Pēc Atosa aizbraukšanas, kurš bija devies prom pa Parīzes ceļu tā, lai Blezuā to redzētu, vēl nebija pagājušas ne divas stundas, kad kāds jātnieks uz lieliska zirga apstājās pie vārtiem un skaļi uzsauca zirgu- puišiem, kas kopā ar dārznieku drūzmējās ap Blezuā, kurš parasti zināja visus jaunumus. Izdzirdis labi pazīstamu balsi, Blezuā pagrieza galvu un iesaucās:
— D'Artanjana kungs!.. Skrieniet ātrāk un atveriet viņam vārtus!
Kādi astoņi cilvēki metās pie režģotajiem vārtiem un atrāva tos vaļā
tik viegli kā pūciņu. Visi zemu klanījās d'Artanjana priekšā, jo zināja, ka grāfs šo draugu uzņem sevišķi laipni, bet to kalpi vienmēr pamana.
— Nu, — d'Artanjans ar laipnu smaidu teica, stāvēdams kāpšļos, lai varētu nolēkt no zirga, — kur tad ir mans dārgais grāfs?
— Ak, kungs, kāda neveiksme, — Blezuā sūkstījās, — kā grāfs nožēlos, kad uzzinās, ka jūs bijāt šeit! Tā sagadījies, ka grāfs aizjāja prom pirms divām stundām.
D'Artanjanu šī ziņa nepārsteidza.
— Labi, — viņš atteica, — es redzu, ka tu joprojām runā visskaidrākajā franču valodā; tu man pasniegsi gramatikas un daiļrunības stundas, kamēr es gaidīšu tava kunga atgriešanos.
— Kungs, tur nekas nevar iznākt, — Blezuā iebilda. — Jums vajadzēs gaidīt pārāk ilgi. «•
— Vai tad viņš šodien neatgriezīsies?
— Ne rit, ne parit: grāfs devās tālā ceļojumā.
— Ceļojumā! — d'Artanjans izbrinits atkārtoja. — Kādas blēņas tu tur mels?
— Kungs, tā ir skaidra patiesiba. Grāfs man uzticēja uzraudzīt māju un piebilda: „Saki visiem, ka es devos uz Parīzi".
— A, viņš aizjājis uz Parīzi! — d'Artanjans iesaucās. — Vairāk man neko nevajag zināt… Ar to arī vajadzēja sākt, pļāpa!.. Viņš aizjāja pirms divām stundām?..
— Tieši tā.
— Es viņu ātri panākšu. Vai viņš ir viens?
— Nē, kungs.
— Kas tad ir kopā ar viņu?
— Kāds augstmanis, kuru es nepazīstu, bez tam vēl kāds vecis un mūsu Grimo.
— Viņš nevar auļot kā es… Ardievu, es steidzos.
— Vai jūs, kungs, mani neuzklausītu? — Blezuā teica, pieturēdams zirgu aiz pavadas.
— Tikai tādā gadījumā, ja tu aizmirsīsi savu daiļrunību un runāsi ātrāk.
— Lūdzu, kungs. Man liekas, ka grāfs Parīzes vārdu minēja tīšām.
— Oho, — d'Artanjans domīgi novilka.
— Jā, kungs. Es esmu pārliecināts, grāfs nedevās uz Parīzi. Es pat esmu gatavs to apzvērēt.
— Klausies, Blezuā, tu zini, ka es neesmu ziņkārīgs… Man noteikti jāsatiek tavs kungs. Vai tu nevari… dot mājienu… vienu vienīgu vārdiņu, tu tik labi runā. Pasaki tikai vienu vārdu… Pārējo es sapratīšu.
— Zvēru pie sava goda, kungs, es nevaru… Es no tiesas nezinu, kurp grāfs devās. Es neesmu paradis klausīties pie durvīm, tas mums ir stingri aizliegts.
— Ak, mans draugs, — d'Artanjans atbildēja, — cik slikts iznākums! Vai tu vismaz zini, kad grāfs atgriezīsies?
— Arī to nezinu.
— Atceries, Blezuā, sasprindzini savu atmiņu!
— Jūs neticat manam godīgumam?… Jūs mani ievainojat pašā sirdī!
— Velns parāvis viņa puķaino valodu! — d'Artanjans noburkšķēja. — Labāk būtu saticis vienkāršu zemnieku, tas man pateiktu visu, kas vajadzīgs… Paliec sveiks!
— Man ir tas gods, kungs, veltīt jums vispazemīgāko sveicienu.
„Ka tevi piķis! — d'Artanjans nodomāja. — Neciešamais pļāpa!"
Viņš pēdējo reizi paskatījās uz sarkano māju, apgrieza zirgu un aizjāja ar bezrūpīgu izteiksmi sejā.
Aizjājis līdz mūra galam, kas viņu aizsedza visiem nevēlamajiem skatieniem, viņš svarīgi nopūtās un noteica:
— Apspriedīsim situāciju. Vai Atoss bija mājās? Nē. Visi tie sliņķi, kas stāvēja pagalma vidū, rokas plātīdami, skraidītu ķā apsviluši, ja viņus redzētu saimnieks. Atoss ceļo?.. Neaptverami. Viņam pārāk patīk noslēpumainība. Galu galā tāds cilvēks man nemaz nav vajadzīgs. Man vajag viltīgu un iecietīgu prātu. Mans varonis dzīvo Melīnā, pazīstamajā baznīcas namā. Četrdesmit pieci ljē! Četrarpus dienas! Lai, es esmu brīvs un laiks ir lielisks. Pieveiksim šo ceļu.
Viņš palaida zirgu rikšos pa Parīzes ceļu. Pēc četrām dienām viņš ieradās Melīnā.
D'Artanjans nemēdza nevienam jautāt ceļu. Viņš vienmēr paļāvās uz savu vērīgumu, kas viņu nekad nepievīla, uz savu trīsdesmit gadus ilgo pieredzi un seno paradumu pēc ārējā izskata raksturot namus un cilvēkus.
Melīnā d'Artanjans uzreiz atrada baznīcas māju, skaistu, apmestu ķieģeļu celtni. Vīnogulāji vijās gar notekcaurulēm, bet uz jumta stāvēja akmenī kalts krusts. No nama apakšējā stāva zāles skanēja saruna vai, pareizāk sakot, balsu dūkoņa, kas līdzinājās putnēnu čiepstieniem, kad tie tup ligzdā zem mātes spārniem. Viena balss skaļi sauca alfabēta burtus. Otra — sulīga un dziedoša, balss rāja draiskuļus un laboja skolēnu kļūdas.
D'Artanjans šo balsi pazina. Logs bija vaļā, viņš pieliecās, starp vīnogu stīgām ieskatījās mājā un uzsauca:
— Bazēn! Sveicināts, mīļo Bazēn!
Mazs resnītis ar plakanu seju un tā izcirptiem matiem, ka izveidojās kaut kas līdzīgs tonzūrai, ar mazu, melnu samta micīti galvā, piecēlās, izdzirdis d'Artanjana balsi, jāsaka gan, nevis piecēlās, bet pielēca kājās, apgāzdams tabureti. Skolnieki metās to pacelt, un sākās kauja, kas neatpalika no tās, ko izcīnīja grieķi, lai atņemtu trojiešiem Patrokla ķermeni. No Bazēna rokām izkrita arī ābece un lineāls.
— Jūs šeit! — viņš iesaucās. — Jūs, d'Artanjana kungs!
— Jā, tas esmu es. Kur ir Aramiss… es gribēju teikt ševaljē d'Erblē?… Ek, atkal kļūdījos! Kur ir galvenā vikāra kungs?
— Kungs,— Bazēns cienīgi pavēstīja, — viņa svētība ir savā bīskapijā.
— Ko tas nozīmē? — d'Artanjans brīnījās. — Tātad viņš ir bīskaps?
— No kurienes jūs esat ieradies, ja to nezināt? — Bazēns bez sevišķas godbijības teica.
— Dārgo Bazēn, mēs, karavīri, esam ķeceri un zinām tikai to, kad kādu paaugstina par pulkvedi, ģenerāli vai feldmaršalu; bet par bīskapiem un pāvestu, velns lai parauj, ziņas līdz mums nonāk tikai tad, kad trīs ceturtdaļas pasaules to jau zina.
— Kuš! Kuš! — Bazēns bažīgi sacīja. — Nesabojājiet man bērnus, kuriem es gribu iepotēt labas manieres.
Zēni patiešām pētīja d'Artanjanu, jūsmoja par viņa zirgu, garo zobenu un kareivīgo izskatu. Sevišķi viņus sajūsmināja skaļā balss un, kad viņš izmeta savu iemīļoto izteicienu, visa skola iebļāvās: „Velns parāvis!", pavadīdama to ar baismīgiem spiedzieniem, smiekliem un kāju dauzīšanu. Musketieris pasmīnēja, bet vecais skolotājs galīgi pazaudēja galvu.
— Vai jūs būsiet klusu, palaidņi! — viņš iekliedzās. — Ak, d'Artanjana kungs, ieradāties jūs, un ardievu, mani labie tikumi!.. Ar jums kopā kā vienmēr, ierodas nekārtība!.. Kā pie Bābeles torņa!… Kas par neciešamiem puikām!
Cienījamais Bazēns sāka izdāļāt dunkas uz visām pusēm, un no tām viņa skolnieki sāka kliegt vēl skaļāk, bet tikai jau citās balsīs.
— Kur tad ir Aramisa bīskapija? — d'Artanjans apvaicājās.
— Viņa svētība Renē ir bīskaps Vanē.
— Kas viņam izgādāja šo vietu?
— Mūsu kaimiņš, finansu superintendants.
— Kas? Fukē kungs?
— Protams, viņš.
— Tad jau Aramisam ir labas attiecības ar viņu?
— Bīskapa kungs katru svētdienu noturēja mesu superintendanta kunga kapelā; viņi kopā ari medīja.
— Vai viņu jau sen iesvētīja?
— Jau pirms mēneša.
— Nu, tad vēl nav pagājis tik ilgs laiks. Es vēl nevarēju ievajadzēties Aramisam. Un kāpēc tu, Bazēn, nebrauci kopā ar viņu?
— Es nevarēju, kungs, man šeit ir darīšamas.
— Ābeces mācīšana?
— Un mana draudze.
— Kā! Tu esi abats un pieņem grēksūdzes?
— Gandrīz. Tas ir mans aicinājums.
— Bet vai tu esi bijis arī zemākajās pakāpēs?
— O, — Bazēns pašpārliecināti teica, — tagad, kopš mans kungs ir bīskaps, man tas nav vajadzīgs.
Viņš pašapmierināti saberzēja rokas.
„Tas nu ir skaidrs, ka ar šo nekas nav iesākams", — d'Artanjans nodomāja.
— Bazēn, liec, lai man pasniedz ēdienu.
— Labprāt, kungs.
— Cāli, buljonu un pudeli vīna.
— Šodien ir sestdiena un gavēnis, — Bazēns aizrādīja.
— Man atļauts, — d'Artanjans iebilda.
Bazēns aizdomīgi paskatījās uz viņu.
— Ak, tu, liekuli! — d'Artanjans iesaucās. — Tātad tu, Aramisa sulainis, ceri saņemt atļauju strādāt savas briesmonības pat bez zemāko pakāpju apgūšanas, bet man, viņa draugam, nav atļauts sestdienā ēst, ko gribu? Bazēn, ja tu nebūsi pret mani laipns, tad, zvēru pie Dieva, es sūdzēšos karalim, un tu uz visiem laikiem zaudēsi tiesības pieņemt grēksūdzes. Tu taču zini, ka bīskapus apstiprina karalis? Karalis ir manā pusē, tātad es esmu varenāks par jums.
Bazēns aizdomīgi pasmīnēja.
— O, bet mūsu pusē ir superintendanta kungs!
— Tātad karalis tev neko nenozīmē?
Bazēns neko neatbildēja, bet viņa smaids bija visai daiļrunīgs.
— Sāksim vakariņot! — d'Artanjans ierosināja. — Drīz būs septiņi.
Bazēns pagriezās un pavēlēja vecākajam skolēnam aiziet pie virtu-
venes. Pa to laiku d'Artanjans apskatīja māju.
— Bīskapa kungs diez kā vis nedzīvo, — viņš nievājoši noteica.
— Viņam ir pils Vo, — Bazēns teica.
— Tā varbūt ir tikpat bagāta kā Luvra? — musketiera jautājumā skanēja izsmiekls.
— Tā ir daudz labāka, — Bazēns aukstasinīgi atbildēja.
— Ak, tā? — d'Artanjans atteica.
Varbūt viņš būtu sācis strīdēties un aizstāvēt Luvras pārākumu, bet pamanīja, ka viņa zirgs vēl joprojām stāv piesiets pie vārtiem.
— Velns parāvis! — viņš nošķendējās. — Liec, lai parūpējas par manu zirgu. Tavam kungam droši vien tāda nav.
Bazēns šķībi paskatījās uz zirgu un atteica:
— Superintendanta kungs mums uzdāvināja četrus zirgus no sava staļļa, un katrs no tiem ir vērts četrus tādus kā jūsu.
D'Artanjana galvā iesitās asinis un ieniezējās rokas. Viņš paskatījās uz Bazēna galvu un apsvēra, ka labāk belzt ar dūri. Šis dusmu uzplūds gan tūlīt pārgāja, d'Artanjans nomierinājās un tikai noteica:
— Velns parāvis! Es labi darīju, ka atstāju karaļa dienestu. Pasaki man, krietnais Bazēn, cik musketieru ir superintendanta kungam?
— Par savu naudu viņš var nopirkt visus, cik vien viņu ir Francijā, — Bazēns atbildēja, tad aizvēra grāmatu un ar sava lineāla sitieniem palīdzēja skolēniem ātrāk atstāt zāli.
— Velns parāvis! — d'Artanjans pateica pēdējo reizi.
Viņam paziņoja, ka vakariņas ir gatavas. D'Artanjans sekoja virtu- venei, kas ieveda viņu ēdamistabā, kur gaidīja uzklāts galds.
D'Artanjans apsēdās pie galda un apņēmīgi devās uzbrukumā ceptam cālim. „Man sāk likties, — viņš domāja, iecirzdams zobus cālī, kuru acīmredzot bija aizmirsuši barot, — ka es veltīgi toreiz nepiekritu kalpot šim kungam. Droši vien superintendants ir varens un ietekmīgs augstmanis. Patiešām, mēs, dzīvodami galmā, nekā nezinām. Saules mirdzums traucē saskatīt lielās zvaigznes, bet tās ir tādas pat saules, tikai mazliet tālāk no zemes, un tā ir vienīgā atšķirība".
Savienojot patīkamo ar lietderīgo, d'Artanjanam patika likt cilvēkiem runāt par to, kas viņu interesēja. Tāpēc viņš nelika mierā Bazēnu, bet viss veltīgi: Bazēns izturējās piesardzīgi un no viņa neizdevās izspiest neko citu kā vienīgi vienveidīgus un pārspīlētus superintendanta cildinājumus. Neapmierināts d'Artanjans palūdza, lai viņu aizved uz guļvietu tūlīt pēc vakariņām.
Bazēns ieveda d'Artanjanu neomulīgā istabā, kur viņš ieraudzīja nelāga izskata gultu. Musketieris nebija izvēlīgs. Bazēns viņam pastāstīja, ka Aramiss paņēmis līdz visu pārējo istabu atslēgas. D'Artanjanu tas nemaz nepārsteidza, jo viņš zināja, ka Aramiss bieži slēpj pie sevis lietas, kas nav domātas svešai acij. Tāpēc d'Artanjans tuvojās cietajai gultai ar tādu pat apņēmību kā iepriekš bija uzbrucis sīkstajam cālim. Gulēt viņam gribējās tāpat kā pirms tam ēst, un tāpēc viņš iemiga tikpat ātri, cik ātri bija apgrauzis cāļa kauliņus.
D'Artanjans bija sev apsolījis, ka, aizgājis no dienesta, viņš tagad gulēs tik cieši, cik agrāk bija gulējis caurā miegā. Šis solījums gan bija dots no sirds un ar ciešu apņemšanos to noteikti izpildīt, bet tomēr drīz pēc pusnakts viņu pamodināja ekipāžu troksnis un zirgu pakavu klabēšana… Pēkšņi viņa istabā atspīdēja gaisma. Viņš izlēca no gultas un vienā kreklā pieskrēja pie loga.
„Vai patiešām karalis nolēmis griezties atpakaļ? — berzēdams acis, viņš nodomāja. — Tāda svīta var pavadīt vienīgi karali…"
— Lai dzīvo superintendanta kungs! — no apakšējā stāva loga kāds kliedza vai drīzāk auroja.
D'Artanjans pazina Bazēna balsi. Bazēns blāva pilnā kaklā un ar vienu roku vicināja lakatiņu, otrā turēdams sveci.
D'Artanjana acu priekšā pirmās karietes logā pazibēja diženais augstmanis. Karietē atskanēja skaļi smiekli, kas droši vien attiecās uz Bazēna dīvaino figūru. Svīta arī uzjautrinājās.
— Man vajadzēja nojaust, ka tas nav karalis, — d'Artanjans pie sevis teica. — Kad jāj garām viņa augstība, neviens tā no sirds nesmejas.
— Hei, Bazēn! — viņš uzsauca savam kaimiņam, kas bija izkāries pa logu, lai ilgāk varētu redzēt karieti. — Pasaki, kas tas bija?
— Fukē kungs, — Bazēns cienīgi atbildēja.
— Un visi tie cilvēki?
— Fukē kunga galms.
— Oho! — d'Artanjans nomurmināja. — Ko teiktu Mazarīni, ja to dzirdētu?
Viņš atkal apgūlās uz iegrima pārdomās, jautādams sev, kā tas var būt, ka Aramisu vienmēr atbalsta visspēcīgākie augstmaņi.
„Vai viņam ir lielāka laime nekā man? Vai arī es esmu dumjāks par viņu?.. Ek!.."
Šo vārdiņu d'Artanjans, kļuvis uz vecumu gudrāks, tagad piemetināja katras domas vai frāzes galā. Agrāk viņš pievienoja: „Velns parāvis!" kā piecirzdams piešus zirgam. Tagad viņš bija novecojis un čukstēja tikai filozofisko „ek", pievilkdams pavadu visām kaislībām.