Ja vēl pirms ceturtdaļstunadas jaunā karaļa attieksmē pret Mazarīni vidēja nedrošība, tad tagad viņa acis pauda stingru gribu. Ar to varēja cīnīties, varbūt pat uzvarēt, bet atmiņas par zaudējumu dedzinātu karaļa sirdi kā vaļēja brūce.
— Kardināla kungs, — Ludviķis teica, — šoreiz mans lūgums jums nebūs apgrūtinošs. To izpildīt ir vieglāk nekā atrast miljonu.
— Vai jūsu majestātei tā šķiet? — kardināls apvaicājās, vērdamies jaunajā karalī ar tik viltīgu skatienu, it kā lasītu viņa visdziļāk apslēptās domas.
— Jā, es tā domāju, un, kad jūs uzzināsiet, ko es gribu lūgt…
— Vai jūs domājat, ka es to nezinu?
— Kā? Jūs zināt, ko es gribu lūgt?
— Jūsu majestāte, uzklausiet mani… Varu jaums atkārtot karaļa Kārļa vārdus…
— Redzēsim!
— Tad klausieties: „Ja tas sīkstulis, nelietīgais itālis…"
— Kardināla kungs!
— Ja viņa vārdi arī nebija tieši tādi, tad jēga — noteikti. Ticiet man, es uz viņu nepavisam nedusmojos. Katrs no mums redz citus caur savu vēlmju prizmu. Karalis Kārlis jums teica: „Ja tas nelietīgais itālis atteiksies dot miljonu, ko mēs viņam lūdzam; ja naudas trūkuma dēļ mēs būsim spiesti atteikties no diplomātijas, tad vismaz dabūsim no viņa piecsimt muižnieku."
Karalis sarāvās — kardināls bija kļūdījies tikai, nosaucot skaitli.
— Jūsu majestāte, vai tad tā nebija? Vai viņš to nelūdza? — Kardināls triumfējoši iesaucās. — Pēc tam Kārlis II vēl piebilda: „Man ir draugi aiz jūras; viņiem trūkst vienīgi vadoņa un karoga. Kad viņi ieraudzīs mani un franču karogu, tad noteikti sekos man: viņi sapratīs, ka jūs mani atbalstāt. Franču mundieri manā karaspēkā aizstās miljonu, ko kardināls man nedos (viņš ļoti labi zināja, ka es viņam atteikšu). Es uzvarēšu ar šo piecsimt muižnieku palīdzību, un viss uzvarētāja gods piederēs jūsu majestātei." Lūk, to viņš jums teica vai gandrīz to, vai ne? Un droši vien izpušķoja savu runu ar spožām metaforām un diženām ainām; šajā ģimenē visiem patīk turēt runas. Viņa tēvs to darīja pat uz ešafota.
Ludviķa XIV seja no kauna pietvīka. Viņš juta, ka nedrīkst pieļaut, lai viņa klātbūtnē tā apvainotu viņa radinieku.
Tomēr viņš vēl neprata izrādīt savu gribu, sevišķi jau cilvēkam, kam klausīja visi, pat karaliene.
Beidzot viņš sevi pārvarēja.
— Kardināla kungs, mums vajag nevis piecsimt cilvēkus, bet tikai divsimt.
— Nu redziet, jūsu majestāte, es uzminēju, ko viņš lūdz.
— Par jūsu prāta asumu es nekad neesmu šubījies un tāpēc domāju, ka jūs neatteiksieties izpildīt tik vienkāršu un viegli izpildāmu mana brāļa Kārļa lūgumu, ko es izsaku jums viņa vārdā vai, pareizāk sakot, savā vārdā.
— Jūsu majestāte, — Mazarīni atbildēja, — jau trīsdesmit gadus es nosaku mūsu politiku. Sākumā es to darīju kopā ar kardinālu Rišeljē, vēlāk viens pats. Jāatzīst, ka ne vienmēr šī politika bija godīga, bet tā nekad nebija nesaprātīga. Politika, ko piedāvā jūsu majestātei, nav ne godīga, ne arī saprātīga.
— Nav godīga!
— Vai jūs parakstījāt līgumu ar Kromvelu?
— Jā, un šai līgumā Kromvels pat parakstījās virs manis.
— Tad kāpēc jūs parakstījāties tik zemu? Kromvels pamanīja labu vietu un to ieņēma; tāda nu reiz ir viņa paraža. Bet atgriezīsimies pie lietas. Jūs noslēdzāt līgumu ar Kromvelu, tas ir, ar Angliju, jo tai laikā, kad tika parakstīts līgums, Kromvels pārstāvēja visu Angliju.
— Bet Kromvels ir miris.
— Jūs tā domājat?
— Protams. Viņa mantinieks ir dēls Ričards, kurš jau paguvis atteikties no varas.
— Tur jau ir tā lieta. Ričards bija mantinieks pēc Kromvela nāves, bet Anglija manto pēc Ričarda atteikšanās. Līgums ir mantojuma daļa, kur tas arī neatrastos: Ričarda vai Anglijas rokās. Līgums vēl joprojām ir spēkā un darbojas. Kāpēc tad jūs gribat to lauzt? Vai tad kaut kas ir mainījies? Kārlis II tagad grib to, ko mēs negribējām pirms desmit gadiem; bet šāda iespēja jau tika paredzēta. Jūsu majestāte, jūs esat Anglijas, nevis Kārļa II sabiedrotais. Protams, ja vērtē no ģimenes attiecību viedokļa, nav godīgi slēgt līgumu ar cilvēku, kas nocirtis galvu jūsu radiniekam, un sākt pārrunas ar parlamentu, ko saukā par līdz- skrējēju baru; es piekrītu, ka tas nav godīgi, bet tas ir saprātīgi no politiskā viedokļa; ar šī līguma palīdzību es jūsu majestāti, kas toreiz vēl bijāt nepilngadīgs, izglābu no kara briesmām. Šo karu Fronda… vai jūs vēl atcerieties Frondu, jūsu majestāte?., (karalis nodūra galvu), — tātad Fronda to noteikti izmantotu savā labā. Lūk, tādēļ es mēģinu pierādīt jūsu majestātei, ka pašreiz mainīt politiku, nebrīdinot mūsu sabiedrotos, nozīmētu rīkoties gan negodīgi, gan nesaprātīgi. Mums būs jākaro, un ieganstu karam būsim devuši mēs paši, un, paši karu izraisījuši, mēs izskatīsimies tā, it kā no tā baidītos: vienalga, vai mēs turp aizsūtīsim piecsimt, divsimt vai tikai desmit cilvēkus, atļauja paliek atļauja. Viens francūzis — tā jau ir tauta; viens mundieris — armija. Iedomājieties, piemēram, ka jūsu majestātei jāsāk karot ar Holandi, kas droši vien agri vai vēlu notiks, vai arī ar Spāniju, kas var notikt, ja jūsu kāzas izjuks (pie šiem vārdiem Mazarīni vērīgi paskatījās uz karali): jūsu kāzas taču var izjaukt tūkstošiem ieganstu. Ko jūs tad teiksiet, ja Anglija nosūtīs palīgā Holandei vai infantei angļu muižnieku pulku, rotu vai kaut tikai vadu? Vai jūs uzskatīsiet, ka viņi pareizi izpilda sadarbības līgumu?
Ludviķis klusēdams klausījās. Viņam likās dīvaini, ka Mazarīni apelē pie godīguma, — Mazarīni, kurš bija pazīstams ar savām viltībām po» litikā, kuras pat bija iesauktas par mazarīniādēm.
— Bet es nedošu atļauju atklāti, — karalis iebilda. — Es nevaru aizliegt saviem pavalstniekiem ceļot uz Angliju, ja viņi to vēlas.
— Jums jāpiespiež viņi atgriezties vai vismaz jāizsaka protests pret to, ka viņi draudzīgā valstī izturas kā ienaidnieki.
— Kardināla kungs, jūs esat tik atjautīgs; atrodiet kādu līdzekli, lai varētu palīdzēt nelaimīgajam karalim, tā, ka arī mums nerastos nekāds ļaunums.
— To es tieši negribu, — Mazarīni atbildēja. — Pat, ja Anglija sekotu maniem norādījumiem, tā nevarētu rīkoties mums izdevīgāk; ja es no šejienes vadītu Anglijas politiku, es to vestu pa šo pašu ceļu… Ar tādu pārvaldi kā pašlaik, Anglija Eiropai ir mūžīgs ķildu perēklis. Holande atbalsta Kārli II; lai jau atbalsta. Abas valstis sastrīdēsies, sakau- sies. Tās ir vienīgās jūras lielvalstis. Lai iznīcina viena otras floti. Mēs uzbūvēsim savu floti no viņu kuģu atliekām, kad mums būs nauda naglām.
— Ak, cik jūsu aprēķini ir sīki un zemiski! — karalis gluži izmisis izsaucās.
— Tomēr atzīstiet, ka tie ir pareizi! Klausieties tālāk. Pieņemsim, ka varētu lauzt doto vārdu un apiet līgumu: mēs bieži esam redzējuši, kā lauž solījumus un apiet līgumus, taču tas tiek darīts, kad var iegūt kaut ko nozīmīgu vai arī, kad līgums ir pārāk apgrūtinošs. Pieņemsim, ka jūs atļausiet saviem muižniekiem braukt uz Angliju. Francija vai arī tās karogs, kas ir viens un tas pats, šķērsos jūras šaurumu, sāks kauju… un tiks sakauti…
— Kāpēc?
— Kas tad Kārlis II par karavadoni? Vai esat aizmirsis Vorčesteras kauju?
— Bet viņam vairs nebūs jācīnās ar Kromvelu!
— Tā gan, bet būs darīšana ar Monku, kurš ir daudz bīstamāks. Lāga alus pārdevējs bija fanātiķis; viņam uznāca sajūsmības un ekstāzes lēkmes. Tādos brīžos viņš pārsprāga kā pārpilna muca un caur spraugām vienmēr izsūcās kāda viņa domu pile, bet pēc tās varēja uzminēt visu domu gājienu. Tā Kromvels kādas desmit reizes ļāva mums ieskatīties savā dvēselē, kaut arī visi domāja, ka tā aizklāta ar trīskāršu pārklāju, kā saka Horācijs. Bet Monks… Ak vai, jūsu majestāte, lai Dievs pasargā jūs saskarties ar Monku politikā! Viņa dēļ mani mati nosirmoja viena gada laikā! Par nelaimi, Monks nav fanātiķis, bet politiķis; viņš nevis pārsprāgs, bet vēl ciešāk pievilks stīpas. Jau desmit gadus viņa skatiens vērsts uz vienu mērķi, bet līdz šim brīdim neviens nezina, ko viņš grib. Sekodams karaļa Ludviķa XI padomam, viņš katru rītu sadedzina savu naktsmici. Toties tajā dienā, kad viņa vienatnē un lēnā garā iedomātais plāns nobriedīs, viņam būs izredzes vinnēt, kā tas vienmēr mēdz būt ar negaidītiem pārsteigumiem. Tāds, lūk, ir Monks, jūsu majestāte, tāds ir šis cilvēks, kura vārdu jūs pirmoreiz izdzirdējāt no Kārļa II mutes. Jūsu brālēns zina, kas tas ir par cilvēku, cik apbrīnojami viņā apvienota dziļdomība un neatlaidība, abas šīs īpašības, kuru priekšā jāatkāpjas prātam un drosmei. Jūsu majestāte, jaunībā es biju drosmīgs, es vienmēr biju gudrs. Varu ar to lepoties, tāpēc ka man to pārmet. Ar abu šo īpašību palīdzību man izdevās sasniegt savu stāvokli: vienkārša itāļu zvejnieka dēls kļuva par Francijas karaļa pirmo ministru, un, pateicoties tam, man pat izdevās izdarīt jūsu majestātes tronim šādus tādus pakalpojumus, kā jums pašam labpatika atzīt. Nu, un kas par to? Ja manā ceļā būtu gadījies Monks nevis Bofors,* Recs** un princis Kondē, tad mēs droši vien būtu pazuduši. Pieļaujiet tikai mazāko neuzmanību, jūsu majestāte, un jūs nokļūsiet šī politiķa un kareivja nagos. Monka bruņucepure ir kā dzelzs lāde, kurā viņš ieslēdz savas domas, un atslēgas no šīs lādes nav nevienam. Viņa klātbūtnē, vai, pareizāk sakot, viņa priekšā es noliecos, jo cepures vietā man ir tikai samta berete.
— Kā jūs domājat, ko īsti grib Monks?
— Ak, ja es zinātu, ko viņš grib! Tad es nelūgtu jums piesargāties, jo tad es būtu spēcīgāks par viņu; bet viņa nodomus es baidos minēt… minēt! Vai jūs saprotat šī vārda jēgu? Ja es nolemšu, ka esmu uzminējis viņa domas, tad es apstāšos pie šīs vienas iespējas un, pašam negribot, sākšu sekot tikai tai. No tā laika, kopš šis cilvēks pārvalda Angliju, es esmu kļuvis līdzīgs Dantes elles grēciniekiem, kam sātans apgrieza galvu
Fransuā de Vandoms Bofors (1616 — 1669) — dēls Cēzaram de Vandomam, kas bija Indriķa IV ārlaulības dēls. Aktīvi piedalījās Frondā un bija populārs parīziešu vidū.
Fransuā Pols de Gondī Recs (1613 — 1679) — Parīzes arhibīskaps un kardināls, Frondas laikā kļuva par premjerministru.
otrādi: viņi iet uz priekšu, bet raugās atpakaļ. Es dodos uz Madridi, bet raugos atpakaļ uz Londonu. Minēt — tas nozīmē kļūdīties, bet kļūdīties — tas nozīmē paspēlēt šim nolādētajam cilvēkam. Lai Dievs mani pasargā censties uzminēt, ko viņš grib; es apmierinos tikai ar to — un tas jau ir ļoti daudz — ka sekoju viņa darbībai. Un es domāju — jūs saprotat šo vārdu? — domāju, ka Monks vienkārši grib kļūt par Kromvela varas mantinieku. Jūsu Kārlis II sūtījis pie viņa jau kādus desmit cilvēkus ar dažādiem priekšlikumiem. Monks šos pakalpīgos cilvēkus aiztrieca un atbildes vietā viņiem pavēlēja: „Vācieties ārā vai arī es likšu jūs pakārt." Šis cilvēks ir kluss kā kaps. Patlaban Monks ir līdzskrējēju parlamenta uzticams kalps; bet mani viņš vis neapmānīs ar savu padevību. Monks nevēlas, lai viņu nogalinātu. Ja viņu nogalinās, viņa darbs paliks nepabeigts, bet viņam tas jānoved līdz galam. Es domāju, — bet neticiet tam, ko es saku: es lietoju vārdu „domāju" paraduma pēc, — es domāju, ka Monks saudzēs parlamentu līdz tam brīdim, kamēr pats to sagraus. No jums lūdz kareivjus, un kāpēc gan? Lai cīnītos ar Monku. Bet lai Dievs mums žēlīgs, ja mēs cīnīsimies ar Monku, jo Monks mūs sakaus, bet, ja viņš mūs sakaus, tad es sev to nepiedošu visu mūžu! Es būšu pārliecināts, ka Monks paredzēja šo uzvaru jau pirms desmit gadiem. Jūsu majestāte, es jūs lūdzu… lai Kārlis II liek mūs mierā, ja ne aiz draudzības pret jums, tad vismaz aiz cieņas pats pret sevi. Jūsu majestāte var likt izmaksāt viņam nelielu pensiju, iedot vienu no savām pilīm… Kaut gan, piedodiet! Es atcerējos līgumu, to pašu, par ko mēs tikko runājām: jūsu majestātei nav tiesību dot Kārlim II kādu no savām pilīm.
— Kāpēc tā?
— Jā, jā, jūsu majestāte apņēmās neizrādīt viesmīlību karalim Kārlim II un pat izraidīt viņu no Francijas. Tāpēc mēs viņu arī izraidījām, bet viņš atkal ieradās šeit! Jūsu majestāte, es ceru, ka jūs paskaidrosiet savam brālēnam, ka viņš nevar pie mums palikt. Tas nav iespējams, viņš mūs kompromitē. Vai arī es pats…
— Diezgan, monsenjor! — Ludviķis XIV pieceldamies teica. — Jūs atteicāties dot man miljonu, un jums bija tādas tiesības: jūsu miljoni pieder jums. Jūs atteicāties man dot pulku, un jūs to drīkstējāt darīt, jo jūs esat premjerministrs un esat atbildīgs par karu un mieru. Bet jūs gribat aizkavēt mani dot pajumti Indriķa IV mazdēlam, manam brālēnam un bērnības rotaļu biedram. Te nu jūsu vara beidzas, un sākas mana griba.
— Jūsu majestāte, — priecādamies, ka tik viegli ticis cauri, Mazarīni atbildēja (patiesībā viņš tik apņēmīgi cīnījās, lai sasniegtu tieši šo mērķi),— jūsu majestāte, es vienmēr paklausu mana karaļa gribai. Jūsu majestāte var nometināt Anglijas karali pie sevis vai kādā no savām pilīm. Par to zinās tikai Mazarīni, bet ne premjerministrs.
— Labu nakti, monsenjor, — karalis teica. — Es aizeju izmisis.
— Tomēr pārliecināts, bet es neko citu nevēlējos panākt, — atbildēja Mazarīni.
Karalis atstāja šos vārdus bez atbildes un aizgāja, iegrimis pārdomās. Viņš bija pārliecinājies nevis par to, ko viņam skaidroja Mazarīni, bet gan, ka viņam pašam nopietni jāizpēta savas valsts un visas Eiropas lietas, kas viņam šķita visai sarežģītas un samudžinātas.
Anglijas karali Ludviķis atrada tai pašā vietā, kur bija viņu atstājis.
Ieraudījis viņu, Kārlis piecēlās; viņš uzreiz pamanīja, ka brālēns ir noskumis.
Lai atvieglotu Ludviķim smago atzīšanos, Kārlis ierunājās pirmais.
— Lai kas arī notiktu, — viņš teica, — es nekad neaizmirsīšu, cik jūs bijāt laipns pret mani un cik draudzīgi mani uzņēmāt!
— Ak, — Ludviķis skumji atteica. — Mana labā griba ir bezspēcīga, mans brāli.
Kārlis II kļuva bāls kā krīts, pārlaida roku pāri pierei, un pagāja labs brīdis, līdz viņš spēja savaldīties pēc šī pēdējā trieciena.
— Es saprotu, — viņš beidzot teica, — nekādu cerību!
Ludviķis satvēra Kārļa roku.
— Pagaidiet, brālēn, — viņš teica. — Apstākļi var mainīties. Pārgalvīgi lēmumi nes tikai nelaimi. Es jūs lūdzu, pacietieties vēl vienu gadu, kā jūs esat izturējis visus pārbaudījumus jau tik ilgus gadus. Nav taču nekā tāda, kas jūs spiestu rīkoties nekavējoties. Palieciet pie manis, brāli: es jums piedāvāju vienu no savām pilīm, kuru jūs pats varat izvēlēties. Mēs kopā sekosim notikumiem un kopā tos gatavosim. Uzklausiet mani, brāli, un saņemieties! *
Kārlis II atbrīvoja savu roku, atkāpās un pieklājīgi palocījās.
— Es pateicos jūsu majestātei no visas sirds, — viņš sacīja. — es veltīgi lūdzu palīdzību varenākajam no šīs zemes karaļiem; tagad es lūgšu, lai Dievs dara brīnumu.
Nevēlēdamies turpināt sarunu, viņš izgāja ar augstu paceltu galvu, bet trīcošām rokām, izmisumu sejā un drūmu skatienu, kā jau cilvēks, kuram nav ko cerēt uz cilvēkiem un kurš grib meklēt palīdzību citās pasaulēs.
Ieraudzījis viņa bālo seju, musketieru virsnieks palocījās viņam gandrīz līdz zemei.
Tad viņš paņēma lāpu, pasauca divus musketierus un pavadīja nelaimīgo karali lejup pa tukšajām kāpnēm, turēdams rokā cepuri, kuras spalva vilkās pa pakāpieniem.
Nonācis līdz durvīm, virsnieks apjautājās karalim, kurp viņš vēlētos doties, lai varētu norīkot musketierus viņu pavadīt.
— Virsnieka kungs, — Kārlis II paklusi atteica, — jūs sacījāt, ka esat pazinis manu tēvu; varbūt jūs pat lūdzāt par viņu? Ja tā, tad neaizmirstiet savās lūgšanās pieminēt arī mani. Tālāk es iešu viens. Lūdzu mani nepavadīt un nesūtīt sardzi.
Virsnieks paklanījās un aizsūtīja musketierus uz apartamentiem.
Pats viņš vēl dažas minūtas uzkavējās pie vārtiem. Viņš vēlējās redzēt, kā Kārļa II stāvs attālinās un izgaist miglā, kas klāja līkumaino ieliņu.
— Ak vai, — viņš nočukstēja, — ja Atoss būtu šeit, tad viņš tam varētu pateikt to pašu, ko reiz sacīja tā tēvam: „Sveicu kritušo majestāti!"
Tad viņš devās augšup pa trepēm un kāpdams pie katra soļa atkārtoja:
— Cik draņķīgs dienests!.. Kāds nožēlojams valdnieks… Tāda dzīve nav izturama! Laiks beidzot kaut ko izlemt!.. Ne augstsirdības, ne enerģijas! Jā, skolotājs ir sasniedzis savu mērķi, skolnieks ir pagalam uz visiem laikiem! Velns parāvis! Es to neizturēšu!.. Ko jums vajag? — viņš noprasīja musketieriem, ienākdams priekštelpā. — Ko jūs tā skatāties uz mani? Nodzēsiet lāpas un atgriezieties savās vietās! Ā, jūs gaidījāt mani?.. Jā, jūs esat labi biedri, jūs mani apsargājāt!.. Bet es neesmu hercogs Gīzs, un varat būt pārliecināti, ka mani nenogalinās šaurā koridorā, jo, — virsnieks caur zobiem piemetināja, — tāda rīcība paustu apņēmību, bet
apņēmības mums nav kopš tiem laikiem, kad nomira kardināls Rišeljē. Tas tikai bija cilvēks!.. Izlemts, jau rīt pat nometu šo mundieri! Mazliet vēlāk viņš attapies piebilda:
— Nē, vēl par agru! Vēl palicis viens — pēdējais pārbaudījums! Es to izdarīšu, bet, zvēru pie sava goda, tas būs pēdējais, velns parāvis!
Viņš vēl nebija beidzis, kad no karaļa istabas atskanēja balss:
— Leitnanta kungs! Karalis vēlas runāt ar jums.
— Labi, — leitnants pusbalsī noteica, — varbūt tieši par to, par ko es domāju.
Viņš iegāja pie karaļa.