Pa ceļam uz pili Rauls sastapa de Gišu.
Jau pirms sastapšanās ar Raulu de Gišs bija saticis Manikanu, bet tas savukārt bija redzējies ar Malikornu.
Kā Malikornam izdevās satikties ar Manikanu? Pavisam vienkārši: viņš sagaidīja Manikanu no dievkalpojuma, uz kuru tas bija devies kopā ar de Sentenjana kungu.
Satikšanās abus ļoti iepriecināja, un Manikans izmantoja gadījumu, lai apjautātos, vai drauga kabatā nav aizķērušies daži ekiji.
Nemaz nebrīnīdamies par tādu jautājumu, Malikorns atcirta, ka kabata, no kuras vienmēr tikai smeļ, ir līdzīga akai, kas ziemā gan var dot ūdeni, bet vasarā, pateicoties dārznieku pūlēm, galīgi izžūst; viņa kabata bijusi pietiekami dziļa, lai pārticības laikos no tās varētu smelties itin prāvas summas, bet nelaimīgā kārtā, pārāk bieži to darot, tā pavisam iztukšota.
Uz to Manikans domīgi atteica:
— Tas tiesa.
— Tātad to vajadzētu piepildīt, — Malikorns piebilda.
— Bez Šaubām, bet kā?
— Nekas nevar būt vienkāršāk, dārgo Manikan.
— Labi, tad pasakiet.
— Vieta pie prinča, un kabata būs pilna.
— Vai jums ir šī vieta?
— Man ir uz to tiesības.
— Nu un tad?
— Tiesības uz vietu, ja nav pašas vietas, ir tas pats kas maks bez naudas.
— Tā gan, — Manikans vēlreiz piekrita.
— Tātad jāmēģina iegūt vietu, — Malikorns teica.
— Mans visudārgais! — Manikans nopūtās. — Mūsu situācijā dabūt vietu pie prinča ir ļoti grūti.
— Jums tā šķiet?
— Protams, jo pašlaik mēs princim neko nedrīkstam lūgt.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka viņš nav mums labvēlīgs.
— Muļķības! — Malikorns atcirta.
— Bet ja nu pievērst lielāku uzmanību princesei? — Manikans ierosināja. — Varbūt tā mums izdodas iztapt princim?
— Tā gan ir: ja mēs pievērsīsim uzmanību princesei un rīkosimies pietiekami veikli, mēs iekarosim prinča atzinību.
— Hm!
— Mēs taču neesam muļķi! Manikana kungs, jums kā labam diplomātam pēc iespējas ātrāk jāsamierina de Giša kungs ar viņa augstību.
— Bet tagad, Malikorn, pasakiet, ko jums izstāstīja de Sentenjans.
— Man? Neko. Viņš izjautāja mani, un neko vairāk.
— Ar mani viņš nebija tik atturīgs.
— Ko tad viņš jums pastāstīja?
— Karalis esot neprātīgi iemīlējies de Lavaljēras jaunkundzē.
— To mēs paši zinām, velns parāvis, — Malikorns ironiski piezīmēja. — te neviens neko citu nerunā. Jūs tomēr klausiet manam padomam: parunājiet ar de Giša kungu un mēģiniet panākt, lai viņš nolīdzina savu vainu pret princi. Sasodīts! Viņam tas jādara viņas augstības dēļ.
— Lai to izdarītu, vispirms jāsatiek de Gišs.
— Man tas nemaz neliekas tik grūti. Ja gribat viņu satikt, tad rīkojieties tāpat kā es, kad vēlējos satikt jūs: pagaidiet viņu. Jūs taču zināt, ka de Gišs mīl pastaigāties.
— Jā, bet kur viņš pastaigājas?
— Ir nu gan jautājums! Viņš taču ir iemīlējies princesē, vai ne?
— Tā runā.
— Tātad viņš klejo ap viņas istabām.
— Dārgo Malikorn, jūs neesat kļūdījies: re, kur viņš ir!
— Kā gan es varētu kļūdīties? Vai tad tas ir manā dabā? Jums ļoti vajadzīga nauda?
— Ak vai! — Manikans žēli nopūtās.
— Bet man nepieciešama vieta. Ja Malikorns dabūs vietu, Manika- nam būs nauda. Tas ir pavisam vienkārši.
— Tādā gadījumā varat būt mierīgs. Es darīšu, ko varēšu.
— Rīkojieties.
De Gišs jau bija tuvu; Malikorns aizgāja savās darīšanās, bet Manikans tuvojās de Gišam.
Grāfs bija skumjš un domīgs.
— Sakiet, kādu atskaņu jūs meklējat, dārgo grāf? — Manikans apvaicājās.
De Gišs pamanīja draugu un saņēma tā roku.
— Dārgo Manikan, — viņš sacīja, — es meklēju kaut ko svarīgāku par atskaņu.
— Ko tad?
— Vai jūs man palīdzēsiet atrast to, ko es meklēju? — grāfs turpināja. — Jūs esat slinks, tad jau jums jābūt izdomai.
— Manas izdomas spējas ir jūsu rīcībā, dārgo grāf.
— Es vēlos nokļūt kādā namā, man tur ir darīšanas.
— Tad jāieiet šajā namā, — Manikans atteica.
— Protams. Bet namā dzīvo greizsirdīgs vīrs.
— Vai tad viņš ir greizsirdīgāks par Cerberu?
— Greizsirdīgāks varbūt nav, taču tikpat greizsirdīgs.
— Vai viņam ir trīs rīkles kā sunim, kas apsargā ieeju ellē? Dārgais grāf, neraustiet plecus. Man ir iemesls uzdot jums tādu jautājumu, jo dzejnieki apgalvo, ka, lai pielabinātu Cerberu, viņš jācienā ar pīrādziņu. Es esmu pieradis visu vērtēt prozaiski un skaidru prātu, tāpēc arī saku: trijām rīklēm ar vienu pīrādziņu ir par maz. Ja jūsu greizsirdim ir trīs rīkles, tad ņemiet trīs pīrādziņus, grāf.
— Jokdaris, — grāfs smaidīdams teica.
— Tagad, — Manikans turpināja,, — tuvosimies šim namam, lai kāds tas arī būtu, jo tāda taktika noteikti nevar nākt par {aunu jūsu mīlestībai.
— Ak, Manikan, atrodi ieganstu, labu ieganstu!
— Ieganstu? Velns parāvis, ir simtiem, tūkstošiem ieganstu. Ja te būtu Malikorns, viņš jau būtu izdomājis piecdesmit tūkstošus labu ieganstu!
— Kas ir Malikorns? — de Gišs piemiedza acis, pūlēdams atcerēties. — Liekas, es esmu dzirdējis šo vārdu.
— Es domāju gan, ka esat dzirdējis: jūs esat viņa tēvam parādā trīsdesmit tūkstošus ekiju.
— Ak jā, lāga puisis no Orleānas…
— Kuram jūs apsolījāt vietu kādā namā… ne jau tajā, kur dzīvo greizsirdīgais vīrs, bet pie prinča.
— Labs ir, ja jau tavs draugs Malikorns ir tik atjautīgs, tad lai viņš atrod iespēju atgūt prinča labvēlību un lai izdomā, kā man salīgt mieru ar princi.
— Labi, es ar viņu par to parunāšu.
— Kas tur nāk?
— Vikonts de Braželons.
— Rauls? Jā, nudien.
De Gišs strauji devās pretī draugam.
— Tas esat jūs, dārgo Raul? — de Gišs iesaucās.
— Jā, es gribēju no jums atvadīties, mīļais draugs, — Rauls atbildēja, spiezdams grāfa roku. — Sveicināti, Manikana kungs.
— Vai tu aizbrauc, vikont?
— Jā… Karaļa uzdevumā.
— Kurp?
— Uz Londonu. Patlaban es esmu ceļā pie princeses, viņa man iedos vēstuli viņa majestātei Kārlim II.
— Tu viņu sastapsi vienu pašu. Prinča nav mājās.
— Kur tad viņš ir?
— Aizjāja peldēties.
— Tad, draugs, tu kā princim tuva persona nodod viņam manu atvainošanos. Es būtu pagaidījis, lai saņemtu viņa norādījumus, ja vien viņa majestāta ar Fukē kunga starpniecību nebūtu izteicis vēlmi, lai es dodos ceļā nekavējoties.
Manikans ar elkoni piebakstīja de Gišam.
— Te nu ir iegansts, — viņš noteica.
— Kāds tad?
— De Braželona kunga atvainošanās.
— Vājš iegansts, — de Gišs iebilda.
— Lielisks, ja princis uz jums nedusmojas; ja dusmojas, tad nekam nederīgs, tāpat kā jebkurš cits.
— Jums taisnība, Manikan; man vajadzīgs vienalga kāds iegansts, lai tikai tas vispār būtu. Laimīgu ceļu, dārgais Raul.
Draugi apkampa viens otru.
Pēc mirkļa Rauls iegāja princeses istabā.
Princese vēl sēdēja pie galda un rakstīja vēstuli. Viņas priekšā dega rožaina vaska svece, ko Henriete izmantoja vēstuļu aizzīmogošanai. Princese bija iegrimusi domās un aizmirsusi nopūst sveci.
Braželonu jau gaidīja; viņš tika pieteikts, tiklīdz ienāca.
Rauls bija pati elegance; kas viņu reiz bija redzējis, vairs nespēja aizmirst. Princese bija viņu redzējusi ne vienu reizi vien, jo, kā lasītājs atceras, viņš bija viens no pirmajiem francūžiem, kas sagaidīja viņu Havrā un pavadīja līdz Parīzei.
Princese ļoti labi atcerējās Braželonu.
— Ā! — viņa ieteicās. — Tas esat jūs, vikont. Jūs satiksiet manu brāli, un viņš būs laimīgs, ka var izrādīt jums savu atzinību, atceroties jūsu tēva nopelnus.
— Princese, grāfs de Lafērs jau tika pienācīgi atalgots ar karaļa labvēlības pierādījumiem par to nelielo pakalpojumu, kuru viņam bija tas gods izdarīt, un es vedīšu viņa majestātei tēva un dēla cieņas, pateicības un padevības apliecinājumus.
— Vai jūs pazīstat manu brāli, vikont?
— Nē, jūsu augstība; man būs tā laime redzēt viņa majestāti pirmoreiz.
— Jums nav vajadzīgas rekomendācijas. Ja nu jūs tomēr apšaubāt sava paša spējas, tad droši varat teikt, ka es par jums galvoju.
— Jūsu augstība ir pārāk laipna.
— Nē, de Braželona kungs. Es atceros mūsu kopīgo braucienu un jūsu savaldību atšķirībā no visām tām neprātībām, ko pa labi un pa kreisi darīja abi vislielākie trakuļi — grāfs de Gišs un Bakingemas hercogs. Tomēr nerunāsim par viņim, bet par jums. Vai jūs dodaties uz Angliju, lai iegūtu vietu galmā? Atvainojiet mani par tādu jautājumu. Tā nav dīvaina ziņkāre, kas liek to uzdot, bet vēlēšanās palīdzēt jums.
— Nē, princese. Es dodos uz Angliju, lai izpildītu uzdevumu, ko karalis man uzticēja; tas ir viss.
— Un jūs domājat atgriezties Francijā?
— Tiklīdz izpildīšu uzdevumu, ja viņa majestāte karalis Kārlis II nedos man citādu pavēli.
— Es esmu pārliecināta, ka viņš noteikti lūgs jūs palikt ilgāk.
— Es neuzdrošinos runāt pretī viņa majestātei, tāpēc jau iepriekš lūdzu jūs, princese, atgādināt Francijas karalim, ka viens no vispadevīgākajiem viņa kalpiem atrodas tik tālu no viņa.
— Piesargieties, ka tikai tobrīd, kad viņš aicinās jūs atpakaļ uz Franciju, viņa pavēle neliktos jums pārāk varmācīga.
— Princese, es jūs nesaprotu.
— Es zinu, ka Francijas galms ir nepārspējams, bet arī angļu galmā ir glītas sievietes.
Rauls pasmaidīja.
— Tas nu ir smaids, ka nesola neko labu manām tautietēm, — princese noteica. — De Braželona kungs, jūs viņām it kā sakāt: „Es gan atbraucu pie jums, bet mana sirds palika līča viņā krastā." Jūsu smaids taču to nozīmē?
— Jūsu augstība spēj ieskatīties citu cilvēku sirds dziļumos; tagad jūs saprotat, kāpēc man būtu grūti pārāk ilgi uzturēties Anglijas galmā.
— Man nav pat vērts jautāt, vai tik elegants kavalieris bauda pretmīlestību.
— Princese, es esmu uzaudzis kopā ar to, kuru mīlu, un man liekas, ka viņa jūt pret mani to pašu, ko es pret viņu.
— Brauciet ātrāk, de Braželona kungs, un ātrāk atgriezieties; pēc jūsu atgriešanās mēs varēsim redzēt divus laimīgus cilvēkus, jo es ceru, ka jūsu laimei ceļā nestāv nekādi šķēršļi.
— Ak vai, princese, ir viens liels šķērslis.
— Kāds?
— Karaļa griba.
— Karaļa griba? Karalis iebilst pret jūsu laulībām?
— Katrā ziņā tās atliek. Es lūdzu karaļa piekrišanu ar grāfa de La- fēra starpniecību, bet viņa majestāte kategoriski gan neaizliedza, bet tomēr ieteica pagaidīt.
— Vai tad sieviete, ko jūs mīlat, nav jūsu cienīga?
— Viņa ir cienīga saņemt pat karaļa mīlestību, princese.
— Es gribēju teikt — varbūt viņas izcelšanās ir zemāka nekā jūsu?
— Viņa ir no labas ģimenes.
— Jauna un skaista?
— Septiņpadsmit gadus veca un manās acīs brīnišķīgi skaista.
— Vai viņa dzīvo provincē vai Parīzē?
— Viņa ir Fontenblo, jūsu augstība.
— Galmā?
— Jā.
— Vai es viņu pazīstu.
— Viņai ir tas gods būt jūsu augstības galma dāmai.
— Kāds ir viņas vārds? — princeses balss skanēja satraukti. — Ja tikai, — viņa savaldījusies sacīja, — jūs neturat to noslēpumā.
— Nē, princese. Mana mīlestība ir tik šķīsta, ka man tā nav jāslēpj, un vēl jo vairāk no jūsu augstības. Tā ir Luīze de Lavaljēra.
Princese nespēja apspiest izsaucienu, un tajā izskanēja kaut kas vairāk, nekā tikai izbrīns.
— Ak Lavaljēra! Tā pati, kura vakar…
Viņa apklusa.
— Jutās slikti, — princese pabeidza teikumu.
— Jā, jūsu augstība. Es tikai šorīt uzzināju par šo notikumu.
— Un vai jūs viņu šorīt salikāt?
— Man bija gods atvadīties no viņas.
— Un jūs sakāt, — princese ar pūlēm turpināja, — karalis… atlika jūsu kāzas ar šo meiteni?
— Jā gan, atlika.
— Vai viņš to kaut kā paskaidroja?
— Nekā.
— Vai sen grāfs de Lafērs lūdza karalim atļauju jūsu laulībām?
— Vairāk nekā pirms mēneša, princese.
— Savādi.
Viņas acis aizplīvuroja it kā mākonītis.
— Vairāk nekā mēnesi, — viņa atkārtoja.
— Jā, jau pagājis vairāk nekā mēnesis.
— Jums taisnība, — princeses smaids bija samocīts, un Braželons to ievēroja. — Mans brālis nedrīkst jūs pārāk ilgi aizkavēt. Dodieties ātrāk ceļā un savā pirmajā vēstulē uz Angliju es aicināšu jūs atpakaļ karaļa vārdā.
Princese piecēlās, lai atdotu vēstuli. Rauls saprata, ka audience beigusies; viņš paņēma vēstuli, paklanījās princesei un izgāja.
— Veselu mēnesi! — princese čukstēja. — Vai patiešām es esmu bijusi tik akla? Vai viņš jau veselu mēnesi mīl viņu?
Tā kā princesei nebija ko darīt, viņa sāka rakstīt vēstuli brālim, kuras beigās grasījās pierakstīt piebildi, aicinot Braželonu atpakaļ uz Franciju.
Kā mēs jau zinām, grāfs de Gišs padevās Manikana pierunāšanai un ļāva sevi aizvest uz staļļiem, kur lika apseglot zirgus. Pa iepriekš aprakstīto mazo aleju viņi devās pretī princim, kurš svaigs un možs pēc peldes atgriezās pilī, aizsedzis seju ar sieviešu plīvuru, lai neiedegtu jau pietiekami karstās saules staros.
Princis bija lieliskā garastāvoklī, ko radīja sava skaistuma apbrīnošana. Ūdenī viņš varēja salīdzināt savu balto ādu ar galminieku ķermeņu krāsu: pateicoties viņa augstības rūpēm par savu izskatu, neviens, pat ševaljē de Lorēns, nevarēja ar viņu sacensties.
Turklāt princis diezgan ciešami peldēja un pēc ilgās uzturēšanās vēsajā ūdenī viņa nervi ļāva miesai un garam atrasties laimīgā līdzsvarā.
Tāpēc ieraudzījis de Gišu, kas rikšos jāja pretim uz lieliska balta zirga, princis nespēja atturēt priecīgu izsaucienu.
— Šķiet, ka mums veicas, — Manikans konstatēja, manīdams viņa augstības labvēlīgo sejas izteiksmi.
— Ā, sveiks, Giš! Sveiks, nabaga Giš! — princis iesaucās.
— Es jūs sveicu, monsenjor! — de Gišs atbildēja, Filipa balss toņa uzmundrināts, — Vēlu jūsu augstībai veselību, prieku, laimi un labklājību!
— Laipni lūdzu, Giš! Jāj pa labi no manis. Tikai pieturi savu zirgu, jo es gribu jāt soļos šajā zaļajā paēnā.
— Klausos, monsenjor.
Paklausīdams aicinājumam, de Gišs sāka jāt labajā pusē.
— Nu, dārgais de Giš, — princis sacīja, — pastāsti, ko tu esi uzzinājis no jauna par to donžuānu, kuru es kādreiz pazinu un kurš lenca manu sievu?
De Gišs kļuva sarkans kā vēzis, bet princis smējās locīdamies, it kā būtu pateicis nezin kādu asprātību.
Prinča svīta sekoja viņa paraugam, kaut arī joku nebija dzirdējusi; skaļš smieklu vilnis aizvēlās līdz pat pēdējām pavadītāju rindām.
De Gišs gan nosarka, taču neapjuka; Manikans viņu vēroja.
— Monsenjor, — de Gišs iesāka, — apžēlojieties par nelaimīigo, ne- atdodiet mani ševaljē de Lorēnam saplosīšanai!
— Kā tā?
— Ja viņš padzirdēs, ka jūs par mani smejaties, tad arī sāks mani bez žēlastības izsmiet.
— Vai tavu mīlestību pret princesi?
— Apžēlojieties, monsenjor!
— Un tomēr, Giš, atzīsties, ka tu lakstojies ap princesi.
— Nemūžam, monsenjor.
— Nu, atzīsties aiz cieņas pret mani! Atzīsties, es tev atļauju neievērot etiķeti. Esi tikpat atklāts kā tad, ja būtu runa par de Šalē vai de Lavaljēras jaunkundzi.
Princis atkal sāka smieties.
— Kaut gan es patlaban rotaļājos ar abpusēji griezīgu zobenu. Es ievainošu uzreiz gan tevi, gan savu brāli: Šalē un Lavaljēra — viena ir tava līgava, bet otra — viņa nākamā mīļākā.
— Monsenjor, — grāfs sacīja, — jūs patiešām šodien esat lieliskā garastāvokļi.
— Jā, es šodien jūtos labi. Priecājos tevi redzēt.
— Pateicos, jūsu augstība.
— Tu dusmojies uz mani?
— Es, monsenjor?
— Jā.
— Par ko gan, ak Dievs?
— Par to, ka es izjaucu tavas dejas un spāņu romances.
— O, jūsu augstība!
— Neliedzies. Toreiz to izgāji ārā no princeses galīgi satracināts, un tas tev nesa nelaimi — baletā tu dejoji pavisam draņķīgi. Nerauc pieri, de Giš, tas tev nepiestāv, tu izskaties pēc lāča. Ja princese vakar uz tevi skatījās, tad es esmu pilnīgi pārliecināts, ka…
— Par ko, monsenjor? Jūsu augstība mani biedē.
— Viņa tevi galīgi izbrāķējusi.
Princis atkal sāka smieties.
„Nudien, augsta kārta neko nenozīmē, visi pār vienu kārti metami," Manikans nodomāja.
Princis turpināja.
— Tu beidzot esi atgriezies, tad ir cerība, ka ševaljē atkal kļūs ciešams.
— Kāpēc, monsenjor? Kā tad es varu tik brīnumaini ietekmēt de Lorēna kungu?
— Ļoti vienkārši: viņš ir greizsirdīgs uz tevi.
— Patiešām?
— Es saku patiesību.
— Viņš man parāda lielu godu.
— Saproti, ja tu esi pie manis, viņš ir laipns pret mani; kad tu aizbrauci, viņš mani tiranizēja. Turklāt, vai zini, kas man ienāca prātā?
— Nē, monsenjor.
— Kad tu biji trimdā, jo tevi taču izraidīja, mans nabaga Giš…
— Kas bija šīs izraidīšanas vaininieks, jūsu augstība? — de Gišs noprasīja, izlikdamies neapmierināts.
— O, protams, ne jau es, dārgo grāf! — viņa augstība atbildēja. — Goda vārds, es nelūdzu karalim, lai tevi sūta prom!
— Es zinu, ka tas nebijāt jūs, jūsu augstība, bet…
— Princese! Es to nenoliedzu. Ko gan tu nogrēkojies viņas acīs?
— Jūsu augstība, es patiešām…
— Sievietēm mēdz būt niķi, to es zinu. Mana sieva nav nekāds izņēmums. Tā kā tevi izraidīja pēc viņas vēlēšanās, es uz tevi nedusmojos.
— Tādā gadījumā es esmu tikai pa pusei nelaimīgs, — de Gišs noteica.
Manikans, kurš jāja aiz de Giša, nepalaida garām nevienu prinča vārdu un bija spiests pieplakt zirga kaklam, lai apslēptu smieklus, ko viņam nekādi neizdevās pārvarēt.
— Zini, tava izraidīšana man iedvesa kādu plānu.
— Jā?
— Kad ševaljē de Lorēns, tevi neredzēdams, kļuva pašpārliecināts un iedomājās, ka palicis vienīgais valdnieks un var nerēķināties ar mani, es ievēroju, ka pretēji tam ļaunajam zeņķim mana sieva ir sevišķi laba un laipna pret mani, kaut gan es neliekos par viņu ne zinis; tāpēc es iedomājos, ka varētu kļūt par tik kuriozu retumu galmā kā paraugvīru; man ienāca prātā, ka es varētu iemīlēt savu sievu.
De Gišs paskatījās uz princi neliekuļotā izbrīnā.
— Jūsu augstība, jūs droši vien nerunājat nopietni? — viņš drebošā balsī nomurmināja.
— Dieva vārds, tas ir nopietni. Man ir pils, ko brālis uzdāvināja par godu manām kāzām, bet sievai ir nauda un turklāt diezgan daudz, jo viņa to saņem gan no brāļa, gan vīrabrāļa, no Anglijas un Francijas. Mēs varētu pamest galmu. Es dotos uz Viljē-Koterē pili meža vidū, un tur mēs varētu baudīt neviena neapēnotu mīlestību turpat, kur mans vectēvs Indriķis IV bija laimīgs ar skaisto Gabriēlu… Ko tu teiksi par šo plānu, de Giš?
— Teikšu, ka tas mani satrauc, monsenjor, — de Gišs atbildēja patiesā uztraukumā.
— Ahā, es redzu, ka tu nevarētu paciest otru izraidījumu…
— Es, monsenjor?
— Tad es neņemšu tevi līdzi, kā sākumā biju domājis.
— Kā neņemsiet līdzi, jūsu augstība?
— Ja, tad, ja gadījumā man iznāks nesaprašanās ar galmu.
— O, monsenjor, tik un tā es sekošu jūsu augstībai līdz pat pasaules galam!
— Lempis! — Manikans noņurdēja, uztriekdamies ar savu zirgu de Gišam un gandriz izgrūzdams viņu no segliem.
Izlikdamies, ka nav spējis noturēt zirgu, viņš pačukstēja grāfam:
— Domājiet taču, ko runājat!
— Tātad izlemts, — princis sacīja, — ja jau tu man esi tik uzticīgs, es ņemšu tevi līdzi.
— Uz kurieni vēlaties, jūsu augstība, vienalga kur, — de Gišs priecājās, — kaut vai tūlīt! Vai jūs esat gatavs?
Grāfs smiedamies atlaida pavadu; zirgs palēkšoja uz priekšu.
— Mazliet pagaidi, — princis apturēja viņu, — iegriezīsimies pilī.
— Kāpēc?
— Pēc manas sievas, sasodīts!
— Kā tā? — de Gišs noprasīja.
— Protams, es taču tev teicu, ka plāns paredz laimīgu laulāto pāri; tātad man jāpaņem sieva.
— Tad, jūsu augstība, — grāfs iebilda, — es esmu izmisumā, bet jūs zaudējat de Gišu.
— Ko tu saki?
— Jā. Kāpēc jūs ņemat līdzi princesi?
— Hm… Es sāku manīt, ka mīlu viņu.
De Gišs mazliet nobāla, bet visiem spēkiem centās izlikties jautrs.
— Ja jūs mīlat princesi, jūsu augstība, — viņš teica, — tad jums pietiek ar mīlestību un nav vajadzīgi draugi.
— Nemaz nav slikti! — Manikans čukstēja.
— Tevi atkal pārņēmušas bailes no princeses, — princis ieteicās.
— Reiz jau es cietu, jūsu augstība; mani taču izraidīja viņas dēļ.
— Ak Dievs! Cik tev nelāgs raksturs, de Giš! Tu pārāk ilgi atceries ļaunu, mans draugs.
— Es gribētu redzēt, ko jūs darītu manā vietā, monsenjor.
— Acīmredzot tu tāpēc vakar tik slikti dejoji: tu gribēji atriebties princesei, lai arī viņa sāk dejot nepareizi. De Giš, tas ir sīkumaini, es to izstāstīšu princesei!
— Jūsu augstība var viņai teikt visu, ko vien vēlas. Princese neienīdīs mani stiprāk kā patlaban.
— Nu, nu, tu pārspīlē, un tikai tāpēc, ka divas nedēļas biji spiests pavadīt laukos viņas vainas dēļ.
— Jūsu augstība, divas nedēļas paliek divas nedēļas, bet, ja mirsti no garlaicības, tad divas nedēļas šķiet mūžība.
— Tātad tu viņai to nepiedosi?
— Nekad.
— Pietiks, de Giš, esi labsirdīgāks, un es jūs samierināšu; ja tu apmeklēsi viņu biežāk, tad redzēsi, ka viņa nemaz nav ļauna un ir ļoti gudra.
— Jūsu augstība…
— Tu redzēsi, ka viņa prot uzņemt kā princese un smieties kā vienkārša pilsētniece; ja viņa vēlas, tad stundas aizrit kā minūtes. De Giš, mans draugs, tev jāmaina savi uzskati par manu sievu.
„Nudien, tas ir vīrs, kam sieva nes nelaimi," Manikans nosprieda, „nelaiķis valdnieks Kandauls* bija tīrais zvērs salīdzinājumā ar viņa augstību."
— Tu mainīsi savas domas par manu sievu, de Giš, es tev galvoju. Man tikai vajadzēs tev parādīt ceļu. Princese nelīdzinās pārējām sievietēm, un ne jau katrs atrod ceļu uz viņas sirdi.
— Jūsu augstība…
— Netiepies, de Giš, citādi mēs sastrīdēsimies, — princis brīdināja.
— Ja nu viņš tā grib, — Manikans iečukstēja de Gišam ausī, — sagādā viņam to prieku.
— Jūsu augstība, — grāfs padevās, — es paklausu.
— Sākumā mēs rīkosimies tā, — princis turpināja, — šovakar pie princeses ir kāršu vakars; tu pusdienosi kopā ar mani, un es tevi aizvedīšu pie viņas.
— Jūsu augstība, — de Gišs protestēja, — atļaujiet man no tā atteikties.
— Jau atkal! Tas ir dumpis!
Kandauls (735— 708 p.m.ē.) — Līdijas valdnieks. Lepodamies ar savas sievas Nīsijas skaistumu, Kandauls vēlējās, lai viņa favorīts Higess redz to neapsegtu. Aizvainotā Nīsija paziņoja Higesam, ka vai nu viņš tiks tūlīt pat nožņaugts, vai arī viņam jānogalina Kandauls un tad viņš kļūs par valdnieku un viņas vīru. Higess nogalināja Kandaulu.
— Vakar princese pārāk slikti izturējās pret mani visu klātbūtnē.
— Ak tā! — princis pasmējās.
— Tik slikti, ka pat neatbildēja man, kad es viņu uzrunāju. Var jau būt, ka ir labi, ja cilvēks nav patmīlīgs, bet, kā saka, kas par daudz, tas par daudz.
— Grāf, pēc pusdienām tu pārģērbsies un ienāksi pie manis, es tevi gaidīšu.
— Ja jūsu augstība pavēl…
— Es pavēlu.
„Tas neatkāpsies," Manikans nodomāja. „Vīru galvās tādas domas iesēžas pamatīgi. Cik žēl, ka šo vīru nedzirdēja Moljērs, viņš to attēlotu savās vārsmās."
Tā sarunādamies, princis un viņa galms atgriezās pilī.
— Starp citu, — de Gišs jau uz sliekšņa teica, — man uzticēts uzdevums, kas skar viņa augstību.
— Tad saki, kāds.
— De Braželona kungs devās uz Londonu pēc karaļa pavēles un lūdza mani nodot cieņas apliecinājumus jūsu augstībai.
— Labi, lai vikontam labs ceļavējš. Man viņš patīk. De Giš, ej pārģērbties un atgriezies pie mums. Ja tu neatnāksi…
— Kas tad būs, jūsu augstība?
— Tas, ka es pavēlēšu tevi ieslodzīt Bastīlijā.
— Nudien, — de Gišs smiedamies teica, — viņa augstība princis ir pilnīgs pretstats viņas augstībai princesei. Princese aizsūta mani trimdā aiz nepatikas pret mani, princis iesēdina cietumā aiz pārliekas mīlestības. Pateicos, princi! Pateicos, princese!
— Gana, gana, — princis noteica. — Tu esi mans draugs un lieliski zini, ka es nevaru bez tevis iztikt. Atgriezies ātrāk.
— Labi, labi, bet man arī savukārt gribas parādīt ietiepību, jūsu augstība.
— Ko tu runā!
— Es atgriezīšos pie jūsu augstības ar vienu noteikumu.
— Kādu?
— Man jāizdara pakalpojums kādam mana drauga draugam.
— Kam?
— Malikornam.
— Cik pretīgs vārds!
— Viņš to nēsā godam, jūsu augstība.
— Pieņemsim. Un kas tad ir?
— Man jāsagādā Malikorna kungam vieta pie jūsu augstības.
— Kāda vieta?
— Vienalga kāda; nu, piemēram, uzraudzība pār kaut ko.
— Labi, to var nokārtot. Vakar es atlaidu pils telpu uzraugu.
— Lai ir pils telpu uzraugs, jūsu augstība. Kas viņam būs jādara?
— Nekas, tikai jānovēro un pēc tam jāpaziņo.
— Iekšējā policija?
— Tieši tā.
— O, tas tieši der Malikornam, — Manikans piebilda.
— Vai jūs viņu pazīstat, Manikana kungs? — princis jautāja.
— Ļoti labi, jūsu augstība. Tas ir mans draugs.
— Un kādas ir jūsu domas?
— Es domāju, ka jūsu augstībai nekad nebūs bijis tik labs pils telpu uzraugs.
— Cik ienes šis amats? — grāfs princim apvaicājās.
— Nezinu, tikai man vienmēr teica, ka tad, ja šo vietu ieņem piemērots cilvēks, tā ir nesamaksājama.
— Un ko jūs saucat par piemērotu cilvēku, princi?
— Pats par sevi saprotams, gudru cilvēku.
— Tādā gadījumā es domāju, ka monsenjors būs apmierināts, jo Malikorns ir gudrs kā velns.
— O, tad man šī vieta izmaksās dārgi! — princis iesmējās. — Tu esi sagādājis man īstu dāvanu, grāf.
— Es tā domāju, jūsu augstība.
— Labi! Tad pasaki savam Melikorna kungam…
— Malikornam, jūsu augstība.
— Es nekad nepierādīšu pie šī vārda.
— Jūs taču izrunājat pareizi Manikana vārdu.
— Nu ko, ar laiku varbūt iemācīšos pateikt Manikorns. Pieradums man palīdzēs.
— Sakiet vien, jūsu augstība, varu galvot, ka jūsu pils telpu inspektors neapvainosies. Viņam ir lādzīgs raksturs.
— Tad, dārgais de Giš, paziņojiet, ka viņš ir iecelts. Nē, pagaidiet…
10 3SK. 6
— Ko jūsu augstība vēlas?
— Es vēlos vispirms paskatīties uz viņu. Ja viņš ir tikpat atbaidošs kā viņa uzvārds, tad es ņemu savus vārdus atpakaļ.
— Jūsu augstība viņu pazīst.
— Es?
— Protams. Jūsu augstība redzēja viņu pilī; es to varu pierādīt, jo pats stādīju viņu priekšā jūsu augstībai.
— Ak jā, atceros… Velns parāvis, viņš ir burvīgs!
— Es zināju, ka jūsu augstība viņu ievēros.
— Jā, jā! Saproti, de Giš, ne es, ne mana sieva nevēlas, lai mūsu acu priekšā rēgotos kaut kādi ērmi. Mana sieva par savām galma dāmām ņem tikai glītas meitenes; manā svītā muižniekiem arī jāizskatās labi. Tātad, de Giš, ja man būs bērni, tos būs iedvesmojušas daiļavas, bet, ja tie būs manai sievai, viņi būs veidoti pēc skaistiem paraugiem.
— Lielisks spriedums, jūsu augstība, — Manikans atbalstīja princi gan ar skatienu, gan balss toni.
De Gišs acīmredzot tik augstu šo spriedumu nevērtēja, jo savas domas pauda tikai ar nenoteiktu rokas mājienu. Manikans devās paziņot Malikornam patīkamo vēsti.
De Gišs acīmredzamā nepatikā aizgāja pārģērbties.
Princis, smaidīdams un dungodams kādu melodiju, skatījās spogulī un gaidīja pusdienas noskaņā, kas apstiprina parunu: „Laimīgs kā princis".