— Filisa, — de Sentenjans iesāka, pamezdams izaicinošu skatienu uz Montalē pusi kā paukošanas skolotājs, kurš aicina cienīgu pretinieku ieņemt aizsardzības pozīcijas, — Filisa nav ne brunete, ne blondīne, ne pārāk liela un arī ne maza auguma, ne vēsa, ne sajūsmīga, kaut gan viņa ir gane, Filisa ir gudra kā princese un koķeta kā dēmons.
Viņai ir vērīgas acis un sirds vēlas iegūt visu, ko pamana skatiens. Viņa līdzinās putniņam, kas visu laiku čivina un brīžiem nolaižas pļaviņā, tad atkal dzenā taureni, tad nometas koka galotnē un no turienes it kā izaicina visus putnu ķērājus, lai tie vai nu rāpjas kokā, lai sagūstītu viņu ar rokām, vai nomestu zemē savos tīklos.
Tas bija tik precīzs portets, ka visu acis pievērsās Montalē, kura ļoti uzmanīgi klausījās de Sentenjana kungu, it kā viņš runātu par kādu citu.
— Vai tas ir viss, de Sentenjana kungs? — princese nopietni noprasīja.
— Tā ir tikai skice, augstība. Par Filisu vēl varētu daudz ko pastāstīt. Es baidos, ka jūsu pacietība var izsīkt, un tāpēc pāreju pie viņas draudzenes.
— Labi, — princese piekrita, — pārejiet pie Amariļļa, de Sentenjana kungs, mēs jūs klausāmies.
— Amarillis ir visvecākā no trim un tomēr, — de Sentenjans pasteidzās piebilst, — šai būtnei vēl nav divdesmit gadu.
De Tonē-Šarantas uzacis, kas de Sentenjana apraksta sākumā bija saraukušās, tagad izlīdzinājās, un viņa pasmaidīja.
— Viņa ir stalta auguma, krāšņiem matiem, kas sasukāti pēc grieķu statuju parauga, viņai ir cēla gaita un lepnas kustības, tādēļ viņa vairāk līdzinās dievietei nekā parastai mirstīgajai un visvairāk viņa ir līdzīga medniecei Diānai [7] , atšķirība ir vienīgi tā, ka cietsirdīgā gane reiz nolaupīja Amora bultas, kamēr nabaga mazulis dusēja rožu krūmā, un tagad viņa savas bultas raida nevis uz meža iemītniekiem, bet cietsirdīgi šauj tās uz visiem nabaga ganiem, ko vien var saskatīt šāviena attālumā.
— O, ļaunā gane! — princese ieteicās. — Vai viņa nekad nesaduras ar kādu no bultām, ko tik nežēlīgi bārsta uz visām pusēm?
— Visi gani uz to cer, — de Sentenjans sacīja.
— Sevišķi jau gans Aminta, vai ne? — princese apvaicājās.
— Gans Aminta ir tik bikls, — de Sentenjans turpināja, izskatīdamies ļoti pazemīgs, — ja arī viņš lolo tādu cerību, tad nevienam to neuzticēs un glabās pašos sirds dziļumos.
Piekrītoši čuksti atbalstīja gana raksturojumu.
— Bet Galateja? — princese nepacietīgi vaicāja. — Es nepacietīgi gaidu, kad jūsu prasmīgā roka pabeigs portretu, ko Vergīlijs atstāja nepabeigtu.
— Princese, — de Sentenjans atbildēja, — jūsu padevīgais kalps ir niecība salīdzinājumā ar dižo Vergīliju Māronu **, un tomēr, jūsu pavēles uzmundrināts, es centīšos, cik varēšu.
— Mēs klausāmies, — princese skubināja.
Sentenjans paspēra uz priekšu kāju, izstiepa roku un nodeklamēja:
— Viņa ir balta kā piens un zeltīta kā vārpa, viņas gaišo matu aromāts strāvo gaisā. Neviļus jājautā sev, vai tikai tā nav skaistā Eiropa***, kas lika Jupiteram iekvēloties mīlā, kad kopā ar draudzenēm rotaļājās ziedošā pļavā.
No viņas zilajām acīm, kas atgādina debesu zilgmi visskaistākajās vasaras dienās, staro maiga gaisma; to rada sapņi, bet mīlestība liek tai starot. Kad viņa sarauc uzacis vai nodur acis, saule kā sērodama aizsedzas ar mākoni.
Kad viņa smaida, atdzīvojas visa daba un uz mirkli pieklusušie putni atsāk savas dziesmas koku zaros.
— Galateja* — Sentenjans nobeidza, — ir pelnījusi visas pasaules pielūgsmi; ja kādreiz viņas sirds tiks kādam uzdāvināta, šis mirstīgais būs laimīgs, jo viņas šķīstā mīlestība to pārvērtīs dievībā.
Klausīdamās šo aprakstu, princese, tāpat kā pārējie, viegli pamāja ar galvu poētiskākajās vietās; grūti teikt, vai tas pauda atzinību stāstītāja talantam vai apstiprināja portreta līdzību oriģinālam.
Redzēdami, ka princese savu sajūsmu neizpauž'skaļi, neviens klausītājs neuzdrošinājās aplaudēt, pat princis, kurš sirds dziļumos nosprieda, ka Sentenjans pārāk ilgi aizkavējies pie ganīšu portretiem, bet ganus attēlojis nedaudz pavirši.
Sabiedrība bija kā sastingusi.
De Sentenjans Galatejas portretam bija izšķiedis visu savu retoriku un visas krāsas, kādas vien bija viņa paletē, un tagad gaidīja, ka pēc tam, kad tik labvēlīgi tika uzņemti citi apraksti, šis pēdējais izraisīs aplausu vētru. Neko nedzirdējis, viņš bija pārsteigts vēl vairāk nekā karalis un visi klātesošie.
Dažas minūtes valdīja pilnīgs klusums, to pārtrauca princeses jautājums:
— Valdniek, ko jūsu majestāte domā par šiem trim portretiem?
Karalis pūlējās glābt de Sentenjanu, nekompromitējot sevi:
— Manuprāt, lieliski padevusies Amarillis, — viņš uzslavēja.
— Bet es dodu priekšroku Filisai, — princis atsaucās,— tā tik ir nimfa, drīzāk lāga zellis.
Visi iesmējās.
Šoreiz skatieni atklāti pievērsās Montalē, un viņa juta, ka seju pārklāj košs sārtums.
— Un tātad, — princese turpināja, — ganītes sarunājās?
Sentenjans, kura patmīlība bija aizskarta, vairs nespēja izturēt jaunus
uzbrukumus.
— Princese, — viņš atteica, — ganītes viena otrai atklāja savas sirds tieksmes.
— Turpiniet, turpiniet, de Sentenjana kungs, jūs esat neizsīkstošs pastorālās poēzijas avots, — princese, laipni smaidīdama sacīja, un stāstītājs atguva pašpārliecinātību.
— Viņas runāja, ka mīlestība slēpj arī briesmas, bet, ja nav mīlestības, tad tā ir nāve sirdij.
— Un ko tad viņas secināja? — princese vaicāja.
— Viņas secināja, ka vajag mīlēt.
— Lieliski. Vai bija arī kādi nosacījumi?
— Jā, izvēles brīvība, — de Sentenjans atteica. — Jāpiebilst, — tā teica driāda, — viena no ganēm, šķiet, Amarillis, pat izteicās pret mīlestību, bet tomēr nenoliedza, ka viņas sirdī ienācis kāda gana tēls.
— Aminta vai Tirsis?
— Aminta, jūsu augstība, — de Sentenjans kautri atbildēja. — Tad Galateja, kautrīgā Galateja ar skaidrajām acīm atbildēja, ka ne Aminta, ne Altisbejs, ne Titirs, tāpat kā neviens cits no šis zemes skaistākajiem ganiem nevar līdzināties Tirsim, jo viņš pārspēj visus, tāpat kā ozols diženumā aizēno pārējos kokus, bet lilija krāšņumā pārējās puķes. Vārdu sakot, viņa uzgleznoja tādu Tirša portretu, ka pats Tirsis, kas to dzirdēja, droši vien jutās pagodināts, neskatoties uz visu savu diženumu. Tā Amarillis un Galateja slavēja Tirsi un Amintu. Divu siržu noslēpumi atklājās tumšā naktī meža biezoknī.
Lūk, ko man pastāstīja driāda, jūsu augstība, bet viņa zina visu, kas notiek biezajā zālē un ozolu dobumos; viņa pazīst putnu mīlestību un saprot to dziesmas, tāpat kā vēja valodu koku zaros un zeltainu un smaragdzaļu kukaiņu dūkšanu meža ziedos; viņa man to visu izstāstīja, bet es tikai atkārtoju viņas vārdus.
— Tagad jūs beidzāt, vai ne, de Sentenjana kungs? — princese vaicāja ar smaidu, kas karalim lika nodrebēt.
— Jā, es beidzu, — Sentenjans atbildēja, — un jutīšos ļoti laimīgs, zinādams, ka man varbūt būs izdevies jūsu augstību dažas minūtes izklaidēt.
— Šie mirkļi pagāja nemanot, jo jūs brīnišķīgi izstāstījāt visu, ko bijāt dzirdējis, — princese turpināja. — Bet, dārgais de Sentenjan, diemžēl jūs smēlāties savas ziņas tikai no vienas driādas, vai ne?
— Jā, jūsu augstība, atzīstos, ka tikai no vienas.
— Un tātad nepagodinājāt ar savu uzmanību mazo najādu, kura izturējās pavisam nemanāmi, bet zināja daudz vairāk, nekā jūsu driāda, dārgo grāf.
— Najāda? — vairākas balsis atkārtoja, sākdamas noskārst, ka stāstam būs turpinājums.
— Jā, najāda. Viņa bija pie tā ozola, par kuru jūs runājāt un kurš saucas par karaļu ozolu, cik man tas zināms. Vai tā ir, de Sentenjana kungs?
Sentenjans un karalis saskatījās.
— Jā, princese, — de Sentenjans atbildēja.
— Netālu no ozola starp neaizmirstulītēm un margrietiņām čalo strautiņš.
— Man liekas, ka princesei taisnība,— piekrita karalis, kurš nemierīgi sekoja katrai savas brāļasievas lūpu kustībai.
— Galvoju, ka tur noteikti ir strautiņš, — princese atkārtoja, — to skaidri pierāda tas, ka tajā dzīvojošā najāda mani apturēja, kad es gāju garām.
— Nevat būt! — Sentenjans iesaucās.
— Jā, — princese turpināja,— apturēja un izstāstīja daudz ko tādu, ko de Sentenjana kungs savā stāstā izlaida.
— Izstāstiet mums to, lūdzu! — princis palūdza. — Jūs tik brīnišķīgi stāstāt.
Princese palocījās, atbildot uz laulātā drauga komplimentu.
— Manā stāstā trūks grāfa poētiskuma un spožā talanta aprakstīt detaļas.
— Toties jūs klausīsies ar tādu pašu interesi, — ieteicās karalis, kurš juta kaut ko draudīgu brāļasievas stāstā.
— Starp citu, — princese turpināja, — es runāju šīs nabaga mazās najādas vārdā, kura bija visburvīgākā no visām pusdievietēm, kādas man gadījies sastapt. Stāstīdama viņa tik daudz smējās, ka, sekojot medicīnas aksiomai: „Smiekli pielīp", es lūdzu atļauju arī mazliet pasmieties, atceroties viņas vārdus.
Karalis un de Sentenjans ievēroja, ka pie šiem vārdiem daudzi kļuva jautrāki un saskatījās, ar skatienu vaicādami, vai tikai tajos neslēpjas kāda sazvērestība.
Princese bija stingri nolēmusi pabakstīt brūci ar nazi un tāpēc šķietamā naivumā, kas ir visbīstamākais, sacīja:
— Tātad es gāju gar strautu un redzēju daudzus tikko izplaukušus ziedus; tas nozīmē, ka Filisa, Amarillis, Galateja un visi jūsu ganiņi droši vien bija gājuši pa šo ceļu pirms manis.
Karalis saknieba lūpas. Stāsts kļuva aizvien draudīgāks.
— Mana mazā najāda, — princese turpināja, — gulēja strauta dibenā un kaut ko dungoja; kad viņa piepeldēja man klāt un aizskāra manu kleitas malu, es negribēju viņu aizvainot, vēl jo vairāk tāpēc, ka dievība, kaut ari otršķirīga, tomēr stāv augstāk nekā laicīga princese. Tādēļ es izturējos laipni pret najādu, un viņa man smiedamās stāstīja: iedomājieties, princese…". Valdniek, saprotat, to saka najāda.
Karalis piekrītoši pamāja, princese turpināja:
— „Iedomājieties, princese, mana strauta krasti kļuva par lieciniekiem uzjautrinošai izrādei. Divi ziņkārīgi gani, kuri savā ziņkārībā jau kļuva uzbāzīgi, kļuva par upuriem trīs nimfu vai trīs ganīšu jautrai mistifikācijai…" Piedodiet, es īsti neatceros, kā viņa teica: nimfas vai ganītes. Bet tas jau nav svarīgi, vai ne?
Šā ievada laikā karalis manāmi pietvīka, bet de Sentenjans zaudēja pašsavaldību un satraukumā ieplēta acis.
— „Divi gani," mana najāda smiedamās turpināja, „sekoja trim jaunavām pa pēdām…" Nē, es gribēju sacīt — trīs nimfu, tas ir, piedodiet, trīs ganīšu. Tas nav īsti saprātīgi, jo var traucēt tiem, kam seko. Es to saku visām klātesošajām dāmām un esmu pārliecināta, ka neviena no viņām nerunās man pretī.
Karalis, ko ļoti satrauca tas, kam bija jānāk tālāk, piekrītoši pamāja.
— „Bet ganītes," najāda turpināja, „redzēja, ka Tirsis un Aminta ielavās mežā; mēness ļāva viņus saskatīt starp kokiem…" Jūs smejaties, — princese aprāva stāstu. — Pagaidiet vien, jūs vēl neesat noklausījušies līdz galam.
Karalis nobāla, de Sentenjans slaucīja sviedrus no pieres.
Dāmu grupiņās varēja saklausīt apspiestus smieklus un sačukstēšanos.
— „Kā jau es teicu, ganītes, pamanījušas nekautrīgos ganus, apsēdās zem karaļu ozola un, tiklīdz viņu klausītāji bija pienākuši tik tuvu, lai varētu dzirdēt katru vārdu, ganītes visnevainīgākajā veidā izteica kvēlus atzīšanās vārdus, un, tā kā patmīlība raksturīga visiem vīriešiem, par visjūtīgākajiem ganiem, tad viņu vārdi klausītājiem likās saldi kā medus."
Pie šiem vārdiem, ko sabiedrība nespēja noklausīties bez smiekliem, karaļa acīs iezibējās niknums.
Sentenjans nokāra galvu un ar rūgtiem smiekliem centās apslēpt savu īgnumu.
— Goda vārds, — tas ir burvīgs joks, — noteica karalis, izsliedamies visā augumā, — un jūs, princese, to izstāstījāt ne mazāk burvīgi; bet vai tikai jūs pareizi sapratāt najādas valodu?
— Grāfs taču apgalvo, ka viņš labi sapratis, ko runāja driādas, — princese strauji atcirta.
— Bez šaubām, — karalis atbildēja. — Tomēr jūs jau zināt, ka grāfam piemīt kāda vājība: viņš tēmē uz Akadēmiju un ir pētījis daudzas lietas, kuras par laimi nav zināmas jums, un varētu gadīties, ka upes nimfas valoda pieder pie tiem priekšmetiem, kurus jūs neesat studējusi.
— Saprotiet, valdniek, — princese atteica, — tādās lietās nedrīkst uzticēties vienīgi sev; sievietes ausi nevar saukt par bezgrēcīgu, kā teica svētais Augustīns; tāpēc es gribēju nodrošināties vēl ar citām liecībām un, tā kā mana dievišķā najāda ir poliglote… tā var teikt, de Sentenjana kungs?
— Jā, jūsu augstība, — sacīja pavisam apjukušais Sentenjans.
— Mana najāda, būdama poliglote, — princese turpināja, — sākumā runāja ar mani angliski, un es baidījos, kā jau jūs teicāt, ka slikti viņu sapratīšu, un tāpēc liku pasaukt de Montalē, de Tonē-Šarantas un de Lavaljēras jaunkundzes un palūdzu najādai, lai viņa atkārto franciski, to, ko stāstīja man angliski.
— Un vai viņa piekrita? — karalis vaicāja.
— O, pasaulē nav laipnākas dievietes!… Jā, valdniek, viņa atkārtoja. Tātad vairs nav nekādu šaubu. Jaunkundzes, — princese pievērsās savas armijas kreisajam spārnam, — najāda taču teica tieši to, ko es stāstīju, vai ne, un es neesmu grēkojusi pret patiesību… Filisa… piedodiet, es kļūdījos, Ora de Montalē jaunkundze, tas taču ir taisnība?
— Skaidra patiesība, princese! — de Montalē jaunkundze skaļi noteica.
— Vai tā ir taisnība, de Tonē-Šarantas jaunkundze?
— Taisnība! — Atenaisa atbildēja tikpat apņēmīgi, kaut gan ne tik skaļi.
— Un ko teiksiet jūs, Lavaljēra? — princese noprasīja.
Nabaga meitene juta sev pievērstu karaļa degošo skatienu; viņa neuzdrošinājās dot noliedzošu atbildi, ne arī melot,un tikai padevīgi nolieca galvu.
Galva vairs nepacēlās. Luīzi stindzināja mokošāks aukstums nekā nāve.
Trešā liecība pieveica karali. Sentenjans nemaz vairs nepūlējās slēpt savu izmisumu un, īsti nesaprazdams, ko runā, murmināja:
— Lielisks joks! Brīnišķīgi nospēlēts, ganīšu jaunkundzes!
— Taisnīgs sods par ziņkārību, — karalis aizsmakušā balsī noteica. — Nu, pasakiet, kurš pēc tāda soda, kādu saņēma Tirsis un Aminta, centīsies izzināt ganīšu siržu noslēpumus? Es nu gan ne… Bet jūs, kungi?
— Mēs arī ne, — galminieki korī atbildēja.
Princese triumfēja, redzēdama karaļa dusmas; viņa izbaudīja savu uzvaru, domādama, ka viņas stāsts ir visa notikuma atrisinājums.
Princis, kurš bija izsmējies par abiem stāstiem, kaut arī viņš tajos neko nesaprata, pagriezās pret de Gišu un noteica:
— Kāpēc tu klusē, grāf? Vai tev nav nekā, ko teikt? Vai varbūt tev žēl Tirša un Amintas kunga?
— Man viņus žēl no visas sirds, — de Gišs atbildēja. — Nudien, mīlestība ir salda himēra un, to zaudējot, cilvēks pazaudē vairāk nekā dzīvību. Ja abiem ganiem šķita, ka viņi tiek mīlēti un viņi bija laimīgi, bet tad pēkšņi laimes vietā sajuta tikai nāvei līdzīgu tukšumu un turklāt vēl, viņu jūtas tika izsmietas, kas ir vēl tūkstoškārt ļaunāk par nāvi… ja tā, tad es teikšu, ka Tirsis un Aminta ir nelaimīgākie no mirstīgajiem.
— Jums taisnība, de Giša kungs, — karalis sacīja. — Nāve ir pārāk cietsirdīgs sods par manu ziņkārību.
— Tātad manas najādas stāsts karalim nepatika? — princese naivi apvaicājās.
— Princese, varat būt mierīga, — Ludviķis saņēma viņas roku, — jūsu najāda man visvairāk patika tāpēc, ka viņa bija patiesa un, jāatzīst, ka šo stāstu apstiprina neapgāžami pierādījumi.
Pie šiem vārdiem Lavaljērai tika veltīts tāds skatiens, kura nozīmi diez vai kāds spētu precīzi izdibināt, vienalga, vai viņš būtu Sokrāts vai Monteņs* .
Nabaga meiteni šis skatiens un vārdi galīgi satrieca. Viņa atslīga pie Montalē pleca un, likās, zaudēja samaņu.
Karalis piecēlās, nepievērsdams nekādu uzmanību šim nelielajam starpgadījumam, kuru neviens arī nepamanīja; neievērodams parasto kārtību (parasti karalis pie princese uzturējās ilgāk), viņš atvadījās no visiem un devās uz saviem apartamentiem.
De Sentenjans viņam sekoja. Tagad viņš jutās tikpat izmisis, cik, ienākdams pie princeses, bija juties priecīgs.
De Tonē-Šarantas jaunkundze, nebūdama tik jūtīga kā Lavaljēra, ne- nobijās un nezaudēja samaņu.