Ieraudzījis virsnieku, karalis atlaida kalpu un galminieku.
— Kas rīt ir sardzē? — viņš apvaicājās.
— Es, jūsu majestāte.
— Kā! Atkal jūs!
— Atkal es.
— Kāpēc tā?
— Jūsu majestātes ceļojuma laikā musketieri apsargā visus posteņus jūsu majestātes namā, tas ir, jūsu apartamentos, karalienes istabās un kardināla telpās, kura rīcībā ir sardzes lielākā daļa.
— Un tie, kas nav aizņemti?
— No simt divdesmit cilvēkiem nav aizņemti tikai kādi divdesmit vai trīsdesmit cilvēki. Citādi tas ir tad, kad mēs atrodamies Luvrā; tur es varētu atpūsties un paļauties uz seržantu, bet ceļojumā, jūsu majestāte, var notikt daudz kas, un es labāk pats uzņemos visas rūpes.
— Tad jūs katru dienu esat sardzē?
— Jā, jūsu majestāte, un katru nakti arī.
— Es to nevaru pieļaut; es gribu, lai jūs atpūstos.
— Lieliski, jūsu majestāte, bet es to nevēlos.
— Kāpēc? — karalis jautāja, jo pirmajā bridī nesaprata atbildes jēgu.
— Valdniek, es saku, ka negribu būt slikts kareivis. Ja velns gribētu mani izjokot, tad droši vien izvēlētos tieši to bridi, kad manis šeit nebūs. Bet man vissvarīgākais ir dienests un mierīga sirdsapziņa.
— Tā jūs sevi nomocīsiet.
— Ak, jūsu majestāte! Es kalpoju jau trīsdesmit piecus gadus, un tomēr visā Francijā un Navarrā nav veselāka cilvēka kā es. Tāpēc lūdzu jūsu majestāti neraizēties par mani. Tas būtu pārāk neparasti: es neesmu pie tā pieradis.
Karaļa jautājums pārtrauca viņa runu:
— Tātad jūs būsiet šeit rīt no rīta?
— Jā, jūsu majestāte, tāpat kā šodien.
Karalis vairākas reizes pārstaigāja istabu; bija redzams, ka viņš ļoti vēlas kaut ko teikt, bet nevar iesākt.
Leitnants nekustīgi stāvēja ar cepuri rokā un skatījās, kā karalis staigā. īgni kodīdams ūsas, viņš domāja:
„Velns parāvis! Viņā nav ne kripatas apņēmības… Zvēru pie sava goda, ka viņš tā arī nesāks runāt!"
Karalis turpināja staigāt, pa brīžam pašķielēdams uz leitnantu.
„Viņš ir pilnīgi atsities tēvā, — virsnieks turpināja savu iekšējo monologu, — lepns, skops un nenoteikts. Tas viss kopā. Nav ko teikt, ir nu gan labs karalis!"
Ludviķis pēkšņi apstājās.
— Leitnanti — viņš teica.
— Šeit, jūsu majestāte.
— Kāpēc šovakar tur zālē jūs iesaucāties: „Konvoju viņa majestātei!"?
— Jūs pats to pavēlējāt, jūsu majestāte.
— Ko jūs! Es neteicu ne vārda.
— Jūsu majestāte, pavēlēt var arī ar zīmēm, žestu, skatienu, un tas ir tikpat skaidri kā vārdos izteikts. Kalps, kam ir tikai ausis, ir tikai tāds puskalps.
— Jūsu acis ir pārāk vērīgas.
— Kāpēc, valdniek?
— Tās redz to, kā nav.
— Manas acis vēl redz tīri labi, kaut arī jau sen kalpo savam pavēlniekam; kad tās var kaut ko pamanīt, tad tās šo iespēju garām nelaiž. Šovakar tās ievēroja, ka jūsu majestāte pat nosarka, pūlēdamis apspiest žāvas; ka jūsu majestāte vispirms lūdzoši paskatījās uz karali, pēc tam uz karalieni un visbeidzot uz durvīm, pa kurām varētu iziet. Manas acis to visu pamanīja, tāpat kā to, ka jūsu majestātes lūpas čukst: „Kas man palīdzēs tikt ārā no šejienes?"
— Mans kungs!
— Vai arī vismaz: „Mani musketieri, šurp!" Es vairs nešaubījos. Šis skatiens un vārdi man bija pavēle, un es tūlīt iesaucos: „Viņa majestātes konvoju!" Un es nebiju kļūdījies: to pierāda tas, ka jūsu majestāte nevis izrāja mani, bet gan atstāja zāli.
Karalis aizgriezās, slēpdams smaidu. Pēc brīža viņš atkal paskatījās uz virsnieka gudro, drosmīgo un apņēmīgo seju, kurš izturējās tik drosmīgi un stingri kā ērglis saules priekšā.
— Labi, — karalis teica pēc neilga klusuma brīža, kura laikā viņš veltīgi pūlējās piespiest leitnantu nolaist acis.
Redzēdams, ka karalis klusē, leitnants apgriezās uz papēžiem un paspēra dažus soļus uz durvju pusi, pie sevis murminādams:
— Viņš neko neteiks, velns parāvis!.. Neko neteiks!
— Es jums pateicos, — karalis sacīja.
„Trūka tikai vēl, — virsnieks nodomāja, — lai mani norātu par to, ka es neesmu tik dumjš kā pārējie."
Viņš devās uz durvim, enerģiski žvadzinādams piešus.
Nonācis līdz slieksnim, viņš sajuta karaļa vērīgo skatienu un apgriezās.
— Jūsu majestāte man vairs neko nevēlas teikt? — viņš apjautājās grūti izprotamā tonī — tajā nebija uzmācības, bet skanēja tik pārliecinoša atklātība, ka karalis tūdaļ atbildēja:
— Pagaidiet…
— Nu taču beidzot sāk! — virsnieks nočukstēja.
— Klausieties. Rīt ap četriem no. rīta esiet gatavs izjādei un sagatavojiet zirgu ari man.
— No jūsu majestātes staļļiem?
— Nē, no musketieru.
— Tiks izpildīts.
— Jūs jāsiet kopā ar mani.
— Viens pats?
— Jā, viens.
— Vai pavēlēsiet ierasties pie jums vai gaidīt jūs ārā?
— Gaidiet mani pie parka vārtiņiem.
Leitnants paklanījās, sapratis, ka karalis pateicis viņam visu, ko gribēja.
Patiešām, Ludviķis viņu atlaida ar laipnu rokas mājienu.
Virsnieks izgāja no karaļa guļamistabas un tikpat mierīgi kā iepriekš apsēdās savā krēslā. Tomēr viņš neaizmiga, kā pienāktos tik vēlā stundā, bet gan iegrima tik dziļās pārdomās kā vēl nekad savā dzīvē.
Šķita, ka šo pārdomu rezultāts nebija tik bēdīgs kā iepriekš.
„Labi, viņš jau kaut ko iesāk, — virsnieks domāja. — Viņu virza mīlestība, un viņš lai seko! Kā karalis viņš nekam neder, bet varbūt kā cilvēks izrādīsies labāks… bet gan jau redzēsim rīt no rīta…"
— O! — viņš pēkšņi iesaucās un izslējās. — Tā tik ir grandioza doma, velns lai parauj! Varbūt, ka šī ideja man beidzot atnesīs laimi!
Pēc šī izsauciena virsnieks pielēca kājās un, iebāzis rokas kamzoļa kabatās, sāka ātriem soļiem mērot milzigo priekšistabu, kas viņam kalpoja par štābu.
Sveces liesmiņa raustījās spirgtajā vējiņā, kas pūta caur durvju un logu šķirbām. Tās gaisma likās sarkanīga un nevienmērīga: te spilgti uzliesmoja, te apdzisa, un uz sienas kustējās milzīga virsnieka ēna, kas viņu rādīja kā Kailo* gravīrās — profilā ar zobenu un cepuri ar spalvu.
Žaks Kailo (apmēram 1592 — 1635) — franču mākslinieks, kas nodarbojies arī ar gravīrām.
— Velns parāvis! — viņš čukstēja. — Vai nu es nekā nesaprotu, vai ari Mazarīni izliek slazdus karalim, kas ir iemīlējies. Šovakar Mazarīni noteica satikšanos un tik labprāt iedeva adresi, kā to varētu darīt tikai Danžo. Es visu lieliski dzirdēju un sapratu. „Rīt no rīta, — teica kardināls, — viņas būs iepretim Bluā tiltam." Velns parāvis! Tas ir skaidri pateikts, sevišķi jau mīlētājam! Lūk, kāpēc karalis ir apmulsis un ne- apņēmīgs, lūk, kāpēc pavēle: «Musketieru leitnanta kungs, rīt četros no rīta sēdieties zirgā." Tas ir tikpat skaidri, kā, kad viņš man teiktu: „Mus- ketieru leitnanta kungs, esiet rit pie Bluā tilta, vai dzirdat?" Tātad te slēpjas valsts noslēpums, kuru es, niecīgais cilvēciņš, esmu atminējis. Bet kāpēc es atklāju šo noslēpumu? Tāpēc, ka man ir labas acis, kā jau es teicu karalim. Stāsta, ka viņš neprātīgi iemīlējies tai itāļu lellītē! Viņš uz ceļiem lūdzis mātei atļauju precēt to skuķi! Runā pat, ka karaliene mēģinājusi noskaidrot Romā, vai tādas laulības bez viņas atļaujas tiks atzītas. O, ja man būtu divdesmit pieci gadi! Ja kopā ar mani būtu viņi, kuru vairs šeit nav! Ja mans nicinājums pret pasauli nebūtu tik dziļš, es sanaidotu Mazarīni ar karalieni, Franciju ar Spāniju un pats izvēlētos karalieni… Bet velns parāvis!
Virsnieks nicīgi uzsita knipi.
— Šis draņķa itālietis, šis skopulis, nožēlojamais sīkstulis, kas nupat atteicās dot Anglijas karalim miljonu, man nedos ne tūkstoš pistoļu, ja es viņam atklāšu šos jaunumus. Velns lai parauj!.. Es jau esmu nonācis bērna prātā… It kā Mazarīni būtu kādam kaut ko devis!
Leitnants skaļi iesmējās.
— Tūlīt apgulšos un aizmigšu, — viņš nolēma. Mans prāts jau paguris no šī vakara iespaidiem. Rīt tas būs skaidrāks.
Devis pats sev šo padomu, viņš ietinās apmetnī.
Pēc piecām minūtēm viņš jau saldi gulēja.
Viņa rokas bija sažņaugtas dūrēs, mute pavērta, un no tās plūda nevis noslēpumi, bet skanīgi krācieni, kas atbalsojās milzīgās priekšistabas varenajās velvēs.