Pēc pusdienām pilī visi pārģērbās galma tualetēs. Parasti pusdienas bija piecos.
Dosim stundu pusdienām un divas, lai pārģērbtos. Tas nozīmē, ka visi bija gatavi ap astoņiem vakarā.
Tāpēc ap astoņiem sāka pulcēties pie princeses. Kā jau mēs minējām, tovakar bija pieņemšana pie princeses, bet vakarus pie viņas neviens nelaida garām, jo šiem vakariem piemita burvīgums, kādu dievbijīgā un tikumīgā karaliene saviem nespēja dot. Nelaimīgā kārtā tikums ir mazāk pievilcīgs, nekā ļauna mēle.
Pasteigsimies gan piebilst, ka princesi tā nevarētu nosaukt. Viņas raksturs bija pārāk izcils un augstsirdīgs, tieksmes cēlas un domas izsmalcinātas, lai viņu varētu saukt par ļaunu. Taču princesei piemita arī stūrgalvība, kas nereti kļūst liktenīga savam īpašniekam, jo tāds cilvēks salūzt tur, kur cits tikai saliektos; pretēji padevīgajai Marijai Terēzei viņa drosmīgi uztvēra sev mērķētos triecienus,
Viņa prata atsist visus uzbrukumus un, ja trieciens nenāca pilnīgi negaidīts, tad princese uz katru uzbrukumu neprātim, kas iedrošinājās uzsākt ar viņu cīņu, atbildēja ar pretsitienu tāpat kā kustīgais mērķis spēlē ar gredzeniem.
Vai tā bija ļaunprātība vai tikai viltība? Mēs uzskatām, ka tādi raksturi ir bagātīgi apveltīti un spēcīgi, kas, tāpat kā atziņas koks, nes sevī ļauno un labo un dod vienmēr ziedošas un auglīgas atvases, tie, kuri alkst pēc labā, var tur atrast derīgus augļus, bet liekēži un parazīti mirst, nobaudot ļaunuma augļus, un tas nemaz nav slikti.
Tā nu princese bija iedomājusies kļūt par otru karalieni, bet varbūt pat ieņemt pirmās vietu, un tāpēc centās padarīt savu māju pēc iespējas pievilcīgāku, kurā katrs varēja izrunāties, satikties, pilnīgi brīvi iebilst kādu vārdu, gan ar nosacījumu, lai tas būtu asprātīgs un trāpīgs. Un, lūk, tieši tāpēc pie princeses tika runāts mazāk nekā citur.
Princese ienīda tukšas pļāpas un cietsirdīgi tiem atriebās.
Viņa ļāva tiem izteikties.
Henriete ienīda pārspīlētas iedomas un nevarēja piedot šo trūkumu pat karalim.
Princis bija slimīgi uzpūtīgs, un princese bija apņēmusies viņu izārstēt, lai cik grūti tas būtu.
Viņa uzņēma dzejniekus, asprāšus un skaistules kā īsta salona valdniece — pietiekami sapņaina, par spīti savai nebēdnībai, lai iedvesmotu dzejnieku iztēli, pietiekami pievilcīga, lai mirdzētu pirmo skaistuļu vidū, pietiekami asprātīga, lai visievērojamākie cilvēki klausītos viņā ar patiku.
Viegli noprotams, ka tādas pieņemšanas visus pievilka; jaunatne uz tām plūda bariem. Ja karalis ir jauns, tad galmā visi ir jauni.
Tāpēc stūrgalvīgās vecās dāmas, kas atcerējās reģentu laiku vai iepriekšējā karaļa valdīšanu, kurnēja. Uz viņu neapmierinātību atbildēja ar izsmieklu un zobgalībām, veltot šīm cienīgajām personām, kuras bija tik dižmanīgas, ka Frondas laikā pat komandēja karavīrus, lai, kā smējās princese, vismaz tā saglabātu varu pār vīriešiem.
Tieši astoņos viņas augstība kopā ar galma dāmām iegāja lielajā salonā, kur vairāki galminieki viņu jau gaidīja vismaz desmit minūtes. Starp šiem visdedzīgākajiem viesiem princeses skatiens meklēja kādu, kuram, pēc viņas domām, vajadzēja ierasties pašam pirmajam. Viņa to neieraudzīja.
Gandrīz tajā pašā brīdī, kad viņa beidza savus vērojumus, paziņoja par prinča ierašanos.
Princis izskatījās lieliski. Viņš bija uzlicis visas kardināla Mazarīni dārglietas, saprotams, tās, kuras ministrs gribot negribot bija spiests atstāt, visas karalienes mātes dārglietas un pat dažus sievas dārgakmeņus, tādēļ Filips staroja tik žilbinoši kā saule.
Viņam lēni sekoja de Gišs pērļu pelēkā samta kostīmā, kas bija izšūts ar sudrabu un rotāts zilām lentām; viņš tīšām centās izskatīties satriekts.
Turklāt de Giša apģērbu rotāja ārkārtīgi smalkas mežģīnes, kuras laikam gan skaistumā neatpalika no prinča dārglietām.
Viņa cepures spalva bija sarkana.
Šajā tērpā de Gišs piesaistīja visu uzmanību. Interesants bālums, nedaudz gurdens skatiens, baltās rokas krāšņu mežģīņu ietvarā, melanholiska lūpu līnija; vārdu sakot, pietika ar vienu skatienu, lai saprastu, ka nav daudz franču augstmaņu, kas varētu sacensties ar de Giša kungu.
Tā nu princis, kas būtu vēlējies aptumšot pat zvaigzni, ja tā iedomātos ar viņu sacensties, tika atbīdīts otrajā plānā visu klātesošo acīs. Tie gan klusēja, bet bija stingri vērtētāji.
Princese uzmeta de Gišam izklaidīgu skatienu. Tas gan ilga tikai mirkli, bet viņas seja burvīgi pietvīka. Henriete atzina, ka de Gišs ir skaists un elegants un gandrīz vai beidza nožēlot, ka turpat jau izcīnītā uzvara pār karali izslīd no rokām.
Pret viņas pašas gribu visas asinis atplūda no sirds un iestrāvoja vaigos.
Princis viņai tuvojās pārspīlēti sirsnīgi. Viņš nepamanīja princeses pietvīkumu, bet, ja arī ieraudzītu, tad nesaprastu tā patieso iemeslu.
— Princese, — viņš iesāka, skūpstīdams sievas roku, — te ir nelaimīgs, nežēlastībā kritis trimdinieks, kuru es esmu nolēmis aizstāvēt jūsu priekšā. Lūdzu, ņemiet vērā, ka viņš pieder pie maniem labākajiem draugiem, un es jūs ļoti lūdzu viņu labi uzņemt.
— Kāds trimdinieks un nežēlastībā kritušais? — princese pārvaicāja, skatīdamas apkārt. Pie grāfa viņas skatiens neapstājās ne uz mirkli ilgāk kā pie pārējiem.
Bija laiks palaist uz priekšu savu aizbildināmo. Princis pagāja sāņus un palaida garām de Gišu, kas tuvojās princesei ar diezgan drūmu izskatu un godbijīgi palocījās.
— Kā? — princese izlikās ļoti pārsteigta. — Vai tad grāfs de Gišs ir kritis nežēlastībā un izraidīts?
— Jā, — princis apstiprināja.
— Viņu taču te vien redz, — princese iebilda.
— Ak vai, jūs esat netaisna, — princis noteica.
— Es?
— Protams, ka jūs. Piedodiet nabadziņam.
— Piedot? Kas tad man jāpiedod de Giša kungam?
— De Giš, lūdzu, paskaidro. Par ko tu vēlies saņemt piedošanu? — princis noprasīja.
— Diemžēl viņas augstība to ļoti labi zina, — de Gišs liekulīgi atbildēja.
— Nu, sniedziet taču viņam roku, princese, — Filips skubināja.
— Ja jums tas sagādā prieku, princi.
Princese pastiepa savu daiļo, iesmaržoto roku jauneklim ar grūti aprakstāmu skatienu un plecu kustību. De Gišs piespieda savas lūpas šai rokai.
Jādomā, ka viņš ilgi tās neatrāva, un princese ne pārāk steidzās atbrīvot roku, jo princis piebilda:
— De Gišs nemaz nav nikns un, protams, jums neiekodīs.
Klātesošie izmantoja šos vārdus, kas nemaz nebija tik smieklīgi, un
sāka skaļi smieties.
Tā patiešām bija reta situācija, un daža laba dvēsele to ievēroja.
Princis vēl joprojām izbaudīja savu vārdu iespaidu, kad paziņoja par karaļa ierašanos.
Mēģināsim aprakstīt, kāds tobrīd izskatījās salons.
Centrā pie ziediem apkrauta kamīna sēdēja princese ar savām galma dāmām, ap kurām laidelējās galma tauriņi.
Pārējās grupiņas bija ieņēmušas logu nišas, it kā tās būtu cietokšņa torņi, bet viņi — garnizons, un no saviem nocietinājumiem mēģināja uztvert, ko runā centrālajā grupā.
Vienā no kamīnam tuvākajām grupām stāvēja Malikorns, ko Manikans un de Gišs pirms dažām stundām bija iecēluši par telpu uzraugu, Malikorns, kura mundieris bija uzšūts jau pirms diviem mēnešiem, un tagad spīdināja visus savus apzeltījumus. Viss šis spīdums, pastiprināts vēl ar dedzīgiem skatieniem, tika izstarots uz Montalē, kura sēdēja pa kreisi no princeses.
Princese sarunājās ar de Šatiljonas un de Krenī jaunkundzi, kuras sēdēja viņai blakus un paretam izmeta kādu vārdu princim, kurš it kā saplaka, tiklīdz atskanēja sauciens:
— Karalis!
De Lavaljēras jaunkundze tāpat kā Montalē sēdēja pa kreisi no princeses un bija priekšpēdējā galma dāmu rindā; pa labi no viņas atradās de Tonē-Šarantas jaunkundze. Tā nu viņa bija novietota kā jaunkareivis starp pieredzējušajiem un kauju kristības izturējušajiem karavīriem.
Tā smeldamās atbalstu no abām draudzenēm, Lavaljēra aizsedza ar vēdekli nedaudz apsarkušās acis — vai nu tāpēc, ka viņu skumdināja Raula aizbraukšana, vai arī tāpēc, ka vēl nebija pārvarēts pēdējo notikumu izraisītais satraukums, kuru dēļ viņas vārds sāka iegūt popularitāti galma aprindās, — un izlikās, ka ļoti uzmanīgi klausās, ko Montalē un Atenaisa katra no savas puses čukst viņai ausīs.
Atskanot karaļa vārdam, zālē notika lielas pārmaiņas.
Princese kā mājasmāte piecēlās, lai uzņemtu karalisko viesi; celdamās viņa, neskatoties uz savām bažām, pameta skatienu pa kreisi, un skatiens, ko pašpārliecinātais de Gišs uztvēra kā sev domātu, apstājās pie Lavaljēras, kura acumirklī uzbudinājumā pietvīka.
Karalis pievienojās centrālajai grupai, un tā tūlīt pievilka sev visus pārējos, pateicoties likumsakarīgajai kustībai no perifērijas uz centru.
Visas galvas noliecās viņa majestātes priekšā, sievietes pieliecās kā trauslas, kupli saziedējušas lilijas valdnieka Akvilona * priekšā.
Tovakar Ludviķis nemaz nebija nepieejams, varētu pat teikt, ka viņš nebija karalisks, vienigi jauns un skaists.
Karaļa jautrais garastāvoklis atdzīvināja arī visus pārējos. Katrs bija pārliecināts, ka varēs pavadīt lielisku vakaru kaut vai tādēļ, ka viņa majestāte gatavojās uzjautrināties pie princeses.
Ja kāds ari varēja sacensties ar karali jautrībā un labā noskaņā, tad tas, protams, bija de Sentenjana kungs, viss rozā: rozā tērps, rozā seja, rozā lentas un, galvenais, rožainas domas; tovakar de Sentenjana kunga galvā rosījās daudz domu.
Apkārt klīstošās domas sevišķi uzplauka, kad viņš pamanīja, ka de Tonē-Šarantas jaunkundze, tāpat kā viņš, tērpta rozā. Mums gan negribētos apgalvot, ka viltīgais galminieks nebūtu jau iepriekš izdibinājis, ka daiļā Atenaisa šodien izvēlēsies rozā kleitu… Viņš pilnībā pārvaldīja mākslu, kā var piespiest šuvēju vai skroderi izpļāpāt kundzes plānus.
Uz Atenaisas jaunkundzi tika mērķēts tikapat daudz nāvējošu skatienu, cik vien viņa kamzolim un zābakiem bija lentu, tas ir — neskaitāmi daudz.
Kad karalis beidza apsveicināties ar princesi un lūdza viņu atkal apsēsties, aplis tūlīt pat noslēdzās.
Ludviķis iztaujāja Filipu par peldi; nepārtraukti šķielēdams uz dāmām, viņš stāstīja, ka dzejnieki apdzejo vārsmās galanto izklaidēšanos — peldi Valvēnā un viens no viņiem, Lorē kungs, laikam kļuvis par kādas upes nimfas uzticamības personu, ka tik patiesi visu apraksta dzejā.
Diezgan daudz dāmu uzskatīja, ka pieklājība prasa šajā vietā nosarkt.
Karalis izmantoja šo brīdi, lai uzmanīgāk paskatītos apkārt; vienīgi Montalē nebija pārlieku samulsusi un nenovērsa acis no karaļa, tāpēc redzēja, ka karalis vai aprij ar acīm de Lavaljēras jaunkundzi.
Galma dāmas, vārdā Montalē, uzdrīkstēšanās lika karalim mazliet mainīt pozīciju, un tas izglāba Luīzi de Lavaljēru no atbildes uguns, kuru varbūt izsauktu šis neatlaidīgais skatiens. Princese pārtvēra karaļa uzmanī-
Akvilons (lat.) — ziemeļu, ziemeļaustrumu vējš.
bu un uzdeva viņam milzums jautājumu, jo neviens visā pasaulē neprata tā iztaujāt kā viņa.
Karalis tomēr vēlējās, lai sarunu kļūtu vispārēja, tāpēc dubultoja savu asprātību un glaimus.
Princese alka pēc komplimentiem un bija nolēmusi tos par katru cenu no karaļa izspiest; viņa pievērsās Ludviķim:
— Valdniek, jūsu majestāte zina visu, kas notiek viņa karalistē, tāpēc jums jāzin arī dzejoļi, ko nimfa izpaudusi Lorē kungam. Varbūt jūsu majestāte būs tik laipns un un nodeklamēs arī mums?
— Es neuzdrošinos, — karalis izmeklēti laipni atbildēja. — Man šķiet, ka tieši jūs varētu samulsināt daži sīkumi… Toties de Sentenjans ir labs stāstītājs un vēl labāk atceras dzejoļus, bet to, ko neatceras, piedomā pats. Varu jums apgalvot, ka viņš ir liels dzejnieks.
De Sentenjans bija spiests parādīties' uz skatuves visneizdevīgākajā gaismā. Princesei par nelaimi, viņš domāja tikai par savām darīšanām, un nevis apveltīja Henrieti ar komplimentiem, kurus viņa nepacietīgi gaidīja, bet gan nolēma mazliet palielīties ar savu veiksmi.
Pametis simto reizi skatienu uz daiļo Atenaisu, kura pielietoja praksē savu iepriekšējā vakarā izklāstīto teoriju, tas ir, nepievērsa nekādu uzmanību savam pielūdzējam, grāfs sacīja:
— Jūsu majestāte droši vien atvainos, ja es slikti iegaumēju vārsmas, ko nimfa nodiktējusi Lorē kungam; ja jau karalis neko neatceras, tad ko gan varēju atcerēties es, nožēlojams mirstīgais?
Princese šo galmninieka atzīšanos sakāvē neuzņēma sevišķi laipni.
— Ak vai, princese, — de Sentenjans vēl piebilda, — tagad nav vērts interesēties par saldūdens nimfu sarunām. Patiesi, varētu likties, ka dzidrajā stihijā vairs nenotiek nekas interesants. Svarīgākie notikumi risinās uz sauszemes. Ak, par to, kas notiek uz sauszemes, klīst tik daudz nostāstu…
— Kas tad notiek uz sauszemes? — princese apvaicājās.
— Tas jāpajautā dridādām, — grāfs atteicam — kā jūsu augstība zina, driādas mājo mežos.
— Es pat zinu, ka viņas ir ļoti pļāpīgas pēc dabas, de Sentenjana kungs.
— Jā, princese. Bet ja viņas runā tikai par jaukām lietām, būtu nelāgi pārmest viņām pļāpīgumu.
— Tātad viņas stāsta jaukas lietas? — princese nevērīgi pāijautāja. — Grāf, jūs nudien iekairināt manu ziņkārību un karaļa vietā es liktu jums tūlīt pat izklāstīt tās jaukās lietas, par kurām pļāpā driādu kundzes, jo acīmredzot tikai jūs saprotat viņu valodu.
— Es pilnībā esmu viņa majestātes rīcībā, — grāfs dzīvespriecīgi atbildēja.
— Viņš saprot driādu valodu, — princis noteica. — Šis Sentenjans nu gan ir laimīgs!
— Saprotu ne sliktāk kā franču valodu, jūsu augstība.
— Mēs jūs klausāmies, grāf, — princese uzrunāja de Sentenjanu.
Karalis mazliet apjuka; viņa uzticamības persona neapšaubāmi varēja
viņu nostādīt neērtā stāvoklī.
To viņš skaidri redzēja pēc vispārējās uzmanības, ko bija izraisījis Sentenjana ievads un princeses izturēšanās. Pat visatturīgākie cilvēki, šķiet, bija gatavi acumirklī uztvert grāfa teikto.
Zālē sāka klepot, klātesošie sakustējās un sāka šķielēt uz galma dāmu pusi, bet tās, vēlēdamās šos inkvizitoru skatienus izturēt stingri un nepiespiesti, sāka dedzīgi vēdināties un ieņēma duelanta pozu, kas gatavs atraidīt pretinieka uzbrukumu.
Tā laika sabiedrība bija tik ļoti pieradusi pie sacensībām asprātībā un pie kutelīgiem stāstiem, ka brīdī, kad mūsdienu salonu apmeklētāji mestos bailēs bēgt, nojauzdami skandālu, princeses viesi tikai iekārtojās ērtāk, lai nepalaistu garām nevienu vārdu vai žestu de Sentenjana kunga sacerētajā komēdijā, jo zināja, ka neatkarīgi jo stila un intrigas, atrisinājums būs laimīgs un asprātīgs.
Grāfam bija pieklājīga cilvēka un lieliska stāstnieka reputācija. Tādēļ viņš drosmīgi iesāka savu stāstu, valdot dziļam klusumam, kas varētu izbiedēt katru, bet tikai ne viņu.
— Karalis man atļāva vērsties vispirms pie jums, princese, jo jūs izrādījāt vislielāko interesi par maniem vārdiem; tāpēc man ir gods atklāt jūsu augstībai, ka driādas vislabprātāk mājo ozolu dobumos un tā kā viņas pašas ir ļoti skaistas, tad izvēlas visskaistākos kokus, tas ir, vislielākos un viskuplākos.
Pēc šā ievada, kurā slēpās diezgan skaidrs mājiens uz slaveno ainu pie karaļu ozola, kam bija tik liela nozīme pagājušajā nakti, klausītāju sirdis priekā vai satraukumā iepukstējās tik strauji, ka apslāpētu pat de Sentenjana balsi, ja tā nebūtu no dabas tik skanīga un spēcīga.
— Droši vien, ka driādas mājo Fontenblo, — princese pilnīgi mierīgi sacīja, — jo vēl nekad savā mūžā es neesmu redzējusi skaistākus ozolus kā kara)a parkā.
To teikdama, princese veltīja de Gišam skatienu, par kuru nebūtu vērts žēloties, jo iepriekšējais, kā jau teicām, bija nedaudz nevērīgs, un tas ļoti sāpināja viņa mīlas pilno sirdi.
— Es grasījos stāstīt jūsu augstībai tieši par Fontenblo, — de Sentenjans atteica, — jo driāda, par kuru es stāstu, mājo viņa majestātes pils parkā.
Ievads bija beidzies; tagad ne stāstītājs, ne klausītāji vairs nevarēja atkāpties.
— Paklausīsimies,— princese nolēma, — man šķiet, ka stāsts būs ne tikai apburošs kā sena tautas pasaka, bet arī tikpat aizraujošs kā mūsdienu hronika.
— Man jāsāk no sākuma, — grāfs teica. — Tātad kādā skaistā būdiņā Fontenblo dzīvo gani.
Vienu no viņiem sauc Tirsis, un viņam pieder lielas bagātības, ko viņš mantojis no vecākiem.
Tirsis ir jauns un skaists, un viņš ir pirmais pārējo ganu vidū. Viņu noteikti var saukt par karali.
Nošalca atzinīgi čuksti, un stāstītājs turpināja:
— Tirša spēks ir tikpat liels kā viņa gudrība: medībās neviens nevar sacenties ar viņu veiklībā, bet sanāksmēs nav gudrāka par viņu. Vai nu viņš vada zirgu savas saimniecības krāšņajos laukos vai ari viņam padevīgo ganu spēles, tā vien šķiet, ka redzi dievu Marsu, kas vicina savu šķēpu Trāķijas līdzenumos, vai, vēl labāk, gaismas dievu Apollonu, kas raida uz zemi ugunīgas bultas.
Katrs sapratīs, ka tāds alegorisks karaļa portrets nebija slikts ievads stāstam. Klausītāji nepalika pret to vienaldzīgi un skaļi aplaudēja; arī pats karalis neuzņēma to vienaldzīgi, jo viņam gan ļoti patika smalki glaimi, bet viņš nekad neizteica neapmierinātību arī tad, kad tie bija acīmredzami pārspīlēti.
— Gans Tirsis bija ieguvis ganu karaļa slavu, kundze, ne tikai pateicoties kara spēlēm.
— Fontenblo ganu karaļa, — karalis piebilda, uzsmaidīdams princesei.
— O, — viņa iesaucās, — dzejnieks izvēlējās Fontenblo; es teiktu — visas pasaules ganu karalis.
Karalis piemirsa, ka viņš ir tikai bezkaislīgs klausītājs un paklanījās.
— Ganu karaļa labās īpašības jo sevišķi izpaužas daiļavu klātbūtnē, — de Sentenajs turpināja, liekulīgas sajūsmas čukstu pavadīts. — Viņam ir izsmalcināts prāts un šķīsta sirds; viņš prot izteikt neparasti patīkamus komplimentus un mīlēt, neatklājot citiem savas jūtas, un tāpēc uzvarētās laimīgās sagaida visapskaužamākais liktenis. Visu ietver noslēpumainība un aizkustinoša uzmanība. Kas redzējis un dzirdējis Tirsi, nevar viņu nemīlēt, bet kas mīl Tirsi un bauda pretmīlestību, tas var būt laimīgs.
De Sentenjans ieturēja pauzi; viņš izbaudīja paša izteiktos komplimentus un, kaut gan šis portrets bija smieklīgi pārspīlēts, tas tomēr dažiem patika, it īpaši tiem, kuri bija patiešām pārliecināti par gana Tirša labajām īpašībām. Princese lūdza stāstītāju turpināt.
— Tirsim, — grāfs turpināja, — bija uzticams draugs vai, pareizāk sakot, uzticams kalps, ko sauca… Aminta.
— Tagad attēlojiet mums šo Amintu, — princese viltīgi ieteicās, — jūs esat brīnišķīgs mākslinieks, de Sentenjana kungs.
— Princese…
— Ak, grāf, lūdzu, neupurējiet nabaga Amintu; es jums to nekad nepiedošu.
— Princese, Aminta ir pārāk niecīgs salīdzinājumā ar Tirsi, lai starp viņiem varētu likt vienlīdzības zīmi. Daži draugi ir līdzīgi tiem senatnes kalpiem, kuri lūdz apbedīt sevi dzīvu pie sava kunga kājām. Amintas vieta ir pie Tirša kājām, neko vairāk viņš nelūdz un, ja reizēm slavenais varonis…
— Jūs gribējāt teikt: slavenais gans? — princese pārtrauca, it kā pārmezdama de Sentenjana kungam.
— Jūsu augstībai taisnība, es kļūdījos, - galminieks atbildēja, — tātad, ja gans Tirsis reizēm pagodina Amintu, saukdams viņu par draugu un atklādams savu sirdi, tad tā ir izcila labvēlība, kas Amintu dara neizsakāmi laimīgu.
— Tas gan mums parāda Amintas dziļo padevību Tirsim, — princese viņu pārtrauca, — bet mums taču nav Amintas portreta. Grāf, ja vēlaties, varat viņam neglaimot, bet attēlojiet mums viņu; es gribu redzēt Amintas portretu.
De Sentenjans paklausīja un zemu paklanījās viņa majestātes brāļasievas priekšā.
— Aminta ir nedaudz vecāks par Tirsi; dabas māte nav pārāk skopojusies, viņu apveltot; runā pat, ka viņa dzimšanai uzsmaidījušas mūzas, kā Hēba uzsmaida jaunībai. Viņš necenšas sabiedrībā izcelties, tikai vēlas, lai viņu mīlētu un varbūt, ja viņu labāk iepazītu, izrādītos, ka viņš nav šīs mīlestības necienīgs.
Pēdējā frāze, ko vēl pastiprināja daiļrunīgs skatiens, bija domāta de Tonē-Šarantas jaunkundzei, kura šo uzbrukumu izturēja, pat nenodrebēdama.
Smalkais un pieticīgais mājiens radīja labu iespaidu; Aminta baudīja augļus aplausu veidā, pat Tirša galva labvēlīgi un piekrītoši pamāja.
— Reiz kādā vakarā, — de Sentenjans turpināja, — Tirsis un Aminta pastaigājās pa mežu, sarunādamies par savām mīlestības ciešanām. Ievērojiet, ka tas jau ir driādas stāsts, jo kā gan citādi varētu uzzināt, par ko sarunājās Tirsis un Aminta, divi visbiklākie un atturīgākie gani pasaulē? Tā nu viņi bija iegājuši dziļā mežā, lai varētu būt vieni paši un neviena netraucēti atklāt viens otram savas sirdssāpes, bet te pēkšņi viņus pārsteidza balsis.
— Ā, ahā! — atskanēja saucieni. — Tas ir ļoti interesanti.
Princese kā vērīgs ģenerālis, kas izdara savas armijas apskati, ar skatienu pavēlēja Montalē un de Tonē-Šarantai saslieties, jo viņas jau sāka zaudēt spēkus no šiem pārāk caurspīdīgajiem mājieniem.
— Melodiskās balsis, — de Sentenjans turpināja, — piederēja dažām ganītēm, kas arī vēlējās baudīt meža svaigumu un, zinādamas, ka tā ir vientuļa vieta, bija tur atnākušas, lai apspriestos par aitu kūti.
De Sentenjana pēdējā frāze izsauca smieklu vētru un, karalis tikko manāmi pasmaidīja, pametis skatienu uz Tonē-Šarantu.
— Driāda apgalvo, — de Sentenjans turpināja, — ka ganītes bijušas trīs un visas jaunas un skaistas.
— Kā viņas sauca? — princese mierīgi noprasīja.
— Kā viņas sauca? — de Sentenjans pārvaicāja, it kā sašutis par tādu nekautribu.
— Nu jā. Savus ganus jūs nosaucāt par Tirsi un Amintu, nosauciet kaut kā arī ganes.
— Ak, princese, es neesmu nekāds sacerētājs, nekāds truvērs*, kā kādreiz teica; es tikai atkārtoju, ko stāstīja driāda.
— Kā tad jūsu driāda sauca šīs ganes? Jums nu gan ir patvaļīga atmiņa. Vai tad driāda ir sastrīdējusies ar dievieti Mnēmosini**?
— Princese, šīs ganes… bet ņemiet vērā, ka atklāt sieviešu vārdus ir noziegums!
— Sieviete jums to piedos, grāf, ar noteikumu, ka jūs pateiksiet mums ganīšu vārdus.
— Viņas sauca Filisa, Amarillis un Galateja.
— Nu, bedzot! Bija vērts tik ilgi gaidīt, lai jūs nosauktu šos vārdus, jo tie ir burvīgi, — princese noteica. — Un tagad, viņu portretus.
De Sentenjans atkal sakustējās.
— Grāf, lūdzu pēc kārtas! — princese palūdza. — Valdniek, mums nepieciešami ganīšu portreti, vai ne?
Karalis, kas jau bija sagaidījis tādu neatlaidību un jutās mazliet nemierīgs, nevēlējās ķircināt tik bīstamu pratinātāju. Turklāt viņš cerēja, ka de Sentenjans, attēlodams ganītes, pratīs atrast kādu smalku iezīmi, kas labvēlīgi iespaidos to klausītāju, kuru karalis vēlējās savaldzināt. Ar tādu cerību un bažām Ludviķis atļāva de Sentenjanam ieskicēt Filisas, Ama- riļļa un Galatejas portretus.
— Labi, es piekrītu, — de Sentenjans apņēmīgi noteica.
Viņš sāka.
Truvēri — dzejnieki Francijas ziemeļu provincēs (XI — XIV gs.), kuru galvenais žanrs bija bruņinieku romāns (viņi apdziedāja Kārļa Lielā un viņa divpadsmit bruņinieku varoņdarbus, karali Artūru un Apaļā galda bruņiniekus utt.).
Mnēmosine — grieķu mitoloģijā Urāna un Gejas meita, atmiņas dieviete un deviņu mūzu māte.