Meklēdams ziņas, de Sentenjans bija uzgājis īstu piedzīvojumu. Viņam veicās.
Vēlēdamies uzzināt, kāpēc vīrietis un sieviete atrodas šeit, un sevišķi, par ko viņi sarunājas tik vēlā stundā un turklāt tik neērtā stāvoklī, Sentenjans piezagās gandrīz pie pašām trepēm.
Iekārtojies ērtāk, viņš noklausījās visu sarunu.
Runāja sieviete.
— Manikana kungs, — viņas balss skanēja pārmetoši, bet tomēr nedaudz koķeti, — jūs pakļaujat mūs lielam riskam. Ja mēs turpināsim sarunu, kāds var mūs pārsteigt.
— Pilnīgi iespējams, — vīrietis atteica pavisam mierīgi un flegmātiski.
— Un ko tad runās! Ak, ja mani kāds ieraudzīs, es nomiršu no kauna.
— Tas būtu bērnišķīgi, un es nedomāju, ka jūs uz to esat spējīga.
— Ja vēl mūsu starpā kaut kas būtu; bet tīšuprāt radīt sev nepatikšanas — pazemīgi pateicos! Palieciet sveiks, Manikana kungs!
«Lieliski! Es uzzināju, kas ir vīrietis, tagad jāmēģina saskatīt sieviete," Sentenjans pie sevis noteica, skatīdamies uz elegantās zīda kurpēs un miesaskrāsas zeķēs tērptām kājiņām, kas stāvēja uz trepēm.
— Dieva dēļ, Montalē, vēl mirkli pagaidiet! — dc Manikans iesaucās. — Nebēdziet. Man vēl jums jāsaka daudz kas svarīgs.
— Montalē! — Sentenjans čukstēja. — Viena no trijotnes! Katrai no draudzenēm ir sava aizraušanās; man tikai likās, ka šai tā saucās Mali- korna kungs, nevis Manikans.
Izdzirdējusi sava sarunu biedra izmisīgo lūgumu, Montalē apstājās, nenokāpusi līdz galam.
Nelaimīgais Manikans arī pārvietojās uz citu kastaņas zaru, lai varētu iekārtoties ērtāk.
— Es jūs lūdzu, uzklausiet mani! Ceru, ka jūs neturat mani aizdomās par ļauniem nolūkiem?
— Nemaz… Bet kāpēc jūs vēstulē atgādinājāt par saviem pakalpojumiem? Kāpēc nolikāt tikšanos šeit un un tādā laikā?
— Jūs man jautājat, kāpēc es vēlējos modināt jūsu pateicības jūtas, atgādinot, ka tas biju es, kas ieveda jūs princeses galmā? Pavisam vienkārši — es ļoti vēlējos satikties ar jums (pateicos, ka jūs tik laipni pie- kritāt), un nevarēju iedomāties, kā citādi lai to panāku. Kāpēc sajā vietā un laikā? Tāpēc, ka šī stunda man likās ērta, un vieta pietiekami vientuļa, jo manu lūgumu nav īsti ērti izteikt liecinieku klātbūtnē.
— Bet Manikana kungs!
— Man ir visšķīstākie nodomi, dārgā Montalē.
— De Manikana kungs, es domāju, ka man labāk aiziet.
— Uzklausiet mani, citādi es lēkšu pāri pie jums. Labāk nerunājiet man pretī, jo pašlaik mani jau tā kaitina viens zars, un es par sevi negalvoju. Nesekojiet tā piemēram un uzklausiet mani.
— Labi, es jūs klausos, bet runājiet īsāk, jo jūs kaitina zars, bet mani — trepju spraislis, kas spiež man pēdas. Es jūs brīdinu, ka tā ir bumba zem manām kājām.
— Esiet tik laipna un sniedziet man savu roku, jaunkundz.
— Kāpēc?
— Nu, dodiet taču.
— Te tā būs; ko jūs darāt?
— Velku jūs tuvāk.
— Kāpēc? Es ceru, ka jūs negribat mani apsēdināt sev blakus uz zara?
— Nē, bet es vēlos, lai jūs apsēstos uz sētas; lūk, tā. Tā ir pietiekami plata un ērta sēdēšanai, un es daudz ko dotu, lai jūs atļautu apsēsties sev blakus.
— Nekas, jums ir labi arī turpat; mūs var ieraudzīt.
— Jūs domājat? — Manikans glaimīgi apjautājās.
— Esmu pārliecināta.
— Lai nu tā būtu. Es palikšu kastaņā, kaut gan man te ir briesmīgi neērti.
— De Manikana kungs, jūs novirzāties no temata.
— Tiesa gan.
— Jūs man rakstījāt?
— Jā, rakstīju.
— Kāpēc?
— Iedomājieties, šodien ap diviem de Gišs aizbrauca.
— Nu, un tad?
— Redzēdams, ka viņš dodas prom, es, kā parasti, viņam sekoju.
— Saprotu, tāpēc jūs esat šeit.
— Pagaidiet. Jūs taču zināt, vai ne, ka nabaga de Gišs krita briesmīgā nežēlastībā?
— Diemžēl jā!
— Tātad no viņa puses bija milzīgs neprāts doties uz Fontenblo pie tiem, kas padzina viņu no Parīzes, un it īpaši jau pie tiem, no kuriem viņu aizdzina.
— Jūs spriežat kā nelaiķis Pitagors, de Manikana kungs.
— Vēl jāmin, ka de Gišs ir stūrgalvīgs kā visi iemīlējušies un neklausīja nevienam no maniem argumentiem. Es viņam lūdzos, kā vien pratu — viņš pat neklausījās manī. Ak, sasodīts!
— Kas jums notika?
— Pagaidiet, jaunkundz, tas ir nolādētais zars, par kuru man jau bija tas gods jums pavēstīt; tas nupat saplēsa man bikses.
— Nav nekāda nelaime, pašreiz ir tumšs, — Montalē iesmējās, — turpiniet, Manikana kungs.
— Tātad de Gišs devās ceļā aulekšiem, bet es viņam sekoju soļos. Jūs saprotat, ka tikai muļķis vai vājprātīgais steidzas mesties ūdenī pakaļ draugam. Tā nu es ļāvu, lai de Gišs auļo pa priekšu, bet pats lēnā garā sekoju, būdams pilnīgi pārliecināts, ka nelaimīgo neviens nepieņems, bet, ja arī pieņems, tad tā, ka pie pirmā asākā vārda viņam būs jāatgriežas atpakaļ, un tā es ar viņu atkal sastapšos kaut kur pie Rī vai Melunas; piekrītiet, arī tas jau ir daudz: vienpadsmit ljē turp un tikpat daudz atpakaļ.
Montalē paraustīja plecus.
— Ja gribat, smejieties, kundze; bet, ja jūs sēdētu nevis uz gludiem akmeņiem, bet jāšus uz zara kā es, tad arī jūs tāpat vēlētos tikt zemē pēc iespējas ātrāk.
— Mirklīti pacietieties, dārgo Manikan, vēl vienu mirklīti. Tātad jūs stāstāt, ka pajājāt garām Ri un Melunai?
— Jā, RI un Meluna palika aiz muguras; es turpināju ceļu, brīnīdamies, ka viņš nejāj atpakaļ; beidzot es ierados no Fontenblo un visus iztaujāju, kur palicis de Gišs. Neviens viņu nav redzējis, pilsētā neviens nav ar viņu runājis; izrādās, viņš atauļojis, iejājis pa pils vārtiem un pazudis. Kopš astoņiem vakarā es viņu dzenāju pa visu Fontenblo un izprašņāju par viņu katru atbalsi: de Giša nav! Es vai mirstu aiz satraukuma. Jūs saprotat, es taču nevarēju mesties vilkam tieši rīklē un pats iet uz pili, kā mans nepiesardzīgais draugs; es devos uz kalpotāju galu un ataicināju jūs ar vēstuli. Un tagad, jaunkundz, Dieva dēļ, nomieriniet mani.
— Tas nemaz nav grūti, dārgo Manikan. Jūsu draugu de Gišu uzņēma, cik labi vien iespējams.
— Vai patiešām?
— Karalis izrādīja viņam labvēlību.
— Ko? Karalis, kas pats aizsūtīja viņu trimdā?
— Princese viņam uzsmaidīja; princis, šķiet, mīlēja viņu vēl vairāk nekā iepriekš.
— Ak tā, — Manikans novilka. — Tagad es saprotu, kāpēc viņš palika. Bet vai par mani viņš neko neteica?
— Ne vārda.
— Ļoti slikti no viņa puses. Ko viņš pašlaik dara?
— Droši vien guļ, bet, ja neguļ, tad sapņo.
— Ko jūs visu vakaru darījāt?
— Dejojām.
— Slaveno baletu? Kā veicās de Gišam?
— Viņš bija apburošs.
— Malacis! Piedodiet, jaunkundz, bet man palicis tikai lūgums jums.
— Ko?
— Saprotiet, es nevaru prasīt, lai šajā stundā man atvērtu pils durvis; es ļoti gribētu, kaut varētu gulēt uz šā paša zara, bet varu galvot, ka to varbūt spētu vienīgi papagailis.
— Bet, Manikana kungs, es taču nevaru pieņemt viesi pāri sētai.
— Viesus, jaunkundz, — ierunājās cita balss, bet pavisam kautrīgi — acīmredzot runātājs apzinājās, cik nepiedienīgs ir tāds lūgums.
— Ak, Dievs, — Montalē iesaucās, cenzdamās saskatīt, kas stāv zem kastaņkoka, — kas tur ir?
— Es, jaunkundz.
— Kas jūs tāds esat?
— Malikorns, jūsu padevīgais kalps.
To teikdams, Malikorns vispirms sasniedza zemākos zarus un tad uzrāpās līdz sētai.
— Malikorna kungs!… Ak kungs, jūs abi esat galīgi zaudējuši prātu!
— Kā jums klājas, jaunkundz? — Malikorns izmeklēti pieklājīgi apvaicājās.
— Tā tikai man vēl trūka! — Montalē izmisusi iekliedzās.
— Ak, jaunkundz, neesiet nu tik barga, lūdzu! — Malikorns čukstēja.
— Mēs taču esam jūsu draugi, jaunkundz, — Manikans turpināja, — bet draugiem nedrīkst darīt pāri. Ja jūs atstāsiet mūs šeit uz visu nakti, tad tikpat kā piespriedīsiet nāves sodu.
— Nu, — Montalē novilka, — Malikorna kungs ir tik veselīgs, ka nenomirs pēc vienas nakts, kas pavadīta zem zvaigznēm.
— Jaunkundz!
— Tas būs taisnīgs sods par viņa izlēcienu.
— Lai notiek! Malikorns lai tiek galā ar jums kā vēlas, bet es kāpju pāri, — Manikans nolēma.
Noliecis slaveno zaru, par kuru viņš tā žēlojās, Manikans lika lietā kājas un rokas, un beidzot apsēdās blakus Montalē.
Montalē gribēja Manikanu nogrūst, bet viņš visiem spēkiem centās noturēties.
Šis skats ilga dažas sekundes, un tam netrūka pievilcības, kas ne- paslīdēja garām Sentenjana kunga uzmanībai.
Manikans uzvarēja. Viņš iekaroja trepes un, nokāpis dažus pakāpienus zemāk, galanti piedāvāja roku savai pretiniecei.
Pa to laiku Malikorns bija uzrāpies kastaņkokā un apsēdās turpat, kur bija sēdējis Manikans, ar acīmredzamu nodomu sekot viņa pēdās arī tālāk.
Manikans un Montalē nokāpa dažus pakāpienus; Manikans bija neatlaidīgs, Montalē smiedamās atvairījās.
Atskanēja Malikorna balss.
— Jaunkundz, lūdzu, nepametiet mani! — viņš lūdzās. — Es atrodos ļoti neērtā pozā un nespēju pārkāpt sētai pats saviem spēkiem. Mani- kanam saplēst drēbes ir nieks, viņš dabūs jaunas no de Giša kunga garderobes, bet es nevaru cerēt pat uz Manikana tērpu, jo tas ir saplēsts.
— Manuprāt, tūlīt pat jādodas meklēt de Gišs, — Manikans noteica, nepievērsdams uzmanību Malikorna žēlabām. — Vēlāk pie viņa droši vien nevarēs iekļūt.
— Man arī tā šķiet, — Montalē atbildēja, — ejiet vien, de Manikana kungs.
— Tūkstoškārt pateicos! Uz redzēšanos, jaunkundz! — Manikans teica, nolēcis zemē. — Jūs esat ārkārtīgi laipna.
— Priecājos jums pakalpot, Manikana kungs; tagad es iešu un mēģināšu tikt vaļā no Malikorna kunga.
Malikorns nopūtās.
— Ejiet, ejiet, — Montalē skubināja.
Manikans paspēra dažus soļus, bet tad pagriezās atpakaļ un noprasīja:
— Starp citu, jaunkundz, kā var nokļūt pie de Giša kunga?
— Nekas nav vienkāršāk. Jūs iziesiet pa dižskābaržu aleju…
— Labi.
— Aiziesiet līdz krustojumam…
— Jā.
— Tur ieraudzīsiet četras alejas.
— Brīnišķīgi.
— Jums jāiet pa vienu no tām…
— Pa kuru?
— Pa labi.
— Pa labi?
— Nē, pa kreisi!
— Velns parāvis!
— Nē… nē… pagaidiet…
— Šķiet, ka jūs pati īsti nezināt. Lūdzu, padomājiet labi, jaunkundz.
— Pa vidējo.
— Tās taču ir -četras!
— Tā gan. Es tikai zinu, ka viena no četrām ved tieši pie princeses; šo aleju es labi pazīstu.
— Bet de Giša kungs taču nav pie princeses, vai ne?
— Paldies Dievam, nē!
— Tad tā aleja, kas ved pie princeses, man nav vajadzīga, un es to labprāt apmainītu pret to, kas ved pie de Giša.
— Jā, protams, to es arī zinu, bet, kā to atrast no šejienes, neprotu izstāstīt.
— Pieņemsim, jaunkundz, ka es atradīšu šo laimīgo aleju.
— Tad ejiet pa to. Jums tikai jāiziet cauri labirintam.
— Kas tas vēl par labirintu?
— Diezgan sarežģīts. Tur arī dienas laikā reizēm var apmaldīties, visu laiku pagriezieni gan pa labi, gan pa kreisi; vispirms trīs pagriezieni pa labi, tad divi pa kreisi, pēc tam jānogriežas… vienreiz vai divreiz? Pagaidiet! Iznāciet no labirinta, tur būs kļavu aleja un pa to jūs nonāksiet pie paviljona, kur dzīvo de Giša kungs.
— Tie tik ir norādījumi, neko teikt: es nešaubos, ka, tiem sekodams, noteikti apmaldīšos. Tāpēc es gribu lūgt jums pakalpojumu.
— Kādu?
— Sniedziet man jūsu roku un vediet mani kā… kā… jaunkundz, es lieliski zinu mitoloģiju, bet situācijas nopietnība man to izdzēsusi no atmiņas. Lūdzu, iesim.
— Bet es? — Malikorns iekliedzās. — Vai jūs mani tā pametīsiet?
— Kungs, tas nav iespējams, — Montalē griezās pie Manikana. — Ja nu kāds pamana mūs abus kopā šajā laikā? Iedomājieties, kādas tenkas paklīdis!
— Jūs sargās jūsu tīrā sirdsapziņa, jaunkundz, — Manikans pamācoši noteica.
— Nē, kungs, neiespējami!
— Nu, tad atļaujiet man palīdzēt nokāpt Malikornam; viņš ir prātīgs puisis un viņam ir laba oža; viņš mani vedīs un, ja būs lemts, tad vai nu iesim bojā kopā, vai arī kopā izglābsimies. Ja mūs sastaps divatā, neviens nepievērsīs uzmanību, bet vienu pašu mani var noturēt par mīļāko vai zagli. Kāpiet lejā, Malikorn, te ir trepes.
— Malikorna kungs, — Montalē iesaucās, — es-jums aizliedzu nokāpt no koka! Ja neklausīsiet, es sadusmošos.
Malikorns jau bija uzlicis kāju uz sētas malas, un tagad skumju pilns to atrāva atpakaļ.
— Cst… — Manikans nošņāca.
— Kas ir? — Montalē vaicāja.
— Es dzirdu soļus.
— Ak Dievs!
Soļu troksnis patiešām tuvojās, lapotne pašķīrās un, jautri smiedamies, paradījās Sentenjans ar pastieptu roku, it kā vēlēdamies katru apturēt tai pozā, kādā tie atradās: Malikorns, kaklu izstiepis, Montalē kā pielipusi trepju pakāpieniem, uz kuriem stāvēja, Manikans ar paceltu kāju, gavats sākt iet.
— Labvakar, Manikan, — grāfs sveicināja. — Laipni lūdzam, draudziņ; jūs mums šodien pietrūkāt,un par jums interesējās. De Montalē jaunkundz, jūsu… vispadevīgākais kalps!
Montalē nosarka…
— Ak Dievs! — viņa nomurmināja, aizsegdama seju ar rokām.
— Nomierinieties, jaunkundz, — de Sentenjans sacīja, — es zinu, ka jūs ne pie kā neesat vainīga, un varu to apliecināt visiem. Manikan, nāciet man līdzi. Dižskābaržu aleja, krustojums un labirints — es to visu zinu un būšu jūsu Ariadne.* Re, tā es jums atgādināju aizmirsto mitoloģiju!
— Nudien! Pateicos, grāf.
Ariadne — grieķu mitoloģijā Krētas valdnieka Mīnoja meita; viņa palīdzēja Atēnu varonim Tēzejam izkļūt no labirinta, iedodama viņam, dzijas kamolu — „Ariadnes pavedienu".
— Grāf, vai jūs pie viena nepaņemsiet līdzi arī Malikorna kungu? — Montalē palūdza.
— Nē, nē, nekādā ziņā, — Malikorns atsaucās. — Manikana kungs jau ar jums izrunājās pēc patikas; tagad, jaunkundz, ir mana kārta. Man jums tika daudz kas jāizstāsta par mūsu nākotni.
— Vai dzirdat? — grāfs smiedamies sacīja. — Palieciet vien kopā ar viņu, jaunkundz. Vai tad jūs nezināt, ka šī ir īsta noslēpumu nakts?
Paņēmis Manikanu zem rokas, grāfs ātri aizveda viņu pa ceļu, ko Montalē tik labi zināja, bet tik slikti prata parādīt.
Montalē ar acīm viņus pavadīja, kamēr viņi izzuda skatienam.