Lai nemocītu lasītāju, pasteigsimies vispirms atbildēt uz pirmo jautājumu.
Apmetnī ietinies ceļotājs bija Aramiss, kurš pēc atvadīšanās no Fukē izņēma no lādes citu apģērbu, pārģērbās un, atstājis pili, devās uz viesnīcu «Skaistais pāvs", kurā jau pirms nedēļas bija pasūtījis sev divus numurus.
Tikko Malikorns un Manikans bija padzīti, Aramiss piegāja pie fran- ciskāņa un apvaicājās, kur viņš vēlas apmesties — lielajā vai mazākajā istabā.
Franciskānis painteresējās, kur izvietotas šīs istabas.
Viņš saņēma atbildi, ka mazā istabiņa atrodas otrajā stāvā, bet lielā — trešajā.
— Tādā gadījumā es izvēlos mazo, — mūks izlēma.
Aramiss neuzstāja.
— Mazo istabu, — viņš paklausīgi atkārtoja saimniekam.
Godbijīgi paklanījies, viņš devās uz savu istabu.
Franciskāni nekavējoties aiznesa uz mazo istabu.
Vai jums neliekas dīvaini, ka prelāts izrāda tādu godbijību vienkāršam mūkam un turklāt no ubagu mūku ordeņa, un mūkam pat bez viņa lūguma tika iedota istaba, kuru kārojuši tik daudzi ceļinieki?
Un vēl — kā lai izskaidro Aramisa negaidīto ierašanos viesnīcā «Skaistais pāvs", ja viņš kopā ar Fukē kungu mierīgi varēja apmesties pilī?
Kad franciskāni nesa pa trepēm, viņš neizdvesa nevienu vaidu, kaut bija redzams, ka viņš smagi cieš, un katru reizi, kad nestuves atsitās pret sienu vai kāpņu margām, viss viņa ķermenis sarāvās.
Beidzot, ienests istabā, mūks nesējiem sacīja:
— Palīdziet man apsēsties šajā krēslā.
Zemnieki nolaida nestuves uz grīdas, uzmanīgi pacēla slimo un apsēdināja norādītajā krēslā, kas stāvēja pie gultas galvgaļa.
— Tagad, — viņš laipni norīkoja, — pasauciet saimnieku.
Tas tika izpildīts.
Pēc piecām minūtēm uz sliekšņa parādījās viesnīcnieks.
— Draugs, — franciskānis viņu uzrunāja, — lūdzu, norēķinieties ar šiem puišiem; tie nāk no Melunas grāfistes. Viņi atrada mani guļam uz ceļa, es jau biju zaudējis samaņu no karstuma. Pat nezinādami, vai kāds viņiem samakās, viņi gribēja mani nest pie sevis. Es zinu, ko nabagajiem maksā viesmīlība pret slimniekiem, tāpēc devu priekšroku viesnīcai, jo vairāk tāpēc, ka te mani gaidīja.
Saimnieks izbrīnījies paskatījās uz franciskāni.
Mūks īpašā veidā pārmeta krustu.
Saimnieks pārkrustījās tieši tāpat.
— Tiesa gan, — viņš atbildēja, — jūs gaidīja, tēvs; mēs gan cerējām jūs ieraudzīt labākā stāvoklī.
Zemnieki izbrīnā vēroja bagātā viesnīcnieka pēkšņi izrādīto godbijību pret slimo mūku, tāpēc franciskānis no savas dziļās kabatas izvilka dažas zelta monētas un parādīja tās zemniekiem.
— Lūk, mani draugi, ar tām es samaksāšu par jūsu gādību pret mani. Varat būt mierīgi un nebaidieties atstāt mani šeit. Mans ordenis, kura uzdevumā es ceļoju, nevēlas, lai es lūgtu žēlastības dāvanas; jūsu sniegtā palīdzība arī pelna atalgojumu, tāpēc ņemiet divus luidorus un ejiet Dieva mierā.
Zemnieki neuzdrošinājās pieņemt naudu; tad saimnieks paņēma no franciskāņa abas zelta monētas un iespieda viena puiša saujā.
Izbrīnā ieplestām acīm visi četri nesēji aizgāja.
Durvis aizvērās, un franciskānis iegrima domās.
Tad viņš pārlaida drudzī izžuvušo roku dzeltenīgajai pierei, viņa krampjaini savilktie pirksti noglaudīja viļņaino, sirmot sākušo bārdu.
No slimības un uztraukuma iekritušās acis, šķiet, skatīja kādu mokošu, uzmācīgu ainu.
— Kādi ārsti ir te, Fontenblo? — viņš beidzot vaicāja.
— Tēvs, mums ir trīs.
— Nosauciet man tos.
— Vispirms Linigē.
— Vēl?
— Vēl karmellts, brālis Hūbers.
— Vēl?
— Arī laicīgs ārsts, vārdā Grizārs.
— Ā! Grizārs! — mūks čukstēja. — Paaiciniet ātrāk Grizāra kungu!
Saimnieks godbijīgi paklanījās.
— Un kādi garīdznieki ir te tuvumā?
— Garīdznieki?
— Jā, no kādiem ordeņiem?
— Ir jezuīti, augustīnieši un kordeljeri; vistuvāk ir jezuīti, tēvs. Vai pavēlēsiet paaicināt garīdznieku no jezuītiem?
— Jā, ejiet.
Saimnieks izgāja.
Lasītājs jau uzminējies, ka no krusta zīmes, ar kādu viņi apmainījās, saimnieks un slimais noskaidroja, ka abi pieder pie briesmīgā jezuītu ordeņa.
Palicis viens, franciskānis izvilka no kabatas papīru žūksni un dažus no tiem uzmanīgi pārlasīja. Slimība tomēr viņu pārmāca: uz pieres izspiedās auksti sviedri, un viņš gandrīz zaudēja samaņu — acis pārgriezās, galva atkārās atpakaļ, rokas bezspēcīgi noslīdēja gar sāniem.
Kādas piecas minūtes viņš palika nekustīgs, bet tad atgriezās saimnieks, vezdams līdzi ārstu, kas tikko bija paguvis apģērbties.
Soļu troksnis un gaisa strāva no atvērtajām durvīm uzmundrināja slimo. Viņš steidzīgi sagrāba izmētātos papīrus un ar garo, kalsno roku pabāza tos zem krēsla spilveniem.
Saimnieks izgāja, atstādams slimo divatā ar ārstu.
— Panāciet tuvāk, Grizāra kungs, — franciskānis aicināja,— nedrīkst zaudēt ne mirkli. Iztaustiet mani, izklausiet, apskatiet un uzstādiet diagnozi.
— Saimnieks man stāstīja, ka man ir tas gods palīdzēt mūsu brālības biedram, — ārsts teica.
— Jā, — franciskānis apstiprināja. — Sakiet man patiesību. Es jūtos ļoti slikti; man šķiet, ka es mirstu.
Ārsts paņēma slimā roku un pataustīja pulsu.
— O! — viņš noteica. — Bīstams drudzis.
— Ko jūs saucat par bīstamu drudzi? — slimais valdonīgi noprasīja, vērodams ārstu.
— Pirmā vai otrā gada biedram es teiktu: nedziedināms drudzis, — ārsts atbildēja, jautājuši skatīdamies mūkam acīs.
— Bet man? — franciskānis jautāja.
Ārsts svārstījās.
— Paskatieties uz maniem sirmajiem matiem un pieri, kurā pēdas atstājušas pārdomas, — mūks turpināja, — pavērojiet grumbas, pēc kurām es rēķinu savus pārbaudījumus; esmu vienpadsmitā gada jezuīts, Grizāra kungs.
Ārsts nodrebēja.
Vienpadsmitā gada jezuīti bija iepazīstināti ar visiem ordeņa noslēpumiem, tie bija cilvēki, kuriem zinātnē vairs nav neatklātā, sabiedrībā ierobežojumu un paklausībā — robežu.
— Tātad, — Grizārs goddevīgi paklanījās, — es atrodos maģistra priekšā?
— Jā, un rīkojieties atbilstoši tam.
— Jūs vēlaties zināt?..
— Savu patieso stāvokli.
— Tad, — ārsts sacīja, — es teikšu, ka jums ir smadzeņu iekaisums, citiem vārdiem — akūts meningīts, kas sasniedzis augstāko pakāpi.
— Tātad cerību nav, vai ne? — franciskānis noprasīja.
— To es neapgalvoju, — ārsts atbildēja, — bet, ja ņem vērā, cik iekaisušas ir smadzenes, saraustīta elpošana, paātrināts pulss, drudža temperatūra, kurā jūs degat…
— Un no kuras es šodien trīs reizes zaudēju samaņu, — franciskānis papildināja.
— Tāpēc es uzskatu jūsu stāvokli par bīstamu. Kāpēc jūs kaut kur pa ceļam neapstājāties?
— Mani te gaidīja, un man vajadzēja atbraukt.
— Kaut arī būtu jāriskē ar dzīvību?
— Kaut vai maksājot ar dzīvību.
— Tad, ņemot vērā visus simptomus, es teikšu, ka stāvoklis ir gandrīz bezcerīgs.
Franciskānis savādi pasmīnēja.
— Ar to, ko jūs pateicāt, varbūt pilnīgi pietiktu pat vienpadsmitā gada jezuītam, bet man ar to ir par maz un man ir tiesības prasīt vairāk. Esiet vēl patiesāks un runājiet ar tādu atklātību, it kā jūs stāvētu Dieva priekšā. Turklāt es jau esmu aizsūtījis pēc priestera.
— O, es tomēr vēl ceru, — ārsts nomurmināja.
— Atbildiet, — slimais teica, ar valdonīgu žestu norādīdams uz zelta gredzenu, kura zīmogs līdz tam bija pavērsts uz iekšu — uz tā bija iegravēta Jēzus biedrības zīme.
Grizārs iesaucās:
— Ģenerālis!
— Klusāk, — franciskānis sacīja, — tagad jūs saprotat, ka jūsu pienākums ir atklāt visu patiesību.
— Ak, monsinjor, sauciet priesteri, — Grizārs čukstēja, — jo pēc divām stundām atkārtosies drudža lēkme, jums sāksies murgi un spazmu laikā jūs mirsiet.
— Labi, — slimais uz mirkli sarauca uzacis, — tas nozīmē, ka manā rīcībā ir vēl divas stundas?
— Jā, ja jūs iedzersiet zāles, kuras es jums atsūtīšu.
— Un zāles dos man divas stundas?
— Jā.
— Es tās dzertu, pat ja tā būtu inde, jo šīs divas stundas vajadzīgas ne tikai man, bet ordeņa slavai.
— O, kāds zaudējums! — ārsts čukstēja. — Tā mums ir īsta katastrofa!
— Tikai viena cilvēka zaudējums, — franciskānis atteica. — Tas Kungs parūpēsies, lai nabaga mūks, kam jūs jāatstāj, atrastu cienīgu pēcteci. Ardievu, Grizāra kungs; jau tā ir Dieva žēlastība, ka es sastapu jūs. Ārsts, kas nebūtu piederīgs mūsu svētajai savienībai, nebūtu man atklājis patieso stāvokli un, rēķinādamies, ka dzīvošu vēl dažas dienas, es ne- pagūtu izdarīt visu, kas nepieciešams. Jūs esat īsts zinātnieks, Grizāra kungs, tas ir gods mums visiem, man būtu nepatīkami redzēt, ka kāds no ordeņa locekļiem ir viduvējība. Ardievu, Grizāra kungs, ardievu, un atsūtiet man ātrāk jūsu zāles.
— Sniedziet man vismaz savu svētību, monsinjor!
— Domās — jā… Ejiet… Domās, es vēlreiz atkārtoju… Animo, Grizāra kungs… viribus impossibile* .
Viņš atkal atkrita krēslā, gandrīz zaudēdams samaņu.
Ārsts šaubījās, nezinādams, ko iesākt: vai sniegt slimajam tūlītēju palīdzību vai arī steigties gatavot apsolītās zāles. Acīredzot viņš izlēma sagatavot zāles, jo steidzīgi izskrēja no istabas un pazuda kāpnēs.