Pirmie saules stari tikko sāka apspīdēt koku galotnes parkā un pils jumtus, bet jaunais karalis, ko mocīja iemīlējušos bezmiegs, un kas bija pamodies jau pirms pāris stundām, pats atvēra slēģus un pameta vērīgu skatienu uz apklusušās pils pagalmu.
Viņš ieraudzīja, ka norunātais laiks ir pienācis: lielā torņa pulksteņa rādītājs vēstīja, ka ir jau ceturksnis pāri četriem.
Viņš apģērbās pats, nemodinādams kambarsulaini, kas, dziļi aizmidzis, gulēja turpat, dažus soļus no viņa. Izbīlī kambarsulainis piesteidzās viņam palīdzēt, jo domāja, ka bijis paviršs savu pienākumu izpildē. Ludviķis viņu atlaida un pavēlēja nevienam neko neteikt.
Pēc tam viņš nokāpa pa mazajām trepītēm, izgāja pa sānu durvīm un pie parka mūra ieraudzīja jātnieku, kas turēja aiz iemauktiem zirgu.
Jātnieks bija ietinies platā apmetnī, seju apēnoja dziļi uz acīm uzmauktā cepure, un viņu nevarēja pazīt.
Zirgs bija apseglots ļoti vienkārši, tā ka pat visvērīgākā acs tur nepamanītu neko neparastu.
Ludviķis paņēma rokā pavadu; virsnieks, nenokāpjot no zirga, pieturēja viņam kāpsli un klusi apvaicājās, kādi būs viņa majestātes rīkojumi.
— Sekojiet man!
Virsnieks palaida savu zirgu rikšos aiz Ludviķa XIV. Tā viņi aizjāja līdz tiltam.
Kad viņi šķērsoja Luāru, karalis teica savam pavadonim:
— Jājiet uz priekšu, nekur nenogriežoties, kamēr neieraudzīsiet karieti. Tad, kad to sastapsiet, atgriezieties paziņot man. Es jūs šeit gaidīšu.
— Vai jūsu majestāte nebūtu tik laipns paziņot man šīs ekipāžas pazīmes?
— Tajā jūs redzēsiet divas dāmas. Varbūt kopā ar viņām būs istabenes.
— Jūsu majestāte, es negribētu kļūdīties. Vai nekādu citu pazīmju
nav?
— Iespējams, ka uz karietes būs kardināla ģerbonis.
— Ar to man pietiek, — virsnieks teica, jo tagad viņš skaidri zināja, kas viņam jāmeklē.
Viņš palaida zirgu slaidos rikšos un aizjāja norādītajā virzienā. Viņš vēl nebija nojājis ne piecsimt soļu, kad aiz paugura pamanīja četru mūļu vilktu karieti.
Pirmajai karietei sekoja otra.
Virsniekam pietika tikai paskatīties uz tām, lai justos pārliecināts, ka tās ir tās pašas ekipāžas, kuras viņam bija jāmeklē.
Viņš tūlīt apgrieza zirgu un, aizjājis pie karaļa, ziņoja:
— Jūsu majestāte, ekipāžas tuvojas. Vienā ir divas dāmas ar savām kalponēm, bet otrā — sulaiņi, pārtika un bagāža.
— Labi, labi — karalis uztraucies atbildēja. — Aizjājiet, lūdzu, un pasakiet šim dāmām, ka kāds galminieks vēlas apliecināt viņām savu cieņu.
Virsnieks aizjāja.
— Velns parāvis! — dzīdams zirgu, viņš norūca. — Tas nu ir jauns amats un, cerams, godājams. Es žēlojos par savu neievērojamo stāvokli un nu pēkšņi esmu kļuvis par karaļa uzticības personu. Es — vienkāršs musketieris! Varu vēl kļūt iedomīgs.
Viņš piejāja pie karietes un izpildīja savu uzdevumu kā labi audzināts un meistarīgs vidutājs.
Karietē patiešām sēdēja divas dāmas: viena bija īsta skaistule, kaut arī nedaudz par kalsnu; otra bija ne tik glīta, bet toties kustīga un gracioza. Vieglās grumbiņas pierē liecināja par viņas gribasspēku.
D'Artanjans vērsās pie otrās un nekļūdījās, kaut gan pirmā, kā jau mēs teicām, bija daudz skaistāka.
— Jaunkundz, viņš teica, — es esmu karaļa musketieru leitnants. Ne- tālu uz ceļa gaida kāds galminieks, kurš vēlas jums apliecināt savu cieņu.
Dzirdot šos vārdus, melnacainā dāma no prieka iekliedzās, paskatījās pa karietes durtiņām un, ieraudzījusi, ka pie viņām jāj karalis, pastiepa viņam pretī rokas, izsaukdamās:
— Ak, dārgo valdniek!
Viņas acīs ieriesās asaras.
Kučieris apturēja zirgus, istabenes samulsušas piecēlās, bet otra dāma viegli palocījās un izsmējīgi pasmaidīja, kā sievietes dara, kad ir greizsirdīgas.
— Marija, mīļā Marija! — karalis izsaucās un satvēra melnacainās dāmas rokas.
Viņš pats atrāva vaļā karietes smagās durvis un tik dedzīgi palīdzēja dāmai izkāpt, ka tā nonāca viņa apkampienos, pirms vēl spēra kāju uz zemes.
Leitnants stāvēja otrpus karietei, tā ka visu redzēja un dzirdēja, pats palikdams neviena nepamanīts.
Karalis paņēma Mariju Mančīni zem rokas un deva zīmi kučieriem un sulaiņiem braukt tālāk.
Bija ap sešiem no rīta. Ceļš bija burvīgs. Rīta rasa kā briljanti mirdzēja augsto koku spirgtajā, tikko izplaukušajā zaļumā. Bezdelīgas, kas tikai nesen bija atlidojušas no dienvidiem, graciozi meta lokus virs ūdens: smaržīgs vējiņš vēdīja ap ceļu un saviļņoja upes gludo līmeni. Viss šis skaistums, ziedu smaržas, zemes nopūtas skurbināja mīlētājus. Viņi soļoja cieši blakus, piespiedušies viens pie cita, vērdamies viens otra acīs, saķērušies rokās; viņi kustējās lēni, pat nesarunādamies: pārāk daudz katram no viņiem bija sakāms otram. Virsnieks ievēroja, ka karaļa zirgs nestāv uz vietas un traucē Marijai Mančīni. Izmantodams šo ieganstu, viņš piegāja tuvāk mīlētājiem un saņēma zirgu pie iemauktiem; tagad viņš stāvēja starp abiem zirgiem un turēja viņus aiz pavadām, neatstājot nepamanītu nevienu mīlētāju teikto vārdu vai kustību.
Marija ierunājās pirmā.
— Ak, jūsu majestāte, — viņa sacīja, — jūs mani neesat pametis!
— O nē… — karalis atbildēja. — Jūs jau redzat, Marija!
— Man bieži teica, ka, tikko mūs izšķirs, jūs tūlīt mani aizmirsīsiet.
— Mīļā Marija, vai patiešām jūs tikai šodien pamanījāt, ka ap mums ir cilvēki, kam ir izdevīgi mūs krāpt?
— Un tomēr… jūsu majestāte… Šis ceļojums un savienība ar Spāniju!.. Jūs apprecinās!
Ludviķis nodūra galvu.
Virsnieks pamanīja, ka Marijas Mančīni acis iezibas.
— Un jūs neko nedarījāt, lai aizstāvētu mūsu mīlestību? — pēc mirkļa klusuma viņa jautāja.
— Marij! Kā jūs varat tā domāt! Es uz ceļiem lūdzu savu māti. Es viņai teicu, ka jūs esat manas dzīves laime! Es pat draudēju…
— Nu, un kas iznāca? — viņa dzīvi apvaicājās.
— Karaliene aizrakstīja uz Romu, un viņai atbildēja, ka mūsu laulība netiks atzīta, un pāvests to šķirs. Galu galā, redzēdams, ka nav nekādu cerību, es lūdzu vismaz atlikt manas kāzas ar infanti.
— Par spīti tam, jūs jau esat ceļā un steidzaties pie līgavas.
— Ko tad lai daru? Manus dedzīgos lūgumus un asaras atvairīja ar valsts apsvērumiem.
— Kas tagad būs?
— Kas?.. Ko lai daru, kad pret mani apvienojušies tik daudzi ienaidnieki!
Tagad Marija savukārt nolaida galvu.
— Tātad man jāšķiras no jums uz mūžīgiem laikiem! — viņa izdvesa. — Jūs zināt, ka mani sūta prom… izsūta. Ar to vēl viņiem šķiet par maz, mani grib apprecināt!
Ludviķis nobālis piespieda roku pie sirds.
— Ja tas attiektos tikai uz manu dzīvi — mani ir tā nomocījuši, ka es droši vien piekāptos; bet es domāju, ka tas skar ari jūsu dzīvi, un tāpēc pretojos, cerēdama saglabāt sevi jums, jo es piederu jums…
— Jā, jūs piederat man, jūs esat mans dārgums! — karaļa balss gan skanēja vairāk laipni, nekā kaislīgi.
— Kardināls piekāptos, — teica Marija, — ja jūs grieztos pie viņa un neatlaidīgi prasītu viņa piekrišanu. Kardināls varētu saukt karali par savu radinieku, vai saprotat? Tā dēļ viņš būtu gatavs uz visu, pat uz karu! Kardināls justos pārliecināts, ka varēs valdīt, jo ir karaļa audzinātājs, un tā sieva ir viņa krustmeita. Viņš uzvarētu visus pretiniekus un pārvarētu visus šķēršļus. Jūsu majestāte, es zinu, ko saku! Es taču esmu sieviete un ļoti vērīga visā, kas attiecas uz mīlestību.
Viņas vārdi atstāja uz karali dīvainu iespaidu. Tie nevis iekvēlināja viņa kaisli, bet gan to atvēsināja. Viņš palēnināja soļus un steidzīgi noteica:
— Ko lai dara? Viss ir pret mums!
— Izņemot jūsu gribu, vai ne, majestāte?
— Ak, Dievs! — karalis nosarcis teica. — Vai tad man ir paša griba?
— O! — Marijas Mančīni balsī izskanēja rūgtums un aizvainojums par viņa atbildi.
— Karaļa griba ir tikai tā, ko viņam uzspiež politika un valsts intereses.
— O, tad jūs nemīlat mani! — Marija Mančīni iesaucās. — Ja jūs mīlētu, jums būtu sava griba. — To teikdama, Marija pacēla acis uz savu iemīļoto un ieraudzīja, ka viņš ir bāls un tik nomākts kā trimdinieks, kas uz mūžu šķiras no savas dzimtenes.
— Pārmetiet man, — karalis nočukstēja, — bet tikai nesakiet, ka es jūs nemīlu.
Pēc šiem vārdiem, kurus jaunais karalis izteica ar dziļām un patiesām jūtām, abi ilgi klusēja.
— Es nevaru iedomāties, — Marija turpināja, mēģinādama vēl pēdējoreiz, — ka rīt vai parīt es neredzēšu jūsu majestāti. Nevaru iedomāties, ka man būs skumji jānīkuļo tālu no Parīzes, ka kāda sveša veča lūpas pieskarsies rokai, ko pašlaik turat jūs. Nē, nē, es nevaru par to domāt; mana sirds vai lūst žēlabās…
Marija patiešām sāka raudāt.
Aizkustinātais karalis piespieda pie lūpām mutautiņu un aizturēja elsas.
— Skatieties, — viņa teica, — karietes ir apstājušās, un māsa mani gaida. Izšķirošais brīdis ir klāt. Tas, ko jūs tūlīt pateiksiet, izlems visu mūsu dzīvi… Ak, jūsu majestāte! Vai jūs vēlaties, lai es jūs zaudēju! Lud- viķi, vai jūs gribat, lai tā, kurai jūs teicāt: „Es tevi mīlu", piederētu kādam citam, nevis savam karalim, savam pavēlniekam, savam mīļotajam? Ak, Ludviķi, esiet vīrišķīgs, sakiet tikai vienu vārdu, vienu vienīgu… Sakiet: „ Es gribu!" — un mana dzīve saplūdīs ar jūsu, mana sirds piederēs jums…
Karalis neatbildēja.
Marija veltīja viņam niknu un nicinošu skatienu, kā varētu skatīties Dīdona uz Eneju Elisija laukos.*
— Tad palieciet sveiks, — viņa teica. — Ardievu dzīve, ardievu mīlestība, ardievu debesis!
Viņa atkāpās soli.
Karalis apturēja viņu, saķēra viņas roku un piespieda pie lūpām. Izmisums pārmāca viņa sākotnējo apņēmību: uz daiļās rociņas nokrita karsta asara.
Marija stipri nodrebēja, it kā šī asara patiešām būtu viņu apdedzinājusi.
Viņa ieraudzīja asaras karaļa acīs, viņa bālo seju' un sakniebtās lūpas. Viņai izlauzās vārdos neattēlojams kliedziens:
— Jūsu majestāte, jūs esat karalis un jūs raudat, bet es no jums aizbraucu!
Atbildes vietā karalis aizsedza seju ar lakatiņu.
Virsnieks izdvesa tik skaļu vaidu, ka satraucās abi zirgi.
Sadusmotā Marija Mančīni novērsās no karaļa, metās pie karietes un uzsauca kučierim:
— Brauc ātrāk! Ātrāk!
Kučieris paklausīja, uzšāva zirgam, un smagā kariete, asīm čīkstot un šūpojoties, sāka kustēties.
Francijas karalis palika viens, izmisis un pārdomās nogrimis, neuzdrošinādamies skatīties ne uz priekšu, ne atpakaļ.
Dīdona — antīkajā mitoloģijā Kartāgas pilsētas dibinātāja, trojieša Eneja iemīļotā, kas padarīja sev galu, kad Enejs viņu atstāja. Dīdonas ēnu Enejs ieraudzīja Elisijā — vietā, kur mita varoņu un cēlu cilvēku ēnas.