Kā redzējām, de Sentenjans pameta karaļa telpas tobrīd, kad ienāca superintendants.
De Sentenjans bija saņēmis rīkojumu, ko vajadzēja izpildīt pēc iespējas ātrāk — tas nozīmē, ka viņš gatavojās pielikt visas pūles, lai izmantotu savu laiku cik vien iespējams derīgi.
Viņš nolēma, ka pirmais, kas viņam var sniegt nepieciešamās ziņas, ir de Gišs.
Sentenjans aizdrāzās pie de Giša.
Grāfs, ko mēs pametām, kad viņš nogriezās gar pils spārna stūri un it kā devās mājup, tur tomēr nebija atgriezies.
Sentenjans sāka meklēt de Gišu.
Izstaigājis krustām šķērsām visu parku, viņš pamanīja tādu kā cilvēka figūru, kas bija atspiedusies pret koku. Savā nekustīgumā šī figūra atgādināja statuju un, šķiet, bija pilnīgi iegrimusi kāda loga vērošanā, kaut gan tas bija cieši aizvērts un aizsegts.
Tā kā tas bija princeses istabas logs, Sentenjans secināja, ka sastingusi figūra nevar būt neviens cits kā de Gišs.
Viņš klusu piegāja tuvāk un pārliecinājās, ka nav maldījies.
Pēc tikšanās ar princesi Giša sirds pārplūda tādā laimē, ka viņš to gandrīz nespēja panest.
Sentenjans zināja, ka Gišam bija kaut kāda līdzdalība tajā, ka Lavaljēra tika stādīta priekšā princesei; galminieks zina un atceras visu. Viņš tikai nezināja, kādos apstākļos un ar kādām tiesībām de Gišs piekritis izrādīt savu aizbildniecību Lavaljērai. Ja viņu pareizi iztaujās, tad droši vien izdosies kaut ko uzzināt. Sentenjans nolēma izprāšņāt de Gišu delikāti, bet tomēr, cik vien iespējams, neatlaidīgi, lai iegūtu nepieciešamās ziņas.
De Sentenjana plāns bija tāds.
Ja ziņas būs labvēlīgas, tad visiem līdzekļiem mēģināt pārliecināt karali, ka viņš atradis īstu pērli, un lūgt kā privilēģiju palīdzēt šo pērli iekļaut karaļa kronī.
Turpretī, ja ziņas būtu nelabvēlīgas (kas bija pilnīgi iespējams), tad izdibināt, cik tālu sniedzas karaļa aizraušanās, un tad pasniegt viņam iegūtās ziņas tādā veidā, lai meitene tiktu padzīta, un tā nodrošināt sev visu to sieviešu piekrišanu, kuras centās pakļaut karaļa sirdi, sākot ar princesi un beidzot ar karalieni.
Ja nu karalis tomēr stūrgalvīgi paliktu pie savām iegribām, tad vajadzētu slēpt no viņa sliktās ziņas; darīt zināmu Lavaljērai, ka tās visas dziļi apraktas viņa atmiņas tālākajos nostūros; tādējādi izcelties ar savu augstsirdību nelaimīgās meitenes acīs, modināt viņā pateicību un bailes, un ar šo jūtu palīdzību pakļaut viņu, padarīt viņu par savu līdzdalībnieci galmā, kuras veiksme būtu atkarīga arī no viņa karjeras veicināšanas.
Pieļaujot, ka kādā jaukā dienā viņas noslēpums tomēr atklātos, jau iepriekš nodrošināties, lai karaļa priekšā varētu izlikties, ka viņš neko nav zinājis.
Tādā gadījumā viņš Lavaljēras acīs paliktu tikpat augstsirdīgs.
Šīs domas Sentenjana galvā nobrieda kādas pusstundas laikā, un gadsimta labākais dēls, kā teiktu Lafontēns, ķērās pie lietas, stingri nolēmis piespiest de Gišu runāt, tas ir, modināt viņā šaubas par viņa laimi, par kuru gan, starp citu, Sentenjans neko nezināja.
Bija viens naktī, kad Sentenjans pamanīja nekustīgi sastingušo de Gišu, kas bija atspiedies pret koka stumbru un ar acīm ieurbies apgaismotajā logā.
Viens naktī ir vissaldākais laiks, ko mākslinieki apvelta ar mirtēm un plaukstošiem ziediem, laiks, kad acis sāk lipt ciet, bet sirds vēl satraukti trīs, galva ir smaga, un mēs pametam nožēlas pilnu skatienu uz pagājušo dienu un jūsmīgi sveicam austošo.
De Gišam tā bija neizsakāmas laimes ausma; viņš būtu gatavs apveltīt ubagu, kurš nostātos viņa ceļā, kaut tikai šis ubags neiztraucētu viņa sapņus.
Tieši tad neko nezinošais Sentenjans — egoists nav nekāds labais padomdevējs — uzsita grāfam uz pleca.
— Cienītais, es meklēju tieši jūs, — viņš iesaucās.
— Mani? — de Gišs, kura lūpas tikko bija čukstējušas iemīļotās vārdu, pārsteigts sarāvās.
— Jā, jūs, un sastopu, sarunājamies ar mēnesi un zvaigznēm. Vai tikai jūs nav skārusi dzejošanas liga, dārgo grāf, un vai jūs nesacerat dzejoļus?
Jauneklis bija spiests pasmaidīt, kaut gan sirds dziļumos veltīja Sentenjan am tūkstošiem lāstu.
— Var jau būt, — viņš atteica. — Bet kāds laimīgs gadījums?…
— Es redzu, ka jūs manī neesat klausījies.
— Kādēļ?
— Es taču teicu, ka meklēju jūs.
— Jūs mani meklējat?
— Jā, meklēju un pieķēru.
— Kā pieķērāt?
— Apdziedot Filisu.
— Taisnība, es ar jums nestrīdēšos, — de Gišs smiedamies piekrita. — Jā, dārgais grāf, es apdziedu Filisu.
— Tas jums piederas.
— Man?
— Protams, jums. Jums, visu skaisto un gudro sieviešu uzvarētājam.
— Ko jūs tur melšat?
— Es runāju tīru patiesību un visu zinu. Redziet, es esmu iemīlējies.
— Jūs?
— Jā.
— Jo labāk, dārgo grāf. Iesim, jūs man visu izstāstīsiet.
Izbijies, ka Sentenjans pamanīs apgaismoto logu, de Gišs paķēra viņu zem rokas un pūlējās aizvilkt prom.
— Nē, nē, — Sentenjans stīvējās pretī, — nestiepiet mani uz šo tumšo parku, tur ir pārāk drēgns.
— Tad vediet mani, kurp gribat un jautājiet, ko vēlaties, — de Gišs padevīgi nopūtās.
— Jūs esat pārāk laipns.
Mazliet paklusējis, de Sentenjans turpināja:
— Dārgo grāf, man ļoti gribētos uzzināt jūsu domas par kādu personu, kam jūs sniedzāt atbalstu.
— Un kuru jūs mīlat?
— Mans dārgais, es nesaku ne jā, ne nē… Jūs saprotat, ka ar savu sirdi tik viegli nedrīkst riskēt un vispirms jāievēro piesardzība.
— Piekrītu, — de Gišs nopūtās, — sirds ir trausla manta.
— It īpaši mana. Tā ir pārāk maiga.
— O, to visi zina, grāf. Un tālāk?
— Tālāk, lūk, kas. Runa ir par de Tonē-Šarantas jaunkundzi.
— Lūk, kā! Dārgo Sentenjan, man liekas, ka jūs neesat pie pilna prāta.
— Kāpēc tā?
— Es nekad neesmu izrādījis aizgādnību de Tonē-Šarantas jaunkundzei.
— Vai tiešām?
— Nekad.
— Vai tad tas nebijāt jūs, kas de Tonē-Šarantas jaunkundzi stādīja priekšā princesei?
— Jums taču labāk par jebkuru citu jāzina, ka de Tonē-Šarantas jaunkundze nāk no tādas dzimtas, kam nav vajadzīga nekāda protekcija, gluži pretēji, princese pati vēlējās viņu par savu galma dāmu.
— Jūs zobojaties par mani.
— Goda vārds, nē, es nesaprotu, ko jūs gribat teikt.
— Tātad jums nav nekāda sakara ar viņas nokļūšanu galmā?
— Nē.
— Un jūs viņu agrāk nepazināt?
— Es viņu pirmo reizi redzēju todien, kad viņa stādījās priekšā princesei. Jūs redzat, ka es viņu nekā neatbalstīju, vispār nepazīstu viņu un tāpēc nevaru jums sniegt tās ziņas, kuras jūs vēlaties.
To teikdams, de Gišs sakustējās, it kā vēlēdamies aizbēgt no sava sarunu biedra.
— Pagaidiet, — de Sentenjans iesaucās, — es jūs vēl kādu mirkli aizkavēšu.
— Piedodiet, bet man liekas, ka ir jau vēls un laiks doties mājup.
— Kad es jūs satiku vai, pareizāk sakot, sameklēju, jūs nemaz nesteidzāties doties mājās?
— Dārgo grāf, ja jūs man vēlaties kaut ko sacīt, es, protams, esmu jūsu rīcībā.
— Pareizi darāt, zvēru pie radītāja! Pusstundu agrāk vai vēlāk — no tā jūsu mežģīnes vairāk nesaburzīsies. Zvēriet man, ka jūs neklusējat tāpēc, ka zināt kaut ko sliktu pa šo meiteni.
— Ko jūs, cik man zināms, viņa ir skaidra kā kristāls.
— Jūs mani ļoti iepriecinājāt! Tomēr es negribu atstāt iespaidu, ka neko par šīm lietām nezinu. Visiem zināms, ka jūs apgādājat princesi ar galma dāmām. Par to sacerēta pat dziesmiņa.
— Dārgais, jūs taču ļoti labi zināt, ka galmā tas notiek visniecīgākā iegansta dēļ.
— Vai jūs šo dziesmu zināt?
— Nē, varat nodziedāt, tad es zināšu.
— Neatceros, kā tā sākas, bet zinu, kā beidzas.
— Labi, arī tas jau ir kaut kas.
„Visas galma dāmas
Giša gādātas/'
— Jēgas maz, un atskaņas ari klibo.
— Ko tad jūs gribat, mans dārgais? Šo dziesmu taču nav sacerējis ne Rasins, ne Moljērs, bet vienkārši Lafeljads; augstmanis nevar pārzināt atskaņas tikpat labi kā īsts rīmkalis.
— Žēl, ka jūs atceraties tikai beigas.
— Pag, pag, te būs otrā panta sākums.
— Klausos.
„Deva vietu kabaljēro
Montalē un …"
— Tfu! „Un Lavaljērai," — de Gišs nepacietīgi iesaucās, netikdams skaidrībā, uz kuru pusi Sentenjans velk.
— Jā, jā, Lavaljēra! Jūs pareizi atradās atskaņu.
— Bija gan grūti uzminēt!
— Montalē un Lavaljērai, tieši tā. Jūs aizlikāt vārdu par šīm abām meitenēm.
Sentenjans iesmējās.
— Kāpēc tad dziesmā nekas nav teikts par de Tonē-Sarantas jaunkundzi? — de Gišs apvaicājās.
— Nezinu.
— Nu, vai jūs esat apmierināts?
— Pilnīgi; bet Montalē tur tomēr tiek pieminēta, — Sentenjans turpināja zoboties.
— O, to jūs atradīsiet visur! Ļoti nemierīga meiča.
— Jūs viņu pazīstat?
— Netieši. Viņu protežēja kaut kāds Malikorns, kuru savukārt ieteica Manikans. Manikans lūdza mani iekārtot Montalē par princeses galmadāmu, bet Malikornu par virsnieku prinča svītā. Es to izdarīju — jūs taču zināt, ka man ir vājība pret to savādnieku Manikanu.
— Un vai jūsu rūpes vainagojās panākumiem?
— Attiecībā uz Montalē — jā; attiecībā uz Malikornu — gan jā, gan nē, viņu tikai piecieš. Vai tas ir viss, ko jūs gribējāt uzzināt?
— Vēl paliek atskaņa.
— Kāda atskaņa?
— Ko jūs pats atradāt.
— Lavaljēra?
— Jā.
Sentenjans atkal sāka smieties, vēl vairāk sakaitinot de Gišu.
— Jā, patiešām, es viņu ievedu princeses galmā, — de Gišs atzina.
— Ha-ha-ha!
— Dārgo grāf, — de Gišs uzsvērti gausi un vēsā balsī turpināja, — es būšu ļoti pateicīgs, ja jūs neatļausieties nekādus jociņus par šo vārdu. De Labomas Leblānas de Lavaljēras jaunkundze ir abolūti nevainojama būtne.
— Pilnīgi nevainojama?
— Jā.
— Vai tad jūs neesat dzirdējis pēdējās baumas? — de Sentenjans apvaicājās.
— Nē, un jutīšos ļoti apmierināts, ja jūs šīs tenkas paturēsiet pie sevis tiem, kas tās palaiž.
— Kāpēc jūs tā aizsvilāties?
— Tāpēc, ka de Lavaljēru mīl kāds mans tuvs draugs.
Sentenjans nodrebēja.
— Ak tā! — viņš iesaucās.
— Jā, grāf! — de Gišs turpināja. — Jūs esat vislabāk audzinātais francūzis, un tāpēc jums jāsaprot, ka es neļaušu nostādīt savu draugu smieklīgā stāvoklī.
— Un kā vēl saprotu!
Sentenjans kodīja lūpas dusmās un pieviltā ziņkārē.
De Gišs viņam pieklājīgi paklanījās.
— Jūs mani padzenat, — žēlojās Sentenjans, kurš vai mira aiz vēlēšanās uzzināt drauga vārdu.
— Nemaz, dārgais. Es tikai vēlos pabeigt savu dzejoli Filisai.
— Kas tas par dzejoli?
— Četrrinde. Pats saprotat: četrrinde — tā ir liela lieta.
— Un kā vēl!
— Tā kā no četrām rindām man vēl jāsacer trīsarpus, tad es gribu koncentrēties.
— Saprotu. Uz redzēšanos, grāf!
— Uz redzēšanos!
— Starp citu… >
— Kas ir?
— Vai jums ir viegla roka?
— Ļoti.
— Tad jau jūs līdz rītam pabeigsiet savas trīsarpus rindas?
— Cerams.
— Tādā gadījumā līdz rītam.
— Ardievu, līdz rītam.
Sentenjanam gribot negribot bija jāatvadās, viņš pazuda aiz kokiem.
Sarunādamies de Gišs un Sentenjans bija aizgājuši diezgan tālu no
pils.
Katram matemātiķim, dzejniekam vai sapņotājam ir savas iemīļotās vietas. Atvadījies no de Giša, Sentenjans nokļuva parka malā, kur jau sākās dažādas saimniecības ēkas un aiz akāciju un kastaņu kuplajām lapotnēm pacēlās augsta sēta, kas atdalīja parku no saimniecības pagalma.
Palicis viens, de Sentenjans devās uz šīm ēkām; de Gišs nogriezās uz pretējo pusi. Tā viens atgriezās puķu dārzā, otrs gāja uz sētas pusi.
Neviena neredzēts un nedzirdēts, de Sentenjans soļoja pa mīkstajām smiltīm zem pīlādžu un ceriņu zariem kā zem jumta.
Viņš pārdomāja, kā izkļūt no sarežģītās situācijas un jutās ļoti vīlies, jo, neskatoties uz visām viltībām, nebija spējis neko izdibināt par Lavaljēru.
Pēkšņi viņš izdzirda cilvēku balsis. Skanēja čuksti, sievietes žēlošanās, ko pārtrauca jautājumi, klusi smiekli, nopūtas, apslāpēti izbrīna saucieni; visskaidrāk varēja atšķirt sievietes balsi.
Sentenjans apstājās un izbrīnījies atklāja, ka balsis skan kaut kur no augšas, it kā no koku galotnēm.
Viņš pacēla galvu un ieraudzīja sievieti, kas pa trepēm bija uzkāpusi līdz akmens žoga augšai; dzīvi žestikulēdama, viņa sarunājās ar vīrieti, kurš bija uzrāpies kokā. Varēja saskatīt tikai viņa galvu.
Sieviete bija žoga vienā pusē, vīrietis — otrā.