Pārliecinājies, ka galvenā vikāra d'Erblē kunga nav mājās un viņu nevar atrast ne Melīnā, ne tuvākajā apkārtnē, d'Artanjans bez sevišķas nožēlas šķīrās no Bazēna un tikai garāmejot uzmeta skatienu lieliskajai Vo pilij, kura jau sāka lepoties ar savu diženumu, kas vēlāk kļuva par tās posta cēloni.
Kodīdams lūpas kā cilvēks, ko nomāc aizdomas un neuzticība, viņš teica, piecirzdams piešus savam dārgajam zirgam:
— Gan jau Pjerfonā es atradīšu kā<ļu labāku cilvēku un pilnāku lādi. Tas ir viss, kas man vajadzīgs, jo man radusies kāda ideja.
Mēs neatstāstīsim visus d'Artanjana ceļojuma prozaiskos sīkumus. Pjerfonā viņš ieradās trešajā dienā. No tālienes viņš ieraudzīja Portosa pili, pie kuras bija liels dīķis un turpat netālu lielisks mežs.
D'Artanjans skatījās uz skaistajiem kokiem, vēroja, kā maija saule zeltīja zaļos pakalnus un ēnainos mežus, kas stiepās līdz Kompjēnai, un pēkšņi pamanīja milzīgu kasti uz riteņiem; divi sulaiņi stūma to no aizmugures un divi vilka. Kastē atradās kaut kas dīvains zaļā un zeltītā krāsā. No tālienes tas šķita pilnīgi bezveidīgs; tuvāk pienākot, likās, ka tā ir muca, kas apvilkta ar zaļu audeklu un apšūta tresēm; pavisam tuvumā izrādījās, ka tas ir cilvēks, kura ķermenis piepildīja gandrīz visu kasti. Tas bija Musketons, bet šausmīgi izplūdis un novecojis, sirmiem matiem un sarkanu seju kā klaunam.
— Zvēru, — d'Artanjans iesaucās, — tas taču ir mūsu vecais, labais Musketons!
— Ā! — resnis savukārt iekliedzās. — Kāds prieks! Kāda laime! D'Artanjana kungs!… Stāviet, muļķi!
Pēdējie vārdi attiecās uz sulaiņiem, kas viņu vilka. Kaste apstājās, un visi četri sulaiņi kareivīgā brašumā uzreiz norāva tresotās cepures un nostājās ierindā aiz kastes.
— Ak, d'Artanjana kungs! — Musketons sūrojās. — Kā es gribētu noslīgt pie jūsu kājām! Bet, kā jūs redzat, es nevaru pārvietoties.
— Kas tev kaiš? Vai tas ir no vecuma?
— O, nē dārgais kungs, nevis no vecuma, bet no slimībām un sirdēstiem!
— Sirdēstiem? — d'Artanjans pārjautāja, pieiedams pie kastes. — Vai tu esi jucis, mans draugs? Paldies Dievam, tu esi stiprs kā trīssimt- gadīgs ozols.
— Jā, bet manas kājas, d'Artanjana kungs, manas nabaga kājas? — uzticamais sulainis žēlojās.
— Kas tad tām kaiš?
— Kājas mani nevar panest.
— Ak, nepateicīgais! Tu droši vien tās ļoti labi baro, Musketon?
— Kungs, ak, vai, jā! Šai ziņā tās par mani nevar sūdzēties, — Musketons nopūzdamies teica. — Es vienmēr esmu darījis visu iespējamo sava ķermeņa labā; es taču neesmu egoists, — Musketons atkal nopūtās.
„Ko viņš tā pūš? Varbūt arī grib kļūt par baronu", — d'Artanjans nodomāja.
— Ak, Dievs! — Musketons turpināja, atguvies no sava domīguma. — Monsenjors būs tik priecīgs, kad uzzinās, ka jūs viņu esat atcerējies.
— Lāga Portoss! — d'Artanjans izsaucās. — Es degu nepacietībā viņu apskaut!
— O, — Musketons izjusti teica. — Protams, es viņam par to aizrakstīšu.
— Aizrakstīsi! Kāpēc? Vai tad viņa šeit nav? Kur viņš ir?
— Nezinu!.. Nezinu! — Musketons atkārtoja.
— Velns parāvis! — musketieris iekliedzās, piecirzdams kāju. — Man galīgi neveicas! Portoss taču vienmēr sēdēja mājās.
— Jums taisnība, kungs. Neviens cilvēks tā nav pieķēries savai mājai kā monsenjors. Un tomēr… paklausot sava drauga, cienījamā d'Erblē kunga lūgumam…
— Tātad Portosu aizveda Aramiss?
— Lūk, kā tas notika. D'Erblē kungs atsūtīja monsenjoram vēstuli un pie tam tādu, ka te viss sagriezās ar kājām gaisā…
— Izstāsti man visu, esi tik laipns. Tikai vispirms aizsūti prom sulaiņus.
Musketons uzkliedza: «Pazūdiet, stulbeņi!" tik varenā balsī, ka, šķiet, ar vienu elpas pūtienu varēja visus sulaiņus nogāzt no kājām. D'Artanjans piemetās uz kastes malas un sagatavojās klausīties.
Musketons iesāka:
— Kā es jums jau teicu, monsenjors saņēma vēstuli no galvenā vikāra d'Erblē kunga pirms astoņām vai deviņām dienām, kad mums bija lauku prieku diena, tātad trešdiena.
— Ko nozīmē, — d'Artanjans vaicāja, — Jauku prieku diena"?
— Paskatieties apkārt un jūs redzēsiet, ka uz šīs brīnišķīgās zemes mums ir tik daudz prieku, ka tie jau sāk nogurdināt. Tāpēc mēs nolēmām tos sadalīt.
— Un kā tad jūs tos sadalījāt? Stāsti! — d'Artanjans mudināja.
— Gari jāstāsta, kungs.
— Tik un tā stāsti, mums laika pietiek.
— Ak, vai, d'Artanjana kungs, — Musketons sērīgi atbildēja. — Kopš monsenjors aizbraucis, visi prieki beigušies! Ar kādu dienu lai sāku stāstīt?
— Protams, ar svētdienu!
— Svētdienā mums ir dievbijīgie prieki: monsenjors iet uz kapelu, izdala svētīto maizi, klausās sprediķi un sava abata pamācības. Tas nav sevišķi jautri, bet mēs gaidām kādu mūku no Parīzes; stāsta, ka viņš prot apbrīnojami labi runāt. Tas mūs izklaidēs, jo mūsu abata runas vienmēr uzdzen miegu. Pirmdienās mēs ejam vizītēs un pieņemam viesus; spēlējam arfu, dejojam, saceram pantus ar vajadzīgajām atskaņām un, vārdu sakot, visādi iztopam mūsu dāmām.
— Velns parāvis! Tas tik ir galanti! — musketieris iesaucās, ar pūlēm valdīdamies, lai nesāktu smieties.
— Otrdien ir zinātniskie prieki.
— Bravo! — d'Artanjans noteica. — Pastāsti man par tiem sīkāk, krietno Musketon.
— Monsenjors nopirka lielu lodi, es jums to parādīšu; tā aizņem visu lielā torņa augšējo stāvu. Virs tās ir galerija, ko monsenjors pavēlēja uzbūvēt. Saule un mēness karājas diegos un stieplē. Tas viss kustas - neaprakstāms skats! Monsenjors rāda man tālas zemes un jūras, un mēs solāmies viens otram nekad turp nebraukt. Tas ir tik aizraujoši!
— Jā, patiešām ļoti aizraujoši, — d'Artanjans atteica. — Un trešdien?
— Trešdien ir lauku prieki, kā man bija tas gods jums ziņot. Mēs apskatām monsenjora aitas un kazas; liekam ganītēm dejot stabules skaņu pavadībā — tā aprakstīts vienā grāmatā, kas monsenjoram ir bibliotēkā. Bet tas vēl nav viss. Mēs makšķerējam zivis mazā kanālā un pēc tam pusdienojam ar puķu vainagiem galvā. Lūk, tā mēs priecājamies trešdien.
— Jā, trešdienu jūs neesat atstājuši novārtā. Bet kas tad palicis nabaga ceturtdienai?
— Tā arī nav apieta, kungs, — Musketons smaidīdams atbildēja. — Ceturtdienās ir olimpiskie prieki. Ja jūs zinātu, cik tas ir lieliski! Mēs saaicinām visus monsenjora jaunos vasaļus un liekam viņiem skriet, cīnīties, mest diskus. Monsenjors pats gan vairs neskrien, un es arī ne. Toties disku monsenjors met vislabāk, bet, ja viņš liek lietā savu dūri, tad ir slikti!
— Slikti? Kāpēc?
— Jā, monsenjoram nācās atteikties no cīņas. Viņš pārsita galvas, sadragāja žokļus, salauza ribas. Jautra spēlīte, bet tikai neviens vairs tajā negribēja piedalīties.
— Tad jau viņa dūre…
— Ir vēl spēcīgāka nekā agrāk. Monsenjora kājas ir palikušas mazliet vārgākas, viņš pats to atzīst, toties viss spēks pārgājis rokās, un viņš…
— Tāpat kā agrāk nosit vērsi?
— Nē, kungs, vēl vairāk: salauž sienas. Nesen, kad viņš vakariņoja pie kāda no saviem fermeriem, — jūs jau zināt, cik lielu vienkāršās tautas mīlestību viņš bauda, — monsenjors nolēma pajokot un lika ar dūri pa sienu. Siena sagāzās, jumts arī; nosita trīs zemniekus un piedevām vēl veceni.
— Ak, Dievs! Un pats viņš palika vesels?
— Tikai mazlietiņ savainoja galvu! Mēs apslapinājām ar ūdeni, ko mums sūta mūķenes… Toties dūrei nenotika nekas.
— Pie velna tās olimpiskās izpriecas. Tās maksā pārāk dārgi, ja pēc viņām paliek atraitnes un bāreņi.
— Tas nekas, kungs, mēs viņiem piešķiram pensiju: tam paredzēta monsenjora ienākumu desmitā daļa.
— Pāriesim pie piektdienas!
— Piektdienā ir cildeni un kareivīgi prieki. Mēs dodamies medībās, apmācām medību vanagus, iejājam zirgus. Pēdējā — sestdiena — tiek veltīta garīgiem priekiem: mēs bagātinām prātu ar jaunām zināšanām, skatāmies monsenjora gleznas un statujas, dažreiz rakstām un zīmējam plānus, bet citreiz šaujam no monsenjora lielgabaliem.
— Zīmējat plānus! Šaujat no lielgabaliem!
— Jā, kungs.
— Mans draugs, — d'Artanjans teica, — baronam di Valonam ir vissmalkākais un cēlākais prāts; bet ir tādas baudas, kuras, kā man šķiet, jūs esat aizmirsuši…
— Kādas tad? — Musketons nemierīgi apvaicājās.
— Miesas baudas.
Musketons nosarka.
— Kā jūs to domājat? — viņš jautāja, nodūris acis.
— Labus ēdienus, vīnu un jautras sarunas pie pudeles.
— Kungs, visas šīs lietas neskaitās: tās mēs baudām katru dienu.
— Krietnais Musketon, — d'Artanjans turpināja, — piedod man, bet mani tā aizrāva tavs stāsts, ka es aizmirsu par pašu galveno — ko tad d'Erblē kungs uzrakstīja baronam?
— Tiesa gan, kungs, izpriecas novirzīja mūs no galvenā. Tad klausieties. Trešdien pienāca vēstule. Es pazinu rokrakstu un tūlīt atdevu vēstuli barona kungam.
— Un tālāk?
— Monsenjors izlasīja un iekliedzās: „Zirgus! Ieročus! Ātrāk!"
— Ak, Dievs! — d'Artanjans iesaucās. — Droši vien atkal divkauja!
— Nē, kungs, vēstulē bija teikts: „Dārgais Portos, dodies tūlīt pat ceļā, ja gribi ierasties pirms equinoxe*. Gaidu".
— Velns parāvis, — d'Artanjans domīgi čukstēja. — Droši vien kaut kas ļoti steidzams!
— Jā, droši vien. Monsenjors, — Musketons turpināja, — kopā ar savu sekretāru aizjāja tai pašā dienā, lai pagūtu ierasties laikā.
— Un paguva?
— Ceru. Monsenjors ne no viena nebaidās, kā jūs pats zināt, bet toreiz viņš nepārtraukti atkārtoja: „Velns parāvis, kas ir tas ekvinokss? Vienalga, tas būs brīnums, ja viņš pagūs ierasties pirms manis".
— Tu domā, ka Portoss ieradās agrāk? — d'Artanjans jautāja.
— Es par to esmu pārliecināts. Lai cik tas ekvinokss būtu bagāts, viņam noteikti nav tādu zirgu kā monsenjoram.
D'Artanjans apspieda smieklus tikai tāpēc, ka Aramisa vēstules la- konisms viņam lika pārdomāt.
Equinoxe (lat.)
Viņš devās uz pili kopā ar Musketonu, pareizāk sakot, sekodams viņa ratiem; tad apsēdās pie galda un nobaudīja karalisku mielastu. No Musketona viņš vairāk neko neuzzināja — uzticamais kalps tikai apraudājās, un tas bija viss.
— ekvinokcija; vienāds dienas un nakts garums.
Nogulējis mīkstā gultā visu nakti, d'Artanjans sāka domāt par to, kas slēpās Aramisa vēstulē. Kāds sakars ekvinokcijai ar Portosa darīšanām? Neko nesaprazdams, viņš nolēma, ka droši vien aiz tā slēpjas kāda jauna bīskapa mīlas intriga, un tāpēc ir svarīgi, lai dienas un naktis būtu vienāda garuma.
D'Artanjans aizjāja no Pjerfonas pils tāpat kā no Melīnas un grāfa de Lafēra pils.
Viņš šķita mazliet domīgs, bet tas nozīmēja, ka viņam ir ļoti slikts garastāvoklis. Nolaidis galvu, sastingušu skatienu, viņš bija iegrimis domās, no kurām reizēm dzimst daiļrunība, un runāja pats ar sevi:
— Ne draugu, ne nākotnes, nekā!.. Mani spēki izsīkuši, tāpat kā izirušas senās draudzības saites. Tuvojas aukstais un nepielūdzamais vecums. Tas pārvelk ar melnu krēpu visu, kas bija spožs un svaigs manā jaunībā; un beidzot tas uzveļ šo saldo nastu sev plecos un aiznes uz nāves bezdibeni…
Lai cik gaskonis bija stingrs un vīrišķīgs cīņā ar dzīves likstām, te viņa sirds ietrīsējās; dažus mirkļus mākoņi viņam likās melni, bet zeme mikla un slidena kā kapsētā.
— Kurp lai es dodos? — viņš jautāja pats sev. — Ko es darīšu? Viens… pavisam viens… bez ģimenes… bez draugiem… Eh! — viņš pēkšņi iesaucās un piecirta piešus. — Uz Parīzi!
Nākamajā dienā viņš bija Parīzē.
Viss ceļojums prasīja viņam desmit dienas.