Kā visi iemīlējušies, karalis vēl ilgi un vērīgi skatījās uz to pusi, kur bija pazudusi kariete, kas aizveda viņa iemīļoto; vai simt reižu viņš griezās atpakaļ, līdz beidzot, mazliet nomierinājis satraukumu sirdī un domās, atcerējās, ka viņš nav viens.
Virsnieks vēl joprojām turēja zirgus aiz iemauktiem, cerēdams, ka karalis mainīs savu lēmumu.
Vēl bija iespējams karieti apturēt: vajadzēja tikai uzlēkt zirgā un to panākt.
Taču musketieru leitnantam bija pārāk bagāta un drosmīga iztēle; tā pārsniedza karaļa iztēli, kas nespēja aizlidot tik tālu.
Viņš tikai piegāja pie virsnieka un skumjā balsī noteica:
— Viss beidzies… Braucam!
Atdarinādams viņa lēnās un skumju pilnās kustības, arī virsnieks tikpat lēni un drūmi sēdās zirgā.
Karalis jāja prom. Virsnieks viņam sekoja.
Uz tilta Ludviķis paskatījās atpakaļ pēdējo reizi. Virsnieks, pacietīgs kā Dievs, kam priekšā vēl ir mūžība, joprojām gaidīja, ka karalim atgriezīsies enerģija. Veltīgi. Ludviķis iegriezās ielā, kas veda uz pili un septiņos atgriezās pilī.
Kad karalis iegāja savās istabās, virsnieks pamanīja (viņš visu ievēroja), ka kardināla logā paceļas aizkars. Leitnants smagi nopūtās kā cilvēks, kam noņemtas smagas važas, un pusbalsī sacīja:
— Nu, brāl, tagad viss ir cauri!
Karalis pasauca galminieku.
— Es nevienu nepieņemu līdz diviem, dzirdat?
— Jūsu majestāte, — galminieks ziņoja, — jūs grib satikt…
— Kas?
— Jūsu musketieru leitnants.
— Labi! Ielaidiet viņu!
Virsnieks ienāca.
Pēc karaļa dotā mājiena galminieks un sulainis atstāja istabu.
Ludviķis noskatījās viņiem pakaļ; kad durvis aiz viņiem aizvērās un portjera bija nolaista, viņš teica:
— Jūsu ierašanās man atgādina, ka es aizmirsu pateikt, lai jūs klusējat par to, ko esat redzējis.
— Ak, jūsu majestāte, jūs veltīgi apgrūtināt sevi ar tādu pavēli. Var redzēt, ka jūs mani nepazīstat!
— Jā, leitnanta kungs, jums ir taisnība. Es zinu, ka jūs protat klusēt; bet es taču jūs par lo nebrīdināju.
Virsnieks palocījās.
— Vai būs vēl kādas pavēles, jūsu majestāte? — viņš vaicāja.
— Nē, varat iet.
— Vai jūs neatļautu man palikt un pateikt dažus vārdus jūsu majestātei?
— Ko jūs gribat teikt? Runājiet!
— Es gribu runāt par lietu, kas ir gluži nenozīmīga jūsu majestātei, bet ārkārtīgi svarīga man. Piedodiet, ka uzdrošinos jūs traucēt. Ja nebūtu galējas nepieciešamības, es nekad to nedarītu; es vienkārši pazustu, kā jau mazs un neievērojams cilvēks, kāds es vienmēr esmu bijis.
— Jūs pazustu? Ko tas nozīmē? Es jūs nesaprotu.
— Vārdu sakot, — virsnieks turpināja, — esmu nācis lūgt jūsu majestāti atbrīvot mani no dienesta.
Karalis izbrīnā sakustējās. Virsnieks stāvēja nekustīgi, sastindzis kā statuja.
— Atbrīvot jūs, leitnanta kungs? Vai atļauts zināt, uz cik ilgu laiku?
— Uz visiem laikiem, jūsu majestāte.
— Kā! Jūs gribat atstāt dienestu? — Ludviķa balsī skanēja ne tikai ~ izbrīns.
— Jā, jūsu majestāte, man ļoti žēl.
— Nevar būt!
— Jūsu majestāte, es kļūstu vecs. Jau gandrīz trīsdesmit piecus gadus es nēsāju bruņas. Mani nabaga pleci ir noguruši. Es jūtu, ka jādod vieta jaunajiem. Es nepiederu jaunajai paaudzei. Ar vienu kāju es vēl stāvu
vecajos laikos. Tāpēc man daudz kas. liekas dīvains un pārsteidzošs, kas rada manī izbrīnu. īsi sakot, es lūdzu jūsu majestāti atbrīvot mani.
— Leitnanta kungs, — iebilda karalis, paskatījies uz virsnieku, kurš valkāja mundieri ar jaunekļa iznesīgumu, — jūs esat veselāks un stiprāks par mani.
— O, — virsnieks atbildēja liekuļotā pieticībā, — to jūsu majestāte saka tāpēc, ka man ir droša roka, un es stingri stāvu uz kājām, tīri labi sēžu zirgā, un manas ūsas vēl ir tumšas. Bet tie visi ir tikai sīkumi, jūsu majestāte; tā ir tikai šķietamība, kas izgaisīs kā sapnis un izkūpēs kā dūmi! Es liekos vēl jauns, bet patiesībā esmu vecs. Es esmu pārliecināts, ka jau pēc pusgada mani mocīs podagra, Cs būšu slims… tāpēc, jūsu majestāte, atļaujiet…
— Leitnanta kungs, — karalis viņu pārtrauca, — atcerieties, ko jūs teicāt vakar. Šai pašā vietā jūs man apgalvojāt, ka jūs esat pats veselākais cilvēks Francijā, nepazīstat nogurumu un ka jums neko nenozīmē pavadīt savā postenī divas dienas un naktis. Vai jūs man teicāt to visu? Jā vai nē? Padomājiet labi.
Virsnieks nopūtās.
— Jūsu majestāte, — viņš iebilda, — vecums mīl palielīties. Vajag piedot vecīšiem, ja viņi paši sevi paslavē, jo neviens cits to nedarīs. Varbūt es to visu vakar arī teicu, bet galvenais, ka es esmu ļoti noguris, jūsu majestāte, un lūdzu mani atbrīvot.
— Leitnanta kungs, jūs man nesakāt īsto iemeslu, — karalis teica, cēli pamādams ar roku. — Jūs vairs negribat būt manā dienestā, un tikai slēpjat savas domas.
— Valdniek, ticiet man..,
— Es ticu tam, ko redzu, un es redzu enerģisku, spēcīgu, ļoti atjautīgu cilvēku, Francijas labāko karavīru; un jūs nespēsiet pārliecināt mani, ka jums vajadzīga atpūta.
— Cik daudz uzslavu, jūsu majestāte! — leitnants ar rūgtumu balsī iebilda. — Jūsu majestāte mani samulsināja. «Enerģisks, stiprs, gudrs, drosmīgs cilvēks, franču armijas labākais karavīrs!" Jūsu majestāte tik stipri pārspīlē, ka, lai cik augstu es arī sevi vērtētu, tomēr šai raksturojumā sevi nepazīstu. Ja es būtu tik godkārīgs, ka noticētu kaut vai tikai
pusei no tā, tad uzskatītu sevi par vērtīgu un nepieciešamu cilvēku; es apgalvotu, ka tas, kam ir tik daudz lielisku īpašību, ir nenovērtējams. Man, turpretim, jāatzīstas jūsu majestātei, ka mani visu dzīvi, izņemot šodienu, ir vērtējuši daudz zemāk, nekā es, pēc manām domām, esmu vērts. Es vēlreiz atkārtoju, ka jūsu majestāte pārspīlē.
Karalis sarauca uzacis, jo sadzirdēja virsnieka vārdos rūgtu izsmieklu.
— Leitnanta kungs, — viņš teica, — runāsim atklāti. Jums nepatīk man kalpot? Runājiet droši! Atbildiet atklāti un bez aplinkiem… es to gribu.
Izdzirdis šos vārdus, virsnieks, kas jau labu laiku samulsis mīcīja cepuri rokās, pacēla galvu.
— O, jūsu majestāte, tagad es varu runāt brīvāk, — viņš sacīja. — Uz tik atklātu jautājumu es atbildēšu tikpat atklāti. Teikt patiesību ir laba lieta: tā atvieglo sirdi, un bez tam to saka ārkārtīgi reti. Tāpēc es karalim pateikšu patiesību, bet jau iepriekš lūdzu atvainot veca karavīra vaļsirdību.
Ludviķa skatienā pavīdēja nemiers, un to pauda arī satrauktais žests.
— Tad runājiet, — viņš teica, — es ar nepacietību gaidu jūsu patiesību.
Virsnieks nometa cepuri uz galda, un viņa parasti vīrišķīgā un gudrā seja pēkšņi ieguva dīvaini svinīgu un pašcieņas pilnu izteiksmi.
— Jūsu majestāte, es aizeju no karaļa dienesta, jo esmu neapmierināts. Mūsu dienās kalps var godbijīgi pieiet pie sava kunga, kā es to tagad daru, atskaitīties par savu darbu un uzticēto naudu, atdot atpakaļ darba rīkus un pateikt: „Kungs, mana darba diena ir beigusies, lūdzu, samaksājiet man, un šķirsimies."
— Ko tas nozīmē, mans kungs? — niknumā sasarcis, iekliedzās karalis.
— Jūsu majestāte, — virsnieks atbildēja, nomezdamies uz viena ceļ- ~ gala, — neviens kalps nav tā cienījis savu kungu kā es jūs. Jūs man pavēlējāt runāt patiesību, un tagad, kad esmu iesācis, es to pateikšu, pat ja jūs pavēlētu man apklust.
Virsnieka seja pauda tādu apņēmību, ka Ludviķim XIV nevajadzēja pavēlēt viņam turpināt. Virsnieks runāja tālāk, un karalis vērās viņā pa daļai ar ziņkāri, pa daļai ar sajūsmu.
— Jūsu majestāte, drīz paies trīsdesmit pieci gadi, kopš es kalpoju Francijas karaļnamam; neviens nebūs nodeldējis tik daudz zobenu šai dienestā kā es, bet zobeni, par kuriem es runāju, bija izturīgi. Es biju vēl jauneklis, kam nebija nekā, izņemot drosmi, kad nelaiķa karalis, jūsu tēvs, saskatīja manī cilvēku. Es jau biju pieaudzis, kad cilvēku pazinējs kardināls Rišeljē saskatīja manī ienaidnieku. Jūsu majestāte savā ģimenes slepenajā arhīvā var izlasīt no pirmās līdz pēdējai lappusei par šo skudras cīņu ar lauvu. Ja jūsu majestāte vēlas, tad izlasiet to; varu jums teikt, ka tā ir uzmanības vērta. Tur jūs uzzināsiet, ka nomocītais, nogurušais un vajātais lauva galu galā lūdz žēlastību un, par godu viņam jāsaka, arī pats saudzēja pretinieku. Jūsu majestāte! Tas bija dižens un cīņām pārpilns laikmets kā Taso vai Ariosto* epopejās! Mūsdienās vairs pat netic tā laika brīnumdarbiem, bet mums tā šķita visparastākā dzīve. Piecus gadus es katru dienu veicu varoņdarbus, ja var paļauties uz dažu cienījamu cilvēku vārdiem, un varat man ticēt, jūsu majestāte, ka būt varonim piecus gadus — tas ir ļoti daudz! Tomēr es ticu šo cilvēku vārdiem, jo viņi bija lieliski cilvēku pazinēji. Viņus sauca Rišeljē, Bekingems, Bofors, Recs — lielais ielu kauju ģēnijs! To pašu man apgalvoja arī karalis Ludviķis XIII, un pat karaliene, jūsu māte, man reiz teica: «Pateicos." Es vairs neatceros, ar ko man bija tā laime pakalpot. Piedodiet, valdniek, ka es tā runāju, bet, kā jau man bija tas gods jums teikt, viss manis stāstītais jau pieder vēsturei.
Kodīdams lūpas, karalis strauji apsēdās.
— Es esmu apnicis jūsu majestātei, — leitnants teica. — Lūk, ko nozīmē patiesība! Tā ir cietsirdīga draudzene — vienos dzelzs asumos, kas ievaino katru, kam tā pieskaras, bet reizēm arī to, kas saka patiesību.
— Nē, — atteica karalis. — Es pats jums atļāvu runāt. Turpiniet!
Torkvato Taso (1544 — 1595) — slavens itāļu dzejnieks, poēmas «Atbrīvotā Jeruzaleme" autors. Poēma vēstī par krusta karu laika notikumiem. Ludoviko Ariosto (1474 — 1533) — lielākais itāļu vēlīnās Renesanses dzejnieks. Kļuvis slavens ar savu poēmu «Saniknotais Orlando."
— Pēc karaļa un kardināla dienesta pienāca kārta kalpot reģentam. Frondas laikā ari es braši cīnījos, bet ne tik labi kā iepriekš. Cilvēki sāka kļūt seklāki. Tomēr ari tad es vadīju karaļa musketierus bīstamās cīņās, kas atzīmētas rotas pavēlēs. Tolaik mani varēja apskaust! Es skaitījos kardināla Mazarīni favorīts: „Leitnant, šurp! Leitnat, turp! Pa labi, leitnanti Pa kreisi, leitnant!" Visā Francijā nevarētu atrast tādu uzbrukumu, kurā es nebūtu piedalījies. Taču drīz vien kardinālam bija par maz ar vienu pašu Franciju: viņš aizsūtīja mani uz Angliju Kromvela kunga rīcībā. Tas arī nebija nekāds maigais, lai man atļauts teikt jūsu majestātei. Man bija tas gods viņu pazīt, un varēju viņu novērtēt pēc nopelniem. Man piesolīja zelta kalnus par uzdevuma izpildi. Anghjā es izdarīju kaut ko pavisam pretēju tam, kādēļ mani sūtīja, un par to mani devīgi apbalvoja, piešķīra musketieru kapteiņa pakāpi, tātad piešķīra nosaukumu, ko galmā visi apskauž un kas dod tiesības iet pa priekšu Francijas maršaliem!.. Tas ir pareizi, jo musketieru kapteinis ir visu lielāko drosminieku, izlases karavīru komandieris.
— Jums piešķīra kapteiņa pakāpi? — karalis pārjautāja. — Jūs droši vien kļūdījāties? Jūs gribējāt teikt, leitnanta pakāpi?
— Nē, jūsu majestāte, es nekad nekļūdos. Jūsu majestāte var man ticēt: kardināls Mazarīni man iedeva patentu.
— Un kas notika tālāk?
— Mazarīni — jūsu majestāte to zina labāk par jebkuru citu — nedod bieži, bet toties reizēm atņem jau iedoto. Viņš atņēma man patentu pēc miera līguma noslēgšanas, kad es viņam vairs nebiju vajadzīgs. Bez šaubām, es neuzskatīju, ka esmu cienīgs kļūt par slavenā de Trevila kunga pēcteci, bet man tomēr solīja šo pakāpi, man iedeva patentu, un tā tam visam arī vajadzēja beigties…
— A, tad, lūk, kāpēc jūs esat neapmierināts, leitnanta kungs! Labi, es to noskaidrošu. Es mīlu taisnīgumu, un jūsu prasība man patīk, kaut gan jūs to izteicāt nedaudz nekautrīgi.
— Jūsu majestāte, — leitnants atteica, — jūs mani esat pārpratis. Tagad es jau vairs neko neprasu.
— Jūs esat bijis pārāk delikāts, leitnanta kungs. Es par jums pēc kāda laika parūpēšos…
— Lūk, te nu ir tie vārdi, jūsu majestāte! Pēc kāda laika! Es no šiem solījumiem dzīvoju jau trīsdesmit gadus. Man tos teica visdižākie cilvēki. Tagad to pašu saka arī jūsu majestāte. Pēc kāda laika! Pateicoties šiem vārdiem, es esmu guvis divdesmit ievainojumus un nodzīvojis līdz piecdesmit četru gadu vecumam bez luidora kabatā un bez kādas protekcijas, kaut gan pats esmu aizstāvējis daudzus! Es izmainīju šos vārdus un, kad man saka „pēc kāda laika!", es atbildu „tūlīt pat!" Tagad es lūdzu tikai atpūtu, jūsu majestāte. To jūs man varat dot, jo tā nevienam neko nemaksā.
— Leitnanta kungs, es negaidīju tādus vārdus, sevišķi vēl no cilvēka, kas visu laiku dzīvojis augstākajās aprindās. Jūs aizmirstat, ka runājat ar karali un muižnieku. Es domāju, ka mans tituls nav sliktāks par jūsu. Kad es saku „pēc kāda laika", tad maniem vārdiem var ticēt.
— Jūsu majestāte, es par to nešaubos. Tomēr uzklausiet līdz galam baigo patiesību, kura man jums jāpasaka. Pat, ja es redzētu uz šī galda maršala zizli vai Polijas kroni, tad tomēr, zvēru jums, es teiktu to pašu: nevis pēc kāda laika, bet tūlīt pat. Piedodiet man, jūsu majestāte, bet es esmu no tās pašas provinces, kur dzimis jūsu priekštecis Indriķis IV: es nerunāju bieži, bet, ja jau reiz iesāku, tad pasaku līdz galam.
— Šķiet, ka mana valdīšana neliekas jums pievilcīga? — Ludviķis augstprātīgi atteica.
— Aizmirstība, visur aizmirstība! — virsnieks cieņas pilns iesaucās. — Kungs aizmirsis kalpu, un kalps spiests aizmirst savu kungu. Es dzīvoju nelaimīgā laikā, jūsu majestāte! Es redzu, ka jaunieši ir skumju un baiļu nomākti; viņi ir kautrīgi un bez līdzekļiem, kaut gan viņiem vajadzētu būt bagātiem un vareniem. Tā, vakar es atvēru Anglijas karalim Francijas karaļa durvis. Lai cik es esmu niecīgs, es būtu izglābis viņa tēvu, ja pats Dievs nebūtu nostājies pret mani un aizstāvējis Kromvelu. Es atvēru šīs durvis, tas ir, viena brāļa pili otram brālim, un ko es ieraudzīju, jūsu majestāte?.. O! Tas salauza manu sirdi! Es redzēju, ka karaļa ministrs padzen trimdinieku un pazemo savu karali, nolemjot nabadzībai tādu pašu karali. Es redzēju, ka mans jaunais, skaistais, drosmīgais valdnieks, kura sirdī verd drosme, bet acis met zibeņus, trīc priestera priekšā, kurš, sēdēdams aiz savas gultas aizkariem, smejas par viņu, skaitīdams Francijas zeltu un slēpdams to slepenās lādēs. Es saprotu jūsu majestātes skatienu. Jā, es patlaban esmu pārdrošs, to teikdams, bet ko citu lai daru? Es jau esmu vecs un saku jums, savam valdniekam, to, par ko es būtu nogriezis mēli jebkuram citam, kas iedrošinātos kaut ko tādu teikt. Un, galu galā, jūsu majestāte pats man pavēlēja izteikt visu, kas man ir uz sirds, un tā nu es ļauju izplūst visai žultij, kas manī krājusies trīsdesmit gadus; tieši tāpat es būtu gatavs ziedot visas savas asinis, ja man to pavēlētu.
Karalis neteica ne vārda, tikai slaucīja lielas sviedru lāses, kas plūda pa viņa pieri.
Klusuma brīdis, kas sekoja šai pārdrošajai runai, vilkās kā moku pilna mūžība gan runātājam, gan klausītājam.
— Kungs, — karalis beidzot sāka runāt, — jūs izteicāt vārdu «aizmirstība", un es neko vairāk pēc tam neesmu dzirdējis. Uz šo vārdu es jums arī atbildēšu. Citi varbūt arī ir pārāk aizmāršīgi; ar mani ir citādi, es neko neaizmirstu… Te jums būs pierādījums: kādā drausmīgā dienā, kad Parīzē valdīja vispārējs sašutums un tauta, draudīgi viļņodamās kā jūras viļņi, brāzās uz Palērojālu; tajā dienā, kad es izlikos aizmidzis, aiz manas gultas slēpās kāds cilvēks ar kailu zobenu rokā, kurš apsargāja manu dzīvību un bija par to gatavs atdot savu. Viņš bija riskējis ar savu dzīvību jau reižu divdesmit arī citu manas ģimenes locekļu labā. Šo muižnieku, kuram es toreiz pajautāju viņa vārdu, sauca d'Artanjans. Vai ne, leitnanta kungs?
— Jūsu majestātei ir laba atmiņa, — virsnieks vēsi atteica.
— Redziet nu, leitnanta kungs, — karalis turpināja, — ja jau šīs atmiņas man saglabājušās kopš bērnības, tātad es neko neaizmirsīšu arī brieduma gados.
— Jūsu majestāti daba bagātīgi apveltījusi, — virsnieks atteica tādā pat tonī.
— D'Artanjana kungs, — Ludviķis turpināja drudžainā uztraukumā, — vai tad jūs nevarat pagaidīt, tāpat kā gaidu es? Vai jūs nevarat darīt lo pašu, ko es?
— Ko tad jūs darāt, valdniek?
— Gaidu.
— Jūsu majestāte, jūs esat jauns un tāpēc varat gaidīt; turpretim man, majestāte, vairs nav laika gaidīt! Pie manām durvīm jau klauvē vecums un aiz tā — nāve, tā jau sāk ieskatīties manā namā. Jūs tikko sākat dzīvot, jūsu majestāte. Jūs esat cerību pilns un varat apmierināties, gaidot visus tos labumus, ko nesīs nākotne, bet es, jūsu majestāte, esmu horizonta otrā pusē, un, tā kā mēs esam tik tālu viens no otra, tad es nekad nespēšu sagaidīt, kamēr jūsu majestāte atnāks pie manis.
Svīzdams aukstus sviedrus, Ludviķis staigāja pa istabu. Karaļa stāvoklis būtu ļoti izbiedējis ārstus, ja viņi to redzētu.
— Labi, leitnanta kungs, — Ludviķis XIV aprauti noteica. — Jūs gribat aiziet no dienesta? Jūs tiksiet atvaļināts. Jūs mani lūdzat atbrīvot jūs no karaļa musketieru leitnanta pienākumiem?
— Es godbijīgi nolieku savu lūgumu pie jūsu majestātes kājām!
— Pietiek! Es likšu jums piešķirt pensiju.
— Pateicos, jūsu majestāte.
— Leitnanta kungs, — karalis ar manāmu piepūli turpināja, — man liekas, ka jūs zaudējat labu kungu.
— Es par to esmu pilnīgi pārliecināts.
— Vai jums tādu vēl izdosies atrast?
— Ā! Valdniek, es zinu, ka jūs esat vienīgais pasaulē. No šī brīža es vairs nekalpošu nevienam no šīs zemes karaļiem un būšu pats sev kungs.
— Tā ir taisnība?
— Es zvēru jūsu majestātei.
— Es jūsu zvērestu neaizmirsīšu.
D'Artanjans palocījās.
— Leitnanta kungs, jūs zināt, ka man ir laba atmiņa, — karalis piemetināja.
— Zinu, jūsu majestāte, bet es vēlētos, lai atmiņa jūs pieviltu, un jūs aizmirstu apvainojumus, ko es biju spiests jums izteikt. Jūsu majestāte atrodas tik augstu pār mums, nožēlojamiem un niecīgiem, ka, es ceru, jūs aizmirsīsiet…
— Leitnanta kungs, es būšu kā saule, kas apspīd visus — gan lielus, gan mazus, gan bagātus, gan nabagus — un vienus apvelta ar mirdzumu, citus ar siltumu, bet visiem dod dzīvību. Palieciet sveiks, d'Artanjana kungs.. Ardievu, jūs esat brīvs!
Tikko valdīdams asaras, karalis steidzīgi devās uz blakus istabu. D'Artanjans paņēma no galda cepuri un aizgāja.