Pa to laiku Malikorns pacentās iekārtoties ērtāk.
Kad Montalē pagriezās, viņa ieraudzīja Malikorna jauno pozīciju.
Malikorns kā pērtiķis sēdēja uz akmens sētas, atspiedis kājas pret trepju augšējo pakāpienu.
Viņa galvu kā faunam apvija efejas un vlteņi, bet āža kājas slēpa vīnogulāji.
Montalē toties varēja noturēt par driādu.
— Pēc kā tas izskatās? — viņa pārmeta, rāpdamās augšā pa trepēm. — Jūs neliekat mani, nabadzīti, mierā, izsmejat, tirāns tāds!
— Es? — Malikorns brīnījās. — Es esot tirāns?
— Protams, jūs nepārtraukti mani kompromitējat, Malikorna kungs. Jūs esat ļauns briesmonis!
— Es?
— Ko jums ievajadzējās Fontenblo? Sakiet man, lūdzu! Vai tad jūs nedzīvojat Orleānā?
— Jūs vēl jautājat, kas man šeit vajadzīgs? Man vajadzēja satikt jūs.
— Tā nu gan ir neatliekama vajadzība!
— Ļoti neatliekama, jaunkundz, kaut gan jums tas, protams, ir vienaldzīgi. Runājot par manu māju, jūs labi zināt, ka es to esmu atstājis un nākotnē nevēlos nevienu citu māju, kā vien to, kurā dzīvosiet jūs. Tā kā pašlaik jūs dzīvojat Fontenblo, tad es arī esmu ieradies Fontenblo.
Montalē paraustīja plecus.
— Tātad jūs vēlējāties mani redzēt?
— Jā.
— Nu labi, jūs mani esat redzējis, tad varat iet!
— O, nē! — Malikorns iesaucās.
— Kāpēc ne?
— Es ierados ne tikai, lai jūs redzētu; man vajag ar jums aprunāties.
— Labi, aprunāsimies, tikai vēlāk un citā vietā.
— Vēlāk! Dievs vien zina, vai es jūs satikšu vēlāk un citā vietā. Tādas izdevības kā šobrīd mums nebūs.
— Es patlaban nekādi nevaru.
— Kāpēc?
— Tāpēc ka šonakt ļoti daudz kas atgadījies.
— Tad jau šis būs vēl viens notikums.
— Nē, nē, de Tonē-Šarantas jaunkundze gaida mani mūsu istabā; viņai jāpasaka man kaut kas ļoti svarīgs.
— Vai viņa jau sen gaida?
— Vismaz stundu.
— Tādā gadījumā pagaidīs vēl dažas minūtes, — Malikorns mierīgi noteica.
— Malikorna kungs, jūs aizmirstaties.
— Tā esat jūs, kas mani aizmirst, jaunkundz. Loma, ko jūs man liekat šeit spēlēt, sāk mani kaitināt. Tfu, velns parāvis! Es jau veselu nedēļu klimstu jūsu tuvumā, bet jums ne reizi nelabpatika mani ievērot…
— Kā, vai tad jūs te esat jau nedēļu?
— Jā, es te blandos apkārt kā vilkatis. No uguņošanas man apsvilušas jau divas parūkas, es esmu samircis strūklaku šļakatās un vakara drēgnumā, esmu mūžīgi izsalcis un nomocījies un vienmēr spiests bēgt pāri žogam kā zaglis! Velns parāvis, tā nav nekāda dzīve, jo tu neesi radīts ne par vāveri, ne salamandru, ne ūdru! Jūs savā necilvēcībā gribat, lai es zaudēju cilvēka izskatu. Man ir iebildumi! Es esmu un palikšu cilvēks, ja vien debesu valdnieki nenolems citādi!
— Ko tad jums vajag? Ko jūs vēlaties? Ko tad jūs prasāt no manis? — Montalē jau maigāk teica.
— Jūs taču neapgalvosiet, ka nezinājāt par manu uzturēšanos Fontenblo?
— Es…
— Esiet atklāta.
— Es to nojautu.
— Vai patiešām veselu nedēļu jūs nevarējāt iekārtoties, lai tiktos ar mani kaut vai vienreiz dienā?
— Man vienmēr kāds traucēja, Malikorna kungs.
— Tra-ta-ta…
— Pajautājiet citām galma dāmām, ja neticat man.
— Es nekad neprasu paskaidrojumus citiem, ja pats zinu labāk.
— Malikorna kungs, nomierinieties, viss būs citādi.
— Sen jau laiks.
— Jūs taču zināt, ka par jums vienmēr domā, vienalga, vai jūs redz, vai ne, — Montalē bija pieglaudīga kā kaķis.
— Jā, domā gan!..
— Goda vārds.
— Vai nav nekādu jaunumu?
— Par ko?
— Atcerieties manu lūgumu noskaidrot, kas notiek pie prinča?
— Dārgo Malikorn, šajās dienās viņa augstībai nevarēja ne tuvoties.
— Bet tagad?
— Tagad ir citādi: kopš vakardienas viņš vairs nav greizsirdīgs.
— Ak tā! Kas tad viņa greizsirdību izkliedēja?
— Izplatījās baumas, ka karalis izrādījis uzmanību citai sievietei, un princis uzreiz nomierinājās.
— No kurienes radās šīs baumas?
Montalē sāka runāt klusāk:
— Starp mums runājot, man šķiet, ka karalis un princese to paši izdomājuši.
— Ha, ha, ha! — Malikorns iesmējās. — Tas bija vienīgais līdzeklis! Bet kā tad ar nabaga pielūdzēju — de Giša kungu?
V2 8 3aK. 6
— O, viņš ir galīgi pamests.
— Vai viņi sarakstījās?
— Nē taču! Visu nedēļu es nemanīju, ka kāds no viņiem būtu paņēmis rokā spalvu.
— Bet kādas attiecības jums ir ar princesi?
— Vislabākās.
— Bet ar karali?
— Karalis man uzsmaida, kad es eju garām.
— Labi. Pasakiet vēl, kuru sievieti tad mūsu mīlētāji nolēmuši izmantot par aizsegu?
— Lavaljēru.
— Nabadzīte! Mums tas jāaizkavē, mana mīļā.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka Rauls de Braželons nogalinās sevi vai viņu, ja viņam radīsies aizdomas.
— Rauls? Labsirdīgais Rauls? Vai jums tā šķiet?
— Sievietes uzskata, ka pazīst cilvēku kaislības, — Malikorns sacīja, — bet patiesībā neprot lasīt ne pašas savā sirdī, ne acīs. Es jums galvoju, ka de Braželona kungs neprātīgi mīl Lavaljēru, un ja viņam liksies, ka ir piekrāpts, viņš nogalinās vai nu sevi vai viņu.
— Karalis Lavaljēru aizsargās, — Montalē iebilda.
— Karalis! — Malikorns iesaucās.
— Protams.
— Nu, Rauls var nogalināt karali tāpat kā jebkuru citu.
— Jūs esat traks, Malikorna kungs!
— Nemaz, es runāju pilnīgi nopietni, dārgā Montalē, un zinu arī, kā rīkoties.
— Kā?
— Es paklusām brīdināšu Raulu par šo joku.
— Lai Dievs pasargā, nelaimīgais! — Montalē iekliedzās, pakāpdamās pakāpienu tuvāk Malikornam. — Jūs nedrīkstat ne iepīkstēties par to Braželonam.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka jūs vēl neko nezināt.
— Kas tad noticis?
— Šovakar… Vai mus neviens nenoklausās?
— Nē.
— Šovakar zem karaļu ozola Lavaljēra tieši un atklāti paziņoja: „Es nesaprotu, kā var mīlēt kādu citu vīrieti, ja redz karali."
Malikorns uz sētas pat. salēcās.
— Ak Dievs, vai patiešām viņa tā teica?
— Vārdu pa vārdam.
— Un viņa tā arī domā?
— Lavaljēra vienmēr runā to, ko domā.
— Tas brēc pēc atriebības. Cik sievietes gan ir viltīgas! — Malikorns iesaucās.
— Nomierinieties, dārgo Malikorn, nomierinieties!
— Gluži otrādi, tas jāizbeidz jau no paša sākuma. Laikus jābrīdina Rauls.
— Izdomājis gan! Tagad jau ir par vēlu, — Montalē atteica.
— Kāpēc?
— Lavaljēras teikto…
— Jā.
— Lavaljēras teikto par karali…
— Nu?
— Dzirdēja pats karalis.
— Karalis to zina? Viņam atstāstīja?
— Karalis to dzirdēja pats.
— Ohime [6] , kā mēdza teikt kardināla kungs.
— Tobrīd karalis atradās netālu no ozola.
— Tātad tagad karalim un princesei viss ies kā pa sviestu, bet cietīs nabaga Braželons, — Malikorns konstatēja.
— Jums ir pilnīga taisnība.
— Tas ir šausmīgi!
— Neko nevar darīt.
— Jā, laikam gan labāk nenostāties starp karaļu ozolu un karali, citādi tāds mazs cilvēciņš kā es acumirklī būs pagalam, — pēc neilgām pārdomām Malikorns atzina.
— Tiesa gan.
— Tagad padomāsim par sevi.
— Tieši to es ari gribēju.
— Atveriet savas brīnišķīgās acis.
— Bet jūs dodiet šurp savas lielās ausis.
— Lai jūsu mazā mutīte nāk man tuvāk, tad es to varēšu ciešāk noskūpstīt.
— Te būs, — Montalē bija devīga un tūdaļ pati atbildēja ar skaļu skūpstu.
— Noskaidrosim visu līdz galam. De Giša kungs mīl princesi, Lavaljēra mīl karali; karalis mīl princesi un Lavaljēru; princis nemīl nevienu citu, tikai sevi. Grozīdamies starp visiem šiem romāniem, pat muļķis varētu nodrošināt sev nākotni, kur nu vēl tik apsviedīgi cilvēki kā mēs.
— Jūs tikai ar saviem sapņiem.
— Drīzāk ar saviem faktiem. Ļaujiet man vadīt jūs, mana dārgā; šķiet, ka līdz šim jums nav iemesla žēloties par maniem padomiem, vai ne?
— Nav gan.
— Tādā gadījumā lai pagātne galvo par nākotni. Tā kā te katrs domā par sevi, darīsim arī mēs tāpat.
— Jums ir pilnīga taisnība.
— Un tikai par sevi.
— Lai notiek!
— Uzbrukuma un aizsardzības savienība!
— Zvēru, ka to svēti ievērošu.
— Dodiet roku; lūk, tā: viss Malikornam!
— Viss Malikornam!
— Viss Montalē! — Malikorns atbildēja, arī pastiepdams roku.
— Un ko tagad darīt?
— Turēt acis vaļā un saspicēt ausis, vākt pierādījumus pret citiem un neradīt nekādus pret sevi.
— Norunāts!
— Lai notiek!
— Nolemts. Tagad, kad līgums noslēgts, palieciet sveiks.
— Kā tā?
— Nu tā. Atgriezieties savā krogā.
— Savā krogā?
— Jā, jūs taču esat apmeties «Skaistajā pāvā"?
— Montalē, Montalē, jūs pati sevi nodevāt! Jūs ļoti labi zinājāt, ka es esmu Fontenblo.
— Un ko tas pierāda? Tikai to, ka par jums interesējas vairāk, nekā jūs to pelnāt, nepateicīgais!
— Hm…
— Ejiet taču uz „Skaisto pāvu"!
— Cik žēl!
— Kāpēc?
— Tas ir pilnīgi neiespējami.
— Vai tad jums tur nebija istaba?
— Bija, bet vairs nav.
— Nav? Kas tad jums to atņēma?
— Klausieties… Reiz, kad es biju izskraidījies jums pakaļ un atnācu uz viesnīcu, tikko elpu vilkdams, es pēkšņi ieraudzīju nestuves, kurās četri zemnieki nesa slimu mūku.
— Mūku?
— Jā, vecu franciskāni ar sirmu bārdu. Es redzēju, ka slimo mūku ienes viesnīcā. Es kāpu viņiem pakaļ un redzēju, ka mūku ienes manā istabā.
— Jūsu istabā?
— Jā, manā istabā. Domādams, ka atgadījusies kāda kļūme, es saucu saimnieku; tas man paziņoja, ka es esot noīrējis istabu uz nedēļu, tā pagājusi, un tagad to aizņēmis franciskānis.
— Ak tā!
— Es arī toreiz iesaucos: ak tā! Vēl vairāk, es sāku dusmoties. Es atkal uzkāpu pa trepēm un griezos pie paša franciskāņa, gribēdams viņam pierādīt, cik nepieklājīgi viņš rīkojas. Bet mūks, par spīti savam vājumam, paslējās uz elkoņa un, blenzdams uz mani ar degošu skatienu, nodārdināja tā, it kā komandētu kavalēristu pulku: „Izmetiet to nekauņu pa durvim!" Saimnieks un četri nesēji nekavējoties izpildīja pavēli un lika man nokāpt pa trepēm mazliet ātrāk, nekā es to izdarītu pats. Tā es paliku bez pajumtes, dārgā.
— Kas tad ir tas franciskānis? — Montalē brīnījās. — Kāds ordeņa ģenerālis?
— Droši vien; man liekas, ka viens no nesējiem viņu pusbalsī tā nosauca.
— Tātad?.. — Montalē ieteicās.
— Tātad man vairs nav ne istabas, ne viesnīcas, ne pajumtes, un tomēr es, tāpat kā mans draugs Manikans, esmu nolēmis zem klajām debesīm nenakšņot.
— Ko tagad lai dara? — Montalē iesaucās.
— Jā, ko?
— Nav nekā vienkāršāka, — pēkšņi atskanēja kāda balss.
Montalē un Malikorns abi vienlaicīgi iekliedzās.
Parādījās de Sentenjans.
— Dārgo Malikorn, — viņš teica, — laimīga nejaušība lika man atgriezties, lai palīdzētu jums izkļūt no sarežģītas situācijas. Iesim, es jums piedāvāju istabu un galvoju, ka to neviens franciskānis neatņems. Bet jūs, jaunkundz, varat būt mierīga: es jau zinu Lavaljēras jaunkundzes un de Tonē-Šarantas jaunkundzes noslēpumu. Jūs nupat bijāt tik laipna un atklājāt man savu, pateicos; es glabāšu visus trīs noslēpumus tikpat svēti kā vienu.
Malikorns un Montalē saskatījās kā divi palaidnībās pieķerti skolnieki. Malikorns nevarēja nemanīt, cik izdevīgs ir de Sentenjana priekšlikums, tāpēc viņš deva zīmi Montalē, ka piekāpjas, un viņa atbildēja ar to pašu.
Tad Malikorns lēni nokāpa pa trepēm, prātodams, kā labāk izvilkt no Sentenjana visu, ko tas varētu zināt par slaveno noslēpumu.
Montalē toties aizdrāzās kā stirna, un viņu nespēja apturēt nekāds labirints.
Sentenjans patiešām aizveda Malikornu pie sevis un bija pret to ļoti gādīgs: viņš bija laimīgs, ka nu viņa rokās ir divi cilvēki, kuri varēja atklāt galma dāmu noslēpumus.