Nākamajā vai, pareizāk sakot, tajā pašā dienā, jo tikko aprakstītie notikumi beidzās ap trijiem no rīta, pirms brokastīm, kad karalis kopā ar abām karalienēm devās uz mesu, bet princis ševaljē de Lorēna un vēl dažu savas svītas virsnieku pavadībā aizjāja uz upi, lai izpeldētos, un pilī palika tikai princese, kas atteicās iet laukā, izlikdamās slima, — Montalē, neviena nemanīta, izzagās no galma dāmu istabām, vezdama sev līdzi Lavaljēru. Uzmanīgi skatīdamās apkārt, abas meitenes lavījās cauri dārziem uz parku.
Debesis klāja mākoņi, karstais vējš locīja līdz zemei ziedus un krūmu zarus, ceļa putekļu mākoņi nosēdās uz kokiem.
Montalē, kas visu laiku izturējās kā veikls izlūks, paspēra vēl dažus soļus un, atkārtoti pārliecinājusies, ka neviens viņas nenoklausās un nenovēro, teica:
— Paldies Dievam, ka mēs esam vienas. Kopš vakardienas visi te spiego un vairās no mums, it kā mēs būtu mēra apsēstas.
Lavaljēra nodūra galvu un nopūtās.
— Tas nekur neder, — Montalē turpināja. — Sākot ar Malikornu un beidzot ar de Sentenjana kungu, visi grib izdibināt mūsu noslēpumu. Luīze, sarunāsim ko teikt, lai es zinātu kā rīkoties.
Lavaljēras acis pavērās draudzenē tik skaidras un tīri zilas kā pavasara debesu zilgme.
— Savukārt es, — viņa atteica, — pajautāšu tev, kāpēc mūs ieaicināja pie princeses? Kāpēc mēs nakšņojām pie viņas, nevis savās istabās? Kāpēc tu atgriezies tik vēlu un kāpēc mūs šorīt tik stingri novēro?
— Mana dārgā Luīze, uz manu jautājumu tu atbildi ar jautājumu, drīzāk gan desmit jautājumiem uzreiz, bet tā nepavisam nav atbilde. Pēc tam es tev visu izstāstīšu, un tā kā viss, ko tu jautā, ir mazsvarīgs, tad tu vari pagaidīt. Es turpretim prasu to, no kā atkarīgs viss pārējais: ir vai nav noslēpums?
— Es nezinu. — Luīze atteica, — zinu tikai, ka es noteikti nebiju piesardzīga: pēc maniem muļķīgajiem vārdiem vakar un vēl muļķīgākā ģīboņa visi par mums vien runā.
— Labāk teiksim — par tevi, mīļā, — Montalē smiedamās pārlaboja, — par tevi un Tonē-Šarantu; jūs abas vakar atzināties mākoņiem, bet pa ceļam jūsu atzīšanās tika pārtvertas.
Lavaljēra nodūra galvu.
— Tu mani skumdini.
— Es?
— Jā, man šie jociņi nemaz nepatīk.
— Paklau, Luīze, es nejokoju, gluži otrādi, runāju pilnīgi nopietni. Es tevi aizvedu no pils, nokavēju pusdienlaika dievkalpojumu un tāpat kā princese, izdomāju migrēnu; galu galā es izrādīju desmitreiz vairāk diplomāta spēju nekā Kolbēra kungs mantojis no Mazarīni kunga un pielieto pret Fukē kungu, un tas viss nebija tāpēc, lai, palikusi ar tevi divatā, konstatētu, ka tu neesi pret mani atklāta. Vari man ticēt: es tevi neiz- jautāju aiz vienkāršas ziņkārības, bet tāpēc, ka stāvoklis patiešām ir kritisks. Visiem zināms, ko tu vakar teici, un visi par to tenko. Katrs izdomā, ko grib, šonakt tev bija tas gods nodarbināt visus prātus galmā, un arī šodien interese par tevi nav zudusi. Tev tiek piedēvēts tik daudz maigu un asprātīgu frāžu, ka de Skiderī jaunkundze un viņas brālis* pār- plīstu no skaudības, ja tās uzzinātu.
— Ak, mīļā Montalē, — nabaga meitene izdvesa, — tu taču zini labāk par visiem, ko es teicu, jo es runāju tavā klātbūtnē.
— Ak Dievs, protams, ka es zinu, bet runa jau nav par to. Es neesmu aizmirsusi nevienu vārdu, ko tu teici; bet vai tu runāji to, ko domāji?
Madlēna de Skiderī (1607 — 1701) — franču rakstniece, galantu, pseidovēsturisku romānu autore, kuros varoņiem parasti tika piedēvētas laikabiedru īpašības. Vislielāko popularitāti guva viņas romāni „Klēlija" un „Artamēns jeb diženais Kīrs".
Luīze samulsa.
— Atkal iztaujāšana! — viņa iesaucās. — Es nezin ko atdotu, lai aizmirstu, ko sarunāju… Kāpēc visi cenšas man to atgādināt? O, tas ir briesmīgi!
— Kas tad tur briesmīgs?
— Briesmīgi, ka draudzene, kurai būtu mani jāsaudzē un kura varētu dot padomu, palīdzēt glābties, dzen mani postā, pazudina.
— Oho! — Montalē sašuta. — Tas nu ir par daudz. Neviens netaisās tevi nogalināt un neviens negrib arī nolaupīt tavu noslēpumu, tevi tikai lūdz atklāt to labprātīgi, jo tas skar ne tikai tevi, bet arī mūs visus; Tonē-Šaranta tev teiktu to pašu, ja viņa būtu šeit. Vakar vakarā viņa gribēja parunāties ar mani mūsu istabā, un es jau gāju turp pēc visām sarunām ar Manikanu un Malikornu (tiesa, es atgriezos pavēlu), bet pēkšņi uzzināju, ka princese iespundējusi galma dāmas, un mēs nakšņojam viņas apartamentos. Princese mūs ieslodzīja, lai mēs iepriekš nenorunātu ko teikt; tāpēc šorīt viņa ieslēdzās ar Tonē-Šarantu. Dārgā, pasaki man, vai mēs ar Atenaisu varam paļauties uz tevi, un tad tu varēsi paļauties uz mums.
— Es īsti nesaprotu tavu jautājumu, — ārkārtīgi uztrauktā Luīze teica.
— Hm, man gan liekas, ka tu ļoti labi saproti. Bet lai notiek, es pateikšu vēl skaidrāk, lai tev nepaliktu nekāda iespēja izlocīties. Tad klausies: vai tu mīli de Braželona kungu? Pietiekami skaidri teikts, vai ne?
Luīze sarāvās, izdzirdējusi šos vārdus, kas tika raidīti kā pirmais artilērijas šāviņš uz aplenktu pilsētu.
— Vai es mīlu Raulu? — viņa iesaucās. — Savu bērnības draugu un brāli!
— Nē, nē, nē! Tu jau atkal izlocies, pareizāk sakot, mēģini izlocīties. Es tev nejautāju, vai tu mīli savu bērnības draugu un brāli Raulu; es prasu, vai tu mīli vikontu de Braželonu, savu līgavaini?
— Ak, kungs, — Luīze žēli novaidējās, — cik barga nopratināšana!
— Neatrunājies; es neesmu bargāka kā citkārt. Es tev uzdevu jautājumu, lūdzu, atbildi.
— Tu nudien nerunā ar mani kā draudzene, — Luīze neskanīgi sacīja, — bet es tomēr tev atbildēšu.
— Nu, tad atbildi.
— Labi. Manā sirdī ir daudz smieklīgu un dīvainu aizspriedumu par to, kā sievietei jāglabā noslēpumi, un šajā ziņā neviens un nekad nav varējis ieskatīties manā sirdī.
— To es ļoti labi zinu. Ja es tajā varētu ieskatīties, tad nepratinātu tevi, bet teiktu skaidri un gaiši: „Mīļā Luīze, tev laimējies, ka tu pazīsti de Braželona kungu, kurš ir vislaipnākais jauneklis un lieliska partija meitenei bez pūra. De Lafēra kungs atstās savam dēlam ap piecpadsmit tūkstošiem gadā. Tas nozīmē, ka tev kā viņa sievai būs piecpadsmit tūkstošu liels gada ienākums — brīnišķīgi! Tāpēc nenogriezies ne pa labi, ne pa kreisi, bet ej taisnā ceļā pie de Braželona kunga, tas ir, pie altāra, kur viņš tevi aizvedīs. Pēc tam, atkarībā no viņa rakstura, tu būsi vai nu brīva vai verdzene, citiem vārdiem — drīkstēsi darīt visas tās neprātības, ko dara vai nu aiz pārāk lielas brīvības vai apspiestības." Lūk, to, dārgā Luīze, es tev teiktu, ja varētu ieskatīties tavas sirds dziļumos.
— Es tev pateiktos, — Luīze izdvesa, — kaut arī tavs padoms man nešķiet sevišķi labs.
— Pag, pag… Es tev dotu šo padomu un tūlīt piebilstu: „Luīze, ir bīstami veselām dienām sēdēt ar nolaistu galvu, nokārtām rokām un nez kur klīstošiem skatieniem; bīstami klejot pa tumšām alejām un nelikties ne zinis par izklaidēšanos, kas sajūsmina visas jaunavas; bīstami ar kurpes purngalu vilkt smiltīs burtus, kā tu to dari un, kaut gan tu tos izdzēs, uz celiņa tomēr var saskatīt pēdas, un tās vairāk atgādina L nekā B; un beidzot, bīstami nodoties vientulības un migrēnas radītiem sapņiem; no tiem nabaga meitenēm tikai iekrīt vaigi un izkalst smadzenes, un bieži vien mīlīgākā būtne pasaulē kļūst garlaicīga un drūma, bet pat visgudrākā meitene pārvēršas par muļķīti."
— Paldies, dārgā Ora, — Lavaljēra lēnprātīgi atbildēja. — Tu runā, kā tev liek tavs raksturs, un es esmu tev pateicīga par atklātību.
— Es to saku sapņotājām, kas būvē gaisa pilis, ja uzskati par vajadzīgu, pieņem manu pamācību. Zini, man ienāca prātā pasaka par kādu sapņainu un melanholisku meiteni. Pirms dažām dienām Danžo kungs man izskaidroja, ka vārds «melanholija" sastāv no diviem grieķu vārdiem, un viens no tiem nozīmē „melns", bet otrs — „žults"*. Es pēkšņi atcerējos to jauno meiteni, kura nomira no „melnās žults" tikai savu iedomu dēļ, ka princis, karalis vai imperators… vienalga, kas… viņu dievina. Patiesībā princis, karalis vai imperators… sauc, kā gribi… mīlēja pavisam citu. Dīvaini: viņa neko nemanīja, bet visi citi skaidri zināja, ka viņa bija tikai aizsegs šai mīlestībai. Lavaljēra, tu taču smejies par šo neprāti tāpat kā es, vai ne?
— Jā, es smejos, — bāla kā nāve Luīze izdvesa, — protams, smejos.
— Un pareizi dari, jo tas ir ļoti jocīgi. Man iepatikās šis stāsts vai pasaka, kā to lai nosauc; tāpēc es to iegaumēju un pastāstīju arī tev. Dārgā Luīze, iedomājies tikai, cik postoši, piemēram, uz tevi iedarbotos melanholija vai melnā žults. Es nolēmu tev izstāstīt šo pasaku. Lai ar kādu no mums nenotiktu kaut kas tamlīdzīgs, stingri jāiegaumē kāda patiesība: šodien tevi izmanto, rīt tevi gaida izsmiekls, bet parīt — nāve.
Lavaljēra nodrebēja un nobālēja vēl vairāk.
— Kad karalis mums pievērš uzmanību, — Montalē turpināja, — mēs to skaidri noprotam un, ja viņš vēlas, tad arī prot sasniegt savu mērķi. Tāpēc, Luīze, meitenēm, kam draud tādas briesmas, jābūt atklātām vienai pret otru, lai tā sirds, kuru melanholija vēl nav skārusi, varētu uzmanīt sirdi, kurā tā varētu iespiesties.
— Klusāk! — Lavaljēra iesaucās. — Kāds nāk šurp.
— Patiešām, — Montalē piekrita, — bet kas tas varētu būt? Visi ir baznīcā kopā ar karali vai arī pie prinča viņa peldē.
Tūlīt pat meitenes zaļās lapotnes ielokā alejas galā pamanīja staltu jaunekli apmetnī ar zobenu un garos zābakos ar piešiem. Vēl no tālienes viņš laipni uzsmaidīja viņām.
— Rauls! — Montalē iesaucās.
— De Braželona kungs! — izdvesa Luīze.
— Pats piemērotākais soģis, kam jāizšķir mūsu strīds, — Montalē ķircināja.
Sengrieķu mediķi uzskatīja, ka melanholija rodas no organisma saindēšanās ar melno žulti. No šejienes nācis slimības nosaukums.
— Ak, Montalē, apžēlojies! — Lavaljēra iekliedzās.— Tu jau biji cietsirdīga, neesi nežēlīga.
Patiesā dedzībā izteiktie vārdi padzina ironiju, ja arī ne no Montalē sirds, tad no sejas gan.
— Jūs esat skaists kā Amadiss*, de Braželona kungs, — viņa uzsauca Raulam, un arī ierodaties pilnā apbruņojumā tāpat kā viņš!
— Esiet sveicinātas, jaunkundzes, — Braželons paklanījās.
— Kāpēc jums kājās šie zābaki? — Montalē noprasīja, bet Lavaljēra klusēja, kaut gan skatījās uz Raulu tikpat izbrīnījusies kā draudzene.
— Kāpēc? — Rauls pārvaicāja.
— Jā, — Lavaljēra uzdrošinājās pārtraukt klusēšanu.
— Tāpēc, ka es aizbraucu, — Braželons atbildēja, skatīdamies uz Luīzi.
Luīze sagrīļojās, juzdama māņticīgas bailes.
— Raul, jūs aizbraucat! — viņa iesaucās. — Kurp?
— Uz Angliju, dārgā Luīze, — jauneklis atteica ar sev raksturīgo galantumu.
— Ko jūs darīsiet Anglijā?
— Mani turp sūta karalis.
— Karalis? — Luīze un Ora iesaucās vienā balsī un neviļus saskatījās, atcerēdamās tikko pārtraukto sarunu.
Rauls ievēroja šos skatienus, bet nesaprata, ko tie pauž.
Nav nekā dīvaina, ka viņš tos izskaidroja ar meiteņu intreresi par viņu.
— Viņa majestāte atcerējās, ka grāfs de Lafērs bauda karaļa Kārļa II labvēlību. Šorīt, dodamies uz baznīcu, karalis mani pamanīja un pamāja, lai pienāku pie viņa. Kad es piegāju, viņš sacīja: „de Braželona kungs, dodieties pie Fukē kunga. Pie viņa atrodas vēstules Anglijas karalim; jūs tās aizvedīsiet." Es paklanījos. „Jā," viņš piemetināja, „pirms aizceļošanas apmeklējiet princesi, viņa dos jums uzdevumu savam brālim."
Amadiss — galvenais varonis vienā no pirmajiem viduslaiku bruņinieku romāniem „Gallu Amadiss", kas vēstī par Amadisa, saukta par Lauvas bruņienieku, un karalienes Oriānas mīlestību.
— Ak Dievs! — dziļi satrauktā Luīze domīgi nočukstēja.
— Tik drīz? Jums pavēlēja aizbraukt tik drīz? — dīvainā rīkojuma pārsteigta, Montalē brīnījās.
— Ja tu patiesi cieni cilvēku, tad padevība prasa paklausīt nekavējoties, — Rauls sacīja. — Desmit minūtes pēc pavēles saņemšanas es biju sagatavojies ceļam. Princese ir brīdināta un raksta vēstuli, kuru piekrita man uzticēt. Pa to laiku no de Tonē-Šarantas jaunkundzes uzzināju, ka jūs esat parkā, un atnācu šurp, kur man izdevās jūs abas sastapt.
— Un abas sastopat neveselas, — Montalē ieteicās, nākdama palīgā Luīzei, kuras seja bija acīmredzami pārvērtusies.
— Neveselas? — Rauls atkārtoja, maigi un līdzjūtīgi paspiezdams Luīzes de Lavaljēras roku. — Patiešām, jūsu roka ir auksta kā ledus.
— Tie ir sīkumi.
— Aukstums nesniedzas līdz sirdij, vai ne, Luīze? — jauneklis maigi pasmaidīja.
Luīze strauji pacēla galvu, it kā sajustu kādas aizdomas uzdotajā jautājumā/ Viņai kļuva neērti.
— O, jūs taču zināt, — viņa ar pūlēm izteica, — mana sirds nekad nebūs auksta pret tādu draugu kā jūs, de Braželona kungs.
— Pateicos, Luīze. Es pazīstu jūsu sirdi un dvēseli, un ne jau pēc rokas siltuma spriežu par jūsu jūtām. Luīze, jūs zināt, kā es jūs mīlu, un arī to, ka esmu gatavs ziedot jums dzīvību; tāpēc jūs man piedosiet, vai ne, ja es runāšu mazliet bērnišķīgi?
— Runājiet, Raul, — Luīze trīcēdama teica, — es klausos.
— Es nevaru atstāt jūs, jo manā sirdī ir ciešanas, es pats saprotu, ka tās ir muļķīgas, bet tās tomēr plosa manu sirdi.
— Tātad jūs braucat prom uz ilgu laiku? — Lavaljēra nospiesti vaicāja. Montalē novērsās.
— Nē, es nebūšu prom ilgi un droši vien atgriezīšos pēc pāris nedēļām.
Lavaljēra piespieda roku pie sirds, kas strauji iepukstējās.
— Dīvaini, — Rauls turpināja, skumji skatīdamies uz meiteni, — es bieži esmu jūs atstājis un devies bīstamā ceļā, bet vienmēr esmu aizbraucis ar jautru prātu un mierīgs, nākotnes cerību spārnots, kaut arī man draudēja spāniešu lodes vai valoņu smagās alebardas. Šodien man nedraud nekādas briesmas, mani gaida jauks un mierīgs ceļojums, kuram var sekot apbalvojums: varbūt es iegūšu jūs, jo vai gan karalis man varētu pasniegt vēl dārgāku dāvanu, pēc tam kad sodījis? Un tomēr, Luīze, es pats nezinu kāpēc, bet šī laime un cerības izgaist manu acu priekšā kā dūmi, izzūd kā nesasniedzams sapnis, bet manu sirdi pārņēmis truls stingums un tās dziļumos mājo skumjas, kaut kāda nospiestība un nomāktība. Es zinu, kāpēc tā, Luīze: tas ir tāpēc, ka vēl nekad neesmu mīlējis jūs tā kā patlaban. Ak, mans Dievs, ak Dievs!
Pēdējais kliedziens šķita kā salauztas sirds sauciens. Asarām plūstot, Luīze ieslīga Montalē rokās.
Kaut gan Montalē nebūt nebija pārlieku mīkstsirdīga, tomēr arī viņas acis kļuva mitras un sirds sažņaudzās.
Rauls redzēja savas līgavas asaras. Dziļāk viņa skatiens neiespiedās, un viņš pat nemēģināja izprast, kas slēpjas aiz šīm asarām. Viņš noslīga uz ceļgala un maigi noskūpstīja Luīzes roku.
Šis skūpsts atklāja visu viņa sirdi.
— Piecelieties! — Montalē, kas pati bija gatava sākt raudāt, viņu skubināja. — Pie mums nāk Atenaisa.
Rauls noslaucīja ceļgalu ar piedurkni, vēlreiz uzsmaidīja Luīzei, kas vairs neskatījās uz viņu, tad sirsnīgi paspieda Montalē roku un pagriezās, lai apsveicinātos ar de Tonē-Šarantas jaunkundzi, par kuras tuvošanos jau vēstīja zīda kleitas čaukstēšana.
— Vai princese jau uzrakstīja vēstuli? — viņš pajautāja, kad jaunava bija pienākusi tik tuvu, lai varētu sadzirdēt.
— Jā, vikont, vēstule ir uzrakstīta un aizzīmogota, un viņas augstība gaida jūs.
Izdzirdējis šos vārdus, Rauls paklanījās Atenaisai, vēl uzmeta pēdējo skatienu Luīzei, draudzīgi pamāja Montalē un devās pils virzienā.
Iedams prom, viņš tomēr vēl neskaitāmas reizes atskatījās.
Savukārt visas trīs galma dāmas pavadīja viņu ar skatieniem, kamēr vien Raula stāvs neizzuda skatienam.
— Nu beidzot mēs esam vienas, — Atenaisa pirmā pārtrauca klusumu, — tagad te ārā varam izrunāties par vakardienas notikumu un nolemt, kā izturēties tālāk. Ja jūs būtu tik laipnas un veltītu man savu uzmanību, - viņa turpināja, skatīdamās apkārt, — tad es īsumā pateiktu, ko uzskatu par mūsu pienākumu. Ja jūs nesapratīsiet mani no pusvārda, es būšu spiesta paziņot jums princeses gribu.
Pēdējos vārdus de Tonē-Šarantas jaunkundze enerģiski uzsvēra, lai draudzenēm nerastos nekādas šaubas par šā paziņojuma oficiālo saturu.
— Princeses gribu! — Montalē un Luīze iesaucās vienā balsī.
— Ultimātu! — de Tonē-Šarantas jaunkundze diplomātiski pavēstīja.
— Ak Dievs! — čukstēja Luīze. — Tātad princese zina…
— Princese zina vairāk, nekā mēs viņai izstāstījām, — Atenaisa noskaldīja. — Tāpēc mums jāuzmanās.
— O, jā, — Montalē piekrita. — Es tevī uzmanīgi klausos.
— Ak Dievs, ak Dievs! — Luīze drebēdama čukstēja. — Kā lai es visas šīs briesmas pārdzīvoju?
— Nebaidieties, — Atenaisa mierināja. — Mums ir izeja.
Viņa apsēdās starp abām draudzenēm, paņēma viņas aiz rokas un grasījās sākt runāt.
Atenaisa vēl nebija atvērusi muti, kad aiz pils žoga uz bruģa aizskanēja zirga pakavu klaboņa.