D'Artanjans vēl nebija paguvis nokāpt pa trepēm, kad karalis pasauca savu galminieku.
— Man jums ir uzdevums, — karalis paziņoja.
— Esmu jūsu majestātes rīcībā.
— Tad pagaidiet.
Jaunais karalis apsēdās un sāka rakstīt vēstuli. No viņa krūtīm vēl izlauzās dažas nopūtas, bet acīs mirdzēja uzvaras prieks.
«Kardināla kungs!
Sekojot jūsu labajiem padomiem un it īpaši paklausot jūsu stingrajai gribai, es uzvarēju sevi un pārvarēju karaļa necienīgo vājumu. Jūs tik labi esat izplānojis manu nākotni, ka brīdī, kad es gribēju sagraut jūsu pūliņu augļus, pateicība mani atturēja. Es sapratu, ka maldījos, gribēdams iet pa citu ceļu nekā tas, ko jūs man norādījāt. Tā būtu visas Francijas un arī manas dzimtas nelaime, ja starp mani un manu ministru rastos domstarpības.
Tas, protams notiktu, ja es apprecētu jūsu māsasmeitu. Es to pilnībā saprotu un no šī brīža nepretošos savam liktenim. Es esmu gatavs precēties ar infanti Mariju Terēzi. Jūs varat nekavējoties uzsākt sarunas.
Jūs mīlošais Ludviķis,,.
Karalis pārlasīja vēstuli un pašrocīgi to aizzīmogoja.
— Atdodiet šo vēstuli kardinālam, — viņš pavēlēja.
Galminieks aizgāja.
Pie Mazarīni durvīm viņš satika Bermūnu, kurš satraukts viņu sagaidīja.
— Kas noticis? — viņš jautāja.
— Kardināla kungam vēstule no karaļa, — galminieks atteica.
— Vēstule! Mēs to gaidījām pēc viņa majestātes šīrīta pastaigas.
— Vai tad jūs zināt, ka karalis…
— Premjerministram viss jāzina. Šajā vēstulē viņa majestāte droši vien lūdz kaut ko?
— Nezinu, kaut gan karalis rakstīdams nopūtās ne reizi vien.
— Jā, jā, mēs zinām, ko tas nozīmē. Nopūsties var tiklab no laimes kā no ciešanām.
— Pēc atgriešanās karalis gan nelīdzinājās laimīgam cilvēkam.
— Droši vien jūs nepamanījāt. Bez tam jūs redzējāt karali tikai pēc atgriešanās: pastaigā kopā ar viņu bija vienīgi musketieru leitnants. Toties es skatījos kardināla tālskatī, kad viņa ekselencei nogura acis. Es jums saku, raudāja abi: gan karalis, gan viņa.
— Vai tad viņi raudāja arī aiz laimes?
— Nē, aiz mīlestības: viņi deva viens otram vismaigākos mīlestības solījumus, kurus karalis ļoti labprāt ir gatavs pildīt. Un šī vēstule ir pirmais solis ceļā uz solījumu izpildi.
— Ko domā kardināla kungs par šo kaisli, kas, starp citu, vairs nav nekāds noslēpums?
Bermūns paņēma karaļa vēstnesi zem rokas un, kāpdams ar viņu kopā pa trepām, klusiņām teica:
— Godīgi sakot, kardināls cer uz šīs lietas veiksmīgu atrisinājumu. Zināms, mums nāksies karot ar Spāniju, bet kas par to? Muižniecība alkst pēc kara. Kardināls savai radiniecei dos karalisku pūru, varbūt pat labāku kā princesei. Būs nauda, svētki un kaujas. Visi būs apmierināti.
— Man gan liekas, ka tik maziņā vēstulitē nevar būt tik daudz svarīgu lietu.
— Mans draugs, — Bermūns atbildēja, — es esmu pārliecināts par teikto. D'Artanjana kungs man visu izstāstīja.
— Ko tad viņš teica?
— Es griezos pie viņa kardināla vārdā un jautāju, kas tur noticis. Protams, tik slīpētam blēdim kā viņš es neatklāju mūsu slepenos plānus. «Godājamais Bermūna kungs, — viņš man atteica, — karalis ir neprātīgi iemīlējies Marijā Mančīni. Tas ir viss, ko es varu jums pateikt". — „Vai patiešām jūs domājat, — es sacīju, — ka šīs mīlestības dēļ viņš ir spējīgs neievērot kardināla gribu?" — „Ak, nejautājiet man! Es domāju, ka karalis ir gatavs uz visu! Viņš ir ārkārtīgi ietiepīgs un, ja kaut ko vēlas, tad noteikti to panāks. Ja viņš ir izlēmis apprecēties ar Mariju Mančīni, tad noteikti to izdarīs". Izteicis šos vārdus, leitnants atvadījās no manis un aizgāja uz staļļiem, tur viņš apsegloja zirgu, uzlēca tam mugurā un aizšāvās kā bulta, it kā viņam pakaļ dzītos pats sātans.
— Tātad jūs domājat…
— Ka leitnants zina daudz vairāk nekā pateica man…
— Un pēc jūsu domām, d'Artanjana kungs…
— Droši vien auļo pakaļ izraidītajām skaistulēm un sagatavo visu nepieciešamo karaļa mīlas uzvarām.
Tā sarunādamies, abi sirdsdraugi bija nonākuši līdz kardināla kabinetam. Kardinālu vairs nemocīja podagra; viņš satraukumā soļoja pa istabu un pa brīžam paklausījās pie durvīm vai paskatījās pa logu.
Bermūns ieveda pie viņa vēstnesi, kuram bija pavēlēts nodot vēstuli tikai pašam kardinālam. Mazarīni paņēma vēstuli un, vēl neatvēris to, uzbūra savā sejā neko neizsakošu smaidu, aiz kura ērti var paslēpt jebkurus pārdzīvojumus. Tāpēc viņā sejā neatspoguļojās jūtas, kuras modināja vēstule.
— Labi! — viņš teica, kad bija divreiz izlasījis vēstuli. — Lieliski! Pasakiet viņa majestātei, ka es pateicos viņam par paklausību karalienei un izpildīšu viņa gribu.
Vēstnesis aizgāja.
Durvis aizvērās, un kardināls, kam Bermūna priekšā nevajadzēja izlikties, nometa masku un drūmi pavēlēja:
— Pasauciet Brienu!
Sekretārs tūlīt pat ieradās.
— Es tikko izdarīju tik svarīgu pakalpojumu valstij, kādu vēl neviens nav veicis. Lūk, šī vēstule ir tam apliecinājums; jūs aiznesīsiet to karalienei un, kad viņa to izlasīs, ielieciet to mapē ar burtu „B", kur atrodas visi dokumenti par manu kalpošanu Francijai.
Briens izgāja. Viņš nevarēja atturēties un izlasīja pa ceļam šo interesanto vēstuli, jo tā nebija aizzīmogota. Protams, arī Bermūns, būdams labās attiecībās ar visiem, piegāja tuvāk sekretāram, lai pār tā plecu varētu izlasīt vēstuli. Jaunums ātri aplidoja galmu, un Mazarīni pat baidījās, ka tas nonāks līdz karalienei ātrāk nekā Briens pagūs viņai parādīt dēla vēstuli.
Drīz tika dota pavēle doties ceļā, un princis Kondē, kas ieradās tiklīdz karalis bija pamodies, savā piezīmju grāmatiņā atzīmēja Puatjē — nākošo vietu, kur viņu majestātes nolēma apstāties un atpūsties.
Tā dažu minūšu laikā beidzās intriga, kas nopiietni nodarbināja visus Eiropas diplomātus. Tās visskaidrākais acīmredzamais rezultāts bija tas, ka nabaga musketieru leitnants zaudējis savu vietu un algu. Tiesa gan, abu zaudēto vietā viņš ieguva neatkarību.
Drīz mēs uzzināsim, kā d'Artanjans to iemantoja. Tagad, ja lasītājs atļauj, atgriezīsimies „Mediči viesnīcā", kur atvēra logu tai pašā brīdī, kad pilī tika dota pavēle par karaļa aizbraukšanu.
Logs atvērās Kārļa II istabā. Nelaimīgais karalis visu nakti bija pavadījis dziļās pārdomās. Viņš sēdēja, atspiedies pret galdu un nolaidis galvu uz rokām. Vecais un slimais Parī jutās fiziski un garīgi noguris un iesnaudās istabas kaktā. Uzticamajam kalpam dīvainais liktenis bija lēmis noskatīties, kā tās pašas briesmīgākās nelaimes, kas vajāja viņa valdnieku iepriekšējo paaudzi, tagad uzbrūk nākamajai. Pārdomājis savu neveiksmi un sapratis, kādā drausmīgā vientulībā viņš nonācis, karalis zaudēja pēdējo cerību. Viņam noreiba galva, tā ka bija jāatspiežas pret krēsla atzveltni.
Liktenis iežēlojās par nelaimīgo un ļāva viņam aizmirsties miegā. Viņš pamodās tikai pusseptiņos, kad istabā jau spīdēja saule. Parī nebija kustējies, lai nepamodinātu karali, un tagad ar dziļām skumjām vēroja jaunā monarha bezmiegā iekaisušās acis un ciešanās un trūkumā nobālušos vaigus.
Smagie rati, kas klabēdami brauca lejup uz Luāru, pamodināja Kārli. Viņš piecēlās un pameta apkārt skatienu kā cilvēks, kurš aizmirsis, kur atrodas, ieraudzīja Parī, paspieda tā roku un pavēlēja samaksāt Kropo- lam.
Kropols saņēma no Parī naudu un godīgi piebilda, ka abi ceļotāji neko nav ēduši.
Pret to viņam bija divi iebildumi: tas bija apvainojums viņa virtuvei un bez tam bija jāņem maksa par pusdienām, kuras bija gan pagatavotas, bet netika apēstas.
Parī samaksāja bez iebildumiem.
— Es ceru, — teica karalis, — ka mūsu zirgi nav gavējuši tāpat kā mēs. Jūsu rēķinā es neredzu, ka viņi būtu baroti, bet tādiem tāliem ceļiniekiem kā mums neder izsalkuši zirgi.
Šo aizdomu aizvainots, Kropols cēli atbildēja, ka „Mediči viesnīcā" viesmīlīgi izturas gan pret cilvēkiem, gan zirgiem.
Karalis un viņa vecais kalps uzkāpa zirgos un izjāja uz Parīzes ceļa, nesastapuši pa ceļam nevienu cilvēku ne uz ielām, ne priekšpilsētā.
Kārlim II šis pēdējais trieciens bija jo spēcīgāks tāpēc, ka tas nozīmēja jaunu trimdu.
Kad Ludviķis tik laipni viņu uzņēma, Kārlim uz mirkli pavīdēja cerību stariņš. Atplaukušo cerību Mazarīni atteikums pārvērta nepiepildāmā sapnī. Ludviķa XIV dotais solījums, kas tūlīt pat tika paņemts atpakaļ, Kārlim II likās tāds pat izsmiekls kā viņa kronis, zizlis, draugi, viss, kas bija ap viņu bērnībā un kas zuda izsūtījumā. Kārlim II viss likās kā ļauns izsmiekls, no kura glābiņš bija vienīgi saltais un drūmais miers, ko solīja nāve.
Lūk, par ko domāja nelaimīgais karalis, kad viņš, galvu nodūris un pavadu atlaidis, jāja maija saules siltajos un maigajos staros.