Dažas minūtes pēc Grizāra aiziešanas ieradās priesteris.
Tikko viņš bija pārkāpis slieksni, franciskānis ar acīm ieurbās viņā.
Tad viņš pašūpoja galvu un nočukstēja:
— Tas ir garā nabags, un es ceru, ka Dievs man piedos, ja nomiršu, nelūgdams šī niecības iemiesojuma palīdzību.
Priesteris savukārt vērās mirstošajā, pārsteigts un gandrīz vai izbijies. Viņš nekad nebija redzējis, ka acis, kas jau gatavas aizvērties, kvēlotu tik ugunīgi, nekad nebija ievērojis, ka jau dziestošs skatiens būtu tik šausminošs.
Franciskānis ātri un pavēloši pamāja.
— Sēdieties, tēvs, — viņš sacīja, — un uzklausiet mani.
Jezuītu priesteris bija labs draudzes gans, vienkāršs un naivs iesācējs ordenī. No visiem Jēzus brālības rituāliem viņš pazina tikai iesvētīšanas ceremoniju. Viņš pakļāvās grēku nožēlnieka pavēlošajam tonim.
— Šajā viesnīcā apmetušies vairāki cilvēki, — franciskānis turpināja.
— Es domāju, — jezuīts iebilda, — mani aicināja šurp, lai es uzklausītu grēksūdzi. Vai tad tā ir grēksūdze?
— Kādēļ jūs tā jautājat?
— Lai zinātu, vai man jāglabā jūsu vārdi noslēpumā.
Dvesele… bet spēka nepietiek (lat.).
— Mans teiktais ir grēksūdzes daļa; es jums to uzticu kā priesterim.
— Labi, — garīdznieks teica, apsēzdamies krēslā, ko franciskānis tikko ar lieļam grūtībām bija pametis, lai apgultos gultā.
Franciskānis turpināja:
— Es jums teicu, ka viesnīcā ir vairāki cilvēki.
— Es dzirdēju.
— Pavisam jābūt astoņiem iemītniekiem.
Jezuīts pamāja, ka sapratis.
— Pirmais, ar kuru es gribu runāt, — mirstošais sacīja, — ir vācietis no Vīnes, barons fon Vostpūrs. Esiet tik laipns, aizejiet pie viņa un pasakiet, ka tas, ko viņš gaidīja, ir ieradies.
Priesteris izbrīnījies paskatījās uz grēku nožēlnieku: grēksūdze viņam šķita visai dīvaina.
— Paklausiet! — franciskānis pavēlēja balsī, kas necieta iebildumus.
Lādzīgais jezuīts paklausīgi piecēlās un izgāja no istabas.
Tiklīdz jezuīts aizgāja, franciskānis atkal ķērās pie papīriem, kurus viņam bija nācies nolikt malā drudža lēkmes dēļ.
— Barons fon Vostpūrs, — viņš noteica, — godkārīgs, aprobežots muļķis.
Viņš salocīja papīrus un noslēpa tos zem spilvena.
Gaiteņa galā atskanēja strauji soļi.
Priesteris atgriezās kopā ar fon Vostpūru, kurš bija tik augsti saslējis galvu, it kā ar savas cepures spalvu grasītos izbakstīt griestos caurumu.
Ieraudzījis drūmo franciskāni un vienkāršo istabas iekārtojumu, vācietis noprasīja:
— Kas mani aicināja?
— Es! — franciskānis atteica.
Vērsdamies pie priestera, viņš piebilda:
— Cienījamo tēv, atstājiet mūs uz dažām minūtēm divatā; kad barons izies, jūs atgriezīsieties.
Jezuīts izgāja un droši vien izmantoja iespēju iztaujāt saimnieku par šo dīvaino grēksūdzi un mūku, kas izrīkoja priesteri tā, it kā tas būtu sulainis.
Barons piegāja pie gultas un gribēja sākt runāt, bet franciskānis pamāja, lai viņš klusē.
— Katra minūte ir dārga, — slimais ātri iesāka. — Jūs šeit atbraucāt, lai sacenstos, vai ne?
— Jā, tēvs.
— Jūs cerat, ka par ģenerāli izvēlēsies jūs?
— Ceru.
— Un jūs zināt, kas vajadzīgs, lai sasniegtu šo visaugstāko pakāpi, kas dod varu pār karaļiem un padara līdzīgu pāvestam?
— Kas jūs tāds esat, lai pratinātu mani? — barons vaicāja.
— Es esmu tas, ko jūs gaidāt.
— Galvenais lēmējs?
— Es arī esmu izvēlēts.
— Jūs…
Franciskānis neļāva viņam pabeigt un pastiepa savu izģindušo roku; tajā mirczēja gredzens — ģenerāļa pakāpes apliecinājums.
Barons izbrīnā atrāvās atpakaļ, tad dziļā cieņā palocījās, sacīdams:
— Jūs esat šeit, monsinjor? Šajā nabadzīgajā istabelē, nožēlojamajā gultā un jūs te izvēlaties nākamo ģenerāli, jūsu pēcteci?
— Par to varat neraizēties, kungs; ātrāk sāciet pildīt galveno noteikumu: paziņojiet ordenim tik svarīgu valsts noslēpumu, kura dēļ kāds no nozīmīgākajiem Eiropas galmiem nokļūtu vasaļatkarībā no ordeņa uz mūžīgiem laikiem. Sakiet, vai jūs esat izdibinājis tādu noslēpumu, kā apgalvojāt savā lūgumā Lielajai Padomei?
— Monsinjor…
— Visu pēc kārtas… Vai jūs tiešām esat barons fon Vostpūrs?
— Jā, monsinjor.
— Tā ir jūsu vēstule?
Jezuītu ģenerālis izņēma no kaudzītes vienu papīru un iedeva to baronam.
Barons paskatījās un apstiprinoši pamāja.
— Jā, monsinjor, tā ir mana vēstule.
— Un vai jūs man varat parādīt Lielās Padomes sekretāra atbildi?
— Te būs, monsinjor.
Barons pastiepa franciskānim vēstuli, adresētu pavisam vienkārši:
„Viņa gaišībai baronam fon Vostpūram."
Tajā bija tikai viens teikums:
„Starp piecpadsmito un divdesmit otro maiju Fontenblo viesnīcā "Skaistais pāvs".
A.M.D.G. *
— Labi, — franciskānis noteica, — viss ir kārtībā, runājiet.
— Man ir karaspēka daļa, piecdesmit tūkstoši cilvēku; visi virsnieki uzpirkti. Mūsu nometne ir pie Donavas. Četru dienu laikā es varu gāzt no troņa imperatoru, kurš, kā jūs zināt, pretojas mūsu ordeņa ietekmes izplatībai, un aizvietot ar princi no viņa paša dzimtas, kuru man norādīs ordenis.
Franciskānis klausījās, neizrādīdams ne mazākās dzīvības zīmes.
— Vai tas ir viss? — viņš tikai pavaicāja.
— Manos plānos ir Eiropas revolūcija, — barons turpināja.
— Labi, Vostpūra kungs. Jūs saņemsiet atbildi; atgriezieties savā numurā un pēc ceturtdaļstundas atstājiet Fontenblo.
Kāpdamies atpakaļ, barons izgāja ar tik pieglaimīgu izteiksmi sejā, it kā viņš klanītos pašam imperatoram, kuru grasījās nodot.
— Tas nav nekāds noslēpums, — franciskānis čukstēja, — drīzāk sazvērestība… Starp citu, — viņš piebilda, mirkli pārdomājis, — Eiropas nākotne patlaban nav atkarīga no Austrijas galma.
Viņa rokā bija sarkans zīmulis un ar to barona fon Vostpūra vārds tika izsvītrots no saraksta.
— Tagad kārta kardinālam, — viņš noteica. — Spānija mums droši vien piedāvās kaut ko nopietnāku.
Pacēlis acis, viņš ieraudzīja garīdznieku, kas kā paklausīgs skolnieks gaidīja viņa rīkojumus.
— Ā! — viņš ieteicās, ievērojis tādu paklausību.— Jūs runājāt ar saimnieku?
— Jā, monsinjor, un ar ārstu.
— Ar Grizāru?
— Jā.
— Tātad viņš ir atgriezies?
Ad majoren Dei gloriam —
— Viņš gaida ar apsolītajām zālēm.
Lai mūžīgi slavēts Dievs (lat.).
— Labi, ja vajadzēs, es viņu pasaukšu. Tagad jūs saprotat, cik svarīga ir mana grēksūdze, vai ne?
— Jā, monsinjor.
— Tad paaiciniet pie manis spāņu kardinālu Herebiju, un ātrāk. Tā kā tagad jūs zināt, kas par lietu, tad šoreiz paliksiet šeit, jo brīžiem man kļūst sliktāk.
— Vai nepasaukt ārstu?
— Vēl ne, pagaidiet… Tikai spāņu kardinālu… Ejiet!
Pēc piecām minūtēm bāls un uztraucies ienāca kardināls.
— Monsinjor, man sacīja… — kardināls murmināja.
— Pie lietas, — dobjā balsī noteica franciskānis.
Viņš parādīja kardinālam vēstuli, kuru tas bija rakstījis Lielajai Padomei.
— Vai tas ir jūsu rokraksts? — viņš noprasīja.
— Jā, bet…
— Un kur jūsu ielūgums?
Kardināls svārstījās. Viņa purpurs bija sašutis par nabaga franciskāņa saru kreklu.
Mirējs pastiepa roku un parādīja gredzenu.
Tas iedarbojās kā parasti, un šī iedarbība bija jo spēcīgāka, jo augstāks rangs bija franciskāņa sarunu biedram.
— Ātrāk noslēpumu, pasteidzieties! — slimais pieprasīja.
Runādams viņš atspiedās pret sava garīdznieka roku.
— Coram isti?* — kardināls nemierīgi apvaicājās.
— Runājiet spāniski, — franciskānis teica, pauzdams vislielāko ieinteresētību.
— Kā jūs zināt, monsinjor, — kardināls turpināja kastīliešu izloksnē, — pēc infantes un Francijas karaļa laulību līguma gan augšminētā infante, gan karalis Ludviķis atteicās no pretenzijām uz Spānijas troni.
Franciskānis apstiprinoši pamāja.
— No tā izriet, — kardināls turpināja, — ka miers un savienība starp abām karalistēm ir atkarīgs no šā līguma punkta.
Viņa klātbūtnē? (lat.).
Franciskānis atkal pamāja.
— Ne tikai Francija un Spānija, bet ari visa Eiropa būs satraukta, ja kāda no pusēm pārkāps līgumu, — kardināls stāstīja.
Slimais vēlreiz pauda savu piekrišanu.
— Tādējādi, — kardināls turpināja, — cilvēks, kurš spēs paredzēt notikumu attīstību un skaidri saskatīt to, kas apziņā pavīd tikai kā miglainas nojausmas, tas ir, nojauta par laimi vai nelaimi nākotnē, — tāds cilvēks pasargās pasauli no vislielākās katastrofas. Cilvēks, kas uzminēs šos notikumus, varēs arī tos sagatavot un pavērst ordeņa labā.
— Pronto! Pronto!* — franciskānis čukstēja, kļūdams aizvien bālāks.
Kardināls pienāca mirstošajam vēl tuvāk un pieliecās pie auss.
— Monsinjor, — viņš teica, — man kļuvis zināms, ka Francijas karalis pie pirmās izdevības, kādu var dot, piemēram, Spānijas karaļa vai infantes brāļa nāve, nolēmis ar ieroču palīdzību pieprasīt Francijas vārdā mantojumu. Manā rīcībā ir sīki izstrādāts Ludviķa XIV politiskais plāns.
— Kur ir šis plāns? — franciskānis prasīja.
— Tas ir šeit, — kardināls atbildēja.
— Kā roka to rakstījusi?
— Mana.
— Vai tas ir viss, ko jūs gribējāt teikt?
— Man šķiet, monsinjor, ka es pateicu daudz, — kardināls atteica.
— Jūs patiešām esat daudz izdarījis ordeņa labā. Kā jūs izdibinājāt šos sīkumus, kuri ļāva jums izveidot šo plānu?
— Es maksāju Francijas karaļa kalpotājiem, un viņi man nodod papīra strēmeles, kas palikušas kamīnā.
— Jūs esat ļoti atjautīgs, — franciskānis čukstēja, pūlēdamies pasmaidīt. — Kardināla kungs, pēc piecpadsmit minūtēm jūs atstāsiet viesnīcu; atbildi jums nosūtīs. Ejiet!
Kardināls izgāja.
— Paaiciniet pie manis Grizāru un sameklējiet venēcieti Marīni, — slimais norīkoja.
Ātrāk (spān.).
Garīdznieks paklausīja, bet franciskānis pa to laiku izņēma savus papīrus. Kardināla vārdu viņš neizsvītroja, kā to bija izdarījis ar baronu, bet gan pielika tam krustiņu.
Tad viņš bezspēcīgi atkrita gultā un čukstus piesauca ārstu Grizāru.
Atguvies, slimnieks izdzēra pusi no zālēm, ko viņam iedeva ārsts; venēcietis un garīdznieks stāvēja pie durvīm.
Venēcietis izpildīja tās pašas formalitātes, ko abi viņa konkurenti. Viņš tāpat kā iepriekšējie svārstījās, redzēdams divus svešiniekus, bet ģenerālā pavēle viņu nomierināja, un Marīni pastāstīja, ka pāvestu satrauc ordeņa varenība un tas lolo ieceri pilnīgi padzīt jezuītus un šajā nolūkā cenšas iegūt Eiropas karaļnamu atbalstu. Viņš nosauca pāvesta palīgu vārdus, izstāstīja, kā paredzēts rīkoties un pat nosauca vienu no arhi- pelāga salām, uz kuru bija paredzēts izsūtīt divus arestētos kardinālus, vienpadsmitā gada adeptus un tātad ordeņa augstākās pakāpes biedrus, kopā ar trīsdesmit diviem ievērojamākajiem Romas jezuītiem.
Franciskānis pateicās senjoram Marīni. Pāvesta plāna atklāšana bija liels pakalpojums ordenim.
Pēc tam venēcietis saņēma pavēli aizbraukt pēc ceturtdaļstundas un atstāja istabu starodams, it kā gredzens — varas simbols — jau būtu uzmaukts viņa pirkstā.
Tomēr, kad viņš aizgāja, franciskānis savā gultā čukstēja:
— Visi šie cilvēki ir tikai ziņu vācēji vai spiegi; neviens no viņiem neder par ģenerāli. Viņi atklājuši sazvērestības, bet neviens nav atklājis kādu noslēpumu. Jēzus brālība jāvada ne jau ar karu, postīšanas un vardarbības metodēm, bet ar slepenu ietekmi, ko dod morālais pārākums. Nē, pēctecis nav atrasts, un, lai ciešanu kauss būtu pilns, Tā Kunga bulta ir ķērusi mani, un es mirstu. O, vai patiešām brālība sabruks līdz ar manu nāvi, tāpēc ka tai nebūs kolonnas, kas to balsta? Vai patiešām nāve, kas gaida uz mani, iznīcinās arī ordeni? Ja es dzīvotu vēl desmit gadus, tas tiktu nostiprināts uz visiem laikiem, jo līdz ar jaunā karaļa nākšanu pie varas ordeni gaida visspožākās izredzes.
Šos vārdus franciskānis izrunāja pa daļai domās, pa daļai skaļi, un jaunais jezuīts ar šausmām klausījās viņā, tāpat kā būtu klausījies drudža murgos, turpretim Grizārs saprata vairāk un alkatīgi tvēra visu kā atklāsmi no nezināmas pasaules, kurā gan var iespiesties viņa skatiens, bet ko roka aizsniegt nespēj.
Franciskānis pēkšņi paslējās augšup.
— Beigsim, — viņš sacīja, — nāve mani pārņem. O, vēl nesen es domāju, ka miršu mierā, es cerēju… Tagad es esmu izmisis , ja vien starp atlikušajiem… Grizār, Grizār, ļaujiet man nodzīvot vēl tikai vienu stundu!
Grizārs piegāja pie mirstošā un deva viņam dzert dažas piles ne vairs no tām zālēm, ko franciskānis nebija izdzēris līdz galam, bet no pudelītes, ko viņš bija atnesis sev līdzi.
— Pasauciet skotu, — franciskānis norīkoja, — paaiciniet tirgotāju no Brēmenes. Ātrāk, ātrāk! Jēzus, es mirstu… man trūkst elpas!
Garīdznieks skrēja pēc palīdzības, it kā kāds cilvēks spētu atvairīt nāves rokas, ko tā jau izstiepusi pār slimo; uz durvju sliekšņa viņš sastapās ar Aramisu. Pēdējais pielika pirkstu pie lūpām kā klusēšanas dieva Hipokrāta statuja, un viņa skatiens piespieda garīdznieku atkāpties dziļāk istabā.
• Ārsts un garīdznieks saskatījās un sakustējās, it kā vēlētos atstumt Aramisu, bet viņš pārmeta divas krusta zīmes, katru savādāk, un tās lika abiem sastingt.
— Priekšnieks, — viņi čukstēja.
Aramiss lēni ienāca istabā, kur mirstošais cīnījās ar pirmajām agonijas lēkmēm.
Vai nu tāpēc, ka iedarbojās eliksīrs, vai arī Aramisa ierašanās deva viņam spēkus, bet franciskānis sakustējās un saslējās gultā degošām acīm, pusatvērtu muti un sviedros samirkušiem matiem.
Aramiss sajuta istabas smacīgo gaisu; visi logi bija aizvērti, kamīnā dega uguns, svečturos kvēloja divas dzeltenas vaska sveces un vēl vairāk karsēja gaisu.
Aramiss atvēra logu un, pievērsis mirstošajam izpratnes un cieņas pilnu skatienu, iesāka:
— Monsinjor, lūdzu piedodiet, ka ienācu pie jums bez uzaicinājuma, bet mani satrauc jūsu stāvoklis un es baidījos, ka jūs varat nomirt, pat nesaticies ar mani, jo jūsu sarakstā es esmu sestais.
Mirstošais nodrebēja un ieskatījās sarakstā.
— Tātad jūs kādreiz dēvēja par Aramisu un pēc tam par ševaljē d'Erblē? Jūs esat Vannas bīskaps?
— Jā, monsinjor.
— Es jūs pazīstu un esmu kaut kur redzējis.
— Pēdējā jubilejā mēs sastapāmies pie svētā tēva.
— Ā, atceros! Tātad arī jūs esat viens no pretendentiem?
— Monsinjor, es dzirdēju, ka ordenis vēlas zināt svarīgu valsts noslēpumu, un, pazīdams jūsu kautrīgumu, kas liek jums atteikties no saviem pienākumiem tā labā, kurš izdibinās tādu noslēpumu, es uzrakstīju par savu vēlmi pretendēt uz šo pakāpi, jo vienīgi man zināms ļoti svarīgs noslēpums.
— Runājiet, — franciskānis noteica, — es esmu gatavs jūs uzklausīt un novērtēt, cik svarīgs ir jūsu noslēpums.
— Monsinjor, noslēpums, kuru man būs tas gods jums uzticēt, nevar izpaust skaļi. Katra doma, kas nonāk ārpus mūsu apziņas un iegūst tādu vai citādu izteiksmi, jau vairs nepieder tam, kas to, radījis. Vārdus var uztvert kāda uzmanīga vai naidīga auss, tāpēc ar tiem nedrīkst mētāties, jo citādi noslēpums pārstāj tāds būt.
— Kā tad jūs domājat man atklāt jūsu noslēpumu? — mirējs vaicāja.
Aramiss ar zīmēm palūdza ārstu un garīdznieku paiet nostāk un iedeva franciskānim sainīti dubultā aploksnē.
— Rakstītie vārdi taču var būt vēl bīstamāki par runātajiem: vai jūs tā nedomājat? — franciskānis apvaicājās.
— Nē, monsinjor, — Aramiss atbildēja, — jo šajā aploksnē jūs ieraudzīsiet zīmes, ko saprotat tikai jūs un es.
Franciskānis skatījās uz Aramisu ar arvien pieaugošu izbrīnu.
— Tas ir šifrs, — Aramiss turpināja, — ko jūs pieņēmāt tūkstoš sešsimt piecesmit piektajā gadā un kuru varētu saprast vienīgi jūsu nelaiķis sekretārs Žuans Žužans, ja viņš varētu atgriezties no viņsaules.
— Tātad jūs zināt šo šifru?
— Es pats to iedevu Žužanam.
Aramiss godbijīgi palocījās un devās uz durvīm, it kā grasītos iet projām.
Franciskāņa mājiens un sauciens viņu apturēja!
— Jēzus, — mūks iesaucās, — ecce homo!*
Te ir cilvēks! (lat.).
Otrreiz pārlasījis tekstu, viņš pasauca:
— Ātrāk pienāciet pie manis!
Aramiss tuvojās franciskānim, izturēdamies tikpat mierīgi un godbijīgi-
Franciskānis pastiepa roku un pievilka viņu sev klāt.
— Kādā veidā un no kā jūs varējāt uzzināt šādu noslēpumu?
— No de Ševnēzas kundzes, karalienes tuvas draudzenes un uzticamības personas.
— Bet de Ševnēzas kundze?
— Mirusi.
— Vai vēl kāds zināja?
— Tikai divi no vienkāršajiem ļaudīm: vīrietis un sieviete.
— Kas viņi ir?
— Viņi to izaudzināja.
— Kas ar viņiem notika?
— Arī nomira… Šis noslēpums sadedzina kā uguns.
— Bet jūs taču esat dzīvs.
— Neviens nezina, ka noslēpums ir manās rokās.
— Vai sen?
— Jau piecpadsmit gadus.
— Un jūs to glabājāt?
— Es gribēju dzīvot.
— Un tagad jūs to atdodat ordenim, neprasot atalgojumu un bez godkāres?
— Es to atdodu ordenim, lolodams godkārīgus nodomus un nebūt ne nesavtīgi, — Aramiss atbildēja, — jo tagad, kad jūs mani pazīstat, monsinjor, jūs, ja paliksiet dzīvs, ļausiet man kļūt par to, par ko es varu būt, kam man jābūt.
— Bet tā kā es mirstu, — franciskānis izsaucās, — tad es tevi ieceļu par savu pēcteci… Ņem!
Novilcis gredzenu, viņš to uzvilka Aramisam pirkstā.
Pēc tam viņš pievērsās abiem lieciniekiem, kas vēroja šo skatu:
— Kad vajadzēs, jūs apstiprināsiet, ka es, gan būdams slims miesā, bet ne garā, no brīva prāta un bez kādas piespiešanas atdevu šo gredzenu — varas zīmi — monsinjoram d'Erblē, Vannas bīskapam. Es ieceļu viņu par savu pēcteci. Es kā pazemīgs grēcinieks, kas gatavojas stāties Dieva priekšā, pirmais godinu viņu, lai rādītu piemēru visiem.
Franciskānis patiešām palocījās, bet ārsts un jezuīts nokrita uz ceļiem.
Aramiss, kas bija tikpat bāls kā mirstošais, pārlaida skatienu visiem šīs ainas dalībniekiem. Apmierinātā godkāre deva viņa sirdij jaunu asiņu pieplūdumu.
— Pasteigsimies, — franciskānis skubināja, — mani nospiež un nedod miera vēl darāmais. Es nepagūšu paveikt to, ko es esmu nodomājis.
— Es visu izpildīšu, — Aramiss solīja.
— Labi.
Vērsdamies pie jezuīta un ārsta, franciskānis piebilda:
— Atstājiet mūs divatā.
Uzrunātie paklausīja.
— Ar šo zīmi, — viņš sacīja, — jūs varat izkustināt kalnus; ar šo zīmi jūs sagrausiet un celsiet atkal no jauna: „In hoc signo vinces!"* Aizveriet durvis, — franciskānis norīkoja Aramisu.
Aramiss aizslēdza durvis un atgriezās pie franciskāņa.
— Pāvests perina sazvērestību pret ordeni, — mūks iesāka, — un viņam jāmirst.
— Viņš mirs, — Aramiss mierīgi atteica.
— Ordenis ir parādā septiņsimt tūkstošus livru kādam Brēmenes tirgotājam, vārdā Bonštets, kurš atbraucis šurp un lūdz garantijai manu parakstu.
— Viņam tiks samaksāts, — Aramiss teica.
— Seši Maltas bruņinieki — te ir viņu vārdi, pateicoties kāda vienpadsmitā gada jezuīta pļāpīgumam, uzzināja noslēpumus, ko drīkst zināt tikai ordeņa locekļi, kuri iesvētīti trešajā pakāpē. Jānoskaidro, ko šie cilvēki izdarījuši ar atklātajām ziņām un jānovērš to tālāka izplatīšanās.
— Tiks izdarīts.
— Trīs bīstami ordeņa locekļi jāsūta uz Tibetu, lai viņi tur ietu bojā; viņi ir notiesāti. Šeit ir viņu vārdi.
— Es izpildīšu spriedumu.
Šīs zīmes vārdā uzvarēsi! (lat.).
— Un beidzot: Antverpenē dzīvo kāda dāma, Ravaljaka brāļa mazmeita; viņas rieībā ir dokumenti, kas kompromitē ordeni. Kopš piecdesmit pirmā gada viņas ģimene saņem piecdesmit tūkstošus livru lielu pensiju. Tie ir lieli izdevumi, bet ordenis nav bagāts… Izpērciet dokumentus par noteiktu summu, bet, ja viņa atsakās, likvidējiet pensiju… neradot briesmas ordenim.
— Es to apsvēršu, — Aramiss teica.
— Pagājušajā nedēļā Lisabonas ostā bija jāienāk kuģim no Limas; tas šķietami piekrauts ar šokolādi, bet patiesībā tur ir zelts. Katrs stienis pārklāts ar šokolādi. Kuģis pieder ordenim, tas ir septiņpadsmit miljonus livru vērts. Pieprasiet to, šeit ir dokumenti.
— Kurā ostā tam jāienāk?
— Baijonā.
— Ja laika apstākļi netraucēs, tas ieradīsies pēc trim nedēļām. Vai tas ir viss?
Franciskānis piekrītoši pamāja, jo vairs nespēja parunāt; viņa rīklē ieplūda asinis, tās sāka plūst pa muti, degunu un pat acīm. Nelaimīgais tikai paguva paspiest Aramisa roku un tad, raustīdamies krampjos, izkrita no gultas uz grīdas.
Aramiss pielika roku pie viņa krūtīm: sirds nepukstēja.
Pieliecies Aramiss pamanīja, ka no papīra, ko viņš bija iedevis fran- ciskānim, vēl palicis viens gabaliņš.
Viņš to paņēma un sadedzināja, tad pasauca priesteri un ārstu.
— Jūsu grēku nožēlnieks stājies Dieva priekšā, — Aramiss pavēstīja garīdzniekam. — Tagad viņam vajadzīgas tikai lūgšanas un apbedīšana. Ejiet un parūpējieties par pieticīgām bērēm, kādas pienākas nabaga mūkam… Ejiet!
Jezuīts aizgāja. Tad Aramiss klusu pateica ārstam, kura seja bija bāla un satraukta:
— Grizāra kungs, izlejiet no glāzes visu, kas tajā palicis un izskalojiet. Tur palicis pārāk daudz no tā, ko Galvenā Padome pavēlēja jums pievienot zālēm.
Apstulbušais, pārbiedētais un nomāktais Grizārs gandrīz nokrita.
Aramiss līdzjūtīgi paraustīja plecus, paņēma glāzi un izlēja tās saturu kamīna pelnos.
Tad viņš aizgāja, paņemdams līdz nelaiķa papīrus.