.
— Labvakar, Fukē kungs, — karalis, laipni smaidīdams, sacīja. — Pateicos par jūsu precizitāti — mans sūtnis pie jums droši vien ieradās vēlu.
— Desmitos vakarā, valdniek.
— Šajās dienās, Fukē kungs, jūs laikam daudz strādājāt, jo man apgalvoja, ka jūs trīs vai četras dienas neesat atstājis savu kabinetu Senmandē.
— Es patiešām trīs dienas strādāju, valdniek, — Fukē palocīdamies atbildēja.
— Fukē kungs, vai jūs zināt, ka man ar jums daudz kas jāpārrunā! — karalis ļoti laipni turpināja.
— Jūsu majestāte ir ļoti laipns; atļaujiet man atgādināt par apsolīto audienci.
— Droši vien man vēlas pateikties kāds no garīdzniekiem, vai ne.
— Jūs uzminējāt, valdniek. Laiks varbūt nav īsti piemērots, bet cilvēkam, ko es atvedu līdzi, laiks ir dārgs, un tā kā Fontenblo ir pa ceļam uz viņa bīskapiju…
— Kurš tas ir?
— Jaunais Vannas bīskaps, kuru jūsu majestāte iecēla pirms trim mēnešiem pēc manas rekomendācijas.
— Var jau būt, — noteica karalis, kurš bija parakstījis pavēli, pat neizlasījis. — Vai viņš ir šeit? •
— Jā, valdniek. Vanna ir ļoti nozīmīga bīskapija; turienes ganāmpulkam ārkārtīgi nepieciešams Dieva vārds; tie ir īsti mežoņi, kurus jāapslāpē un jādod viņiem pamācības, un šajā ziņā d'Erblē kungam nav līdzīgu.
— D'Erblē kungs! — karalis atkārtoja, it kā viņam šis vārds liktos pazīstams.
— Vai jūsu majestāte pazīst vienu no saviem uzticamākajiem un padevīgākajiem kalpiem? — Fukē strauji pavaicāja.
— Nē, neatceros… tātad viņš dosies ceļā?
— Jā, šodien viņš saņēma vēstules, kas acīmredzot aicina viņu nekavējoties atgriezties, tādēļ, dodamies uz tādu nomali kā Bretaņa, viņš vēlētos izteikt savu cieņu jūsu majestātei.
— Vai viņš gaida?
— Viņš ir šeit, valdniek.
— Lai ienāk.
Fukē pamāja kambarsulainim, kas stāvēja aiz portjerām.
Durvis atvērās, un ienāca Aramiss.
Uzklausīdams viņa sveicienu, karalis uzmanīgi vēroja šo seju, ko neviens, kas kaut reizi bija redzējis, nespēja aizmirst.
— Vanna! — karalis noteica. — Jūs esat Vannas bīskaps?
— Jā, valdniek.
— Vanna atrodas Bretaņā?
Aramiss palocījās.
— Pie jūras?
Tā pati atbilde.
— Dažus Ijē no Belilas?
— Jā, valdniek, — Aramiss atbildēja, — šķiet, sešus ljē.
— Seši ljē ir nieks, — Ludviķis XIV sacīja.
— Valdniek, — Aramiss atteica,. — mums, nabaga bretoņiem, seši ljē ir liels attālums, ja tas jāveic pa sauszemi, bet seši ljē pa jūru — tas jau ir bezgalīgi tālu. Tātad man ir tas gods ziņot karalim ka no upes līdz Belilai ir seši ljē pa jūru.
— Es dzirdēju, ka Fukē kungam tur ir skaists namiņš? — karalis vaicāja.
— Tā runā, — atbildēja Aramiss, mierīgi vērodams Fukē.
— Tikai runā? — karalis brīnījās.
— Jā, valdniek.
— Fukē kungs, atzīšos, ka mani tas ļoti pārsteidz.
— Kas?
— Kā! Jūsu draudzes vada d'Erblē kungs, bet jūs viņam neesat parādījis Belilu?
— Valdniek, — bīskaps iejaucās, nedodams Fukē laiku atbildēt, — mēs, nabaga bretoņu prelāti, vairāk sēžam mājās.
— Jūsu svētība, — karalis iebilda, — es sodīšu Fukē par tādu neuzmanību.
— Kā, valdniek?
— Es jūs pārcelšu uz citu vietu.
Fukē iekoda lūpā, bet Aramiss pasmaidīja.
— Cik ienes Vanna? — karalis turpināja.
— Seštūkstoš livru, valdniek, — Aramiss paskaidroja.
— Mans Dievs, vai patiešām tik maz? Tātad jums ir savi līdzekļi, bīskap?
— Man nav nekā, valdniek; Fukē kungs man dod gadā tūkstoš divsimt livru.
— Tādā gadījumā, d'Erblē kungs, es jums apsolu kaut ko labāku.
Aramiss paklanījās.
Karalis arī palocījās viņam gandrīz vai ar godbijību, kā, starp citu, mēdza darīt, runādams ar sievietēm vai garīdzniekiem.
Aramiss, saprata, ka audience beigusies; atvadoties viņš pateica kādu parastu un lauku garīdzniekam pilnīgi piemērotu frāzi un izgāja.
— Cik apbrīnojama seja, — karalis teica, ar skatienu pavadīdams viņu līdz durvīm un noskatīdamies vēl pakaļ, kad viņš jau bija aizgājis.
— Valdniek, — Fukē atteica, — ja šis bīskaps būtu ieguvis labāku izglītību, tad neviens cits prelāts visā valstī nebūtu pelnījis lielāku godu kā viņš.
— Vai tad viņš nav mācīts teologs?
— Viņš diezgan vēlu nomainīja zobenu pret talāru. Bet tas nav svarīgi un, ja jūsu majestāte man atļauj vēlreiz pieminēt Vannas bīskapu…
— Esiet tik laipns. Pirms sākam runāt par viņu, parunāsim par jums, Fukē kungs.
— Par mani, valdniek?
— Jā, man jums tūkstoškārt jāizsaka atzinība.
— Nespēju izteikt, cik es esmu laimīgs, jūsu majestāte.
— Jā, Fukē kungs, man bija aizspriedumi pret jums.
— Tolaik es jutos ļoti nelaimīgs, valdniek.
— Bet tas pagāja. Vai jūs to jutāt?
— Kā gan ne, valdniek; es padevīgi gaidīju dienu, kad patiesība uzvarēs. Acīmredzot tāda diena ir pienākusi.
— Tātad jūs zinājāt, ka esat izpelnījies manu nežēlastību?
— Diemžēl zināju, valdniek.
— Un vai zināt, kāpēc?
— Lieliski zinu; karalis mani uzskatījis par izšķērdīgu.
— O, nē.
— Vai drīzāk par viduvēju administratoru. Jūs majestāte, šķiet, domāja: ja jau padotajiem nav naudas, tad arī karalim tās nebūs.
— Jā, tā es domāju, bet redzu, ka esmu kļūdījies. Fukē paklanījās.
— Ne mazākā sašutuma vai sūdzību?
— Ne viens, ne otrs, bet nauda ir, — Fukē atteica.
— Jā, pēdējā mēneša laikā jūs mani esat gandrīz apbēris ar naudu.
— Man ir līdzekļi ne tikai nepieciešamajam, bet arī visām karaļa iegribām.
— Paldies Dievam! Nē, Fukē kungs, es jūs nepārbaudīšu, — karalis nopietni teica. — No šīs dienas divus mēnešus es jums nelūgšu ne sū.
— Es to izmantošu un sakrāšu karalim vēl piecus vai sešus miljonus, kas noderēs, ja sāksies karš.
— Piecus vai sešus miljonus?
— Protams, tie būs jūsu rīcībā.
— Tātad jūs domājat par karu, Fukē kungs?
— Es domāju, ka Dievs apveltījis ērgli ar nagiem un knābi, lai viņš tos liktu lietā un pierādītu savu karalisko dabu.
Karalis apmierinājumā pietvika.
— Pēdējās dienās mēs ļoti daudz iztērējām, Fukē kungs; vai jūs nerūksiet uz mani par to?
— Valdniek, jūsu majestātei vēl priekšā divdesmit jaunības gadi un vesels miljards, ko tērēt pa šo laiku.
— Vesels miljards! Tas ir daudz, Fukē kungs, — karalis sacīja.
— Es to sakrāšu, valdniek… Starp citu, jūsu majestātei manā un Kolbēra kunga personā ir divi vērtīgi cilvēki. Viens jums palīdzēs šo naudu tērēt — tas būšu es, ja jūsu majestāte pieņems manus pakalpojumus; otrs taupīs— tas būs Kolbēra kungs.
— Kolbēra kungs? — karalis izbrīnījies jautāja.-
— Jā, protams: Kolbēra kungs lieliski prot rēķināt.
Izdzirdis tādu uzslavu ienaidniekam, karalis pret Fukē sajuta pilnīgu uzticību.
Fukē nenodeva ne balss, ne skatiens; tā nebija uzslava, ko izsaka tikai, lai pēc tam nopeltu.
Karalis to saprata un prata novērtēt Fukē prātu un augstsirdību. Viņš ieteicās:
— Jūs slavējat Kolbēra kungu?
— Jā, valdniek, slavēju, jo tas ir ne tikai cieņas vērts cilvēks, bet arī loti padevīgs jūsu majestātes kalps.
— Vai jūs tā spriežat tāpēc, ka viņš bieži pretojas jūsu nodomiem? — karalis smaidīdams noprasīja.
— Tieši tā, valdniek.
— Lūdzu, paskaidrojiet man to.
— Viss ir ļoti vienkārši. Es esmu vajadzīgs, lai sagādātu naudu, bet viņš — lai neļautu tai aizplūst.
— Skaidrs, superintendanta kungs; varbūt jūs man pateikties kaut ko tādu, kas mainīs šo glaimojošo atsauksmi?
— Par viņa administratora spējām?
— Jā.
— Nevienu vārdu, valdniek.
— Patiešām.
— Zvēru, ka nezinu Francijā nevienu, kas būtu labāks pārvaldnieks par Kolbēra kungu.
1661. gadā vārds «pārvaldnieks" nenozīmēja to, ko šodien; tomēr Fukē kunga mutē, kuru karalis tikko bija nosaucis par superintendanta kungu, šis vārds ieguva kaut ko pazemojošu un niecīgu, tā ka uzreiz kļuva acīmredzams bezdibenis, kas šķīra Fukē no Kolbēra.
— Lai arī Kolbērs ir skops, viņš tomēr rīkoja manus svētkus Fontenblo, un varu jums apgalvot, Fukē kungs, ka viņš nemaz netraucēja manai naudai aizplūst, — Ludviķis XIV iebilda.
Fukē palocījās, bet neko neatbildēja.
— Vai jūs tā nedomājat? — karalis prasīja.
— Es domāju, — Fukē atteica, — Kolbēra kungs izrādījis lielu izveicību un sajā ziņā noteikti pelnījis jūsu majestātes uzslavu.
Vārds „izveicība" lieliski papildināja «pārvaldnieku".
Neviens nevarēja līdzināties karalim jutīgumā pret sīkākajām valodas niansēm un spējā uztvert visapslēptākos nodomus.
Ludviķis XIV saprata, ka, pēc Fukē domām, pārvaldnieks bijis pārāk piesardzīgs, un tātad krāšņie svētki Fontenblo varēja būt vēl krāšņāki.
Karalis nodomāja, ka viesi varēja atrast kādas nepilnības viņa rīkotajās izpriecās; viņš saīga kā provincietis, kas iebrauc Parīzē, uzposies savās labākajās drēbēs, bet eleganti tērpušies cilvēki vai nu pārāk cieši noskatās viņā, vai arī nemaz nepievērš uzmanību.
Šī šķietami atklātā, bet rūpīgi apdomātā sarunas daļa iedvesa karalim vēl lielāku cieņu pret ministra prātu un diplomāta spējām.
Fukē aizgāja, un karalis likās gulēt, mazliet neapmierināts un saīdzis par tikko saņemto slēpto mācību; kādu pusstundu viņš grozījās gultā, atcerēdamies izšuvumus, drapējumus, cienastus, triumfa arku arhitektūru, ilumināciju un uguņošanu sīkākās detaļas — visu, ko bija sarīkojis pārvaldnieks Kolbērs.
Pārcilājis domās visus nedēļas pasākumus, karalis savu svinību kopainā atklāja dažus plankumiņus.
Fukē izsmalcinātā pieklājība, taktiskums un devīgums bija panākuši, ka Kolbērs zemu krita karaļa acīs. Lai kā Kolbērs izmantoja savu ma- nīgumu, ļaunumu un stūrgalvīgo naidu, viņam nekad neizdevās tā sariebt Fukē.