Kāds jātnieks, kas auļoja uz Bluā, satika abus ceļiniekus un, kaut arī steidzās, tomēr pacēla cepuri, jādams viņiem garām. Karalis tik tikko pamanīja šo jauno cilvēku, kuram pēc skata varēja dot kādus divdesmit piecus gadus un kurš ik pēc brītiņa atskatījās, lai laipni pamātu večukam, kas stāvēja pie skaista namiņa no baltiem akmeņiem un sarkaniem ķieģeļiem.
Garais, sirmais un vājais večuks atbildēja jauneklim tēvišķīgā maigumā. Jātnieks jau pazuda aiz skaistiem kokiem apstādītā ceļa pagrieziena, kad večuka uzmanību piesaistīja mūsu ceļotāji, kas tuvojās žogam.
Kā jau teikts, karalis jāja, atlaidis pavadu un ļaudams zirgam brīvi izvēlēties ceļu. Parī viņam sekoja. Lai izbaudītu siltos saules starus, viņš noņēma cepuri un sāka skatīties apkārt. Viņa acis sastapās ar stāvošā večuka acīm; tas pēkšņi iekliedzās it kā viņu būtu ķēris zibens un devās pretim ceļotājiem.
Uzmetis skatienu Parī, viņš tūdaļ pievērsa acis karalim un labu brīdi, acis nenolaizdams, to vēroja. Tiklīdz viņš pazina Kārli II (mēs sakām - pazina, jo tikai pilnīga pārliecība varēja radīt tādu iespaidu), viņš bezgalīgā izbrīnā sasita rokas, noņēma cepuri un paklanījās tik zemu, it kā gribētu noslīgt uz ceļiem.
Lai cik karalis bija izklaidīgs vai, pareizāk sakot, iegrimis savās domās, viņš tomēr pamanīja vecā kustību. Viņš apturēja zirgu un, pagriezies pret Parī, teica:
— Ak, Dievs, Parī! Kas tas ir, kas man tik zemu klanās? Vai patiešām viņš mani pazīst?
Parī nobāla un ļoti uztraukts pagrieza savu zirgu pret žogu.
Atceries! (angl.)
— Ak, jūsu majestāte! — viņš atteica, apstādamies kādus piecus soļus no vecā, kas vēl joprojām stāvēja, zemu noliecies. — Es pats esmu bezgalīgi pārsteigts. Man liekas, es viņu pazīstu. Jā, protams, tas ir viņš! Atļaujiet man parunāt ar viņu.
— Lūdzu.
— Kā? Tas esat jūs, Grimo? — Parī vaicāja.
— Jā, es, — garais večuks atbildēja izsliedamies, bet joprojām saglabādams godbijīgo pozu.
— Jūsu majestāte, — Parī teica karalim, — es neesmu kļūdījies: tas ir grāfa de Lafēra kalps, bet grāfs de Lafērs ir tas godājamais augstmanis, par kuru es jūsu majestātei esmu tik bieži stāstījis, ka tam būtu vajadzējis iespiesties ne tikai jūsu atmiņā, bet ari sirdī.
— Vai viņš bija klāt mana tēva pēdējos dzīves mirkļos? — Kārlis nodrebēja pie šīm atmiņām.
— Tieši tā, jūsu majestāte.
— Ak! — Kārlis nočukstēja.
Viņš pievērsās Grimo, kura vērīgās un gudrās acis visu laiku viņu vēroja un kurš pūlējās uzminēt viņa domas.
— Mans draugs, vai jūsu kungs, grāfs de Lafērs dzīvo šeit?
— Jā, — Grimo atbildēja, norādīdams uz celtni.
— Un vai viņš pašlaik ir mājās?
— Tur, zem kastaņkokiem.
— Parī, — karalis teica, — es negribu palaist garām iespēju pateikties augstmanim, kam mūsu ģimene ir parādā par tādu uzticības un cēlsirdības pierādījumu. Mans draugs, pieturiet manu zirgu.
Pametis Grimo pavadu, karalis viens pats devās pie Atosa kā pie līdzīga. Kārlis atcerējās Grimo lakonisko paskaidrojumu: „Tur, pie kastaņiem".
Tāpēc viņš pagāja garām mājai un devās tieši uz norādīto aleju. To atrast nebija grūti: kastaņu zaļās galotnes, rotātas ziediem, pacēlās pāri visiem pārējiem kokiem.
Pienācis pie alejas, kur koku biezās lapotnes veidoja it kā velvi, caur kuru brīžiem iespiedās saules stari, radīdami gaismas svītras, karalis ieraudzīja Atosu. Salicis rokas aiz muguras un iegrimis dziļās pārdomās, viņš pastaigājās. Acīmredzot Kārlim bieži bija stāstīts par Atosa izskatu, jo viņš tūlīt to pazina un devās tieši turp.
Izdzirdis soļu troksni, grāfs de Lafērs pacēla galvu un, redzēdams, ka viņam tuvojas eleganta un dižciltīga izskata cilvēks, pacēla cepuri. Dažus soļus no viņa Kārlis arī noņēma cepuri; pēc tam, it kā atbildēdams uz grāfa neizteikto jautājumu, paskaidroja:
— Grāfa kungs, es esmu ieradies izpildīt savu pienākumu. Jau sen es gribēju apliecināt jums savu dziļo pateicību. Es esmu Kārlis II, Kārļa Stjuarta dēls, kura tēvs valdīja Anglijā un mira uz ešafota.
Atoss notrīsēja, izdzirdis šos vārdus; viņš paskatījās uz jauno karali, kas stāvēja viņa priekšā ar neapsegtu galvu un sniedza viņam roku. Atosa skaidrajās, zilajās acīs iemirdzējās asaras.
Viņš godbijīgi paklanījās.
Karalis saņēma viņa roku.
— Ak, ja jās zinātu, grāfa kungs, cik es esmu nelaimīgs! Tikai nejaušība varēja mani atvest pie jums. Ak, vai! Kāpēc pie manis nav cilvēku, kurus es mīlu un cienu? Kāpēc man lemts glabāt viņu vārdus tikai atmiņā, bet nopelnus sirdī? Ja jūsu kalps nebūtu pazinis manu, es būtu pajājis garām jūsu vārtiem.
— Patiešām, — Atoss atteica, vārdos izteikdams atbildi uz karaļa runas sākumu un paklanīdamies par atbildi uz pārējo, — jūsu majestāte pārdzīvo ļaunas dienas.
— Varbūt, ka pats ļaunākais vēl ir priekšā!
— Nezaudējiet cerību, jūsu majestāte!
— Grāf, grāf! — Kārlis pašūpoja galvu. — Es zvēru jums, ka līdz vakardienai es vēl cerēju kā kārtīgs kristietis.
Atoss jautājoši paskatījās uz karali.
— O, to var ātri izstāstīt, — Kārlis II turpināja. — Izsūtīts trimdā, aplaupīts un pamests, es nolēmu izmantot pēdējo iespēju. Šķiet, likteņa grāmatā rakstīts, ka mūsu dzimtas prieka un bēdu cēlonis mūžam būs Francija! Jūs pats to zināt, grāfa kungs, jūs taču bijāt to francūžu vidū, kurus mans tēvs kaujās redzēja pie savas labās rokas, bet nāves brīdī - pie ešafota.
— Jūsu majestāte, — Atoss vienkārši atbildēja, — es nebiju viens; gan es, gan mani biedri toreiz rīkojāmies kā klājas muižniekiem, ne vairāk. Bet jūsu majestāte parādīja man godu, sākdams stāstīt…
— Jā, tiesa. Mani atbalsta… — jūs saprotat, cik grūti Stjuartam izteikt šo vārdu, — mani atbalsta mans brālēns Holandē, bet bez Francijas piedalīšanās vai vismaz piekrišanas viņš neko savā valstī negrib uzsākt. Es ierados lūgt Francijas karaļa piekrišanu; viņš man atteica…
— Karalis atteica jūsu majestātei?
— Nē, lai būtu taisnīgi, jāsaka, ka atteica nevis viņš, bet Mazarīni.
Atoss iekoda lūpā.
— Jūs uzskatāt, ka man vajadzēja būt gatavam saņemt noraidījumu? — pamanījis Atosa reakciju, jautāja karalis.
— Es patiešām tā domāju, jūsu majestāte, — Atoss godbijīgi atbildēja. — Es jau sen pazīstu šo glumo itāli.
— Es gribēju novest lietu līdz galam un uzzināt savu likteni uzreiz. Es pateicu savam brālēnam Ludviķim, ka negribu radīt sarežģījumus ne Francijai, ne Holandei un tāpat kā agrāk mēģināšu laimi kopā ar divsimt muižniekiem, ja viņš tos man uzticēs, vai ar miljonu, ja viņam labpatiktu man to aizdot.
— Un kas iznāca?
— Kas?… Man šobrīd ir dīvainas izjūtas: es izbaudu savu izmisumu. Laikam dažas dvēseles — un mana pieder pie tām — rod baudījumu pārliecībā, ka viss ir zaudēts un beidzot pienācis bojā ejas brīdis.
— O, jūsu majestāte, es ceru, jūs vēl neesat nonācis tik tālu! — Atoss iebilda.
— Grāfa kungs, ja jūs man sakāt tādus vārdus, ja jūs cenšaties atdzīvināt cerību manā sirdī, tad jūs esat mani pārpratis. Es ierados Bluā lūgt Ludviķim miljonu cerībā, ka tas ļaus man uzlabot savu stāvokli. No sava brāļa Ludviķa es saņēmu noraidījumu… Atzīstiet, ka viss ir pagalam.
— Jūsu majestāte, atļaujiet jums nepiekrist.
— Grāfa kungs, vai jūs uzskatāt, ka man nepietiek vīrišķības, lai novērtētu savu īsto stāvokli?
— Jūsu majestāte, es esmu ievērojis, ka tieši izmisuma pilnos brīžos notiek straujš likteņa pavērsiens.
— Es jums pateicos, grāf. Ir iepriecinoši satikt cilvēku, kas nekad nezaudē ticību karaļa misijai, kaut arī viņš būtu kritis tik zemu. Diemžēl jūsu vārdi gan līdzinās zālēm, ar kurām var dziedēt brūces, bet kuras nepalīdz, ja pacients jau ir miris. Es pirms pateicos, grāfa kungs, par nodomu mierināt mani, es pateicos, ka visu esat saglabājis labā atmiņā, bet es zinu, kas man darāms… Tagad mani nekas neglābs. Es esmu tik pārliecināts par to, ka dodos trimdā kopā ar savu veco kalpu Parī. Es dodos iztukšot savu ciešanu kausu līdz galam vientuļajā pajumtē, ko man piedāvā Holande. Varat man ticēt, grāf, ka tur ātri visam pienāks gals. Nāve nebūs ilgi jāgaida. Šis ķermenis, ko plosa ciešanas, un dvēsele, kas tiecas uz debesīm, alksts pēc nāves.
— Jūsu majestātei ir māte, māsa, brāļi, jūs esat ģimenes galva. Jums jālūdz Dievam, lai dod ilgu mūžu, bet nevis drīzu nāvi. Jūs esat nelaimīgs un trimdā, bet jums joprojām ir jūsu tiesības. Jums jātiecas pēc cīņām, briesmām un varoņdarbiem, bet nevis pēc nāves miera.
— Grāfa kungs, — Kārlis pasmaidīja neizsakāmu skumju pilnu smaidu, — vai jums kādreiz gadījies dzirdēt, ka karalis iekarojis valsti ar vienu tik vecu kalpotāju kā Parī un ar trīssimt ekijiem, ko šis kalps ved savā somā?
— Nē, to es neesmu dzirdējis, bet zinu, ka ne viens vien gāzts karalis atkal kāpis tronī ar stingras gribas, izturības, draugu un prātīgi iztērēta miljona franku palīdzību.
— Jūs mani laikam īsti nesapratāt? Es lūdzu šo miljonu Ludviķim…, un tiku noraidīts.
— Jūsu majestāte, — Atoss teica, — vai jūs nevarētu man veltīt dažas minūtes un uzmanīgi uzklausīt to, kas man jums sakāms?
Kārlis vērīgi paskatījās uz Atosu.
— Lūdzu, runājiet.
— Atļaujiet jūs uzaicināt manā namā, jūsu majestāte, — grāfs teica, iedams uz māju.
Viņš ieveda Kārli savā kabinetā un piedāvāja apsēsties.
— Jūsu majestāte man teica, ka Anglijas pašreizējais stāvoklis ļauj jums ar miljona franku palīdzību atgūt savu troni?
— Vismaz varu mēģināt un, ja neizdosies, mirt kā pieklājas karalim.
— Tad atcerieties savu solījumu un pacietīgi uzklausiet mani.
Kārlis piekrītoši pamāja. Atoss piegāja pie durvīm un, pārliecinājies,
ka neviens nenoklausās, aizbultēja durvis un apsēdās iepriekšējā vietā.
— Jūsu majestātei, — viņš teica, — labpatika atcerēties, ka es biju pie cēlsirdīgā un nelaimīgā karaļa Kārļa I, kad bendes viņu pārveda no Sentdžeimsas uz Vaitholu.
— Jā, atceros un atcerēšos uz mūžiem.
— Dēlam ir smagi klausīties tik drūmu stāstu, kuru viņš jau ne reizi vien ir dzirdējis. Tomēr man tas jāatkārto visos sīkumos.
— Runājiet.
— Kad jūsu tēvs karalis gatavojās kāpt uz ešafota, kas bija uzcelts turpat pie viņa loga, viss jau bija gatavs bēgšanai. Bende bija dabūts prom. Zem karaļa ieslodzījuma vietas grīdas bija izrakta pazemes eja. Es pats stāvēju zem liktenīgā paaugstinājuma, kad izdzirdu uz tā jūsu tēva soļus.
Parī man izstāstīja visus šos drausmīgos sīkumus, grāf.
Atoss palocījās un turpināja:
— Bet, lūk, ko viņš jums nevarēja izstāstīt, jo tas notika tikai starp jūsu tēvu, Dievu un mani, un es nekad par to neesmu stāstījis pat saviem tuvākajiem draugiem. „Paej nost, — jūsu tēvs teica maskotajam bendem, — aizej uz mirkli. Es zinu, ka es esmu tavs, bet atceries, ka drīksti dot liktenīgo triecienu tikai tad, kad es došu zīmi. Es gribu mierīgi lūgt Dievu".
— Atvainojiet, ka es jūs pārtraucu, — Kārlis II nobālis teica, — bet jūs, grāfa kungs, zināt tādus sākumus, kas nevienam citam nav zināmi. Vai jūs nezināt šī elles sūtņa — bendes vārdu, kas bija tik gļēvs, ka uzlika masku, lai nesodīts atņemtu dzīvību karalim?
Atoss kļuva mazliet bālāks.
— Viņa vārdu? — viņš pārjautāja. — Es zinu, bet nevaru teikt.
— Bet kas ar viņu notika?… Anglijā joprojām neviens neko par viņu nezina. Es gan gribētu zināt. Kur viņš ir tagad?
— Viņš ir miris.
— Miris, bet kā viņš nomira? Vai patiešām mierīgi un klusi savā gultā kā godīgi cilvēki?
— Viņu nogalināja kādā briesmīgā naktī. Debesis un cilvēku naids sūtīja atriebību. Duncis caururba viņa ķermeni, un tas iegāzās okeāna dzelmē. Lai Dievs piedod viņa slepkavam.
— Stāstiet tālāk, — Kārlis II teica, manīdams, ka Atoss par to vairs negrib runāt.
— Pateicis šos vārdus bendem, karalis piebilda: „Tu dosi nāvējošu triecienu, kad es pacelšu roku un teikšu: „Rcmembcr!""
— Jā, patiesi, — Kārlis II nočukstēja, — es zinu, ka tas bija mana nelaimīgā tēva pēdējais vārds. Bet kāpēc viņš to teica? Un kam?
— Franču muižniekam, kas slēpās zem ešafota.
— Tātad jums, grāf?
— Jā, jūsu majestāte, un manās ausīs vēl tagad skan katrs karaļa vārds, kas izspiedās cauri melnu audeklu pārsegtajiem ešafota dēļiem. Karalis nometās uz ceļim. „Grāf de Lafēr, vai jūs esat šeit"? — viņš jautāja. „Šeit, jūsu majestāte", — es atbildēju. Tad karalis noliecās zemāk.
Kārlis II dziļā satraukumā arī pieliecās tuvāk Atosam, tverdams katru viņa vārdu. Viņa galva gandrīz saskārās ar Atosa galvu.
Grāfs turpināja:
— „Grāf de Lafēr, — viņš teica, — jums neizdevās mani izglābt. Mani nevarēja izglābt. Lai arī tā ir svētuma zaimošana, bet mani pēdējie vārdi būs domāti jums. Lai atbalstītu lietu, ko es uzskatīju par taisnīgu, es pazaudēju savu senču troni un savu bērnu mantojumu".
Kārlis II aizsedza seju, un caur viņa bālajiem, vājajiem pirkstiem izspiedās karsta asara.
— „Man ir palicis miljons zeltā, — karalis turpināja. — Es to ieraku Ņūkāslas pils pazemē, kad atstāju šo pilsētu".
Kārlis pacēla galvu tādā skumjā priekā, ka tas izraisītu asaras katram, kas zinātu par viņa neskaitāmajām nelaimēm.
— Miljons! — viņš čukstēja.
— „Tikai jūs zināt par šo naudu. Izmantojiet to mana vecākā dēla labā, kad tas būs vajadzīgs. Bet tagad, grāf de Lafēr, atvadieties no manis!" — „Ardievu! Ardievu!" — es iesaucos.
Kārlis II piecēlās un piegāja pie loga atvēsināt kaistošo galvu.
Atoss turpināja:
— Tad karalis sacīja: „Remember!" Šis vārds bija domāts man. Kā jūs redzat, jūsu majestāte, es neesmu aizmirsis.
Karalis nespēja apslēpt uztraukumu. Atoss redzēja viņa plecu krampjaino raustīšanos, dzirdēja šņukstus un apklusa, jo ari viņu pašu bija satraukušas atmiņas, ko viņš stāstija jaunajam karalim.
Ar lielām pūlēm Kārlis II apspieda raudas, atgāja no loga un apsēdās blakus Atosam.
— Jūsu majestāte, — Atoss teica, — līdz šim brīdim es domāju, ka vēl nav pienācis īstais laiks izmantot šo naudu. Sekodams notikumu attīstībai Anglijā, es jutu, ka tas tuvojas. Es gribēju uzzināt, kur jūs slēpjaties, un doties pie jūsu majestātes. Jūs pats ieradāties pie manis. Tā ir zīme, ka ar mums ir Dievs.
— Grāfa kungs, — Kārļa balss spēcīgajā uztraukumā trīcēja, — jūs esat mans sargeņģelis, ko atsūtījis pats Dievs. Jūs esat mans glābējs, ko tēvs no sava kapa man sūta. Tomēr manu zemi jau desmit gadus plosa brāļu karš. Tas iznīcināja daudzus cilvēkus un izārdījis zemi. Droši vien šī zelta tur vairs nav, tāpat kā manu pavalstnieku sirdīs mīlestības.
— Jūsu majestāte, es labi zinu vietu, kur karalis apraka naudu. Es esmu pārliecināts, ka neviens to nevarēja atrast. Vai tad Ņūkāslas pils ir pilnīgi izpostīta? Vai tā noārdīta pa akmenim līdz pašiem pamatiem?
— Nē, tā vēl ir vesela, bet patlaban to ieņēmis ģenerālis Monks, un tur atrodas viņa karaspēka nometne. Kā jūs redzat, vienīgo vietu, kur mani gaida palīdzība un līdzekļi, ieņēmuši mani ienaidnieki.
— Ģenerālis Monks nevarēja atrast dārgumus, par kuriem es stāstu jūsu majestātei.
— Pieņemsim, ka tā. Bet vai patiešām man jānodod sevi Monka rokās, lai iegūtu dārgumus? Kā jūs redzat, grāf, jāatsakās no cīņas ar likteni. Tiklīdz es paceļu galvu, tas mani atkal notriec zemē. Ko mēs abi ar Parī varam izdarīt? Monks jau vienreiz padzina Parī. Nē, grāf, padosimies šim pēdējam likteņa triecienam.!
— Bet vai es nevaru pamēģināt izdarīt to, kur jūs ar Parī esat bezspēcīgi?
— Jūs, grāfa kungs!
— Es došos jums līdz, — Atoss paklanīdamies teica, — ja jūsu majestāte to vēlas.
— Jūs taču šeit jūtaties tik laimīgs!
— Es nevaru justies laimīgs, kamēr mani nomāc neizpildīts pienākums, jo karalis, jūsu tēvs, man lika parūpēties par jūsu likteni un izmantot naudu atbilstoši viņa gribai. Es esmu gatavs doties ceļā pēc pirmā jūsu majestātes mājiena.
— Ak, grāf! — karalis iesaucās un, aizmirsis etiķeti, apkampa Atosu. — Jūs esat dzīvs pierādījums, ka Dievs vēl ir debesīs un sūta savus vēstnešus nelaimīgajiem cietējiem uz zemes.
Atoss, ko bija satraucis šis jaunā karaļa jūtu uzplūdums, pateicās viņam, piegāja pie loga un uzsauca:
— Grimo, zirgus!
— Kā, vai jūs gribat jāt tūlīt pat? — karalis apvaicājās. — Ak, grāf, jūs esat apbrīnojams cilvēks.
— Jūsu majestāte, — Atoss atbildēja, — man vissvarīgākais ir pakalpot jums. Bez tam, — viņš pasmaidīja, — šis paradums man ir vēl no tiem laikiem, kad es kalpoju jūsu tantei karalienei un jūsu tēvam karalim. Kā tad es varu to neatcerēties tad, kad jākalpo jūsu majestātei?
— Kāds lielisks cilvēks! — karalis čukstēja.
Pēc neilgām pārdomām viņš ieteicās:
— Bet, grāfa kungs, es taču nevaru pakļaut jūs tādām briesmām, ja nekā nevaru jūsu pūles atalgot.
— O, — Atoss smaidīdams teica, — jūsu majestāte smejas par mani. Jums ir vesels miljons. Ja man būtu kaut vai tikai puse no šīs naudas, es jau sen būtu rezervējis veselu pulku. Par laimi, man vēl ir daži stienīši zelta un daži ģimenes briljanti. Ceru, ka jūsu majestāte dalīsies tajos ar savu padevīgo kalpu?
— Nevis ar kalpu, bet ar draugu. Piekrītu, grāf, bet tikai ar norunu, ka pēc tam mans draugs dalīsies ar mani manā īpašumā.
— Jūsu majestāte, — Atoss teica, atslēgdams lādīti un ņemdams ārā no tās naudu un dārglietas, — tagad mēs esam bagāti. Par laimi, mēs būsim četri, ja uzbruks laupītāji.
Kārļa II bālie vaigi sārtojās priecīgā satraukumā. Viņš ieraudzīja, ka jau ceļojuma drānās tērptais Grimo pie mājas lieveņa pieved divus zirgus.
— Blezuā, nodod šo vēstuli vikontam de Braželonam. Saki visiem, ka es devos uz Parizi. Es tev uzticu uzraudzīt māju.
Blezuā palocījās, atvadījās no Grimo un aizslēdza vārtus viņiem aiz muguras.