Vispirms lasītājam pastāstīm sīkāk par pašu krodziņu «Skaistais pāvs" un tad aprakstīsim tā iemītniekus.
Tāpat kā jebkurš cits krogs, arī „Skaistais pāvs" savu nosaukumu bija ieguvis no izkārtnes.
Uz tās bija attēlots pāvs ar izplestu asti.
Sekodams dažu mākslinieku piemēram, kuri čūsku, kas iekārdināja Ievu, glezno ar skaista jaunekļa galvu, izkārtnes radītājs skaistajam pāvam bija devis sievietes seju.
Krodziņš — dzīva epigramma tai cilvēces daļai, kura, pēc Leguvē* vārdiem, dod dzīvei daiļumu, atradās kreisajā pusē pirmajai Fontenblo sānielai, kas šķērsoja pilsēteles galveno satiksmes artēriju — Parīzes ielu, kura faktiski arī veidoja visu pilsētiņu.
Tolaik šo ielu sauca Lionas vārdā, laikam tāpēc, ka tā bija vērsta karalistes otrās galvaspilsētas virzienā.
Lionas ielu veidoja divu turīgu pilsoņu nami, kurus vienu no otra atdalīja plaši dārzi un dzīvžogs.
Izskatījās, ka ielā atrodas trīs mājas. Paskaidrosim, kāpēc tomēr bija tikai divas.
Krodziņa «Skaistais pāvs" galvenā fasāde bija vērsta uz lielāko ielu; uz Lionas ielu izgāja ēkas divi spārni, ko atdalīja pagalmi. Ēkā bija plašas ceļotājiem paredzētas telpas, vienalga, vai tie ierastos kājām, jāšus vai pat karietē. Ceļotāji te guva ne tikai apmešanās vietu un iespēju paēst, bagātie augstmaņi te rada iespēju vientuļām pastaigām, ja, krituši nežēlastībā, vēlējās vientulībā pamazām nomierināties pēc pāridarījumiem vai arī apdomāt atriebību.
No abiem spārniem varēja redzēt aizaugušu ielu, kur starp bruģak- meņiem bija izlauzusies zālīte.
Tālāk vīdēja skaisti dzīvžogi, kuri kā zaļas un puķēm rotātas rokas apskāva abus jau minētos namus.
Vēl tālāk aiz namiem kā gleznas fons vai necaurredzama horizonta līnija stiepās kupli saaugušas birzis, kā sardzes priekšpostenis apsargādamas lielo mežu, kas sākās pie Fontenblo.
Tādēļ stūra istabas iemītnieks, skatīdamies uz Parīzes ielu, varēja redzēt garāmgājējus un dzirdēt viņu soļus, uzjautrināties par atgadījumiem uz ielas, bet, pievērsdams skatienu Lionas ielai, baudīt lauku ainavu un klusumu.
Turklāt, izdzirdis, ka pie galvenajām durvīm Parīzes ielā klauvē, iemītnieks nepieciešamības gadījumā varēja pa sētas izeju izslīdēt uz Lionas ielu un cauri dārziem aizlavīties līdz mežmalai.
Kā lasītājs atceras, Malikorns bija pirmais, kas ieminējās par krodziņu «Skaistais pāvs", sūdzēdamies, ka viņš no turienes padzīts, kaut gam būdams pārāk norūpējies par savām paša darīšanām, necik daudz nepastāstīja Montalē par šo interesanto vietu.
Mēs pacentīsimies aizpildīt tukšās vietas Malikorna stāstā.
Tā, piemēram, Malikorns pilnīgi aizmirsta izstāstīt, kā viņš vispār nokļuva krodziņā «Skaistais pāvs".
Turklāt viņš runāja tikai par franciskāni un nemaz nepieminēja citus iemītniekus.
Viņu ierašanās, dzīves veids un tas, cik grūti jebkuram citam, izņemot pastāvīgos iemītniekus, bija iekļūt viesnīcā bez paroles un īpašas sagatavošanās — tam visam vajadzēja pārsteigt Malikornu, un uzdrošināsimies piebilst, ka tas viņu patiešām pārsteidza.
Kaut gan, kā jau mēs teicām, Malikorns bija aizņemts ar savām darīšanām, un daudz kas no apkārt notiekošā paslīdēja viņam garām.
Visas istabas viesnīcā «Skaistais pāvs" aizņēma ļoti mierīgi cilvēki ar laipnām sejām, no tiem Malikorns nepazina nevienu. Viņi visi nekur negāja.
Šie iemītnieki viesnīcā ieradās pēc Malikorna. Katrs ienākdams pateica paroli, kas sākumā pievērsa Malikorna uzmanību. Izjautādams, kāpēc tā vajadzīga, viņš uzzināja, ka saimnieks ievēro piesardzību, jo pilsētā, kur bija tik daudz bagātu augstmaņu, bija saplūduši arī daudzi veikli blēži.
Saudzēdams savas viesnīcas labo slavu, saimnieks rūpējās par to, lai viņa iemītniekus neaplaupītu.
Cenzdamies noskaidrot savu stāvokli viesnīcā «Skaistais pāvs", Malikorns reizēm sev uzdeva jautājumu, kāpēc viņu uzņēma un ielaida bez kādiem iebildumiem, lai gan viņš pats redzēja, ka daudzi iebraucēji saņēma atteikumu.
Viņu sevišķi pārsteidza, ka tik ievērojamu augstmani kā Manikans, pret kuru, pēc viņa domām, vajadzēja izturēties ar cieņu visiem, bez kādām ceremonijām izraidīja ārā ar vārdiem „nescio vos"*, kad tas gribēja «Skaistajā pāvā" pabarot savu zirgu.
Malikornam tas šķita dīvaini, bet viņš pārāk nepūlējās atrisināt šo mīklu, jo viņu pārāk nodarbināja paša mīlestība un godkārīgās ieceres.
Starp citu, pat ja viņš gribētu to atminēt, diez vai tas viņam izdotos, neskatoties uz viņa atjautību.
Ar dažiem vārdiem varam pierādīt lasītājam, ka šādas mīklas atrisināšanai būtu vajadzīgs vismaz Edips**.
Jau nedēļu viesnīcā dzīvoja septiņi iebraucēji, kas bija ieradušies nākamajā dienā pēc tam, kad Malikorns bija izvēlējies «Skaisto pāvu".
Šie septiņi iemītnieki, kas ieradās ar daudziem pavadoņiem, bija: vispirms vācu ģenerālis ar sektretāru, ārstu, trim sulaiņiem un septiņiem zirgiem — ģenerāli sauca fon Vostpūrs; spāņu kardināls ar divām krustmeitām, diviem sekretāriem, virsnieku, kas bija viņa radinieks un divpadsmit zirgiem — kardinālu godināja par monsinjoru Herebiju; bagāts tirgonis no Brēmenes ar sulaini un diviem zirgiem — tirgoņa vārds bija Bonšteta kungs; Venēcijas senators ar sievu un meitu, abām ļoti daiļām —
Nepazīstam jūs (lat.).
Edips — leģendārs Tēbu valdnieks. Pēc likteņa lēmuma Edips, pats to nezinādams, kļūst par tēva slepkavu un tad, kad uzmin Sfinksas mīklu, apprec savu māti. Edipa liktenis izmantots Sofokla triloģijā.
viņu sauca sinjors Marīni; skotu muižnieks ar septiņiem kalniešiem no sava klana, kas visi ieradās kājām — muižnieks bija Makamnors; austrietis no Vīnes, bez titula un ģerboņa, viņš ieradās karietē un izskatījās pēc garīdznieka un nedaudz arī pēc kareivja, viņu dēvēja par padomnieku; un beidzot — ļoti cēla un respektabla flāmu dāma kopā ar sulaini, istabeni un laika kavētāju, ar lieliskiem zirgiem — viņu sauca vienkārši par flāmu dāmu.
Kā jau mēs teicām, visi šie ceļotāji ieradās vienā dienā, bet viņu ierašanās viesnīcā neradīja nekādu satraukumu, ielu nekas neaizsprostoja, jo sekretāri vai kurjeri bija ieradušies dienu iepriekš vai no rīta, un pēc viņu lūguma telpas jau bija rezervētas.
Malikorns ieradās dienu agrāk uz vārga zirģeļa un ar plānu ceļasomu. Viesnīcā «Skaistais pāvs" viņš pateica, ka ir draugs kādam augstmanim, kurš vēlas papriecāties par svētkiem un drīz ieradīsies arī pats. To noklausījies, saimnieks uzsmaidīja Malikornam kā vecam paziņam un teica:
— Kungs, varat izvēlēties, kāda istaba jums patīk, jo jūs esat ieradies pirmais.
Tas tika pateikts ar izteiksmi, kas krodziņu saimniekiem nozīmē: «Kungs, varat būt mierīgs, mēs zinām, ar ko mums ir darīšana un izturēsimies pret jums kā pieklājas."
Šie vārdi un žests, kas tos pavadīja, Malikornam šķita labvēlīgi, kaut gan viņš nesaprata tādas negaidītas laipnības cēloņus. Malikorns nevēlējās tērēt daudz naudas, bet domāja, ka, izvēlēdamies mazāko istabiņu, saņems atteikumu, tāpēc nolēma izmantot saimnieka vārdus un apmānīt to, izmantojot viņa paša viltību.
Tāpēc, apmierināti smaidīdams, viņš atbildēja:
— Dārgo saimniek, es ņemšu vislabāko un vislielāko istabu.
— Ar stalli?
— Jā.
— No kuras dienas?
— Ja iespējams, tūlīt pat.
— Lieliski.
— Tikai, — Malikorns pasteidzās piebilst, — patlaban es neaizņemšu lielo istabu.
— Labi, — saimnieks saprotoši noteica.
— Ir daži iemesli, kurus jūs uzzināsiet vēlāk un kuru dēļ es personīgi aizņemšu tikai šo mazo istabu.
— Jā, jā, — saimnieks piekrita.
— Kad atbrauks mans draugs, viņš noīrēs lielo istabu. Tā būs viņam, tāpēc viņš pats arī norēķināsies ar jums.
— Lieliski, lieliski! Tā arī bija norunāts.
— Norunāts?
— Vārds vārdā.
— Dīvaini, — Malikorns nomurmināja. — Tātad jūs saprotat?
— Jā.
— Tas ir viss, kas nepieciešams. Tā kā jūs saprotat… Jūs taču saprotat, vai ne?
— Pilnīgi.
— Ļoti labi, pavadiet mani uz manu istabu.
«Skaistā pāva" saimnieks gāja pa priekšu, turēdams cepuri rokā.
Malikorns apmetās savā istabā un jutās ļoti pārsteigts, kad, satiekoties trepēs, viesnīcnieks allaž viņam piemiedza aci kā līdzzinātājam.
„Tas ir kāds pārpratums," Malikorns pie sevis domāja, „bet, kamēr tas nav noskaidrojies, es to izmantošu; neko labāku es pat nevaru vēlēties."
Viņš izgāja no savas istabas, lai kā pēdu dzinējsuns izošņātu galma jaunumus, gan apsvilinādamies uguņošanas dzirkstelēs, gan mirkdams strūklaku šļakatās, kā jau viņš žēlojās Montalē.
Nākamajā dienā viņš ieraudzīja, ka pie viesnīcas sliekšņa viens pēc otra piestāj septiņi atbraucēji un aizņem visas «Skaistā pāva" istabas.
Vērodams šos ceļotājus un viņu svītu, Malikorns apmierināts berzēja rokas, prātodams, ka būtu viņš ieradies kādu dienu vēlāk, viņam nebūtu gultas, kur atpūsties pēc savām ekspedīcijām.
Pēc tam, kad visi atbraucēji bija izvietoti, saimnieks uznāca Malikorna istabā un tikpat godbijīgi kā parasti teica:
— Cienītais viesi, jums ir atstāta liela istaba; jūs to zināt, vai ne?
— Protams, zinu.
— Tā jums būs īsta dāvana.
— Paldies!
— Kad jūsu draugs ieradīsies…
— Nu?
— Viņš būs ar mani apmierināts, ja tikai nav tāds cilvēks, kuram nekā nevar iztapt.
— Atļaujiet man kaut ko piebilst par savu draugu.
— Dieva dēļ, runājiet, jūs taču te esat saimnieks!
— Jūs zināt, ka viņam bija jāatbrauc…
— Jā.
— Droši vien viņš mainījis savus nodomus.
— Nē.
— Jūs esat par to pārliecināts?
— Jā gan.
— Ja nu jums tomēr ir kādas šaubas, tad…
— Klausos.
— Tad es jums varu teikt, ka neesmu gluži pārliecināts, ka viņš atbrauks.
— Bet viņš jums teica…
— Jā, teica, bet jūs taču zināt — cilvēks domā, Dievs dara, „verba volant, scripta manent".
— Ko tas nozīmē?
— Vārdi aizlido, uzrakstītais paliek, un viņš man neko neuzrakstīja, bet tikai pateica mutiski, tāpēc es jums atļauju, kaut gan nevēlos pamudināt… jūs saprotat, es esmu nokļuvis sarežģītā situācijā…
— Ko jūs man atļaujat?
— Izīrēt viņa istabu, ja jums piedāvās labu maksu.
— Izīrēt?
— Jā.
— Nemūžam, kungs. Es neko tādu nedarīšu. Viņš jums nav neko rakstījis…
— Nē.
— Toties viņš uzrakstīja man.
— Ā-ā-ā!
— Jā.
— Bet ko viņš rakstīja? Paskatīsimies, vai vēstule sakrīt ar mutiskajiem norādījumiem.
— Vēstule bija apmēram šāda:
«Viesnīcas «Skaistais pāvs" saimnieka kungam.
Droši vien jūs jau esat brīdināts, ka jūsu viesnīcā notiks vairāku svarīgu personu tikšanās; es piederu pie savienības, kuras locekļi sapulcēsies Fontenblo. Rezervējiet nelielu istabu manam draugam, kurš ieradīsies vai nu pirms vai pēc manis…"
Šis draugs taču esat jūs, vai ne? — «Skaistā pāva" saimnieks pārtrauca savu runu.
Malikorns viegli palocījās. Saimnieks turpināja:
«Un lielu istabu man. Par lielāko maksāšu es; vēlos, lai mazā istabiņa būtu lēta, jo tā domāta nabadzīgam cilvēkam."
— Tas atkal esat jūs, vai ne? — saimnieks apvaicājās.
— Jā, protams, — Malikorns atbildēja.
— Tātad mēs esam vienojušies. Jūsu draugs maksās par lielāko istabu, bet jūs par savu.
«Lai mani pakar, ja es te kaut ko saprotu," Malikorns nodomāja.
Skaļi viņš piebilda:
— Sakiet lūdzu, vai vārds jūs apmierina?
— Kāds vārds?
— Vēstules beigās. Vai tas jums dod garantiju?
— To es gribēju pajautāt jums, — saimnieks atteica.
— Kā, vai tad vēstule bija bez paraksta?
— Jā, — saimnieks atteica, plaši iepletis acis, kurās pavīdēja noslēpumainība un ziņkāre.
— Tādā gadījumā, — Malikorns arī izlikās noslēpumains, — ja jau viņš neminēja savu vārdu…'
— Jā?
— Tad viņam bija iemesls?
— Bez šaubām.
— Es kā viņa draugs un pilnvarotais neatklāšu viņa inkognito.
— Jums ir taisnība, — saimnieks atteica. ->- Es neuzstāšu.
— Es augstu vērtēju jūsu delikātumu… Bet, kā teica mans draugs, par manu istabu jāmaksā atsevišķi; vienosimies par maksu.
— Kungs, tā jau ir noteikta.
— Tomēr salīgsim. Istaba, maltītes, stallis un barība manam zirgam; cik jūs prasīsiet par dienu?
— Četrus livrus, kungs.
— Tātad par pagājušajām trīs dienām divpadsmit livru.
— Jā, kungs, divpadsmit livru.
— Te būs.
— Kāpēc jūs maksājat tagad?
— Tāpēc ka, — Malikorns klusināja balsi, redzēdams, ka noslēpumainība atstaj vislabāko iespaidu, — es negribu palikt parādā, ja man vajadzēs pēkšņi aizbraukt.
— Tā gan, kungs.
— Tātad es varu justies kā mājās?
— Jūs esat mājās.
— Lielieski. Ardievu!
Saimnieks aizgāja.
Palicis viens, Malikorns nodevās pārdomām.
«Viesnīcas saimniekam varēja rakstīt tikai de Giša kungs vai Manikans; de Giša kungs, lai nodrošinātu sev apmešanās vietu ārpus galma veiksmes vai neveiksmes gadījumā, bet Manikans — de Giša kunga uzdevumā.
De Gišs vai Manikans droši vien izdomājuši tā: dāmu biezā plīvurā varēs pieklājīgi uzņemt lielajā istabā, kurai katram gadījumam ir arī otra izeja uz tukšo ielu, kas beidzas pie meža.
Mazā istabiņa vajadzīga, lai tur varētu īslaicīgi apmesties Manikans, de Giša kunga uzticības persona un sargs, vai arī pašam de Gišam, kas drošības pēc vienlaikus spēlēs gan kungu, gan uzticības personu.
Bet šī tikšanās, kam jānotiek viesnīcā un kas patiešām notiek? Kas tā ir? Droši vien tie ir cilvēki, kurus stādīs priekšā karalim. Bet kas ir tas nabags, kam atstāta mazā istabiņa? Varbūt viltībai, lai de Gišs un Manikans labāk nomaskētos.
Ja es esmu uzminējis pareizi — tas šķiet visai ticami — tad nelaime nav tik liela: atstatumu starp Manikanu un Malikornu nosaka tikai maka biezums."
Nonācis tik tālu, Malikorns nomierinājās, ļaudams septiņiem atbraucējiem ieņemt savas istabas viesnīcā «Skaistais pāvs" un brīvi pastaigāties pa to.
Kad galmā viņu nekas nesatrauca un pētniecības darbi un iztaujāšana bija nogurdinājuši, kad apnika rakstīt vēstules, kuras nekad neizdevās nodot adresātam, Malikorns atgriezās savā mazajā, omulīgajā istabiņā, atspiedās pret kresēm un neļķēm rotātā balkona margām un sāka domāt par dīvainajiem ceļotājiem, kuriem it kā neeksistēja ne Fontenblo svētki, ne gaisma, ne prieks.
Tā gāja līdz pat septītajai dienai, kuru mēs jau sīki aprakstījām iepriekšējās nodaļās, tāpat kā nakti pēc tam.
Tonakt Malikorns sēdēja pie loga, lai ieelpotu svaigu gaisu; bija jau viens naktī, kad parādījās Manikans uz zirga un raidīja visapkārt neapmierinātus un norūpējušos skatienus.
— Nu beidzot! — Malikorns pie sevis noteica, pazinis Manikanu no pirmā acu uzmetiena. — Tad nu viņš ir ieradies ieņemt savu vai, citiem vārdiem, manu istabu.
Tad viņš pasauca Manikanu.
Manikans pacēla acis un savukārt ieraudzīja Malikornu.
— Velns parāvis, kā es priecājos satikt jūs, Malikorn, — viņa seja kļuva gaišāka. — Es klīstu pa visu Fontenblo un veltīgi pūlos sameklēt trīs lietas: de Gišu, mītni man un stalli zirgam.
— Par de Gišu man nav ne sliktu, ne labu ziņu, tāpēc ka es neesmu viņu redzējis; istaba un stallis — tā ir cita lieta.
• - Ahā!
— Jā, tie taču tika pasūtīti šeit?
— Pasūtīti? Kas tad to izdarījis?
— Man šķita, ka jūs.
— Es?
— Vai tad jūs te nepasūtījāt istabas?
— Pat nedomāju.
Tobrīd uz sliekšņa parādījās saimnieks.
— Vai jums ir kāda istaba?— Manikans vaicāja.
— Vai kungs to pasūtīja?
— Nē.
— Tādā gadījumā istabas nav.
— Ja tā, tad es esmu pasūtījis istabu, — Manikans noteica.
— Istabu vai numuru?
— Visu, ko vien gribat.
— Rakstiski?
Malikorns deva Manikanam apstiprinošu zīmi.
— Nu, protams, rakstiski, — Manikans atbildēja. — Vai tad jūs nesaņēmāt manu vēstuli?
— Kādā datumā jūs to rakstījāt? — pratināja saimnieks, kam Manikana svārstīšanās likās aizdomīga.
Manikans pakasīja pakausi un pašķielēja uz Malikornu, bet tas jau kāpa lejup pa trepēm, lai palīdzētu draugam.
Tieši tobrīd pie viesnīcas dūnām parādījās pēc spāņu modes apmetnī ietinies ceļotājs; viņš dzirdēja sarunu.
— Es jums jautāju, kurā datumā jūs rakstījāt man vēstuli ar lūgumu rezervēt telpas? — saimnieks neatlaidās.
— Pagājušo trešdien, — maigi un pieklājīgi noteica noslēpumainais svešinieks, pieskardamies saimnieka plecam.
Manikans pakāpās atpakaļ, bet Malikorns, kurš parādījās uz sliekšņa, savukārt pakasīja pakausi. Viesnīcnieks paklanījās jaunajam atbraucējam kā cilvēks, kurš beidzot ieraudzījis savu īsto klientu.
— Jūsu žēlastībai telpas ir gatavas, — viņš godbijīgi teica, — un staļļi tāpat. Tikai…
Viņš pārlaida skatienu apkārtnei.
— Bet kur tad jūsu zirgi? — saimnieks apvaicājās.
— Varbūt ieradīsies arī mani zirgi, bet varbūt arī ne. Man šķiet, jums tas ir vienalga, jo tiks samaksāts par visu pasūtīto.
Viesnīcnieks paklanījās vēl zemāk.
— Vai jūs man atstājāt mazo istabiņu, par kuru es jums rakstīju? — nepazīstamais turpināja.
— Ai! — Malikorns iekliedzās, pūlēdamies paslēpties.
— Jūsu draugs to aizņem jau nedēļu, kungs, — saimnieks sacīja, norādīdams uz Malikornu, kas bija pavisam iespiedies kaktā.
Ceļotājs mazliet pavēra apmetni un ātri paskatījās uz Malikornu.
— Šis kungs nav mans draugs.
Saimnieks gandrīz palēcās.
— Es viņu nepazīstu, — atbraucējs turpināja.
— Ko! — viesnīcnieks iekliedzās, vērsdamies pie Malikorna. — Jūs neesat šā kunga draugs?
— Vai jums tas nav vienalga, ja ir samaksāts, — Malikorns cēli noteica, atdarinādams nepazīstamo.
— Nekas nav vienalga! — saimnieks atcirta, sākdams apjaust, ka noticis kāds pārpratums. — Es jūs lūdzu, kungs, atbrīvojiet telpas, kas nebija pasūtītas jums.
— Viesa kungam, — Malikorns iebilda, — nav vajadzīga vienlaikus gan mana istaba, gan lielā… ja viņš ņems istabu, es lielāko numuru, ja viņš dod priekšroku lielākajai istabai, es paturēšu mazo.
— Man ļoti žēl, kungs, — atnācējs maigā balsī atbildēja,— bet man vajadzīga gan istaba, gan lielākais numurs.
— Kam?
— Lielākā istaba man.
— Labi. Un mazākā?
— Redziet, — nepazīstamais pastiepa roku, norādīdams uz cilvēkiem, kas tuvojās.
Malikorns paskatījās turp un ieraudzīja nestuves un uz tām franciskām, par kuru viņš stāstīja Montalē, šo to piepušķodams.
Slimā un nepazīstamā franciskāņa parādīšanās noveda pie Malikorna padzīšanas. Viesnīcnieks un zemnieki, kas kalpoja par nesējiem, bez kādām ceremonijām piespieda viņu palikt uz ielas.
Lasītājs jau uzzināja, kādas bija šīs padzīšanas sekas un ko Manikans izstāstīja Montalē, jo Manikans izrādījās veiklāks par Malikornu un prata sameklēt Montalē, lai izprašņātu viņu par de Gišu; lasītājam zināma arī Montalē un Malikorna saruna pēc tam un grāfa de Sentenjana laipnība, piedāvājot abiem draugiem istabu.
Mums vēl tikai jāatklāj lasītājaņi, kas bija nepazīstamais apmetni, kurš aizņēma divas istabas, tajā skaitā to, kas pirms tam bija Malikornam un arī to, kas bija ne mazāk noslēpumainais franciskānis, kura parādīšanās izjauca Malikorna un Manikana plānus.