Kamēr karalis, paņēmis līdz tikai vienu kalpotāju, steidzīgi devās uz to pils spārnu, kur bija apmeties kardināls Mazarīni, musketieru virsnieks iznāca no mazās istabiņas, kuru karalis uzskatīja par tukšu. Virsnieks nopūtās kā cilvēks, kas ilgi aizturējis elpu. Mazo istabiņu no karaļa guļamistabas atdalīja tikai plāna starpsiena; agrāk tās bija vienotas. Caur starpsienu bija dzirdams viss, kas notika karaļa guļamistabā.
Bez šaubām, musketieru leitnants bija dzirdējis visu Ludviķa sarunu ar Kārli II.
Kad karalis izgāja, viņš pakratīja galvu tikai sev raksturīgajā veidā un noteica ar gaskoņu akcentu, ko nebija pazaudējis visos četrdesmit ārpus dzimtenes pavadītajos gados:
— Nožēlojams dienests! Nožēlojams pavēlnieks!
Pēc tam viņš, kā iepriekš, apsēdās krēslā, izstiepa kājas un pievēra acis kā cilvēks, kas guļ vai iegrimis pārdomās.
Pa šī īsā monologa laiku, kamēr karalis pa vecās pils koridoriem devās pie kardināla, Mazarīni apartamentos bija vērojami pavisam citādi skati.
Mazarīni atlaidās gūtā, jo viņu sāka mocīt podagra. Kā jau lietišķs cilvēks, viņš guva zināmu labumu pat no slimības, strādādams bezmiega laikā. Viņš pavēlēja savam kalpam Bermūnam atnest ceļojumu pulti, lai varētu rakstīt gultā.
Podagra tomēr bija grūti pieveicams pretinieks. Ar katru kustību kardināla sāpes pastiprinājās, un beidzot viņš jautāja Bermūnam:
— Vai Briens ir šeit?
— Nē, aizgāja, — kalps atbildēja. — Jūs viņu atlaidāt, un viņš aizgāja gulēt. Ja vēlaties, viņu var pamodināt.
— Nē, nevajag! Tomēr jāstrādā! Nolādētie cipari!
Skaitīdams uz pirkstiem, kardināls kļuva domīgs.
— Ak, šie cipari! — Bermūns ieteicās. — Ja jau jūs sākat nodarboties ar rēķiniem, tad rīt jums noteikti sāpēs galva… Pie tam šeit nav arī Geno kunga!
— Tev taisnība, Bermūn! Tu man aizvietosi Brienu. Man vajadzēja ņemt līdz Kolbēru. Viņš strādā ļoti labi, Bermūn, ļoti labi. Viņš ir darījumu cilvēks!
— Nezinu gan, — kalps atbildēja, — man nepatīk šī darījumu cilvēka ģīmis.
— Labi jau, labi, Bermūn! Es nejautāju, kādas ir tavas domas. Apsēdies šeit, paņem spalvu un raksti.
— Es esmu gatavs. Ko pavēlēsiet rakstīt?
— Raksti: septiņsimt sešdesmit tūkstoši livru.
— Uzrakstīts.
— Uz Lionu… — kardināls apklusa.
— Uz Lionu, — Bermūns atkārtoja.
— Trīs miljoni deviņsimt tūkstoši.
— Uzrakstīju.
— Uz Bordo septiņus miljonus.
— Septiņus, — Bermūns atkārtoja.
— Jā, septiņus, — kardināls īgni noteica. — Saproti, Bermūn? Visas šīs summas jāraksta izdevumos…
— Izdevumos vai ieņēmumos, man tas vienalga. Tik un tā visi šie miljoni nav mani.
— Šie miljoni pieder karalim; es skaitu karaļa naudu… Tu mani visu laiku pārtrauc!
— Septiņus miljonus uz Bordo.
— Jā, tā gan. Uz Madridi četrus miljonus. Es tev, Bermūn, pateicu, kam pieder šī nauda, tāpēc ka visi aiz muļķības uzskata mani par miljonāru. Es cenšos šos maldus atspēkot. Ministram nevar būt nekā sava… Nodevas — septiņi miljoni. Zemes — deviņi miljoni. Uzrakstīji?
— Uzrakstīju.
— Skaidrā nauda — sešsimt tūkstoši livru; dažādas vērtslietas — divi miljoni… Ā, es vēl aizmirsu — kustamais īpašums dažādās pilīs…
— Vai nepierakstīt — dažādās karaļa pilīs? — Bermūns apvaicājās. — Nē, nevajag — tas jau ir skaidrs tāpat. Nu, Bermūn, vai uzrakstīji?
— Jā, uzrakstīju.
— Tagad saskaiti visu kopā!
Trīsdesmit deviņi miljoni divsimt sešdesmit tūkstoši livru.
— Ak, — kardināls ar nepatiku noteica, — nav pilnu četrdesmit miljonu!
Bermūns pārskaitīja vēlreiz.
— Jā, trūkst septiņsimt četrdesmit tūkstošu.
Mazarīni paņēma rēķinu un to uzmanīgi pārskatīja.
— Tomēr, — Bermūns teica, — trīsdesmit deviņi miljoni un divsimt sešdesmit tūkstoši livru ir krietna summa.
— Ak, Bermūn, man gribētos redzēt šo naudu karaļa kasē!
— Jums labpatika man teikt, ka visa šī nauda pieder viņa majestātei.
— Protams, bet tas ir tikai īsu mirkli. Šie trīsdesmit deviņi miljoni jau iepriekš ir sadalīti, droši vien, ar tiem vēl nepietiks.
Bermūns pie sevis nosmaidīja kā cilvēks, kurš tic tikai tam, kam grib ticēt.
Viņš sagatavoja kardinālam dzeramo naktij un uzbužināja spilvenus.
— Ak, — Mazarīni pie sevis noteica, kad kalps bija aizgājis, — vēl joprojām nav četrdesmit miljonu… Man jāsasniedz šī manis paša nospraustā summa — četrdesmit miljonu… Kas zina, varbūt es nenodzīvošu līdz tam laikam, nepagūšu… Es kļūstu vecs un vārgs. Varbūt man izdosies atrast divus vai trīs miljonus mūsu labo draugu spāniešu kabatās? Vai tad veltīgi viņi atklāja Peru; droši vien viņiem kaut kas ir aizķēries no šī atklājuma!
Aizrāvies ar aprēķiniem, viņš aizmirsa par podagru: kardināla mantkārība pārmāca slimību.
Pēkšņi istabā aizelsies ieskrēja Bermūns.
— Kas noticis? — kardināls apjautājās.
— Karalis! Karalis!
— Ko! Karalis nāk šurp? — Mazarīni izsaucās, steidzīgi noslēpdams lapiņu. — Karalis ir šeit tik vēlā stundā? Es domāju, ka viņš jau sen apgūlies. Kas ir? Kas nolicis?
Ludviķis XIV izdzirdēja pēdējos vārdus un ieraudzīja kardināla izbiedēto seju. Kardināls, viņam parādoties, uzslējās gultā sēdus.
— Nekas sevišķs, kardināla kungs, — viņš teica, — vai vismaz nekas tāds, kas varētu satraukt jūs, man tikai nepieciešams vēl šovakar parunāt ar jums par kādu visai svarīgu lietu.
Mazarīni tūlīt atcerējās, cik uzmanīgi karalis ieklausījās viņa teiktajā par Mariju Mančīni, un iedomājās, ka svarīgā lieta attiecas uz viņa māsasmeitu. Šī iemesla dēļ viņa seja noskaidrojās, un tajā parādījās vislielākās labvēlības izteiksme.
Šāda pārmaiņa karali ļoti iepriecināja.
Viņš apsēdās.
— Jūsu majestāte, — Mazarīni viņu uzrunāja, — mans pienākums būtu uzklausīt jūs, kājās stāvot, bet mokošā podagra…
— Kas tās par ceremonijām starp mums, godājamais kardināla kungs, - Ludviķis XIV ļoti laipni atbildēja, — jums es esmu skolnieks un nevis karalis, kā jūs to ļoti labi zināt, it īpaši jau šovakar, kad es esmu ieradies pie jums kā lūdzējs, pie tam kā vispadevīgākais lūdzējs, kurš alkst, lai viņa lūgumu uzņemtu labvēlīgi.
Pamanījis, ka karalis nosarkst, Mazarīni šķita ieguvis apliecinājumu savai domai, ka aiz šiem maigi teiktajiem vārdiem slēpjas mīlētāja nodomi. Neskatoties uz savu apķērību, šoreiz viltīgais politiķis maldījās: karalis sarka nevis jaunekļa kaisles uzplūdā, bet gan tādēļ, ka bija ievainots viņa karaļa lepnums.
Kā labs tēvocis Mazarīni nolēma atvieglot karalim atzīšanos.
— Runājiet, lūdzu, un, ja jūsu majestātei labpatīk uz mirkli aizmirst, ka es esmu jūsu pavalstnieks, ja jūs mani pagodināt, nosaukdams par savu audzinātāju un skolotāju, tad atļaujiet man izteikt jums visu savu padevību un maigo mīlestību.
— Es pateicos jums, kardināla kungs, — karalis atbildēja. — Starp citu, tas, ko es jums gribēju lūgt, ir tīrais sīkums.
— Jo sliktāk, — kardināls iebilda, — jo sliktāk, jūsu majestāte. Es vēlētos, lai jūs man lūgtu kaut ko svarīgu, kādu upuri… Bet, lai ko jūs arī man lūgtu, es esmu gatavs piekrist visam, lai tikai jūs būtu apmierināts.
— Ja jau tā, tad gribu jums pastāstīt, — iesāka karalis, kura sirds dauzījās tikpat stipri kā kardināla sirds, — ka pie manis ieradies mans brālis, Anglijas karalis…
Mazarīni tā palēcās gultā, it kā viņš būtu pieskāries Volta stabam. Vai nu no izbrīna, vai, kas ir ticamāk, no vilšanās kardināla seja pietvīka tādā niknumā, ka, par spīti savai niecīgajai pieredzei diplomātijā, Ludviķis tūlīt ieraudzīja, ka ministrs bija cerējis izdzirdēt pavisam kaut ko citu.
— Kārlis II! —Mazarīni iekliedzās spiedzīgā balsī un nicīgi pasmīnēja. — Ko! Pie mums viesojas Kārlis II!
— Jā, karalis Kārlis II, — Ludviķis atbildēja, uzsvērdams Indriķa IV mazdēla karaļa titulu, ko Mazarīni nebija minējis. — Jā, kardināla kungs, šī nelaimīgā karaļa stāsts par viņa nelaimēm mani aizkustināja. Viņš šausmīgi cieš, kardināla kungs. Manas tiesības uz troni arī tika apstrīdētas, un nemieru laikā es biju spiests bēgt no galvaspilsētas. Arī es pazīstu nelaimi, un tāpēc man grūti atstāt bez palīdzības brāli, kas visu zaudējis un spiests bēguļot.
— Ak, — kardināls īgni noteica, — kāpēc gan viņa tuvumā nebija - tāda Mazarīni kā jums? Tad viņa kronis būtu vesels un neskarts.
— Kardināla kungs, es atceros visu, par ko mūsu dzimtai jāpateicas jums, — jaunais karalis lepni atbildēja, — un ticiet, ka es to nekad neaizmirsīšu. Tieši tāpēc, ka manam brālim, Anglijas karalim, nekalpo tik varens ģēnijs, kā tas, kas izglāba mani, tieši tāpēc es arī gribu nodrošināt viņam šī ģēnija palīdzību, jo esmu pārliecināts, ka, tikko jūsu roka pieskarsies viņam, tā atdos viņam kroni, ko viņš pazaudēja dienā, kad tas nokrita no viņa tēva galvas.
— Pateicos jums, jūsu majestāte, par augsto novērtējumu, — Mazarīni atteica, — bet mums nav ko darīt tādās vietās, kur ļaudis trako, noliedz Dievu un cērt nost galvas saviem karaļiem. Tādi ir bīstami, jā, ļoti bīstami, un ar viņiem pretīgi saskarties kopš tā brīža, kad viņi aptraipīja sevi ar karaļa asinīm un netīrām ķildām. Tāda politika man nekad nav patikusi, un es no tās novēršos.
— Bet jūs varat mums palīdzēt, radot tās vietā citu.
— Kādu?
— Piemēram, ceļot atkal tronī Kārli II.
— Ak, Dievs! — Mazarīni izsaucās. — Vai patiešām šie murgi vēl nodarbina nelaimīgo karali?
— Protams, — Ludviķis iebilda, kaut gan viņu bija sabiedējuši šķēršļi, kurus ministra pieredzējusī acs saskatīja šai pasākumā. — Viņš lūdz… ne vairāk… kā miljonu.
— Un tikai! Vienu miljonu, ne vairāk! — Mazarīni izsmejoši atkārtoja ar itāļu akcentu. — Tikai vienu miljoniņu. Ek! Ir nu gan ubagu ģimene!
— Monsenjor, — Ludviķis XIV teica ar lepni paceltu galvu, — šī ubagu ģimene ir mūsu dzimtas atzars.
— Vai tad jūsu majestāte ir tik bagāts, lai varētu izdāļāt miljonus? Vai jums ir miljoni?
— Jā, — jaunais karalis atbildēja, savas skumjas cildeni apslēpdams, — jā, kardināla kungs, es zinu, ka esmu nabags, bet Francijas kronis tomēr ir miljona vērts: bet taisnīgas lietas labā es esmu gatavs ieķīlāt savu kroni. Es atradīšu ebrejus, kas man par to labprāt iedos miljonu.
— Tātad jūsu majestāte apgalvo, ka jums vajadzīgs miljons? — jautāja Mazarīni.
— Jā, miljons.
— Jūsu majestāte pieļauj lielu kļūdu, jums vajag daudz vairāk. Bermūn!.. Tūlīt jūs uzzināsiet, cik jums vajag patiesībā… Bermūn!
— Bet kardināla kungs! Jūs gribat apspriest ar sulaini manas problēmas?
— Bermūn! — kardināls atkārtoja, izlikdamies, ka nemaz nemana karaļa neviltoto sašutumu. — Atnāc šurp un pasaki, kādu summu es tikko vēlējos.
— Monsenjor! Monsenjor! — bāls no sašutuma, Ludviķis noskaldīja. — Vai jūs nedzirdējāt, ko es teicu?
— Nedusmojieties, jūsu majestāte! Es jūsu lietas kārtoju atklāti. Francijā visi zina, ka manas grāmatas nav aiz septiņām atslēgām. Bermūn, ko tu šeit tikko darīji?
— Skaitīju summas.
— Un vai saskaitīji?
— Tieši tā.
— Un tas viss notika tādēļ, lai uzzinātu, cik viņa majestātei vajadzīgs pašlaik? Vai es tev to neteicu? Runā atklāti, mans draugs.
— Jā, tā jūs teicāt.
— Labi. Un cik bija vajadzīgs?
— Liekas, četrdesmit pieci miljoni.
— Un kādu summu mēs dabūjām, kad bijām saskaitījuši visus mūsu līdzekļus, neko neizlaižot?
— Trīsdesmit deviņus miljonus divsimt sešdesmit tūkstošus franku.
— Labi, Bermūn, vairāk man no tevis nekas nav vajadzīgs. Tagad atstāj mūs vienus, — kardināls piemetināja, vērīgi raudzīdamies uz jauno karali, kurš izbrīnā nevarēja izteikt ne vārda un spēja vienīgi nočukstēt:
— Bet… Un tomēr…
— Ā, tātad jūs vēl šaubāties? —kardināls teica. — Tad, lūk, te jums būs pierādījums tam, ko es teicu.
Pie šiem vārdiem viņš izvilka zem spilvena paslēpto, ar cipariem aprakstīto lapiņu un pastiepa to karalim, kurš pat novērsās, tik dziļi viņš bija sarūgtināts.
— Jūs vēlaties saņemt miljonu, bet, tā kā šī summa aprēķinos nav iekļauta, tas nozīmē, ka jums vajadzīgi četrdesmit seši miljoni. Ticiet man, ka pasaulē nav tāda ebreja, kurš uzdrošinātos aizdot šo summu, pat ja ķīla būtu Francijas kronis.
Karaļa rokas zem mežģīņu manšetēm sažņaudzās .dūrēs, un viņš atgrūda savu krēslu.
— Tad, — viņš teica, — mans brālis, Anglijas karalis, nomirs badā.
— Jūsu majestāte, — Mazarīni turpināja tajā pašā tonī, — neaizmirstiet parunu, kas pauž vissaprātīgāko politiku: „Esi apmierināts ar savu nabadzību, jo tavs kaimiņš arī ir nabags."
Ludviķis neilgu brīdi kaut ko apsvēra, ziņkārīgi skatīdamies uz papīru, kura stūrītis rēgojās no spilvena apakšas.
— Tātad, — viņš atsāka, — manu lūgumu pēc naudas nekā nav iespējams izpildīt?
— Neiespējami.
— Padomājiet: viņš būs mans ienaidnieks, ja iegūs troni bez manas palīdzības.
— Ja jūsu majestāte baidās tikai no tā, tad varat būt mierīgs! — kardināls strauji teica.
— Labi, es vairs neuzstāšu.
— Vai es vismaz pārliecināju jūsu majestāti? — Mazarīni jautāja, saņemdams karaļa roku.
— Pilnīgi.
— Lūdziet vienalga ko citu, un es uzskatīšu par laimi izpildīt jūsu vēlēšanos.
— Jebkuru manu vēlēšanos?
— Visas, visas! Vai tad es nekalpoju jūsu majestātei ar miesu un dvēseli? Bermūn! Lāpas un pavadoņus viņa majestātei! Viņa majestāte atgriežas savos apartamentos.
— Vēl ne, kardināli Ja jau jūs esat gatavs izpildīt jebkuru manu lūgumu, tad es izmantošu gadījumu…
— Kaut ko jūsu majestātei? — kardināls apvaicājās, cerēdams, ka nu beidzot karalis sāks runāt par viņa māsasmeitu.
— Nē, man ne, bet atkal manam brālim Kārlim.
Mazarīni seja no jauna apmācās, un viņš kaut ko nomurmināja, ko karalis nesadzirdēja.