Leitnants nokāpa no zirga Lombarda ielā pie kādas bodītes ar nosaukumu „Zelta piestiņa".
Labsirdīga izskata cilvēks baltā priekšautā, kas ar tuklo roku glaudīja savas iesirmās ūsas, priekā iekliedzās, pamanījis jātnieku.
— Vai tas patiešām esat jūs, leitnanta kungs? — viņš iesaucās.
— Sveiks, Planšē, — d'Artanjans pieliecās, lai ieietu bodītē.
— Ātrāk, — Planšē pavēlēja, — paņemiet d'Artanjana kunga zirgu. Sagatavojiet kungam istabu un vakariņas!
— Pateicos, Planšē. Esiet sveicināti, mani draugi, — d'Artanjans teica pārdevējiem, kas rosījās apkārt.
— Vai jūs man neatļautu nosūtīt kafiju, sīrupu un rozīnes? — Planšē lūdza. — Tas ir superintendanta kunga virtuves pasūtījums.
— Sūti vien!
— Pēc mirkļa viss būs kārtībā, un pēc tam vakariņosim.
— Iekārto tā, lai mēs vakariņotu vieni, — d'Artanjans teica. — Man ar tevi jāparunā.
Planšē skatiens, kuru tas veltīja savam bijušajam kungam, bija ļoti daiļrunīgs.
— O, vari nebaidīties, — musketieris piebilda. — Nav nekādu nepatikšanu.
— Jo labāk! Jo labāk!
Planšē atviegloti uzelpoja, bet d'Artanjans bez garām ceremonijām apsēdās tirgotavā uz maisa ar korķiem un sāka skatīties apkārt.
Tā bija bagāta tirgotava; gaisā virmoja ingvera, kanēļa un maltu piparu smaržas, no kurām d'Artanjans sāka šķaudīt.
Planšē saņēma naudu, rakstīja rēķinus un tai pat laikā paguva apbērt ar laipnībām savu bijušo saimnieku. Pret pircējiem Planšē izturējās lepni, runāja aprauti, kā jau bagāts tirgonis, kurš gan visiem gatavs pārdot, bet ne no viena nav atkarīgs.
To pamanījis, d'Artanjans jutās apmierināts. Viņam bija savi iemesli, kurus mēs vēlāk paskaidrosim sīkāk.
Pamazām tuvojās nakts. Beidzot Planšē ieveda viņu kādā apakšstāva istabā, kur starp dažādiem saiņiem un kastēm stāvēja klāts galds divām personām.
D'Artanjans izmantoja šo mirkli, lai mierīgāk pavērotu Planšē seju, ko viņš nebija redzējis ilgāk par gadu.
Planšē bija mazliet apvēlies, arī seja bija izplūdusi. Viņa dziļi iegrimušās acis joprojām bija tikpat dzīvas un mirdzošas, un tauku kārtiņa, kas izlīdzina sejas formu, vēl nebija skārusi ne viņa raksturīgos vaigu kaulus, kas pauda viltību un mantkārību, ne arī aso zodu, kas vēstīja par blēdīgumu un pacietību.
Planšē sēdēja pie galda tikpat cēli kā savā bodītē; savam kungam viņš nepiedāvāja sevišķi bagātīgas vakariņas, bet toties tās bija īsta parīzieša gaumē: cepetis ar dārzeņiem, kas bija cepts kaimiņu maiznieka krāsnī, un salātus un desertu no paša bodītes. D'Artanjana sirds iesila, kad tirgotājs no malkas grēdas izvilka pudeli Anžū vīna, kas d'Artan- janam garšoja vislabāk.
Planšē ar labsirdīgu smaidu teica:
— Agrāk es dzēru jūsu vīnu; jūtos laimīgs, ka šodien jūs dzerat manu.
— Ar Dieva palīdzību, mans draugs Planšē, es to dzeršu ilgi, jo tagad es esmu pilnīgi brīvs.
— Saņēmāt atvaļinājumu?
— Uz visiem laikiem!
— Kā! Jūs aizgājāt no dienesta? — Planšē izbrīnījies vaicāja.
— Jā, aizgāju atpūtā.
— Bet karalis? — iesaucās Planšē, kurš bija pārliecināts, ka karalis nevar iztikt bez tāda cilvēka kā d'Artanjans.
— Karalis sameklēs kādu citu… Tagad mēs esam labi paēduši, un tu mani mudini, lai es tev visu izstāstu… Nu tad saspicē ausis!
— Jau saspicēju.
Planšē smiekli skanēja drīzāk labsirdīgi nekā viltīgi, un viņš attaisīja nākamo baltvīna pudeli.
— Pasaudzē manu galvu.
— O, kamēr jūs, kungs, pazaudēsiet galvu…
— Tagad man ir skaidra galva, un es vairāk kā jebkad esmu noskaņots to tādu saglabāt. Vispirms parunāsim par finansēm… Kā klājas mūsu naudai?
— Lieliski. Divdesmit tūkstošus liru, ko es saņēmu no jums, es laidu apgrozībā; tie man ienes deviņus procentus. Jums es atdodu septiņus procentus, tā kā es vēl nopelnu.
— Un vai tu esi apmierināts?
— Pilnīgi. Vai jūs atvedāt vēl naudu?
— Nē, bet kaut ko labāku… Vai tad tev vēl vajadzīga nauda?
— O, nē! Tagad katrs gatavs man aizdot. Par ko tad jūs gribējāt runāt?
— Tas, Planšē, ir garš un grūts stāsts.
— Tomēr pastāstiet.
D'Artanjans sāka plūkāt ūsas kā cilvēks, kurš nav īsti izlēmis, vai uzticēties sarunu biedram vai nē.
— Kas tas ir? Kāds tirdzniecības pasākums? — Planšē jautāja.
— Jā.
— Izdevīgs?
— Jā, četrsimt procentu.
Planšē tik stipri iezvēla ar dūri pa galda virsmu, ka pudeles salēcās kā izbīlī.
— Patiešām?
— Domāju, ka var iegūt arī vairāk, — d'Artanjans aukstasinīgi teica. — Labāk solīt mazāk…
— Velns parāvis! — Planšē piebīdīja savu krēslu tuvāk. — Tā ir vienreizēja lieta!… Vai tajā var ieguldīt daudz naudas?
— Katrs dod divdesmit tūkstošus liru.
— Tas ir viss jūsu kapitāls. Un uz cik ilgu laiku?
— Uz vienu mēnesi.
— Un mēs saņemsim…
— Katrs pa piecdesmit tūkstošiem skaidrā naudā.
— Apbrīnojami!… Un vai par tādiem procentiem man daudz būs jācīnās?
— Jā, protams, būs mazliet jāpacīnās, — d'Artanjans teica tikpat mierīgi kā iepriekš. — Bet tagad mēs esam divi, Planšē, un es uzņemos visus triecienus.
— Nē, es tam nevaru piekrist…
— Planšē, tu tajā nedrīksti nepiedalīties. Tev vajadzētu pamest tirgotavu…
— Tātad šī lieta nav saistīta ar Parīzi?
— Nē, ar Angliju.
— Ar šo spekulantu zemi? — Planšē sacija. — Es to ļoti labi pazīstu… Atļaujiet tomēr painteresēties: kas tā ir par lietu, kungs?
— Restaurācija…
— Pieminekļu?
— Jā, mēs restaurēsim Vaitholu.
— OhoL Un jūs cerat to paveikt mēneša laikā?
— Es uzņemos visu atbildību.
— Ja jūs, kungs, atbildat par visu, tad, protams…
— Tev taisnība… man šī lieta ir zināma… Tomēr man nav nekas pretī apspriesties ar tevi…
— Pārāk liels gods. Bez tam es galīgi neko nesaprotu no arhitektūras.
— Planšē, tu maldies: tu esi lielisks arhitekts tāda veida celtniecībai, nē sliktāks par mani.
— Pateicos…
— Atzīstos, ka vispirms es mēģināju piedāvāt šo lietu saviem draugiem, bet izrādījās, ka neviens no viņiem nav mājās. Žēl, ka nav vairs drosmīgu un veiklu cilvēku.
— Ak, tā! Tātad būs konkurence, un pasākums būs jāaizstāv?
— Jā…
— Es degu nepacietībā uzzināt sīkāk.
— Labi. Tikai aizslēdz durvis un piesēdies tuvāk.
Planšē trīsreiz apgrieza atslēgu.
— Atver logu. Soļu un pajūgu trokšņi traucēs mūs sadzirdēt, ja kāds gribētu noklausīties.
Planšē atvēra logu, un istabā ielauzās ielas trokšņi. Ratu rībēšana, kliedzieni, soļu klaudzoņa, suņu riešana apdullināja pašu d'Artanjanu. Viņš izdzēra glāzi baltvīna un iesāka:
— Planšē, man radās kāda doma…
— Ā, kungs, tādu es jūs atkal pazīstu, — atteica no uztraukuma trīcošais bodnieks.