Karalis strauji iegāja savos apartamentos.
Varbūt Ludviķis XIV gāja tik straujā gaitā, lai nesāktu grīļoties. Aiz viņa stiepās it kā slepenu skumju ēna.
Visi ievēroja, cik priecīgā noskaņā karalis ieradās pie princeses, un visi par to priecājās, bet droši vien neviens nesaprata šī prieka īsto cēloni; turpretim satrauktās un pat vētrainās aiziešanas iemeslu saprata katrs, vai vismaz domāja, ka to nav grūti saprast.
Princeses vieglprātība un viņas pārāk brīvie joki, kas nav pieņemami cilvēkam, kurš ātri apvainojas, sevišķi vēl, ja tas ir karalis, pārāk familiāra
Mišels de Monteņs (1533 — 1592) — renesanses laikmeta franču filozofs, kurš izmantoja cilvēka tiesības uz šaubām kā argumentu pret katolicisma dogmām. Ludviķis XIV aizliedza Monteņa „Ese- ju" drukāšanu, baidīdamies no filozofa ateistiskajām idejām.
izturēšanās pret karali kā pret parastu mirstīgo — tādi, pēc viesu domām, bija cēloņi, kas izraisīja Ludviķa XIV negaidīto un straujo aiziešanu.
Princese bija vērīgāka, bet sākumā arī viņa kara|a aiziešanu izskaidroja tieši tāpat. Viņa apmierinājās, jo bija izdevies mazliet pabakstīt patmīlību tam, kurš pārāk ātri bija aizmirsis savus solījumus un bez jebkāda iemesla atstāja novārtā savas dižākās un augstākās uzvaras augļus.
Tādēļ princese uzskatīja, ka karalim jāparāda, kāda ir atšķirība starp mīlestību augstākajās sfērās un sīku kaislību, kas piederētos tikai kādam provinces muižnieķelim.
Nododamies cēlai mīlestībai un jūtot tās karalisko spēku un visvarenību, zināmā mērā pakļaujoties arī tās etiķetei un prasībām, karalis nepazemoja sevi, bet, gluži otrādi, rada tajā mieru, pārliecību, slepenību un vispārēju cieņu.
Nolaizdamies līdz mīlestības intrigai ar vienkāršu galma dāmu, viņš sagaidīs tikai nosodījumu un izsmieklu pat no sava niecīgākā pavalstnieka. Viņš zaudēs savu neaizskaramības un nekļūdīguma oreolu. Nolaizdamies līdz pelēkajai ikdienai, viņš neizbēgami tiks pakļauts tās sīkajiem uztraukumiem.
Vārdu sakot, pārvērst karali dievu par vienkāršu mirstīgo, aizskart viņa sirdi vai pat personu, tāpat kā jebkuram no viņa pavalstniekiem, nozīmētu dot briesmīgu triecienu Ludviķa lepnumam un diženumam: aizskart viņa patmīlību bija vieglāk, nekā izraisīt mīlestību.
Princese bija gudri izplānojusi atriebību un, kā mēs redzējām, tā sasniedza mērķi.
Tomēr lasītājam nevajag domāt, ka princesei piemita viduslaiku varoņu vētrainās kaislības, vai arī viņa skatīja pasauli pārāk drūmās krāsās; gluži otrādi, būdama jauna, gracioza, asprātīga, koķeta, ar tieksmi uz iemīlēšanos, gan vairāk pateicoties iztēlei un godkārībai, nevis sirds tieksmēm, princese ievadīja īslaicīgu un vieglu baudu laikmetu, kas turpinājās simt divdesmit gadus — no septiņpadsmitā gadsimta vidus līdz astoņpadsmitā gadsimta pēdējam ceturksnim.
Tātad princese redzēja vai iedomājās, ka redz lietas to īstajā gaismā; viņa zināja, ka karalis, viņas dižciltīgais radinieks, pirmais smējās par kautrīgo Lavaljēru, un Henriete uzskatīja, ka viņa paradumos neietilpst mīlestība uz būtni, kas izsaukusi viņa izsmieklu, kaut arī tikai uz mirkli.
Un vai tad sardzē nestāvēja patmīlība, dēmons, kam ir tik liela loma dramatiskajā komēdijā, ko sauc par sievietes dzīvi? Vai tad patmīlība viņai nekliedza, nečukstēja, neteica pusbalsī un visdažādākajos veidos, ka viņu — jaunu, skaistu, bagātu un vēl princesi — nevar pat salīdzināt ar nožēlojamo Lavaljēru, tiesa, arī jaunu, bet nepavisam ne tik skaistu un galīgi nabagu? Te nav nekā dīvaina; ir taču zināms, ka pat visizcilākie raksturi izjūt lepnu prieku, salīdzinādami sevi ar saviem tuvākajiem.
Varbūt lasītājs vēlas zināt, ko princese gribēja panākt ar šo smalki izplānoto uzbrukumu? Kāpēc viņa patērēja tik daudz spēku, ja nevajadzēja nopietni domāt par to, kā izspiest karali no vēl tik naivas sirds, kuru viņš domāja iekarot? Kāpēc princesei vajadzēja Veltīt tādu uzmanību Lavaljērai, ja viņa no tās nebaidījās?
Nē, princese nebaidījās no Lavaljēras, jo viņa nebija vēsturnieks, kurš zina visu un saskata nākotni vai, pareizāk, pagātni; princese nebija arī ne pareģis, ne sibilla*, tāpat kā jebkurš cits, viņa nespēja izlasīt baigo un liktenīgo nākotnes grāmatu, kuras slepenās lappuses slēpj svarīgākos notikumus.
Nē, princese tikai vēlējās pārmācīt karali par viņa noslēpumainību, kas piederas tikai sievietēm. Viņa gribēja pierādīt, ka tādā gadījumā, ja viņš izmantos līdzīgus ieročus uzbrukumam, tad viņa kā gudra un dižciltīga sieviete pratīs atrast savas iztēles arsenālā aizsardzības ieročus, ar kuriem var atsist triecienu, pat ja to dotu karaļa roka.
Turklāt viņa gribēja Ludviķim pierādīt, ka šādos karos nav karaļu, vai vismaz, ka viņi, cīnīdamies par sevi kā parasti mirstīgie, jau pie pirmā trieciena riskē pazaudēt savu kroni; un beidzot, ja karalis tikai ar savu parādīšanos vien domā panākt, ka visas galma dāmas viņu dievina, tad tā ir pārdrošība, kas aizvaino augstākstāvošas sievietes, un lielībniekam, kas pārāk slien degunu gaisā, šī mācība noderēs.
Sibillas — pareģes senajā Grieķijā. Kā stāsta leģenda, viena no viņām — Kūmas sibilla — piedāvāja Romas valdniekam Tarkvīnijam Lepnajam par dārgu cenu nopirkt deviņas pareģojumu grāmatas (sibillas grāmatas). Valdnieks atteicās, un viņa sešas grāmatas sadedzināja. Tad Tarkvīnijs nopirka trīs atlikušās par to pašu cenu un pavēlēja tās slepeni glabāt Kapitolijā.
Bez šaubām, tādas bija princeses domas par karali.
Pats notikums bija mazsvarīgs.
Saskaņā ar šiem apsvērumiem viņa ietekmēja galma dāmas un visos sīkumos sagatavoja tikko nospēlēto komēdiju.
Karalis bija galīgi apstulbis. Kopš viņš bija atbrīvojies no Mazarīni aizbildniecības, Ludviķis pirmo reizi sajuta, ka pret viņu izturas kā pret vienkāršu mirstīgo.
Pavalstnieku familiaritāte radīja vēlēšanos atriebties. Cīņa dod jaunus spēkus.
Bet cīnīties ar sievietes uzbrukumiem, ļaut, lai viņu izsmej kaut kādas provincietes, kuras laikam tikai tāpēc ieradušās no Bluā — tas jaunajam karalim Šķita vislielākais negods, viņa godkāre smagi cieta, jo to stiprināja pārliecība par savām labajām īpašībām un karaļa varu.
Viņš neko nedrīkstēja darīt: ne izteikt pārmetumus, ne izraidīt, pat ne izrādīt neapmierinātību.
Ja viņš izrādīs neapmierinātību, tad atklās, ka viņu, tāpat kā Hamletu, ievainojusi izsmiekla asā bulta.
Dusmoties uz sievietēm — cik pazemojoši, it īpaši, ja šīs sievietes var atriebties ar smiekliem!
O, kaut šajā intrigā nebūtu iesaistītas tikai sievietes, bet arī kāds galminieks, ar kādu baudu Ludviķis XIV viņu ieslodzītu Bastīlijā!
Bet arī šajā gadījumā karaļa niknumu atvēsināja daži apsvērumi.
Ja tavā rīcībā ir armija, cietumi un gandrīz vai dievišķa vara, tad izmantot to, lai apmierinātu sīkas dusmas, ir necienīgi ne tikai karalim, bet arī parastam cilvēkam.
Tātad atlika vienīgi klusējot norīt aizvainojumu, saglabājot sejā parasto labsirdības un laipnības izteiksmi.
Nepieciešams pret princesi izturēties draudzīgi, it kā nekas nebūtu noticis. Draudzīgi!… Un kāpēc gan ne?
Princese vai nu bija nepatīkamā gadījuma vaininiece vai arī tā pasīva novērotāja.
Ja viņa to ir sarīkojusi, tas ir pārdroši, bet vai tas viņas situācijā nebija pilnīgi dabiski?
Kas ielauzās viņas medusmēneša saldākajos mirkļos un čukstēja viņai par mīlestību? Kas uzdrošinājās cerēt uz laulības pārkāpšanu, pat vēl vairāk — asinsgrēku? Kurš savas karaliskās visvarenības apziņā jaunajai sievietei sacīja: „Ne no kā nebaidieties, mīliet Francijas karali, viņš stāv augstāk par visu, viena viņa rokas kustība ar scepteri pasargās jūs no visiem un pat no jūsu sirdsapziņas pārmetumiem?"
Tad nu jaunā sieviete ieklausījās karaļa runās un piekāpās kārdinājuma balsij, un tagad, upurējusi savu godu, tika atalgota ar neuzticību, kas bija vēl jo vairāk apvainojoša tāpēc, ka izvēle bija kritusi uz daudz zemāk stāvošu sievieti, nevis viņu, kam bija visas tiesības uzskatīt sevi par mīlētu.
Tādēļ, pat ja princese bija šīs atriebības iedvesmotāja, viņu nedrīkstēja par to vainot.
Ja viņa bija tikai notiekošā pasīva vērotāja, kāds iemesls karalim dusmoties uz viņu?
Vai viņai vajadzēja un vai viņa spēja apvaldīt provinciešu mēlītes? Vai viņai bija jāizrāda pārlieka centība, pārmācot trīs skuķes par ne- kautrību?
Šī spriedelēšana sāpīgi aizskāra karaļa lepnumu; turklāt, domās pārcilājis visus apvainojumus un it kā ar to pārsējis svaigo brūci, Ludviķis XIV izbrīnījies juta, ka viņu māc jaunas, nesaprotamas, apslēptas un neciešamas sāpes.
Viņš nespēja sev atzīties, ka šīs sāpes mājo viņa sirdī.
Hronistam jāizstāsta lasītājiem, ko karalis teica pats sev: viņš bija pieļāvis, ka Lavaljēras naivā atzīšanās aizkustina viņa sirdi; noticējis šai skaidrajai un nesavtīgajai mīlestībai pret cilvēku, un viņa paša sirds izrādījās daudz jaunāka un naivāka, nekā viņam šķita, tiecās pretī šai otrai sirdij, kas tā bija atklājusi savas tieksmes.
Tik sarežģītā parādībā kā mīlestība laikam visneparastākās ir saites, kas saista divas sirdis: tajās nav ne vienlīdzības, ne vienlaicīguma; gandrīz vienmēr viena sirds sāk mīlēt ātrāk un gandrīz vienmēr beidz vēlāk nekā otra.
Pirmās kaislības dzirksteles nosaka strāvas spēku. Jo spēcīgāk Lavaljēra pauda savu mīlestību, jo vairāk to izjuta karalis.
Tas viņu pārsteidza.
Viņam skaidri parādīja, ka nekāda strāva nevarēja ietekmēt viņa sirdi, jo tā nebija atzīšanās mīlestībā, bet tikai apvainojums gan cilvēkam, gan karalim, vārdu sakot — tā bija mistifikācija.
Meitene, kurai, stingri ņemot, nepiemita nekas — ne skaistums, ne dižciltība, ne prāts — šī nabadzīgā meitene, ko princese bija izvēlējusies tāpēc, ka viņa bija tik nenozīmīga, tagad ne tikai izaicināja karali, bet arī nelikās ne zinis par cilvēku, kuram kā aziātu sultānam pietika tikai paskatīties, pastiept roku, nomest lakatiņu, lai gūtu uzvaru.
Kopš vakardienas viņu šī meitene nodarbināja tā, ka viņš nespēja domāt ne par ko citu; kopš iepriekšējā vakara viņa iztēle apveltīja meiteni ar visām labajām īpašībām, kādas viņai nepiemita; viņš, karalis, kuru gaidīja tik daudz neatliekamu darīšanu, kuru aicināja tik daudz sieviešu, kopš vakardienas šim vienīgajam sapnim ziedoja katru savas dzīves minūti, katru sirds pukstu.
Tas nu bija par daudz.
Karalis savā niknumā bija aizmirsis visu, arī Sentenjana klātbūtni, un pauda savas domas negantos lāstos.
Sentenjans bija iespiedies kaktā un no turienes vēroja negaisa plosīšanos.
Viņa paša vilšanās likās ļoti niecīga salīdzinājumā ar karaļa dusmām; viņš tikai baidījās, kaut tās nevērstos pret viņu.
Karalis patiešām beidza mētāties pa istabu un pievērsa niknu skatienu Sentenjanam:
— A, tas esi tu, de Sentenjan?
Sentenjans sakustējās, kam vajadzēja nozīmēt: „Ko valdnieks vēlas teikt?"
— Tu izrādījies tāds pats muļķis kā es, vai ne?
— Valdniek… — Sentenjans nomurmināja.
— Vai tu uzķēries uz šī rupjā joka?
— Valdniek, — drebēdams pie visām miesām, Sentenjans izdvesa, — nedusmojieties, jūsu majestāte: jūsu majestāte taču zina, ka sievietes ir nepilnīgi radījumi un sēj ļaunumu; tātad nedrīkst gaidīt no viņām labo.
Karalis, kam piemita izteikta pašcieņa un kas sāka apgūt mākslu apvaldīt savas jūtas, kuru viņš saglabāja visu turpmāko dzīvi, — karalis saprata, ka zaudē pašcieņu, tik dedzīgi uztraukdamies sīkumu dēļ.
— Nē, — viņš strauji attrauca, — tu maldies, Sentenjan, es nedusmojos; es tikai apbrīnoju abu meiču izrādīto veiklību, bet visvairāk es brīnos, cik muļķīgi mēs abi paļāvāmies savai sirdsbalsij, kaut gan mums bija iespējas uzzināt visus sīkumus.
— O, sirds! Šim orgānam, valdiek, jāļauj pildīt tikai tā fiziskās funkcijas, nevis morālās. Es atzīstos, redzēdams, ka jūsu majestātes sirds tik ļoti aizņemta ar šo…
— Aizņemta? Mana sirds? Varbūt prāts; bet sirds… tā…
Ludviķis pamanīja, ka, vēlēdamies aizsegt vienu flangu, viņš gandrīz
atklāj otru.
— Starp citu, — viņš piebilda, — man tai mazulītei nav ko pārmest. Es taču zināju, ka viņa mīl citu.
— Jā, vikontu de Braželonu. Es jau brīdināju jūsu augstību.
— Tev taisnība, bet tu nebiji pirmais. Grāfs de Lafērs lūdza man de Lavaljēras jaunkundzes roku savam dēlam. Ja jau viņi viens otru mīl, es viņus apprecināšu, tiklīdz Braželons atgriezīsies no Anglijas.
— Es redzu karaļa augstsirdību.
— Pietiek par to, Sentenjan, — Ludviķis noraidīja.
— Jā, aizmirsīsim apvainojumu, valdniek, - padevīgais galminieks piekrita.
— Tas nebūs grūti, — karalis nopūzdamies atbildēja.
— Iesākumam es par šo trijotni uzrakstīšu labu epigrammu. Es to nosaukšu „Najāda un driāda"; princesei tas patiks.
— Rīkojies, Sentenjan, rīkojies vien, — karalis nočukstēja. — Tu nolasīsi dzejoli, lai mani izklaidētu. Tie ir tikai sīkumi, Sentenjan, tīrie sīkumi, — šie vārdi skanēja tā, it kā karalim būtu grūti elpot.
Kad karalis atguvās un viņam izdevās atkal uzburt sejā eņģelisku pacietību, pie durvīm pieklauvēja kambarsulainis.
De Sentenjans godbijīgi pagāja sāņus.
— Ienāciet, — karalis uzaicināja.
Kambarsulainis pavēra durvis.
— Kas noticis? — Ludviķis noprasīja.
Kambarsulainis parādīja trīsstūrī salocītu vēstulīti.
— Viņa majestātei, — viņš paziņoja.
— No kā?
— Nezinu, vēstuli iedeva viens no apsardzes virsniekiem.
Karalis pamāja, un sulainis pasniedza vēstulīti.
Ludviķis piegāja tuvāk svecei, atplēsa vēstuli, izlasīja parakstu un nespēja apspiest izsaucienu.
Sentenjans bija godbijīgi pagājis tālāk, tomēr visu redzēja un dzirdēja.
Viņš pieskrēja klāt karalim.
Ludviķis XIV ar rokas mājienu atlaida sulaini.
— Ak Dievs! — karalis izdvesa, lasīdams vēstuli.
— Vai jūsu majestāte jūtas nevesels? — Sentenjans apvaicājās.
— Nē, nē, Sentenjan; izlasi!
Karalis iedeva viņam vēstuli.
De Sentenjana acis alkatīgi pievērsās parakstam.
— Lavaljēra! — viņš iesaucās. — Valdniek!
— Lasi, lasi!
Sentenjans lasīja:
„Valdniek, piedodiet manu uzbāzību un, galvenais, atvainojiet, ka šajā vēstulē neievēroju etiķeti, man tā liekas vairāk steidzama un neatliekama kā depeša; un tātad es uzdrošinos šajā vēstulē vērsties pie Jūsu Majestātes.
Valdniek, es atgriezos satriekta un pārguruši un lūdzu Jūsu Majestāti piešķirt man audienci, kurā es pateikšu manam karalim visu patiesību.
Luīze de Lavaljēra"
— Ko tu par to saki? — karalis noprasīja, atņemdams Sentenjanam vēstuli.
Sentenjans bija neizpratnē par izlasīto.
— Ko es saku? — viņš atkārtoja.
— Ko tu par to domā?
— Nezinu.
— Un tomēr?
— Valdniek, mazā sajuta negaisu un nobijās.
— No kā? — Ludviķis lepni noprasīja.
— Hm! Viņa majestātei ir tūkstošiem iemeslu dusmoties uz nelāgā joka autoru vai autoriem, un, ja majestātei kāds paliek sliktā atmiņā, tad tas ir mūžīgs drauds cilvēkam, kurš bijis tik nepiesardzīgs.
— Es tā nedomāju.
— Karalim labāk redzams.
— Lūk, ko es saskatu šajās rindiņās: bēdas un piespiedu rīcību… Sevišķi, ja atceros dažus sīkumus izrādē pie princeses… Vārdu sakot…
Karalis nepateica līdz galam.
— Vārdu sakot, — Sentenjans uztvēra, — jūsu majestāte ir noskaņots dot audienci. Tas man ir skaidrs.
— Es izdarīšu vēl vairāk, Sentenjan.
— Ko tad, valdniek?
— Paņem apmetni…
— Bet, valdniek…
— Vai tu zini, kur atrodas princeses galma dāmu istaba?
— Protams.
— Un kā tur iekļūt?
— Nē, to es nezinu.
— Bet tu taču kādu tur pazīti?
— O, valdniek, jums patiešām ir veiksmīgas idejas.
— Tātad tu kādu pazīsti?
— Jā.
— Kuru?
— Pazīstu vienu jaunekli, kuram ir labas attiecības ar vienu no meitenēm.
— No galma dāmām?
— Jā, at galma dāmu, valdniek.
— Ar de Tonē-Šarantu? — Ludviķis pasmīnēja.
— Diemžēl nē, ar Montalē.
— Kā viņu sauc?
— Malikorns.
— Vai tu vari uz viņu paļauties?
— Man Šķiet, ka jā, valdniek. Viņam droši vien ir kaut kāda atslēga… Ja ir, tad viņš man to aizdos… Es viņam izdarīju kādu pakalpojumu.
— Jo labāk. Ejam!
— Es esmu jūsu majestātes rīcībā.
Karalis uzmeta savu apmetni Sentenjanam uz pleciem, bet pats ietinās viņa apmetnī, un abi izgāja vestibilā.