Pēc īsa klusuma brīža, kurā d'Artanjans paguva apcerēt ne vienu domu vien, bet sakoncentrēt visas, viņš apvaicājās:
— Mīļais Planšē, tu droši vien esi dzirdējis par Anglijas karali Kārli I?
— Protams, kungs. Jūs taču atstājāt Franciju, lai viņam palīdzētu. Viņš tomēr gāja bojā, un sev līdz gandrīz aizrāva nāvē arī jūs.
— Tieši tā. Es redzu, ka tev ir laba atmiņa, dārgais Planšē.
— Kaut ko tādu nevar aizmirst arī ar sliktu atmiņu. Man Grimo kungs stāstīja — un viņu nevar pieskaitīt pļāpām, — kā noripoja Kārļa I galva, kā jūs gandrīz veselu nakti pavadījāt uz kuģa, kas bija pilns ar pulveri, un kā uzpeldēja mīlīgā Mordaunta kunga līķis ar apzeltītu nazi krūtīs. Vai tad to var aizmirst?
— Tomēr ir cilvēki, kas to visu ir aizmirsuši.
— To var vienīgi tie, kas neko nav redzējuši vai arī nav dzirdējuši Grimo stāstu.
— Jo labāk, ja tu to visu atceries. Man vajadzēs tev atgādināt tikai, ka karalim Kārlim I palika dēls.
— Atļaujiet piebilst, ka viņam bija pat divi dēli, — Planšē iebilda. — Jaunāko, Jorkas hercogu, es redzēju Parīzē todien, kad viņš devās uz Palērojālu, un man teica, ka viņš ir Kārļa I otrais dēls. Kas attiecas uz vecāko, tad man ir tas gods pazīt viņu tikai vārda pēc, bet redzējis es viņu nekad neesmu.
— Par viņu es arī runāju, Planšē, par vecāko dēlu, kuru agrāk sauca Velsas princis, bet tagad Anglijas karalis Kārlis II.
— Karalis bez karalistes, — pamācoši noteica tirgonis.
— Tad klausies, — d'Artanjans iesāka. — Šis Velsas princis, karalis bez karalistes, ka tu pareizi atzīmēji, mani ieintereseja. Es redzēju, kā viņš lūdza palīdzību skopulim Mazarīni un Ludviķim XIV, šim bērnam, un, tā kā es esmu pieredzējis tādās lietās, man šķita, ka gāztā karaļa gudrās acis un cildenums, ko viņš saglabājis par spīti visām savām nelaimēm, liecina, ka viņš ir drosmīgs cilvēks un spēj būt karalis.
Planšē klusēja un piekrītoši māja. Tas viss tomēr viņam nenoskaidroja d'Artanjana ideju.
D'Artanjans turpināja:
— Lūk, ko es no tā secināju. Klausies uzmanīgi, Planšē, jo mēs jau tuvojamies lietas būtībai.
— Klausos.
— Karaļi nemaz tā neaug no zemes griezdamies, lai tautas tos varētu atrast visur, kur tie vajadzīgi. Pēc manām domām, šis karalis bez karalistes ir labi saglabājies grauds un, ja uzmanīga un stipra roka to laikus iestādīs zemē, tas dos labus asnus.
Planšē joprojām piekrītoši māja, vēl nesaprazdams, kāda tam visam ir jēga.
— „Nabaga karaliskais graudiņš", es nodomāju pavisam aizkustināts, bet tieši tāpēc man ienāca prātā doma, vai tikai es neiedomājos muļķības; tā nu es nolēmu apspriesties ar tevi, mans draugs.
Planšē pat nosarka no lepnuma un prieka.
— Nabaga karaliskais graudiņš! — d'Artanjans turpināja. — Vai nepaņemt tevi un nepārstādīt labā augsnē?
— Ak, Dievs! — Planšē teica un uzmeta savam bijušajam saimniekam tik vērīgu skatienu, it kā šaubītos, vai viņš ir pie pilnas saprašanas.
— Kas tev ir?
— Nekas, kungs.
— Vai tu sāc saprast?
— Baidos, ka sāku.
— Ā! Tu saproti, ka es gribu atdot Kārlim II troni?
Planšē salēcās krēslā.
— Ā. tad, lūk, ko jūs saucat par restaurāciju! — viņš pārbijies teica.
— Vai tad to tā nesauc?
— Tiesa, tiesa! Bet vai jūs esat labi pārdomājis?
— Ko?
— To, kas tur notiek.
— Kur?
— Anglijā.
— Kas tad? Pastāsti, Planšē!
— Atvainojiet, kungs, es ielaižos spriedelēšanā, kas nemaz neattiecas uz manu tirdzniecību. Bet jūs man piedāvājāt tirdzniecisku darījumu… Jūs taču man to piedāvājāt, vai ne?
— Un pie tam ļoti izdevīgu!
— Tātad, ja jūs man piedāvājat tirdzniecisku darījumu, tad es to varu apspriest.
— Apspriedīsim, Planšē; tas palīdzēs noskaidrot patiesību.
— Ar jūsu atļauju, kungs, es teikšu, ka, pirmkārt, tur ir parlaments.
— Un vēl?
— Armija.
— Labi. Vai nav vēl kaut kas?
— Tauta.
— Tas ir viss?
— Tauta nogāza un sodīja ar nāvi karali, šī karaļa tēvu. Tad jau droši vien tā nepieņems arī šo.
— Mans draugs Planšē, — d'Artanjans atbildēja, - tu spried tā, it kā tev būtu siera galva… Tautai jau apnikuši šie kundziņi, kas saucas kaut kādos barbariskos vārdos un gaudo psalmus. Dārgais Planšē, es esmu ievērojos, ka tauta dod priekšroku jokiem, nevis baznīcas dziesmām. Atceries Frondu: kā tai laikā dziedāja! Tie bija jauki laiki!
— Ne visai! Mani gandrīz pakāra!
— Jā, bet tomēr nepakāra! Iedzīvoties mantā tu arī sāki šo dziesmu pavadībā.
— Jums taisnība, bet tagad atgriezīsimies tomēr pie armijas un parlamenta.
— Es jau teicu, ka paņemšu Planšē kunga divdesmit tūkstošus liru un tādu pat summu došu arī pats; par šiem četrdesmit tūkstošiem es nolīgšu karaspēku.
Planšē sasita rokas.
Redzēdams, ka d'Artanjans runā nopietni, viņš sāka domāt, ka leitnants galīgi sajucis.
— Karaspēku?.. Ak, kungs! — viņš teica, laipni smaidīdams, jo baidījās saniknot jukušo un izraisīt viņā trakuma lēkmi. — Karaspēku! Kādu tad?
— Četrdesmit cilvēkus.
— Četrdesmit pret četrdesmit tūkstošiem? Tā kā par maz! Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūs viens pats esat tūkstoš cilvēku vērts; bet kur jūs atradīsiet vēl trīsdesmit deviņus, kas līdzinātos jums? Pat ja atradīsiet, kas jums dos naudu, lai viņiem samaksātu?
— Nav slikti teikts, Planšē!.. Velns lai parauj, tu sāc glaimot!
— Nē, kungs, es saku to, ko domāju; es ļoti baidos, ja jūsu četrdesmit cilvēkiem nāksies iet izšķirošajā kaujā…
— Tāpēc es nekādā izšķirošā kaujā neielaidīšos, mans krietnais Planšē, — gaskonis smaidīdams atteica. — Jau senatnē bija daudz lielisku piemēru, kā prasmīgi manevrēt, lai izvairītos no pretinieka, nevis lai uzbruktu. Tev, Planšē, tas jāzina; tu taču komandēji parīziešus tai dienā, kad tiem bija jācīnās ar musketieriem. Toreiz tu tik labi izplānoji manevrus, ka neizgāji no Karaļu laukuma.
Planšē iesmējās.
— Tiesa, — viņš teica, — ja jūsu četrdesmit cilvēki tikai slēpsies un rīkosies viltīgi, tad var cerēt, ka viņus neviens nesakaus. Bet jūs taču gribat sasniegt kādu mērķi!
— Protams. Klausies, kā es domāju ātri atdot karalim Kārlim II troni.
— Kā? — Planšē iesaucās un sagatavojās klausīties ar divkāršu uzmanību. — Izstāstiet jūsu plānu. Man tomēr šķiet, ka mēs kaut ko aizmirsām.
— Ko?
— Nav vērts runāt par tautu, kas dod priekšroku jautrām dziesmām nevis psalmiem, un par armiju, ar kuru mēs necīnīsimies, bet vēl paliek parlaments, un tas vis nedzied.
— Bet arī necīnās. Planšē, kā gan tu, gudrs cilvēks, vari uztraukties par šo bļāvēju baru, ko dēvē par līdzskrējējiem un par skeletu bez miesas! Parlaments mani neuztrauc.
— Nu, ja jau tā, tad nerunāsim par to.
— Labi. Pāriesim pie galvenā. Planšē, vai tu atceries Kromvelu?
— Es esmu daudz dzirdējis par viņu.
— Viņš bija kārtīgs karavīrs!
— Un briesmīgs rīma.
— Kā tā?
— Viņš vienā paņēmienā aprija Angliju.
— Labi, Planšē; bet, ja nu dienu pirms Anglijas aprīšanas kāds būtu aprijis viņu pašu?
— Kungs, tad tas būtu kāds lielāks par viņu. Tā māca elementārā matemātika.
— Labi. Te nu mēs esam nonākuši pie mūsu darīšanām.
— Kromvels taču ir miris. Viņu aprija kaps.
— Dārgais Planšē, es priecājos, ka tu esi kļuvis ne tikai par matemātiķi, bet arī par filozofu.
— Tirgotavā es patērēju pārāk daudz apdrukātu papīru; tie mani izglīto.
— Bravo! Tātad tu zini, — tu nevarētu apgūt matemātiku un filozofiju, ja kaut nedaudz nezinātu vēsturi, — ka pēc diženā Kromvela parādījās otrs, niecīgāks?
— Jā, viņu sauca Ričards, un viņš izdarīja to pašu, ko jūs, d'Artanjana kungs: aizgāja no dienesta.
— Labi! Ļoti labi! Pēc diženā, kurš nomira, un pēc niecīgā, kurš aizgāja, parādījās trešais. Viņu sauc Monks. Viņš ir ļoti prasmīgs ģenerālis, jo nekad neiesaistās kaujās; viņš ir teicams diplomāts, jo nekad neko nerunā, bet, ja grib pateikt cilvēkam: «Sveicināts", tad pārdomā to divpadsmit stundas un beidzot saka: «Ardievu", un visi atpleš mutes, tāpēc ka viņa vārdi ir pašā laikā.
— Tas nemaz nav slikti, — Planšē piebilda. — Es zinu vēl kādu politiķi, kas ļoti līdzinās viņam.
— Vai tikai tas nav Mazarīni?
— Kā tad, ka viņš.
— Tev taisnība. Mazarīni vienīgi nepretendē uz Francijas troni; bet tas, kā redzi, visu maina. Tātad Monks, kam pasniedz uz šķīvīša visu
Angliju gluži kā cepeša gabalu, ir gatavs to aprit un Kārļa II piekritējiem un pašam Kārlim II paziņot: „Nescio vos"… *
— Es nesaprotu angļu valodu, — Planšē pārtrauca viņu.
— Toties es saprotu, — d'Artanjans atbildēja. — „Nescio vos" nozīmē: es nepazīstu jūs… Tad, lūk, šo pašu Monku, kurš būs svarīgākais cilvēks Anglijā pēc tam, kad viņš to aprīs…
— Kas tad būs?
— Mans draugs, es došos uz Angliju, ar saviem četrdesmit pavadoņiem, nolaupīšu viņu, sasiešu un atvedīšu uz Franciju. Tālāk manām sajūsminātajām acīm rādās divas iespējas.
— Man arī! — Planšē sajūsmināts iesaucās. — Mēs viņu ietupināsim būrī un rādīsim par naudu!
— Par šo trešo iespēju es nebiju iedomājies. To atradi tu, Planšē!
— Vai nav labi izdomāts?
— Lieliski. Bet manas ieceres ir vēl labākas.
— Runājiet, un tad paskatīsimies.
— Pirmkārt, es no viņa saņemšu izpirkuma naudu.
— Cik?
— Tāds vīrs noteikti ir simt tūkstoš ekiju vērts.
— O, protams!
— Vai arī, vēl labāk, es Monku atdošu karalim Kārlim II. Ja karalim vairs nebūs jābaidās ne no brašā ģenerāļa, ne slavenā diplomāta, gan jau viņš pats atradīs iespēju, kā atgūt savu troni, bet pēc tam noskaitīs man šos simt tūkstošus ekiju. Lūk, kāda ir mana ideja! Ko tu par to teiksi, Planšē?
— Kungs, tā ir vērtīga ideja! — Planšē iesaucās, drebēdams sajūsmā. — Kā jums tā ienāca prātā?
— Tā man iešāvās prātā kādā rītā Luāras krastā, kad mūsu lāga karalis Ludviķis XIV raidīja nopūtas, vezdams zem rociņas Mariju Mančīni.
— Kungs, varu apliecināt, ka jūsu ideja ir vienreizēja, bet…
Nepazīstu jus (lat.).
— Ā, tu saki „bet"?
— Atļaujiet!.. Tā līdzinās tai milzīgajai lāčādai, kuru vajadzēja pārdot, bet vispirms, ja atceraties, nodīrāt no dzīva lāča. Sagūstīt Monku nav nekāda joka lieta.
— Bez šaubām, bet es nolīgšu karaspēku.
— Jā, jā, es saprotu. Jūs gribat pārsteigt viņu nesagatavotu. Tādā gadījumā panākumi nodrošināti, jo to neviens nespēs izdarīt labāk par jums.
— Man patiešām tādās lietās veicas, — d'Artanjans atbildēja lepnā vienkāršībā. — Ja kopā ar mani būtu mans mīļais Atoss, bezbailīgais Portoss un viltīgais Aramiss, tad mēs to paveiktu ātri vien. Bet viņi ir kaut kur pazuduši, un neviens nezina, kur viņus atrast. Tāpēc es ķeršos pie šīs lietas viens pats. Pasaki man tikai: vai tā ir izdevīga? Vai var riskēt ar kapitālu?
— Pārāk izdevīga.
— Kā tā?
— Tik lieliskas lietas reti kad izdodas.
— Šī noteikti izdosies, un pierādījums ir tas, ka pie lietas ķēros es. Tev tas būs izdevīgi un man arī. Teiks: „Lūk, ko d'Artanjana kungs vēl vecumdienās paveica". Par mani stāstīs leģendas. Planšē, es iekļūšu vēsturē! Es alkstu pēc slavas!
— Ak, kungs! — Planšē iesaucās. — Ja es iedomājos, ka te starp manu sīrupu, žāvētajām plūmēm un kanēli tiek apspriests tik grandiozs plāns, tad mans veikaliņš sāk man likties kā pils!
— Tikai sargies, Planšē, sargies! Ja kāds kaut ko saodīs, tad mūs abus gaida Bastīlija. Mans draugs, piesargies, jo mēs kaldinām sazvērestību pret ministriem: Monks ir Mazarīni sabiedrotais. Uzmanies!
— Kam ir tas gods kalpot jums, tas ne no kā nebaidās; bet, ja ir tā laime kārtot ar jums finansu darīšanas, tad jāprot klusēt.
— Labi. Tas vairāk attiecas uz tevi nekā uz mani. Es jau pēc nedēļas būšu Anglijā.
— Brauciet, kungs, un, jo ātrāk, jo labāk.
— Nauda būs sagatavota?
— Rīt būs: jūs to saņemsiet no manis. Vai jūs vēlaties zeltā vai sudrabā?
— Zeltā ir izdevīgāk. Padomā tikai, kā mēs to visu noformēsim?
— Ļoti vienkārši: jūs man iedosiet parādzīmi, un viss.
— Nē, nē, - d'Artanjans strauji iebilda. — Es mīlu kārtību visās lielās.
— Es arī; bet jums…
— Ja nu es tur nomirstu, vai mani ķer musketes lode, vai arī es pārdzeros alu?
— Ak! Ticiet man, tādā gadījumā es būšu tik satriekts par jūsu nāvi, ka .aizmirsīšu par naudu.
— Pateicos, Planšē, bet kārtība pirmajā vietā. Tūlīt mēs uzrakstīsim nolīgumu, ko varētu nosaukt par mūsu kompānijas dibināšanas aktu.
Planšē atnesa papīru, spalvu un tinti.
D'Artanjans paņēma spalvu, iemērca tintē un uzrakstīja:
«Atvaļinātais karaļa musketieru leitnants d'Artanjana kungs, kas patlaban dzīvo Tiktonas ielā viesnīcā "Kaziņa", un tirgotājs Planšē kungs, kas dzīvo Lombarda ielā tirgotavā «Zelta picstiņa", noslēdz līgumu par sekojošiem nosacījumiem.
Tiek dibināta kompānija ar četrdesmit tūkstoš livru kapitālu d'Artanjana kunga idejas realizācijai. Planšē kungs, iepazinies ar šo ideju un pilnībā to atbalstīdams, izsniedz d'Artanjana kungam divdesmit tūkstošus livru. Viņš nedrīkst izvirzīt prasības ne par kapitāla atdošanu, ne procentu izmaksu līdz tam laikam, kamēr d'Artanjana kungs neatgriezīsies no Anglijas, uz kurieni patlaban dodas.
No savas puses d'Artanjana kungs apņemas pievienot savus divdesmit tūkstošus livru naudai, kas saņemta no Planšē kunga. D'Artanjana kungs šo summu četrdesmit tūkstoš livru apmērā izmanto pēc saviem ieskatiem, bet uzņemas izpildīt sekojošus nosacījumus.
Kad d'Artanjana kungs jebkurā veidā ir atdevis viņa majestātei Kārlim II Anglijas troni, viņam jāizmaksā Planšē kungam pavisam…"
— Pavisam simt piecdesmit tūkstošu livru, — redzēdams, ka d'Artanjans apstājies, Planšē naivi pateica priekšā.
— Nekā, velns parāvis! — d'Artanjans iebilda. — Peļņu nedrīkst dalīt uz pusēm, tas nebūs taisnīgi.
— Kungs, mēs taču piedalāmies darījumā ar vienādām daļām, — Planšē bikli ieteicās.
— Tas gan, bet, dārgais Planšē, uzklausi nākošo punktu: ja tas tev neliksies ļoti taisnīgs, mēs to izsvītrosim.
D'Artanjans uzrakstīja:
„Tā kā d'Artanjana kungs ziedo kompānijai ne tikai kapitālu divdesmit tūkstoš livru apmērā, bet arī savu laiku, prasmi un savu ādu, un visi tie, sevišķi pēdējais, viņam ir ļoti dārgi, d'Artanjana kungs no trīsdesmit tūkstošiem livru patur sev divdesmit tūkstošus, tas ir, viņam pienākas divas trešdaļas no kopējās summas".
— Ļoti labi, — Planšē piekrita.
— Ir taisnīgi?
— Pilnīgi.
— Tevi apmierinās simt tūkstoši?
— Un kā vēl! Apžēlojieties! Par divdesmit tūkstošiem dabūt simt tūkstošus livru!
— Vienā mēnesī, saproti?
— Kā! Mēneša laikā?
— Jā, es tev lūdzu tikai uz vienu mēnesi.
— Kungs, — Planšē aukstsirdīgi teica, — es jums dodu sešas nedēļas.
— Pateicos, — musketieris lepni atbildēja.
Abi kompanjoni vēlreiz pārlasīja līgumu.
— Lieliski, kungs, — Planšē sacīja. — Pat nelaiķis Koknāra kungs, ~ baroneses di Valonas pirmais vīrs, nebūtu varējis sastādīt dokumentu labāk.
— Ja tā, tad parakstīsim to.
Abi parakstīja līgumu.
— Tagad, — d'Artanjans noteica, — es nevienam neko nebūšu parādā.
— Es gan būšu jūsu parādnieks, — atbildēja Planšē.
— Kas to var zināt! Es gan ļoti rūpējos par savu ādu, bet tik un tā varu to pazaudēt Anglijā, un tad tu, Planšē, visu pazaudēsi. Starp citu, es atcerējos vēl vienu, visvajadzīgāko un vissvarīgāko punktu. Dod, es to pierakstīšu.
„Ja d'Artanjana kungs iet bojā šai pasākumā, tad kompānija tiek likvidēta, un Planšē kungs jau iepriekš piedod d'Artanjana kunga garam tos divdesmit tūkstošus livru, ko viņš, Planšē, ieguldījis augstāk minētās kompānijas kasē".
Pie pēdējā punkta Planšē sadrūma, bet, paskatījies sava kompanjona mirdzošajās acīs, uz muskuļainajām rokām un stipro ķermeni, viņš kļuva mundrāks un bez žēlabām droši parakstīja pēdējo punktu. D'Artanjans izdarīja to pašu.
— Tagad, — Planšē teica, pieliedams d'Artanjanam pēdējo glāzi vīna, — esiet tik laipns un liecieties gulēt.
D'Artanjans paņēma sveci, iegāja savā istabā un apgūlās.